Ne Ēģipte, ne Kānaāna

„Un Tas Kungs runāja uz Mozu, sacīdams: „Runā uz Israēla bērniem un saki viņiem: Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs! Pēc Ēģiptes zemes paražām, kur jūs arī esat mājojuši, jūs nedrīkstat darīt savus darbus; un arī pēc Kānaāna zemes parauga, kur Es jūs vedīšu, jūs nedrīkstat darīt, un viņu nolikumiem nesekojiet. Manas taisnās tiesas dariet un sargājiet Manus likumus, ka jūs pēc tiem staigājat, - Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs! Sargājiet Manus likumus un Manas taisnās tiesas; ikviens cilvēks, kas to darīs, tas to dēļ dzīvos,- Es esmu Tas Kungs!”” (3. Mozus 18:1-5)

Ēģipte jau tajā laikā bija zeme ar augstu kultūru un lielu labklājību. Par to šodien liecina piramīdas, kapenes un tempļi, un arheoloģija vēl šodien turpina pētīt, cik augsta bija šīs zemes kultūra.

Tajā laikā faraons bija liels valdnieks. Viņam piederēja visa zeme ar tās bagātībām un visi Ēģiptes pilsoņi skaitījās viņa kalpi vai vergi. Tikai tādā veidā viņš varēja uzcelt šīs greznās celtnes, kuras mēs šodien Ēģiptē atrodam. Arī Izraēla ļaudis bija vergi šajā zemē, un viņiem bija jādara smagie klaušu darbi. Bet tomēr arī vergi ne tikai pierada pie šīs zemes, bet guva arī labumu no tās augstās materiālās kultūras un materiālās labklājības. Un tad, kad Israēla ļaudis bija iegājuši tuksnesī, tad viņi bieži atcerējās Ēģipti. Un tiešām - viņiem bija ko atcerēties! 4. Mozus 11:5 - „Mēs atceramies tās zivis, ko mēs Ēģiptes zemē par velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus.” Nu tas tuksnesī tiešām nebija. Un Ēģiptē, lai gan viņi dzīvoja verdzībā, tomēr viņiem tas viss bija pieejams. Citā vietā viņi saka – Mēs atceramies, kā mēs tur sēdējām pie gaļas podiem. Tur viņi ne tikai nedaudz gaļas vārīja, bet pilni podi bija ar gaļu. Un tos viņi varēja lietot. Un Dievs viņus brīdina, ka tas neveda uz dzīvību, tas nedeva jums brīvību un jums vajag to aizmirst. Nedariet tā, kā ēģiptieši darīja. Meklējiet citu dzīvi un citu labklājību!

Ēģiptē bija arī attīstīta tāda garīga, reliģiska dzīve. Viņiem bija dažādi sarežģīti ticējumi un dažādi rituāli. Un, kā jūs zināt, starp daudz ko citu viņi uzskatīja par dievekļiem arī svētās govis un vēršus. Mums šodien liekas – nu tas gan ir savādi, kā tur varēja dievināt govi. Kā tur varēja lūgšanas nest vai dziesmas dziedāt tādām govīm par godu? Bet laikam tiem cilvēkiem, kas toreiz dzīvoja, viņiem tas nebija smieklīgi. Un viņus tas arī kaut kādā veidā aizkustināja un viņiem likās, ka tur ir kaut kas labs un pareizs. Un no kā mēs to redzam? Izraēla ļaudis, tie ticēja dzīvajam Dievam. Dzīvais, neredzamais Dievs viņus bija izvedis no Ēģiptes, bet tad lasām 2. Mozus 32:1 - „Kad tauta redzēja, ka Mozus kavējas nokāpt no kalna, tā sapulcējās pie Ārona un sacīja: "Celies un darini mums kādu dievu, kas būtu mūsu priekšā!”

Viņiem varbūt likās, nu kā tas ir – Neredzamais Dievs. Viņi gan redzēja tādu mākoni un lielu gaismu, bet viņus tas neapmierināja. Viņi gribēja, kā viņiem likās, tādu īstu Dievu redzēt savā priekšā. Un nākošajā pantiņā – 4. - mēs redzam, ka Ārons viņiem paklausīja, un viņš no zelta izveidoja kādu teļu. „Tad tie teica: „Šis ir tavs dievs, Israēl, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes.”” Tagad viņi bija apmierināti, ka tas ir pareizais dievs, ka tas iepriekšējais nebija tāds, bet tagad mums ir taisni tāds dievs, kādu mums vajag. Tik dziļi viņu sirdīs bija iesakņojusies Ēģiptes reliģija. Un tāpēc Dievs saka – Tos Ēģiptes darbus, tos jūs aizmirstiet! Tos jūs izraujiet no savas sirds! Jo tādi dievi jums laimi nedos un dzīvību nedos. Un jums no tiem ir jāatsakās.

Izraēla tauta gāja uz Kānaānu. Šodien mēs zinām, ka Kānaānā viņus gaidīja atkal augsta kultūra. Pirms dažiem gadiem tika atrakti daudzi senatnes pieminekļi, kas liecina, ka Kānaānas tautas nebija tumšas. Tās bija augsti civilizētas tautas. Ir atklātas māla plāksnītes ar viņu diplomātisko saraksti ar Ēģipti. Tur bija attīstītas valstis ar kultūru un arī ar rūpniecību. Šī kultūra ļoti atšķīrās no Ēģiptes kultūras. Kānaānā nebija tādi lieli valdnieki kā faraons. Katrā pilsētā bija savs valdnieks. Un tāpēc arī mēs lasām, ka tur daudz ķēniņu sapulcējās, jo katrā pilsētiņā bija savs ķēniņš un sava valstiņa.

Tur tās dievības arī nebija līdzīgas Ēģiptes zemei. Tur bija tā sauktie Baali. To arī bija daudz un dažādi. Un tagad draudēja briesmas, ka atraujoties no ēģiptiešu kultūras, izraēlieši varētu piesaistīties kānaāniešu kultūrai. Kānaāniešus gan vajadzēja padzīt, bet kaimiņos viņi tāpat palika dzīvot. Un tieši kānaāniešu dzīvesveids varēja izraēliešus vilināt. Jo no ēģiptiešiem jau viņi bija daudz cietuši, no kānaāniešiem viņi vēl neko nebija cietuši. Viņi varēja ieiet Kānaānas zemē un pateikt – nu tā ir tā īstā kultūra, un tā ir tā īstā dzīve. Dzīvosim tā, kā šajā jaunajā zemē, kur mēs esam ienākuši. Bet Dievs viņus brīdina – un brīdina ar šiem vārdiem, kādus mēs jau esam lasījuši – „Pēc Ēģiptes zemes darbiem nedariet un arī pēc kānaāniešu darbiem nedariet!” Tas nav tas dzīvesveids, kas nes laimi. Ne viens, nedz arī otrs. Meklējiet trešo ceļu! Dievs saka – Tas ir Mans ceļš. Tas ir Manu baušļu ceļš. Tas ir vienīgais ceļš, kas nes labklājību un vienīgais ceļš, kas nes dzīvību.

Tad, kad mūsu Kungs un Pestītājs dzīvoja virs zemes, tad Palestīnā, kur Viņš dzīvoja, bija dažādi sabiedriskie slāņi un bija arī dažādi idejiskie virzieni. Pirmkārt jau pasaule dalījās divās nevienādās daļās – viena daļa bija jūdi, bet pārējie bija nejūdi jeb tā sauktie pagāni. Un katrai bija sava reliģija un arī savs dzīves veids. Jūdi bija ļoti lepni uz sevi un bija pārliecināti, ka viņu dzīvesveids bija tas labākais. Bet ko saka Glābējs? Mateja 8:11,12 lasām: „Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā. Bet Valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu trīcēšana.” Jēzus saka – „Jūs esat tālu no debesu ideāla. Jūsu draudze nav gatava, lai Dievs viņu varētu pieņemt savā valstībā. Pagāni vienā otrā gadījumā ir labāki par jums. Bet vai Jēzus pievienojās pagāniem vai samariešiem? Nē, arī to viņš nedarīja. Jo arī tiem bija daudz trūkumu un arī tie nebija gatavi, un arī viņu dzīvesveids debesīm nederēja.

Starp jūdiem galvenie novirzieni bija farizeji un saduķeji. Saduķeji bija tie, kas neticēja mirušo augšāmcelšanai. Vai šodien ir tādi ticīgi cilvēki? Jā, ir arī! Mēs esam runājuši ar daudziem ticīgiem cilvēkiem, jā, viņi saka – Dievs ir. Es zinu, es esmu redzējis sapni un vēl daudz ko. Dievs noteikti ir. Bet tad mēs sakām – bet vai miroņi celsies? Vai tu tici mūžīgai dzīvībai? Ko tad tie paši ticīgie saka – „Nu tur gan nekas nevar celties!” Kādreiz tā man stāstīja kāda ticīgā, kura tā kā gribēja, bet tomēr nevarēja ticēt, ka mirušie celsies. Un viņa aizgāja pie sava mācītāja, lai viņš viņai paskaidro, kā būs ar mirušo augšāmcelšanos. Nu, mācītājs viņai atbildēja – „Mīļā kundzīt, kā lai es izskaidroju to, kam es pats neticu?” Tātad arī viņam nebija nekāda skaidrība, un tomēr viņš savā ziņā bija ticīgs.

Nu, tādi bija Kristus laika saduķeji. Viņi arī bija ticīgi. Bet viņi neticēja mūžībai. Kristus parādīja viņiem viņu maldus. Mateja 22:34 - „Bet farizeji, dzirdēdami, ka Viņš saduķejiem muti aizbāzis, sapulcējās...” Tiešām Jēzus skaidri parādīja, ka saduķeji maldās. Ar to, ka nav mūžības un ar to, ka Dievs it kā nespētu modināt mirušos. Un nu farizeji domāja, ka Jēzus tagad būs pilnīgi mūsu pusē. Bet vai Jēzus bija pilnīgi farizeju pusē? Nē! Nekad nē! Mateja 23 Viņš par farizejiem vien runā un saka – „Jums daudz trūkumu ir. Ka ir augšāmcelšanās, to jūs pareizi saprotat. Bet jums ir daudz un dažādas vainas. Jums pie dzīves ir daudz trūkumu.” Un Viņš nevarēja pie viņiem pievienoties.

Šodien mēs zinām vēl vairāk novirzienu, nekā Bībelē ir atrodami. Kristus laikā bija tā sauktie esēnieši, tad bija kumrānieši un varbūt vēl citas dažādas sektas, un Jēzus bija ļoti tuvu šīm aprindām. Un tomēr viņš atšķīrās no viņiem. Viņš tiem nepievienojās. Viņš meklēja kaut ko augstāku par to, kas bija visiem šiem garīgajiem novirzieniem.

Jēzus neatbalstīja jūdu plānu – sacelties un dumpoties pret romiešiem. Patiesībā priesteri par to viņu nodeva nāvei. Viņš tiem traucēja. Viņi gribēja tautu tā apvienot tādā nacionālā fanātismā, bet Jēzus viņiem traucēja. Viņš sacīja, ka vajag mīlēt visus. Visiem vajag labu darīt, arī romiešus vajag mīlēt. Un visvairāk tāpēc jūdi Viņu nodeva nāvē. Bet vai Jēzus mēģināja Pilātam ieskaidrot, ka patiesībā es jau esmu jūsu draugs? Kāpēc tu gribi Mani nodot nāvē? Jo tie jūdi grib pret tevi dumpoties, netici viņiem! Vai Viņš to teica Pilātam? Nē, Viņš to neteica. Viņš arī savus nodevējus negribēju nodot citiem. Viņš saprata, ka Viņam jau arī ar Pilātu nav pa ceļam. Arī ar Romu Viņam nav pa ceļam. Un ko Viņš sacīja Pilātam? Jāņa 18:36 „Jēzus atbildēja: „Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās. Bet nu Mana valstība nav no šejienes.””

Man nav pa ceļam ar jūdu farizejiem, man nav pa ceļam ar Romas ķeizaru. Jo Mana valstība nav no šīs pasaules. Tā ir augstāka līmeņa valstība. Tā ir mūžīga valstība. Un Es esmu šīs valstības ķēniņš. Nu tā mēs redzam gan Izraēla laikos, gan no mūsu Pestītāja priekšzīmes, ka mums nav jāpieslienas apkārtējās pasaules paraugam, bet jāmeklē Debesu dzīvesveids un ceļš, kas ved uz Debesīm.

Un tagad padomāsim par mūsu dzīvi! Mēs esam aicināti iziet no garīgās Ēģiptes. Atklāsmes 18:4,5 - ”Es dzirdēju vēl citu balsi no debesīm saucam: „Izejiet no viņas, Mana tauta, lai jums nebūtu dalības viņas grēkos un jūs neķertu viņas mocības.”” Mēs esam izgājuši no grēka, no neticības pasaules. Tā ir mums pretīga un naidīga. Sātans to vēro – vai viņam tas patīk? Protams, nē. Bet viņš domā – kā viņš varētu mūs aizkavēt, ka mēs nepaliekam pie Dieva un nenonākam Debesu valstībā. Tad viņš piekrīt, lai mēs atbrīvojamies no vieniem grēkiem un, lai gan mēs neatgriežamies vecajā dzīvē, bet ieejam kādā citā dzīves veidā, kad nav tas pats vecais, bet tomēr nav arī dievišķīgs. Tātad viņš mums piedāvā kādu citu izvēli.

Nu varētu sacīt, ka makšķernieks uzliek uz āķa kaut kādu vienu ēsmu, bet kad zivis nekožas? Ko tad viņš dara? Viņš izmēģina kaut ko citu. Viņš kādreiz noliek vairākas makšķeres blakus. Ja uz tās neuzķersies, tad uz tās otras uzķersies. Un tā sātans arī – viņš saka – nu labi, ja vēlies, nedzer, nesmēķē un daudz ko labu tu arī vari darīt, dažādus baušļus ievērot, bet tu varbūt uzķersies uz kaut ko citu. Un tā viņš mums piedāvā tādu ceļu vai tādu dzīvesveidu, vai tādu ieradumu, kas tomēr nav dievišķīgs, un no tā Dievs mūs brīdina. Neturies pie Ēģiptes, bet neturies arī pie Kānaānas. Tev ir jāmeklē Debesu dzīvesveids. Ja mēs to tā nepratīsim, ja mēs nepratīsim pieturēties pie debešķīgā, tad var notikt tā, kā ir brīdināts Ecehiēla 20:38 - „Es izmetīšu no jūsu vidus nepaklausīgos un no Manis atkritušos; Es tos gan izvedīšu no tās zemes, kur tie dzīvo kā svešinieki, bet Israēla zemē tie nenāks atpakaļ, lai jūs atzīstat, ka Es esmu Tas Kungs.”

Tā var notikt, ka mēs izejam gan no pasaules, bet, ja mēs neatrodam tās Debesu trepes, kā Jēkabs redzēja sapnī, tad mēs varam gan iziet no pasaules, bet tomēr atkal nokļūt pasaules iespaidā un neiemantot Debesis.

Es gribētu dalīties ar jums ar dažām briesmām, kas mums draud, ar dažiem piedāvājumiem, ko sātans mums piedāvā, tās grēcīgās pasaules vietā, no kuras mēs esam izgājuši.

Nu, pirmkārt, tas vienkāršākais, ja mēs atbrīvojamies no viena grēka, viņš labprāt gribētu, ka mēs iekristu citā grēkā tā vietā. Un tas katram bez šaubām ir bīstami. Varbūt tas ir smieklīgi, bet tādas runas jūs visi esat dzirdējuši. Es reiz dzirdēju, kā divas sievas runāja par dēliem - vai varbūt par saviem vīriem, es īsti neatceros - kurš nu cik dzer. Nu, tā viena it kā lielījās ar tādu gandarījumu, ka manējais dzer gan, bet nekad nenodzer savu naudu. Varēja saprast - viņš dzer uz citu rēķina. It kā tas nu būtu labāk. Nu, pie šīs dzīves varbūt ir kāds apmierinājums. Bet mūžībai kāda starpība – vai viņš pa tādu naudu, vai pa tādu naudu, tāpat viņš ir cilvēks, kurš ne šai dzīvei var būt derīgs, nedz arī mūžībā. Un tā arī sātans dažādos veidos, kāda viena atstāta grēka vietā viņš mums piedāvā kādu citu.

Pieņemsim, mēs esam atstājuši pasauli ar tās godkāri, ar tās godkāres sacensību, ar egoismu, ar mantkārību, ar liekulību un esam iegājuši Dieva draudzē. Un ko sātans tagad gribētu? Ka mēs to pašu turpinātu draudzē. Ka te arī mēs sacenstos savā godkārē - kurš uzkāpj augstāk vai kurš kādā amatā tiek. Ka mēs dalītos partijās, ka mēs skaustu, aprunātu un nīstu. Un to jau draudzes ietvaros. Ja tas tā notiktu, – vai tas nebūtu tas pats, kas iziet no Ēģiptes, kur bija tās svētās govis, un uzcelt tādu pašu teļu pie Sinaja kalna? Kāda starpība?! Kāda nozīme bija iziet no Ēģiptes, no tās mantkārības, no niecības, kas notiek Ēģiptē, un tad draudzē turpināt tādu pašu niecību un tādu pašu sacensību un tādu pašu egoismu?

Mēs mēdzam kritiski raudzīties uz mūsdienu bezdievīgo dzīvi. Un mēs, kas esam vecāki cilvēki, kādreiz idealizējam, mēs tā atceramies, ka tad gan bija daudz citādāk, kad skolās mācīja ticības mācību un daudz kas cits bija. Tomēr arī tas nebija ceļš uz Debesīm. Arī tie cilvēki, kas toreiz dzīvoja un skolās gāja uz ticības mācību – vai viņi mīlēja Dievu? Vai viņi bija Dieva bērni? Tāpat viņi bija vienaldzīgi, kā arī šodienas cilvēku vairums ir vienaldzīgi.

Mēs sastopamies ar pasauli, ar tās mākslu, ar literatūru, ar mūziku, ar glezniecību un daudz ko citu. Mēs to nenoniecinām, bet mēs saprotam – tā nav mūsu māksla. Tās nav mūsu dziesmas, jo tās neved uz Debesīm. Mūsu grāmatas ir tās grāmatas, kas cilvēku paceļ un palīdz viņam sasniegt mūžību. Mūsu dziesmas ir tās, kas mierina bēdās, kas dod cerību, iepriecu. Bet pārējās, tās nav mūsu dziesmas. Un te nav atšķirība – vai tās ir tautasdziesmas, vai tās ir Raimonda Paula dziesmas, vai tās ir krievu dziesmas, vai tās ir latviešu dziesmas. Tās mums visas ir vienādi svešas. Mūsu dziesmas ir tās, kas ir Debesu dziesmas. Tās, kas ir dziesmas par Glābšanu. Tā ir mūsu māksla, tā ir mūsu mūzika. Tas lai skan mūsu sirdīs. Sātans gribētu, lai mēs varbūt atteiktos no kaut kā viena un pieņemtu otru. Bet tas neko mums nedotu.

Dzīvojot starp cilvēkiem, un mēs visi dzīvojam un strādājam kolektīvos ar cilvēkiem, mēs meklējam – nu kādiem cilvēkiem mums būtu vairāk jāpietuvojas, ar kādiem cilvēkiem mums būtu vairāk pa ceļam. Pie kura kaimiņa mums būtu vērtīgāk ieiet. Ar kuru darba biedru mums vajadzētu kopā vairāk parunāt. Un tādā veidā mēs ne tikai tuvojamies cilvēkiem, bet mēs arī zināmā mērā jau arī sekojam šo cilvēku priekšzīmei. Mēs pielāgojamies vienam vai otram cilvēkam. Un tagad mēs esam izvēles priekšā. Piemēram, mūsu darba vietā – viens cilvēks, viņš ir partijas cilvēks, viņš ir sabiedrisks cilvēks, viņš grib visus komandēt, viņš grib visus izkontrolēt. Nu mēs domājam – nu tas jau nebūs mans draugs. Tāds dzīvesveids man neder. Bet tad tur ir cits cilvēks – viņš neinteresējas ne par darbu, ne par sabiedrisko dzīvi. Viņš meklē tikai ieraut sev un vairāk nopelnīt. Tā, lai tik viņam būtu labāk, lai viņam būtu vairāk. Sakiet – vai tas var būt mans draugs? Vai ar to man ir pa ceļam? Nē, nav pa ceļam. Man ir jāmeklē cits dzīvesveids, cita attieksme pret darbu, cita attieksme pret sabiedrību. Tāda, kāda nav nevienam. Tāda, kāda var būt tikai tam, kas ceļo uz Debesu valstību.

Mūsu bērni, mūsu jaunieši meklē ceļu, cenšas pēc izglītības un domā – kā iekārtot un veidot savu dzīvi. Nu viņi redz – pasaulē tādi censoņi, kas atdod visu, lai iegūtu augstu izglītību, lai tiktu lielā amatā, lai taisītu augstu karjeru par katru cenu. Un ko mēs sakām mūsu jauniešiem? “Tas nav tavs dzīvesveids. Viņi meklē godu šai pasaulē. Viņi nav laimīgi caur to. Tev vajag meklēt citu ideālu.” Bet sātans tūlīt piedāvā – lūdzu, te tev ir viens cits ideāls. Tas ir pavisam citādāks. Bet kāds tas ir? Nu tas ir tas, ko agrāk teica „hipijs”, tagad laikam citi nosaukumi ir. Viņam nekas neinteresē, ne viņam vajag mācīties, ne viņam vajag strādāt. Ne viņam raksturs ir. Viņam tikai vienas dienas bauda – man patīk. Kas viņam patīk, to tik viņš dara un vairāk viņš neko negrib zināt. Vai tas var būt mūsu ideāls? Vai tas var būt mūsu draugs? Ne tas viens, ne tas otrs. Nedariet pēc Ēģiptes zemes darbiem, nedariet pēc Kānaānas zemes darbiem. Mums ir jāmeklē cits dzīves veids. Mums ir jāmeklē citi ideāli un pēc šiem ideāliem mums jādzīvo. Mums neder ne tagadējo, ne agrāko laiku, ne austrumu, ne rietumu dzīvesveids. Mums ir jāmeklē cita izeja. Varētu teikt – trešā izeja, kas nes laimi un nes dzīvību.

3. Mozus 18:5 - „Sargājiet Manus likumus un Manas taisnās tiesas; ikviens cilvēks, kas to darīs, tas to dēļ dzīvos,- Es esmu Tas Kungs!” Un Daniēla 2:44,45 - „Bet šo ķēniņu laikā debesu Dievs cels valsti, kura pastāvēs nesagrauta mūžīgi un kuras vara nepāries ne uz vienu citu tautu. Tā satrieks un iznīcinās citas valstis, bet pati pastāvēs mūžīgi. Tādēļ tu arī redzēji, ka akmens bez cilvēku palīdzības novēlās no kalna un satrieca dzelzi, varu, mālu, sudrabu un zeltu.” Tu redzēji. Vai jūs zināt kas to redzēja? Jā, Nebukadnēcars redzēja. Un Daniēls viņam to izskaidro. Ko Nebukadnēcars redzēja? Viņš redzēja visas pasaules vēsturi tāda tēla veidā. Tas bija tēls, kas izgatavots no dažādiem metāliem. Un kas vēlāk notika ar tēlu? Akmens krita un šis tēls sagruva, un visi metāli sajaucās un palika tā kā pelavas uz vasaras kloniem. Un Daniēls tagad paskaidro ķēniņam – tas nozīmē, ka visu zemju kārtība un valstība tiks izpostīta, un nāks jauna valsts, un tā būs Debesu valstība.

Mīļie, tas, kas pieder pasaulei – vai tas ir māls, vai tas ir zelts, tas būs tā kā pelavas uz vasaras klona. Lai Dievs mums palīdz celt savas dzīves namu uz nešaubīga pamata, uz nesatricināma pamata, uz tāda pamata, ko nesatricinās arī tā katastrofa, kas gaida visu pasauli. Celsim savu namu uz vienīgā pamata, kas nes laimi un mūžīgu dzīvību! Meklēsim mūsu ikdienā nevis sekot vienam paraugam vai otram paraugam, bet meklēsim Lielo Paraugu! Lai mūsu jautājums būtu – ko mans Glābējs darītu, ja Viņš šajā vietā stāvētu? Ko mans Glābējs teiktu, ja Viņš manā vietā šeit stāvētu? Ko mans Pestītājs darītu, ja Viņš sastaptos ar to situāciju, kāda ir man un maniem kaimiņiem? Kaut tas būtu mūsu dzīvesveids un mūsu ideāls!