(Mācītāja Alfrēda Jākobsona svētruna (saīsināta))
Ja es jautātu, kas raksturo patiesu kristieti, jūs varētu nosaukt daudz lietu. Bet es šoreiz jūsu uzmanību gribu vērst uz to, ka patiess kristietis ir pateicīgs. Dievs vēlas, lai mēs tādi būtu: “Par visu esiet pateicīgi! Jo tāda ir Dieva griba Kristū Jēzū attiecībā uz jums.” (1. Tesaloniķiešiem 5:18)
Vai mēs tādi esam? Vai mums tas izdodas? Es gribu sacīt, ka man ne vienmēr tas izdodas. Bet mēs cenšamies, un tā jau arī ir laba lieta.
Pateicība un lūgšana
Pirmkārt, es gribu atgādināt, ka pateicība ir saistīta ar lūgšanu. Dieva Vārds ļoti daudz runā par to, cik nozīmīga kristieša dzīvē ir lūgšana. “Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts.” (Mateja 7:7) Bet mums ir jāzina, ka lūgšana nav brīnumlīdzeklis, lai piepildītu savtīgas vēlmes, lai piepildītu tādas sirds vēlmes, kurā nav mīlestības uz Dievu, mīlestības uz tuvāko un arī pašam uz sevi.
“Cēzarejā bija kāds vīrs, vārdā Kornēlijs, virsnieks tā sauktajā itāļu rotā, ticīgs un dievbijīgs ar visu savu namu. Viņš deva ļaudīm daudz dāvanu un pastāvīgi lūdza Dievu.” (Apustuļu darbi 10:1,2) Ļoti īss raksturojums. Tālāk, 4. pantā, Dieva eņģelis viņam saka: “Dievs ir pieminējis tavas lūgšanas un dāvanas.” Pārsteigums! Romietis - ne jūds - ticīgs, dievbijīgs, kas daudz lūdz un ir arī ļoti devīgs, nesavtīgs. Un viņa lūgšanas ir uzklausītas, un dāvanas - pieņemtas.
Cēlākais motīvs mūsu dzīvē ir tas, ja mēs to, ko esam lūguši un saņēmuši, nododam Dievam. Kā to saprast? Atcerieties, piemēram, Svētajos Rakstos vienu dievbijīgu sievu, kura nāca pie Dieva un lūdza – Kungs, ja Tu man dosi dēlu, es šo bērnu nodošu Tev tavā kalpošanā. Un viņa to arī izpildīja. Tā bija Samuēla māte, Anna.
Kur vien mēs skatāmies, būtībā viss ir Dieva dāvināts. Jautājums ir – kā mēs izturamies pret to, ko Dievs mums dāvina gan materiālā, gan garīgā ziņā? Ir godīgi un taisnīgi par visu to pateikties un veltīt to Dieva pagodināšanai. Tas attiecas uz visu, kas mums ir nodots.
“Un nu tagad mēs esam tie, kas Tev pateicamies, un tie, kas slavējam Tavas godības Vārdu; jo kas es esmu, un kas ir mana tauta, ka mēs paši labprātīgi spētu dot tādus ziedojumus? Bet viss ir no Tevis, un no Tavas rokas mēs Tev dodam!” (1. Laiku 29:13,14) Tādai apziņai vajadzētu būt arī mums – Dievs, mēs no Tevis visu saņemam, un Tev, Tavam godam mēs arī visu veltam. Tas ir mūsu laiks, mūsu spējas, mūsu garīgās dāvanas, tie ir arī mūsu līdzekļi, mūsu materiālās vērtības, un galu galā mēs paši. Jo patiesībā, ja mēs paši sevi nesvētām Dievam, tad jau arī pārējais zaudē savu nozīmi. Tad tā būs liekulība, tas būs tikai teātris.
Pateicība un žēlastība
Nākošais, ko es gribētu uzsvērt – patiesi pateicīgi mēs varam būt tad, ja apzināmies, kas mēs esam Dieva priekšā - mēs esam apžēloti Kristū, atpirkti caur Viņa asinīm.
Lūkas 17:11-19 ir stāstīts par desmit nelaimīgiem cilvēkiem, spitālīgajiem, kuri nāk un lūdz Jēzu – Kungs, apžēlojies par mums, mums ir šausmīga slimība, mēs esam izolēti, nicināti, no mums visi bēg! Ko Jēzus dara? Viņš saka – ejiet un rādieties priesteriem. Ceļā viņi top dziedināti. “Tad viens no tiem, redzēdams, ka viņš kļuvis vesels, griezās atpakaļ un skaļā balsī Dievu slavēja, nometās uz sava vaiga pie Viņa kājām un pateicās Viņam.” (15.,16.p.) Bet Jēzus jautā – “Vai visi desmit nav kļuvuši veseli? Kur tad tie deviņi?” (17.p.) Mīļie, mums ir jāpārdomā. Mēs daudz ko gribam no Dieva, mēs daudz ko lūdzam, bet – vai mēs pateicamies? Un ja jā, tad kāda ir mūsu pateicība? Vai tā ir patiesa, vai tā ir pastāvīga, vai tā ir sirsnīga, vai mēs Jēzum veltām visu uzmanību un mīlestību?
Pateicības gars liecina par cilvēka iekšējo bagātību, par viņa cieņu un uzmanību pret citiem – ģimenē, sabiedrībā un arī draudzē. Pateicības gars uzlabo dzīves kvalitāti, veselību, satuvina mūs, sekmē mūsu garīgo izaugsmi. Un visbeidzot - tas pagodina Dievu.
Ar ko parādīt savu pateicību?
Pirmkārt, ar vārdiem, un šie vārdi ir ļoti svarīgi. Tie nes dziedinājumu un stiprinājumu. Šie vienkāršie, bet no sirds sacītie vārdi, piemēram, “Paldies, ka tu pūlējies manis labā!” “Es tev ļoti pateicos!” “Es to ļoti vērtēju!”. Nebūsim skopi ar pateicības vārdiem! Gan pret cilvēkiem, gan pret Dievu.
Atceramies stāvokli, kādu piedzīvoja apustulis Pāvils un Sīla - sasisti, apmeloti, ielikti tumšā cietumā. Un ko šie vīri tur dara? Kurn, sūdzas, lādas? Nē, viņi dzied slavas dziesmas Dievam! Un Dievs dara brīnumu. Dievs atbrīvo no važām ne tikai viņus, bet atbrīvo no grēka varas vēl cietuma sargu un viņa ģimeni. Lūk, ko nozīmē parādīt ikdienā un arī ekstremālos apstākļos pateicības garu.
Vārdi, dziesmas un lūgšanas nav vienīgais pateicības izpausmes veids. Visietekmīgākais ir mūsu dzīve, mūsu kalpošana. “Nesīsim tad caur Viņu slavas upuri Dievam vienmēr, tas ir, lūpu augli, kas Viņa Vārdu slavē. Neaizmirstiet labu darīt un dāvanas dot, jo tādi upuri Dievam labi patīk.” (Ebrejiem 13:15,16) Pateicīgs cilvēks grib kaut ko darīt. Un tad viņš nodod sevi Dievam, viņš saka: “Kungs, es Tev piederu un vēlos Tev kalpot.”
Dievs mums daudz ko ir uzticējis, un Viņš mūs ir iecēlis kā pārvaldniekus pār to, kas mums ir nodots. Mēs esam partneri Viņa interešu pārvaldīšanā, Viņa resursu izmantošanā, Viņa rakstura un mērķu atklāšanā pasaulei. Dievs vēlas, lai mēs atzītu, ka Viņš ir radītājs un īpašnieks, lai mēs cienītu Viņa autoritāti, lai mēs mīlētu Viņu, un atzītu arī to, ka mēs esam Viņa bērni.
Pateicības vadmotīvs
Jūs zināt, kad bērni ir kaut ko pagatavojuši un pasniedz māmiņai vai tētim mazu dāvaniņu, kā viņi priecājas, ka viņi var to dot, un, protams, arī vecāki ir priecīgi. Šeit galvenais nav pati lieta, bet šīs mīlestības attiecības. Un tādu iespēju Dievs ir arī sagādājis mums. Tas nav tikai tāds ārējs pienākums, bet tā ir priekštiesība, un tā ir patiesībā mīlestības izpausme. Tā ir labprātīga došana, ziedošana.
Kristus Golgatas upuris liecina par Dieva mīlestības lielumu un spēku. Un Viņš aicina savukārt mūs uz uzticīgu, labprātīgu došanu ar mērķi pagodināt Dievu, liecināt par Jēzu citiem. Mēs nevaram nopelnīt pestīšanu, piemēram, ar to, ka lasām tik un tik stundas Dieva Vārdu vai tik un tik ilgu laiku pavadām lūgšanā. Arī runājot par ziedojumiem, par desmitā došanu – cilvēki ar to nenopelna pestīšanu. Bet ja viņi to dara mīlestības motivēti, tad viņi ar to apliecina, ka viņi ir glābti Kristū, ka viņi mīl Kristu un ka viņi ir pateicīgi.
Dievs ir devis skaidrus norādījumus par mūsu atbildību Viņa doto līdzekļu pareizā pārvaldīšanā un izlietošanā. Un šo norādījumu mērķis ir, lai mēs piedzīvotu savu garīgo labklājību, lai mēs augtu raksturā, lai mēs piedalītos Dieva programmā, evaņģēlija sludināšanā, cilvēku glābšanā.
Patiesa lūgšana nav šķirama no dziļas pateicības. Savukārt pateicība nav šķirama no nesavtīgas došanas mīlestībā uz Dievu un Viņa darbu. Redziet šo saistību starp lūgšanu, pateicību un došanu, kas ir pateicības praktiskā izpausme.
Dievs vēlas, lai mēs to darītu godīgi, labprātīgi un no sirds. “Bet to es saku: kas sīksti sēj, tas arī sīksti pļaus; un, kas sēj uz svētību, tas arī pļaus uz svētību. Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl. Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību, ka jums arvienu ir pilnīga iztikšana un vēl pietiekoši paliek pāri labiem darbiem.” (2. Korintiešiem 9:6-8)
Šajos vārdos ir aicinājums un arī apsolījums. Cilvēki, kas negrib dot desmito daļu un ziedojumus, saka - man pašam grūti, man nepietiek, man nebūs tā un tā. Šie cilvēki aizmirst, ka Dievs viņiem visu ir devis. Tādi cilvēki parāda, ka viņi ir tikai patērētāji, kas domā, kā izdevīgāk pašam. Viņi ir nepateicīgi. Bet Dievs aicina un saka – “priecīgu devēju Dievs mīl”. Un “Dievs var jums bagātīgi dot visādu žēlastību”. Jums būs iztikšana, jums būs svētības.
Ja šodien jautājam tiem, kas to ir darījuši un dara, viņi apliecinās – Dievs nav mani aizmirsis, es esmu svētīts pār pārim, un es par to pateicos Viņam.
Dievam galvenais nav nauda, bet gan cilvēka sirds, viņa labprātība, mūsu attiecības ar Viņu. Un ja mūsu attiecības ar Viņu ir sakārtotas mīlestībā, tad mūs nebūs jāvelk vai jāskubina, bet mēs paši no sirds darīsim un dosim. Aicinājums šodien ir atjaunot savas derības attiecības ar Dievu. Parādīt pateicību mīlestībā un uzticībā. Mateja 25:21 Jēzus runā par uzticību: “Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.”
Tas attiecas uz visiem rādītājiem. Tas attiecas uz visu mūsu kalpošanu, mūsu laiku, spējām, līdzekļiem – vai mēs visās šajās lietās esam uzticīgi? Ja tu šajā īsajā dzīves laikā esi bijis uzticīgs mazumā, Dievs saka – es tevi iecelšu pār daudzumu, pār mūžību.
Dievs ilgojas mūs redzēt savā valstībā. Bet Viņš ilgojas mūs jau šodien redzēt kā uzticīgus, kā mīlošus, kā pateicīgus Dieva bērnus.
