(Mācītāja Ainara Gaiļa svētruna)
Nemanot ir pagājis vēl viens gads. Laiks neapturami steidzas uz priekšu, neprasot, vai kāds to vēlas. Kāds tas ir bijis? Citam tas ir bijis veiksmīgs, citam ne tik veiksmīgs. Katrā mājā ir bijušas savas rūpes un savi prieka mirkļi. Droši vien, ka nav daudz ģimeņu, kuras nebūtu skārušas ekonomiska rakstura pārmaiņas. Lai kā mēs gribētu, mēs nevaram izbēgt no dzīves realitātes.
Lai kā to dažbrīd negribētos atzīt, jauns gads nozīmē arī to, ka jau atkal uzskatāmi sarucis tas laika posms, kas mums atvēlēts uz šīs zemes, lai mēs sasniegtu izvēlētos mērķus, kuri mums liekas būtiski un svarīgi.
Šobrīd vairāk nekā jebkad mums jādomā par dzīvi un vērtībām. Kas tad cilvēka dzīvē ir pats svarīgākais? Prioritātes var mainīties atkarībā no apstākļiem. Kad pazaudēts darbs un naudas maciņš tukšāks, tad prioritāte ir darbs un naudas pelnīšana, kad slimojam - veselība, kad esam vientuļi - mīlestība, kad tuvojas dzīves noslēgums - atlikušais laiks.
Cik katram mums ir dots laiks uz šīs zemes, un kā mēs to izmantojam? Kāds no mums šodien atrodas pavasara plaukumā, kāds vasaras briedumā, kāds krāsainā rudenī, kāds tuvu ziemas stingumam. Vai mēs zinām, cik daudz laika mums vēl ir dots? Varbūt daudz, bet varbūt ļoti maz. Laiks nesaudzē nevienu. Vai mēs zinām sava laika vērtību? Vai mēs no rīta pamostoties saprotam, kādu vērtīgu dāvanu esam no Dieva saņēmuši, un par to pateicamies un priecājamies? Bet varbūt, raugoties uz bargo salu un sniega kupenām, mēs pārdzīvojam un raizējamies, kā pārdzīvosim šo ziemu un grūtos laikus.
Rūpju un raižu ir vairāk nekā prieka un pateicības. Vai mēs esam kādreiz raizējušies un par ko? Droši vien nav tāda cilvēka, kurš savā dzīvē nebūtu piedzīvojis uztraukumu, raizes, rūpes un nervu spriedzi. Arī laikā, kad Kristus kalpoja uz mūsu zemes, cilvēkiem nebija sveša šī problēma, jo, uzrunājot savus klausītājus, Jēzus sacīja:
„Tāpēc es jums saku: nezūdieties savas dzīvības dēļ - ko ēdīsiet un ko dzersiet, nedz savas miesas dēļ - ko vilksiet mugurā. Vai tad dzīvība nav vērtāka kā barība un miesa kā drēbes? Pavērojiet putnus debesīs - ne tie sēj, ne tie pļauj, ne savāc ražu šķūņos; jūsu debesu Tēvs tos baro. Vai jūs neesat daudz vairāk vērti kā viņi? Kurš no jums ar savu zūdīšanos var pagarināt savu mūžu kaut vai par olekti? Kādēļ jūs raizējaties par savu apģērbu? Mācieties no lilijām pļavā, kā tās aug - ne tās nopūlas, ne tās vērpj, bet es jums saku: pat Sālamans visā savā godībā nebija tā tērpies kā viena no tām. Ja nu Dievs pļavas zāli, kas šodien ir, bet rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, cik gan daudz vairāk viņš darīs jums, jūs mazticīgie?! Tāpēc neraizējieties, sacīdami: ko ēdīsim? ko dzersim? ko vilksim mugurā? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jūsu debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots. Neraizējieties par rītdienu, jo rītdiena pati par sevi parūpēsies; katrai dienai pietiek savu bēdu.”(Mt.6:25-34)
Jēzus aicina: „Nezūdieties, neraizējieties!’’ Tomēr šos vārdus nav tik viegli pieņemt. Tos nebija viegli pieņemt tiem tūkstošiem, kuri bija sapulcējušies kalna nogāzē un ar interesi un cerībām klausījās Jēzus vārdos. „Kad tie bija sasēdušies zaļajā kalna nogāzē, gaidot dievišķā Skolotāja vārdus, viņu sirdis pildījās ar domām par nākotnes godību. Šeit bija rakstu mācītāji un farizeji, kas gaidīja dienu, kad viņiem būs vara pār ienīstajiem romiešiem un tiem piederēs pasaules lielās impērijas bagātības un spožums. Nabadzīgie zemnieki un zvejnieki cerēja dzirdēt apgalvojumu, ka viņu nožēlojamās būdas, trūcīgais uzturs, smagā darba dzīve un bailes no trūkuma tiks apmainīti pret bagātiem mājokļiem un vieglām dienām. Viņi cerēja, ka šī viena raupjā drēbes gabala vietā, kas dienā bija apģērbs, bet naktī sega, Kristus dos iekarotāju greznās un dārgās drēbes.”( E. Vaita „Kristus kalna svētruna”)
Bet visa tā vietā Jēzus saka: „Neraizējaties par šim lietām, meklējiet vispirms debesu valstību, tad jums viss pārējais tiks iedots.” Neuztraukties. Vai tas ir tik vienkārši? Vai tas vispār ir iespējams? Jēzus ar šiem vārdiem uzrunā mūs arī šodien. Kā lai neraizējamies, ja neesam droši par rītdienu? Ja nezinām, vai rīt būs darbs, un, ja būs, vai samaksās algu? Sevišķi jau šādā brīdī, kad valstī ir krīze. Kā lai nedomājam un neuztraucamies? Parasti cilvēki taču domā un rūpējas par to, ko likt galdā, ko vilkt mugurā, kā izskolot bērnus un kādā pensiju fondā ieguldīt naudu, lai būtu gaišas un nodrošinātas vecumdienas. Kā vienā rūpju, nedrošības un daudzu vajadzību pasaulē Jēzus var tik vienkārši pasacīt –neraizējieties.. Mēs varam mēģināt sev teikt vai iestāstīt: „Es būšu mierīgs, neraizēšos un nedomāšu!” Bet vai mums bieži tas izdodas?
Šie jautājumi mums ir būtiski un svarīgi. Jēzus jau arī nesaka, ka šīs lietas nav svarīgas. Jēzus nerunā par to, ka mēs nedrīkstam domāt par materiālām lietām. Jēzus nesaka : „Esi bezrūpīgs un bezatbildīgs! Neplāno, nestrādā un nemācies!” Dievs saka: „Sešas dienas tev būs strādāt...”(2Moz. 20:9) „Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst”(1Moz. 3:19) Ir lietas, kuras atkarīgas no mums. Mēs plānojam, mācāmies, strādājam, cenšamies darīt, bet ir lietas un apstākļi, kurus nevaram ietekmēt. Un, ja nevaram vairs kādas lietas vai apstākļus kontrolēt, sākam nervozēt un raizēties. Bet vai tas mums palīdz? Raizes neatbrīvo mūsu rītdienu no problēmām, bet tās atņem spēku šodienai. Ar zūdīšanos nevaram pagarināt mūžu ne par minūti. Nevaram izmainīt situāciju. Nevaram ietekmēt pagātni, nākotni, bet varam ietekmēt savu veselību. Raizes var padarīt mūs neredzīgus saskatīt Dieva klātbūtni. Dievs, kas dāvinājis mums dzīvību, zina, ka mums vajadzīga pārtika, apģērbs. Jēzus saka: „Nezūdieties par šīm lietām! Vai tad dzīvība nav vērtīgāka?”
2001. gada 11. septembrī ASV notika līdz šim lielākais terora akts pasaules vēsturē. Teroristi nolaupīja lidmašīnas un divas no tām ietriecās Pasaules Tirdzniecības centra „dvīņu torņos”, kuri drīz pēc trieciena sabruka. Bojā gāja vairāki tūkstoši cilvēku, kas tobrīd atradās ēkās. Bija parasts darbdienas rīts. Ļaudis steidzās veikt savus dienas darbus, un te pēkšņi daudziem īsā laikā izmainījās visa dzīve. Kāda sajūta bija tiem cilvēkiem, kuri atradās torņu augšējos stāvos un aptvēra, ka viss beidzies, ka nav kur glābties? Bija atlikuši nedaudzi mirkļi vai minūtes. Cilvēki sāka dienu tāpat kā visas pārējās, nezinot, ka nākamās vairs nebūs. Un tad pēkšņi to aptvēra. Atlikušas tikai dažas minūtes dzīvot. Kas tajā brīdī bija svarīgs? Par ko viņi domāja vai raizējās? Vai tajā brīdī viņiem bija svarīgi, kāda zīmola drēbes bija mugurā, vai viņi vakariņojuši dārgā restorānā, vai mājās ēduši tikai sviestmaizes, vai bankas kontā ir daudz naudas un kāda automašīna atrodas lejā autostāvvietā? Vai tam visam šādos apstākļos bija nozīme?
Dzīvība ir vērtība. Attiecības ar Dievu ir vērtība. Attiecības ar tuviniekiem ir vērtība. Zem visiem skaitļiem, kas vēstīja par bojā gājušo skaitu, slēpās pa stāstam. Atskanēja telefonu zvani no brūkošajām ēkām un lidmašīnām ar vārdiem: „Mēs mirstam...Es jūs mīlu...” Kamēr neesam ieskatījušies nāvei acīs, bieži vien nenovērtējam, kas mūsu dzīvē ir visvērtīgākais un vissvarīgākais. Jēzus saka: „Vai tad dzīvība nav vērtīgāka kā barība un miesa kā drēbes?’’ Par ko mēs ikdienā visbiežāk uztraucamies? Par materiālām lietām. Vai mūsu dzīve nav vērtīgāka par šīm praktiskajām lietām? Dievs rūpējas par savu radību. Jēzus saka: „Pavērojiet putnus! Ne tie sēj, ne pļauj, ne savāc ražu šķūņos, bet Dievs par viņiem rūpējas”. Te nav runa, ka putni nestrādā. Tie nesēž uz vietas ar atvērtu knābi. Tie lido, meklē barību, jo neviens barību tiem knābī neieliek. Kāds ir teicis, ka neviens tik smagi nestrādā kā zvirbulis, jo tam ir liela konkurence un jābūt izveicīgam. Putni dara savu daļu darba, un ko vēl tie dara? Dzied. Varētu teikt, cik vieglprātīgi! Nezina, ko ēdīs rīt, bet dzied. Putni dzied un neslimo ar kuņģa čūlu. Dievs rūpējas par putniem, bet vai mēs neesam vērtīgāki par putniem? Vai mēs neesam radīti pēc Dieva tēla un līdzības? Vai Jēzus Kristus nav miris mūsu vietā, lai mēs varētu dzīvot un katra mūsu dzīves diena piederētu Dievam?
Mūsu šodiena un rītdiena ir Dieva rokās. Vai tā ir drošās rokās? Jēzus vēlas mums pateikt: „Neuztraucieties, jūs Dievam esat vērtība, un Dievs par jums parūpēsies! Mācieties paļauties uz Dievu! Mācieties uzticēties!” Paraugieties pagājušajās dienās! Vai Dievs līdz šim nav par jums rūpējies? Dievs, kas palīdzēja jums vakar, būs kopā ar jums arī rīt. Tomēr pierādījumi, ka raizēšanās ir bezjēdzīga, mūs vēl neatbrīvo no rūpju varas. Ar loģisku pamatojumu palīdzību vien mēs nevaram atbrīvoties no raizēm.
Tātad atbrīvošanās no raizēm ir ne tikai saprašanas, pieredzes, bet arī ticības lieta. „Jūs mazticīgie..., dzenieties vispirms pēc Dieva valstības!” Ja ir kaut kas, par ko būtu jāraizējas, tad tās ir mūsu attiecības ar Dievu. Cik daudz laika veltām ik dienas, lai labāk iepazītu un izprastu Dieva mīlestību? Piedzīvotu Viņu savā dzīvē un varētu sacīt kā savulaik Toms: „Mans Kungs un mans Dievs!”(Jāņa 20:25-29) Dievs nevēlas, lai mēs tik ļoti būtu noraizējušies par dzīves materiālo pusi, ka vienmēr esam rūpju, nedrošības un uztraukuma pārpilni. Dievs vēlas redzēt mūs veselīgus, priecīgus, laimīgus un pateicīgus par katru jaunu dzīvības rītu, ko Viņš mums dāvina. Dievs vēlas, lai mēs saprastu, ka nevienā dzīves situācijā neesam ārpus Viņa redzes loka un rūpēm. Tas nenozīmē, ka mēs tiksim atbrīvoti no visām dzīves problēmām, taču tas nozīmē, ka varam uzticēties Dievam. Tas nozīmē, ka mums ir Tēvs, kas par mums parūpēsies. Uzticēsimies!
