“Viņš jautāja: "Kas Tu esi, Kungs?" Bet Viņš atbildēja: "Es esmu Jēzus, ko tu vajā.” (Apustuļu darbi 9:5)
Tā bija saruna starp Pestītāju un Pāvilu, kuru toreiz vēl sauca par Saulu. Tanī laikā Sauls atradās vairākuma pusē. Viņš peldēja pa straumei. Viņš atradās tanī pusē, kur bija vara, tanī pusē, kur bija popularitāte. Viņš gāja tā, kā visi cilvēki. Bet Pestītājs saka, ka viņam nenākas viegli to darīt: “Saul, Saul, ko tu Mani vajā? Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt.” (Apustuļu darbi 26:14)
Dažreiz cilvēks pārkāpdams Dieva likumu nonāk konfliktā ar sabiedrību, ar citiem cilvēkiem, vai arī viņš bojā pats savu veselību. Ar Saulu tas tā nebija noticis. Un tomēr bija kāds iemesls, kāds priekšmets, kā šeit ir sacīts, kas viņam dzīvi darīja grūtu. Un to Pestītājs nosauc par dzenuli [jaunākajā latviešu Bībeles tulkojumā vārda dzenulis vietā lietots vārds dzelksnis. Iespējams, burtiskā nozīmē tas apzīmē gana vai lopu dzinēja nūju ar asu galu]. Mēs saprotam, ka tā bija viņa sirdsapziņa. Viņš juta, ka tas nav labi, kā viņš dara, un tomēr viņš gribēja turpināt savu rīcību. Un tā viņš nonāca konfliktā pats ar savu sirdsapziņu.
Katrs cilvēks pazīst šo neredzamo padomnieku, sargu un bieži vien arī mocītāju – sirdsapziņu. Kāds misionārs jautāja kādam, kā mēs sakām, mežonim – vai arī viņš pazīst sirdsapziņu? Kāda tā ir? Viņš atbildēja, ka tas ir tā kā tāds dzelzs, kas kādreiz sirdī tā griežas, kad kaut kas nav pareizi. Mums pazīstamais ceļotājs Tūrs Heijerdāls apraksta, kā uz Lieldienu salām viņš sastapās ar cilvēkiem, un kad viņš izteica kādu priekšlikumu, tad tie cilvēki atbildēja, ka es uz reizi nemaz nevaru atbildēt, man ir jāapspriežas ar savu Aku-Aku. Heijerdāls jautā – kas tas tāds ir? Nu jā – viņš saka – redzēt viņu nevar, bet man ar viņu vienmēr jāapspriežas. Bet kur tad viņš tev atrodas? Viņš saka – Nu redzēt viņu nevar, bet viņš sēž uz ceļa gala un viņš man vienmēr pasaka priekšā kā vajag un kā nevajag. Mēs, kas esam pieraduši pie pilsētu satiksmes, mēs kādreiz sakām – sirdsapziņa – tas ir dvēseles luksofors. Kādreiz tas rāda zaļu gaismu, tas ir labi. Bet ja sarkanu, tad mums ir jāgaida. Tas mūs brīdina.
Vecās Derības oriģinālā vārds “sirdsapziņa” nav minēts, bet tās darbība ir skaidri redzama. 1. Mozus 3:8 mēs lasām par Ādamu un Ievu, ka viņi paslēpās. Kur tad viņiem radās kauns? Tā bija sirdsapziņa. Tā viņiem iedvesa kaunu un arī bailes. 1. Mozus 39:9 lasām Jāzepa vārdus – “Kā lai es darītu tik lielu ļaunumu un grēkotu pret Dievu?" Grēks, kas tika piedāvāts Jāzepam, bija vilinošs. Bija liela cerība, ka neviens to neuzzinās. Jo vecāki ir tālu, un draudzes šeit nav. Un grēka līdzdalībniece, viņa jau nevienam neko nestāstīs. Un no otras puses - atsakoties no grēka viņš saprata, ka viņu sagaida lielas nepatikšanas. Un tomēr lai notiek, kas notikdams – es to nevaru darīt! Kas traucē? Sirdsapziņa traucē. Sirds neļauj to darīt.
Daudzi Bībeles pētnieki uzskata, ka vissenākā grāmata, vēl senāka par Mozus grāmatu, ir Ījaba grāmata. Un Ījaba 27:6 ir tāds teikums – “Es esmu savai taisnībai pieķēries ar visu savu būti un neatteikšos no tās; mana sirdsapziņa mani nenosoda [Glika tulkojumā – “mana sirds nekož manī”] ne par vienu no mana mūža dienām!” Ījabs zināja, ka sirds dažreiz kož. Bet tagad, kad ir runa par viņa biogrāfiju, viņš saka – atceroties savas dienas, mana sirdsapziņa ir mierīga.
Sirdsapziņa zināmā mērā ir līdzīga instinktam, tam, no kā vadās dzīvnieku pasaule. Bet tomēr ir arī liela atšķirība. Instinkts darbojas automātiski. Dzīvnieku, zvēru vai lopu vienkārši vada kāds spēks. Viņam ir jāiet tur, viņam ir jāsargās no tā, viņam ir jāmeklē barība u.t.t. Bet viņam nav izvēles. Viņš nevar citādāk darīt. Piemēram, ja viņam slāpst, tad viņam ir jāiet pēc ūdens. Viņu var atturēt tikai ar varu. Cilvēka sirdsapziņa arī cilvēku vada uz pareizo, bet tikai ar klusu padomu. Prāts ieklausās vai neieklausās. Viņu (sirdsapziņu) var arī apklusināt. Un griba izšķir – sekot vai nesekot sirdsapziņai. Dzīvnieku pasaulē tā nav.
Ir aprakstīts, ka pirms vairākiem gadiem ASV notika kāda liela vilciena katastrofa. Tur bija kāds paceļamais tilts, kur pa upi brauca lieli kuģi pa apakšu, un tad šo tiltu pacēla. Bet pa tiltu gāja dzelzceļa līnija. Kāds pasažieru vilciens brauca un uzbrauca vēl tad, kad tilts bija pacelts. Un tas iekrita upē un bija daudz upuru. Pēc tam bija komisija un meklēja – kā tas varēja notikt? Tur bija trīs luksofori, trīs gaismas signāli bija, kas aizliedza braukt, bet vilciens aizgāja visiem šiem signāliem garām. Vēlāk medicīniskajā ekspertīzē noskaidrojās, ka vilciena vadītājs bija saslimis. Viņam bija sirdslēkme, viņš zaudēja samaņu un aizbrauca tiem luksoforiem garām. Bet tas vēl nebūtu tas ļaunākais, jo vilcienā un uz dzelzceļa bija tāda automātika. Automātiski tam vilcienam vajadzēja nobremzēt tad, ja mašīnists kaut kāda iemesla dēļ neievērotu luksofora signālus. Bet nu šī mehanizācija ir diezgan sarežģīta, un tur gadījās kāda kļūme, tā neiedarbojās un tā vilciens iebrauca upē.
Pie cilvēka sirdsapziņas nav tādas automātikas, uz ko mēs varētu paļauties. Mums jāstaigā vaļējām acīm, jāklausās sirdsapziņas balss, jāvēro sirdsapziņas signāli un, ja mēs to nedarīsim, nekas mūs neapturēs arī tad, ja mēs iesim ceļā uz bezdibeni.
Vai sirdsapziņa ir Dieva balss? Vai sirdsapziņa ir tāda Dieva dāvāta gaisma cilvēkam? To, ka sirdsapziņa eksistē, to nevar noliegt neviens. Bet modernā psiholoģija un socioloģija noliedz, ka tā būtu Dieva dota dāvana cilvēkam. Saka, māca un raksta, ka sirdsapziņa lielāko tiesu ir ieaudzināma. Un sirdsapziņa atspoguļo paaudzes uzskatus par to, kas ir labs un ļauns. Daudzi saka, ka tu neesi neko saņēmis no Dieva, neko neesi saņēmis no šūpuļa, bet kāda tā tava paaudze ir, tā tu esi pieradis pie tiem uzskatiem, un tāpēc tev rodas reflekss, ka viena lieta ir laba, bet otra ir ļauna, un to nu cilvēki sauc par sirdsapziņu. Viņi to salīdzina, piemēram, kā šoferim arī ir reflekss pret luksofora gaismu, pret ceļazīmēm, pret krustojumiem, ka nedomājot viņš jau saprot, kad ir jābremzē, kad ir jāuzdod gāze. Bet tas jau viņam nav iedzimts. Viņš ir mācījies satiksmes noteikumus, tad viņš ir pieradis ilgstoši braucot, viņam jau rodas it kā tāds instinkts. Mūziķim arī nav jāgudro, kuru taustiņu nospiest. Viņam tas jau iet automātiski. Bet tas arī nav no dzimšanas. Tas arī ir iemācīts. Un tā pasaule saka, ka sirdsapziņa arī ir iemācīta, viņu var iemācīt, viņu var neiemācīt, tas nav nekas, kas no Dieva būtu reizi par visām reizēm dots.
Šī doma ir it kā loģiska. Un ja mēs dziļāk padomājam, tomēr vai šī doma ir pamatota? Pareizi, neviens nepiedzimst – neviens šoferis nav piedzimis ar refleksu pret zaļo un sarkano gaismu, bet kāpēc reakcija ir ātra? Kāpēc reakcija attīstās? Jo viņam no Dieva jau instinktīvi sirdsapziņā kāda vēlēšanās saglabāt savu dzīvību, saudzēt otra dzīvību un attiecīgā momentā, tā ir sirdsapziņas balss, kas liek nobremzēt kaut vai tad, ja suns skrietu pa ielu, un vēl vairāk, ja cilvēks. Viņš zina, ko spiest un kā darīt, to viņš ir iemācījies. Bet būtībā tā vēlēšanās nedarīt ļaunu, tā vēlēšanās glābt dzīvību, tā ir iedota no Dieva. Pianists, bez šaubām, viņš iemācās notis, viņš iemācās klavierspēles tehniku, bet vai tā muzikālā dzirde, vai tā jau viņam nav no Dieva iedota?
Tā kā mēs saprotam, ka tā mācība, kas tagad valda pasaulē, it kā sirdsapziņa būtu tikai ieaudzināta nevis no Dieva mantota, tai nav īsta pamata. Un tomēr šai mācībai daudzi piekrīt. Pasaule uzskata, ka tā sirdsapziņa ir tāda stiepjama. Tas, kas šodien liekas slikts, rīt var likties labs, un otrādi. Un ja sirdsapziņa tā runā, kāds moderns cilvēks domā – varbūt sirdsapziņa man ir atpalikusi. Tāpēc viņa man traucē. Bet man vajag viņu apklusināt un dzīvot tā, kā daudzi dzīvo pasaulē.
Šīs teorijas augļus mēs šodien izbaudām. Mēs atceramies aprakstus un vecākā paaudze arī pašus notikumus pagājušā kara laikā. Tur dzina cilvēks citus cilvēkus krematorijā, lai viņus dzīvus sadedzinātu. Tur cilvēki apšāva bērnus, sievietes un sirmgalvjus. Un darīja to no dienas dienā. Kā tas varēja notikt? Tas ir šīs teorijas rezultāts. Cilvēki domāja – tā sirdsapziņa nav nekas. Man jau nu nepatīk to darīt, bet tā ir atpalikusi sirdsapziņa, man jāvadās no labākas. Un tā viņi spēja to darīt.
Mūsdienu noziedzības vairošanās. Varbūt tas tā tikai liekas, bet iespējams, ka mūsdienu noziedznieki ir vēl ļaunāki, nekā tie, kas kara laikā darīja tās zvērības. Viņiem bija vismaz kāda ideja vai kaut kāda iedoma, kāpēc tas ir jādara. Bet ko mēs šodien redzam? Ko mēs dzirdam, kas notiek pilsētu ielās? Bez kaut kādas vajadzības viens otru sit, sper ar kājām. Avīzē bija rakstīts, ka Amerikā caurmērā notiekot viena slepkavība katrās 23 sekundēs. Un ne jau tāpēc, ka kāds bada cietējs gribētu kādu aplaupīt, lai iegūtu uzturu. Ne jau tāpēc, ka tur cīnītos ideju dēļ. Vienkārši nekāda sirdsapziņa cilvēkam netraucē, “dzenulis” vairs cilvēku nedzen. Viņš iet vai sarkanā gaisma, vai zaļā gaisma, viņam tas viss vienalga.
Mūsdienu paaudze, mūsdienu skolotāji un jaunatnes audzinātāji var sacīt, ka tas, kas šodien notiek cietumos, tas, kas šodien notiek bandās, tās asinis, kas plūst pilsētās un ciemos, bez vajadzības, bez nozīmes, bez jēgas, tās ir mūsu darbības rezultāts. Mūsdienu vadītāji ir atņēmuši jaunatnei savus sargeņģeļus. To sirdsapziņu, kam viņi ticēja un kura arī darbojās, lika apklusināt kā kādu aizspriedumu, un rezultāti ir tādi, ka šodien cilvēki domā – jā, kā lai mēs turpinām dzīvot? Kā lai cilvēce eksistē? Un šis sirdsapziņas zudums patiesībā eksistenci apdraud daudz vairāk nekā atomkarš. Kodolkarš var būt un var nebūt, bet tas karš, kur bez sirdsapziņas aiztures cilvēks karo pret cilvēku, tas jau notiek ik dienas un acīmredzot turpināsies arī tālāk.
Cik cilvēku cieš no bailēm, no uzbudināmības, no nemiera, no bezmiega? Vācu valodā ir paruna – ka laba sirdsapziņa ir labākais jeb mīkstākais spilvens. Un kāpēc tiešām cilvēkiem nav miega un nav miera? Tāpēc, ka sirdsapziņa, lai arī ignorēta, bet tā tomēr nav mierīga. Cilvēks nav saskaņā pats ar sevi, un tā viņam trūkst dvēseles līdzsvara.
Sirdsapziņa pasaulei ir zaudējusi savu nozīmi divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, trūkst informācijas. Cilvēks kaut ko darot jūt gan –manī ir tā, it kā es kaut ko nelabu būtu ieēdis. Tā ir sirdsapziņa. Bet šim cilvēkam trūkst īstas skaidrības – kas tad īsti ir tas nelabais? Un kāpēc man tanī brīdī bija nelabi? Un kāpēc manī bija nemiers? Nav informācijas par Dieva prātu.
Kādreiz gadījās būt kādā nomaļā lauku nostūrī, kur dzīvoja tikai veci cilvēki. Un kad es piegāju pie sienas pulksteņa, tad es sāku brīnīties. Tur vairāk nekā stundu bija nesaskaņa ar oficiālo laiku. Nu izrādījās – radio nav, un neviens tur nebrauc un neviens tur nenāk, un tā viņi ilgstoši nepārbauda. Tās kļūdas vienmēr krājās un krājās. Beigās tur mainās ziemas un vasaras laiks. To viņi arī nav ievērojuši. Nu tā iet cilvēkiem, kuriem no šūpuļa būtībā ir ielikta sirdsapziņa, bet viņiem tā nekad nav pārbaudīta pie “pareizā pulksteņa”. Viņš nezina, ka tā sirdsapziņa ar laiku atpaliek vai aizskrien uz priekšu. Tā ir jāprecizē. Un ja to nedara, tad tā sirdsapziņa vairs nedarbojas, nav efektīva. Dieva Vārds ir tas etalons, pēc kā mēs savu sirdsapziņu varam pārbaudīt un regulēt.
Otrs iemesls ir tas, ka pasaule bieži atmet ar roku un saka – nu pēc tādas dzīves, kā es esmu dzīvojis, tur vairs par sirdsapziņu nevar būt ne runas. Tātad cilvēka pagātne atņem viņam cerību. Viņš nezina to, ka pagātni var anulēt. Kristus asinis visu var nomazgāt. Pāršķirt tā, kā tīru, jaunu lapas pusi savā biogrāfijā. Nu cilvēce, kas netic Kristum, ar tādu iespēju nerēķinās. Un nerēķinās ar iespēju – lai kas nebūtu bijis pagātnē, bet no šīs dienas varam dzīvot pēc sirdsapziņas, būt laimīgi un iegūt arī dvēseles mieru.
Tīra sirdsapziņa ir dārgākā manta, ko mēs varam iegūt jau šajā dzīvē. Mēs kādreiz tā spriežam par algu. Sīmanis jeb Pēteris arī jautāja – mēs daudz ko esam atstājuši, ko mēs ar to esam nopelnījuši? Kāda par to mums būs alga? Nu, protams, alga mūžībā. Bet tad mēs domājam - vai šajā dzīvē mēs nesaņemam kādu algu? Protams, arī saņemam algu. Kādu? Mēs esam laimīgāki savās ģimenēs. Mums ir lielāks prieks par mūsu bērniem, kas ir audzināti ticībā, nekā pasaulē tas ir. Kopumā ņemot mums ir arī labāka veselība un daudz kas cits, ko mēs jau saņemam šajā dzīvē, ja Dievam kalpojam. Mīļie, es domāju, ka tā dārgākā manta, tas lielākais vinnests, ko mēs varam vinnēt šeit šajā dzīvē, tā ir tīra sirdsapziņa. Lai varbūt veselība nav mums vienmēr spīdoša. Varbūt vēl citi apstākļi nav tik labi šajā dzīvē. Bet ja mums ir tīra sirdsapziņa un mierīga sirds, tad tomēr mēs esam laimīgāki par laimīgajiem, jo lielākas laimes cilvēkam šajā dzīvē nemaz nevar būt.
Tīra sirdsapziņa cilvēkam dod mieru. Tā dod viņam noteiktību krustceļos. Mūsu dzīvē mums ir jāizvēlas ko teikt, kā darīt, ko izšķirties. Un cilvēkam, kuram nav miera sirdsapziņā, viņš mokās pie katras izšķiršanās. Un tad, kad viņš jau ir izšķīries, tad viņš atkal mokās - vai viņš ir pareizi izšķīries. Tad viņš iet atpakaļ, tad viņš iet uz priekšu. Ja ir tīra sirdsapziņa un mēs esam pieraduši klausīt tās balsi, mums nav tā jāmokās. Tā dod mums drosmi laboties. Tā dod mums mieru un līdzsvaru, ka mēs varam katram skatīties taisni acīs.
Ir cilvēki bijuši vēsturē, kas ar dziesmām gājuši nāvē savas pārliecības dēļ. Ir bijuši tiesneši, kas pievienojās mocekļiem, kad mocekļus tiesāja. Tie bija cilvēki ar dzīvu sirdsapziņu, kas ieklausījās savā sirdsapziņā un tai sekoja. Latviešu valodā ir iznākusi grāmata, ko uzrakstīja tāds Alberts Šveicers. Tā ir vērtīga grāmata. Un viņš bija ļoti ticīgs cilvēks, pats arī slavens mūziķis un Francijā viņš bija slavenība kā mūziķis un ērģeļu būvētājs. Bet viņam sirdsapziņa nedeva mieru, viņš dzirdēja, kā Āfrikas mūžamežos, ka tur iedzimtiem trūkst elementāra medicīniskā palīdzība. Ka viņi iet bojā no slimībām. Un viņš pameta visu savu godu un visu savu karjeru un izmācījās par ārstu un visu savu garo mūžu pavadīja mūža mežos ārstējot tos melnos nēģerus. Kā viņš to varēja darīt? Izlasiet viņa grāmatu un jūs redzēsiet – tā bija dzīva un tīra sirdsapziņa, kas viņu darīja par šādu varoni. Arī mūsdienās ir jaunieši, kas atstāj savu dzimteni un iet citur uz misijas laukiem, kur katru gadu daži no viņiem arī zaudē dzīvību. Viņi to dara ar prieku. Un iet uz priekšu apzinoties, uz kādu mērķi viņi iet. Kā viņi to var darīt? Tā ir dzīva sirdsapziņa. Saikne ar Dievu, pārliecība, ka tā ir Dieva balss, un pieradums šai balsij sekot. Sirdsapziņa cilvēkus dara par varoņiem. Un es gribu pie šiem varoņiem ierindot vēl kādus cilvēkus, kurus mēs pie varoņiem parasti neskaitām.
“Bet tie, to dzirdējuši, aizgāja cits pēc cita, sākot ar vecajiem. Un Jēzus palika viens līdz ar sievu, kas vidū stāvēja.” (Jāņa 8:9) Jūs zināt to gadījumu, kas ir aprakstīts Jāņa 8. nodaļā. Tie bija bargi un paštaisni farizeji, kas savas vainas neredzēja. Un viņi kādu sievieti, lielu grēcinieci, atveda un jautāja Kristum – ko ar viņu darīt, vai viņu nomētāt ar akmeņiem? Un stāvot viņi varbūt bija arī gatavi ņemt akmeņus un šo vainīgo sievieti nomētāt. Bet tad Pestītājs, Viņš daudz neko nerunāja, Viņš tikai rakstīja. Ko Viņš rakstīja, to mēs skaidri nezinām. Viņi to rakstu lasīja, un tas viņu plānus mainīja.
Bet vai tas, ko Pestītājs raksta, vienmēr cilvēkos izsauc pārmaiņu? Šeit ir vesela grāmata, par kuru varam arī teikt, ka to Pestītājs rakstīja. Daudzi cilvēki to lasa. Bet tas lasītais uz viņiem neatstāj lielu iespaidu. Bet šajā gadījumā vēl kaut kas sāka savu darbu - ″No savas apzināšanās pārliecināti...″ (Jāņa 8:9 Glika tulkojumā). Sirdsapziņa sāka darboties, un viņi saprata, ka viņu ceļš nav pareizs un viņiem jāiet cits ceļš.
Es neesmu par tādu gadījumu dzirdējis - varbūt vecākiem cilvēkiem ir gadījies dzirdēt - ka kādā tiesā, kur iztiesā kādu prāvu, pēkšņi kāds no tiesnešiem, vai varbūt prokuroriem, būtu pacēlies no sava krēsla un apsēdies uz apsūdzētā sola un būtu pateicis, ka mana vieta patiesībā ir šeit. Vai jūs esat tādu gadījumu dzirdējuši? Es neesmu dzirdējis. Bet šeit tāds gadījums bija. Vai bija viegli, it sevišķi tiem pirmajiem, tiem vecajiem? Es esmu vecs, godājams cilvēks, es uzstājos kā tiesnesis un kā morāles sargs. Un pēkšņi visas tautas priekšā man ir jāparāda, ka es neesmu tas, par ko es sevi esmu uzdevis. Es neesmu tas, par ko jūs mani turat. Man nav tiesības tiesāt. Man ir jāiet prom. Vai ir viegli to parādīt? To, lūk, var panākt sirdsapziņa.
Mēs jūtam, ka mūsu dzīvē daudzējādā ziņā ir vajadzīgs lūzums. Ir vajadzīgs nodoms, lai mēs no prokurora vietas aizietu un sēdētu pie apsūdzētajiem un vainīgajiem, lai mēs mainītu savus uzskatus par daudzām lietām, savu attieksmi pret daudziem cilvēkiem. Un savu attieksmi pret Dievu. Ir vajadzīgs lūzums, lai mēs būtu gatavi Dieva valstībai. Tas varenais spēks, kas šo lūzumu var panākt mūsu dzīvē, tā ir mūsu sirdsapziņa. Dievs to ir dāvājis katram. Un tāpat, kā Viņš savā laikā ir dāvājis dārzu Ādamam un Ievai un devis viņiem padomu, lai viņi to kopj un sargā, tā Viņš arī šodien atgādina tev un man - tev ir dievišķā gaisma, kas tev var dot mieru un prieku un kas var izdarīt lūzumu – kop to un sargā! Kopt un sargāt sirdsapziņu, bet galvenais – paklausīt tai. Caur nepaklausību sirdsapziņa kļūst trula. Tā kļūst klusa, un beigās mēs vairs to nevaram sadzirdēt.
Ieklausīsimies, mācīsimies, orientēsimies, lai dzirdētu sirdsapziņas balsi. Pieradināsim sevi sekot sirdsapziņas padomam, kaut arī mums būtu visas sabiedrības priekšā jāmaina savs stāvoklis un jāmaina sava vieta. Mateja 5:8 ir rakstīts - ″Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs.″ un ar šo vārdu ″sirdsšķīstie″ domāti, galvenokārt, cilvēki ar dzīvu, ar jūtīgu, ar valdošu sirdsapziņu, tādi, kas padodas sirdsapziņas vadībai. Un kaut mūsu lūgšana būtu kā Dāvida lūgšana - ″Radi iekš manis, ak, Dievs, šķīstu sirdi un atjauno iekš manis pastāvīgu garu!″ (Psalmi 51:12)
