„Tāpēc Es arī turpmāk tev tā darīšu, Israēl! Un, ja Es tev tā gribu darīt, tad sataisies, Israēl, lai tu varētu stāties sava Dieva priekšā!"” (Amosa 4:12)
Mēs dzīvojam laikā, kurā mums jāsagatavojas sastapties ar mūsu Dievu. Kas tad ir šī sagatavošanās? Tas nozīmē sakārtot attiecības ar Dievu. Ja mūsu attiecības ir skaidras un nokārtotas, tad arī esam sagatavojušies uz Jēzus nākšanu godībā. Šodien atcerēsimies no vēstures, kā Izraēla tauta noskaidroja attiecības ar Dievu un pie kāda slēdziena tā nonāca.
Lasām Nehemijas 9:1 „Bet šā mēneša divdesmit ceturtajā dienā Israēla bērni sapulcējās, gavēdami un maisu drānās tērpti, un ar zemi uz galvas.”
Šis bija 7. mēnesis. Israēlieši bija nosvinējuši lieveņu svētkus, tas aprakstīts Nehemijas 8:18 – „Un katru dienu, no pirmās līdz pēdējai dienai, Ezra lasīja ļaudīm priekšā no Dieva bauslības grāmatas. Un viņi svinēja svētkus septiņas dienas, un astotajā dienā bija svētku sapulce, kā bija noteikts.”
Šie svētki bija aizmirsti ilgu laiku, un tagad Dieva tauta atrada šo apslēpto patiesību, atzina šo savu nolaidību, un viņi ar lielu dedzību likvidēja šo plaisu un izpildīja Dieva pavēli. Bet arī tad, kad viņi bija izpildījuši šo agrāko Dieva pavēli, viņi vēl nejuta pilnīgu apmierinājumu. Viņiem bija ilgas vēl vairāk tuvoties Dievam un pilnīgi noskaidrot savas attiecības ar savu Debesu Tēvu un Vadoni. Un tā viņi visi sanāca. Mēs neatrodam, ka kāds viņus būtu aicinājis. Var domāt, ka viņi visi sanāca spontāni – visiem bija vienādas ilgas un visi sajuta līdzīgu vajadzību.
Dieva tauta bija izpildījusi savu pienākumu. Arī mēs bieži uzsveram priekšrakstus, baušļus un citus. Mēs esam izpildījuši visu to, ko esam sapratuši. Vai varam apmierināties, vai varam dusēt uz lauriem?
Mēs bieži pieminam bagāto jaunekli, par kuru rakstīts Mateja 19. nodaļā negatīvā nozīmē, jo viņš bija pārāk vājš, lai sekotu savam Pestītājam un atstātu visu. Bet ja mēs padomātu par šo jaunekli no otras puses – viņš varēja likt roku uz savas sirds un sacīt: „Visu to es esmu pildījis no savas jaunības.” Un tomēr, vai viņš bija mierīgs? Nē, viņš jautāja: „Kā man vēl trūkst? Kas man vēl jādara, lai es varētu tikt Dieva Valstībā?” Praviešu gars norāda, ka neapmierinātība ar sevi ir dvēseles veselības pazīme. Vai tava dvēsele ir vesela?
„Un Israēla dzimums nošķīrās no visiem svešiniekiem, viņi novirzījās savrup un izsūdzēja savus grēkus un savu tēvu pārkāpumus.” (Nehemijas 9:2) Iespējams, ka galvenais lūzums bija tas, kas Izraēlieši bija saradojušies ar neticīgajiem. Apmēram par to pašu laiku ir rakstīts Ezras 9:2 - „Jo viņi ir ņēmuši kādas no viņu meitām sev un saviem dēliem par sievām, tā ka svētā sēkla ir sajaukusies ar tās zemes tautām. Un šai neuzticībā vadoņi un priekšnieki ir bijuši pārkāpumā pirmie.”
Iespējams, ka tas bija tiešais iemesls, kāpēc viņi bija tērpušies maisos un kaisījuši pelnus uz savām galvām, jo viņi atcerējās, cik ļoti bija noziegušies Kunga pavēles priekšā. Vai arī mums varētu draudēt tādas briesmas, ka mēs arī līdzīgā veidā pārkāptu Dieva pavēles? Protams, arī šodien mēs nedrīkstam doties laulībā ar neticīgajiem. Bet Jaunajā Derībā ir rakstīts, ja kādai sievai ir neticīgs vīrs vai otrādi – mūsdienās tas nav iemesls sevišķi noskumt. Mums jāpaliek uzticīgiem un mēs drīkstam turpināt ģimenes dzīvi.
Bet Atklāsmes 18:4 lasām, ka arī mums ir jāatšķiras: „Es dzirdēju vēl citu balsi no debesīm saucam: "Izejiet no viņas, Mana tauta, lai jums nebūtu dalības viņas grēkos un jūs neķertu viņas mocības.” Mums arī šodien ir no kaut kā jāatšķiras. Padomāsim, piemēram, ko tas nozīmē, ja es esmu ticīgs, bet man ir kopēja valoda, kopējas intereses un kopējs dzīvesveids ar to, kas pret Kristu ir vienaldzīgs? Tas ir nopietns iemesls padomāt pašam par savu dzīvi.
Mums ir jāatšķiras no bezdievīgās pasaules īpašībām un ieradumiem. „Jo viss, kas ir pasaulē - miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība - tas nav no Tēva, bet ir no pasaules.” (1. Jāņa 2:16) Vai miesas kārība, acu kārība vai dzīves laipnība var būt arī ticīgā ģimenē? Vai tas var būt arī pat draudzes dzīvē? Jā, tāds stāvoklis ir iespējams! Tas nozīmē, ka mums ir jāatšķiras no pasaules, kaut gan formāli mēs apgrozāmies ticīgo vidē, esam draudzes locekļi vai pat darbinieki draudzē.
„Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata, ka tie ir nemācīti un vienkārši cilvēki, viņi brīnījās; viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu.” (Apustuļu darbi 4:13) Mācekļus pazina ar to, ka viņiem nebija bezdievīgajai pasaulei raksturīgo ieradumu, viņus pazina pēc sarunu tematiem, kas raksturīgi tieši Jēzus sekotājiem, viņus, iespējams, pazina arī pēc apģērba, kaut arī viņiem nebija formastērpa.
Vai arī mani un tevi var pazīt? Ja mani nevar pazīt, ka esmu ar Jēzu, tad neko nelīdz dokumentāli pierādīt, ka esmu Kristus draudzes patiesais loceklis. Ja mani nepazīst cilvēki, ka esmu Kristus sekotājs, tad iespējams, arī Pestītājs man tiesas dienā sacīs: „Es jūs nekad neesmu pazinis; ejiet nost no Manis, jūs ļauna darītāji.” (Mateja 7:23) „Es jūs nekad neesmu pazinis” - kādam cilvēkam tas te tiek sacīts? Vai ateistam? Nē, tas tiek sacīts tam, kas atsaucas, ka mēs, lūk, esam darījuši, ka mēs esam sludinājuši, esam saukušies Tavā vārdā un pat esam piedzīvojuši un darījuši brīnumus. Un tomēr, ja mūs nepazīst šodien, ka esam ar Jēzu, tad varbūt patiesībā mēs arī piederam šai pasaulei.
„Tad viņi piecēlās savās vietās un lasīja no Tā Kunga, sava Dieva, bauslības grāmatas dienas ceturto daļu; otru dienas ceturto daļu viņi sūdzēja grēkus un zemojās Tā Kunga, sava Dieva, priekšā.” (Nehemijas 9:3)
Tas, kas izskanēja šo cilvēku lūgšanās, ir aprakstīts nākamajos pantos. Mēs varam saprast, ka tā bija kā kopēja slavas dziesma. Vispirms viņi apdziedāja Dieva darbus, Viņa raksturu, 6. pantā Dievu apdzied, kā Visvareno: „Tu esi Tas Kungs, tiešām, Tu vienīgais! Tu esi radījis debesis - debesu debesis un visus debesu pulkus; zemi un visu, kas ir uz tās, jūras un visu, kas ir tajās, un Tu uzturi visus tos pie dzīvības, un debesu pulks Tevi pielūdz!”
7. un 8. pantā viņi slavē Dievu kā Derības Dievu, kas noslēdz derību ar cilvēku bērniem. „Tu esi Kungs, tas Dievs, kas izvēlējies Ābrāmu, un Tu izvedi viņu no kaldeju Ūras un devi viņam vārdu Ābrahāms; un Tu atradi viņa sirdi uzticīgu pret Tevi, un Tu slēdzi ar viņu derību.”
9. un tālākajos pantos Dievs tiek slavēts kā savas tautas atbrīvotājs: „Un, kad Tu redzēji mūsu tēvu bēdas Ēģiptē un dzirdēji viņu brēkšanu pie Niedru jūras...”.
13. un 14. pantā Izraēla ļaudis atzīst Dievu kā likuma devēju: „Un Tu nokāpi uz Sinaja kalna un runāji ar viņiem no debesīm, un devi viņiem taisnas tiesas, patiesu bauslību, labus likumus un pavēles. Tu darīji viņiem zināmu Savu svēto sabatu, un Tu rakstīji viņiem priekšā pavēles, likumus un bauslību caur Savu kalpu Mozu.”
Un 15. pantā tiek pieminēts Dievs kā savu bērnu gādīgais Tēvs: „Un Tu devi viņiem bada brīdī maizi no debesīm un liki tecēt ūdenim no klints viņu slāpju veldzēšanai, Tu pavēlēji viņiem iet, lai iemantotu zemi, ko Tu biji zvērējis viņiem dot.”
Apdziedāta ir Dieva lēnprātība, pacietība un it sevišķi Viņa gatavība uzklausīt lūgšanas. Bet tagad draudze nonāk pie jautājuma, kā viņu tēvi un viņi paši ir Dievam atsaukušies? Un 16. pantā seko konkrēta atbilde: „Bet viņi, mūsu tēvi, kļuva augstprātīgi: viņi neklausīja Tavām pavēlēm.”
Lepnība, vienaldzība pret Dieva Vārdu, nepaklausība, nepacietība, elku kalpība – tādi bija Dieva tautas grēki, kas arī atklāti tiek atzīti. Viņi atceras nožēlojamo stāvokli, stāvokli, kādā tie atradās nebrīvē, un arī atzīst, ka tā ir viņu pašu vaina, ka tās ir viņu pašu rīcības sekas. „Tad, lūk, tieši tāpēc mēs esam vergi šodien šai zemē, ko Tu devi mūsu tēviem, lai viņi ēstu tās augļus un baudītu tās labumu, - lūk, tajā mēs tagad esam vergi!” (Nehemijas 9:36)
Ko Dievs ir darījis draudzes, tavā un manā personīgajā dzīvē? Vai mums arī nevajadzētu uzdot jautājumu, kāda ir bijusi mūsu atbilde uz šo Dieva vadību, kuru mēs esam piedzīvojuši savā dzīvē?
„Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai Tā atziņā, kas mūs ir aicinājis ar Savu godību un spēku.” (2. Pētera 1:3) Dievs mums ir dāvājis visu, kas vien mums vajadzīgs. Vai tas tā nav arī tavā dzīvē? Mūsu mūžīgajai laimei bija vajadzīga Dieva Dēla nāve, un Viņš to deva. Dievs ir devis arī apsardzību un svētības. Mūsu laimes veidošanai bija vajadzīgi arī visādi pārbaudījumi un grūtības. Arī to Dievs ir devis.
Ticībā pavadītie gadi apstiprina, ka vienīgais, ko Dievs nav devis, ir tikai tas, kas mūs varētu pazudināt. Vai arī tu, mīļo brāli, neesi nonācis pie šāda slēdziena? Bet, kāda ir mūsu atbilde? Vai šī atbilde ir daudz labāka, nekā bija senā Izraēla atbilde?
Šodien ir laiks nopietni pārdomāt savas attiecības ar Dievu. Šodien ir laiks reformēties – un nedomāsim par vārdu ‘reforma’ tikai kaut kādā šaurā nozīmē. Dieva valstībā nav ēdiens, dzēriens un apģērbs, un nav arī tikai dzīvesveids. Mums ir jāreformējas savās personīgajās attiecībās ar Dievu.
„Un Ēnohs vadīja savas gaitas ar Dievu; tad viņa vairs nebija, jo Dievs ņēma viņu pie Sevis.” (1.Mozus 5:24)
Šis laiks tuvojas, kad Dieva ļaudis piedzīvos to, ko Enohs piedzīvoja savā laikā. Mēs staigājam ar Dievu un neapšaubāmi – mums ir arī attiecības ar Dievu. Bet, vai tās ir tādas vai vismaz līdzīgas, kā bija Enoham? Vai mēs varam sacīt, ka staigājam ar Dievu tā, kā staigāja Enohs?
Arī senais Israēls staigāja ar Dievu – 40 gadus pa tuksnesi. Jūs droši vien pazīstat cilvēku, kurš staigāja kopā ar Dieva Dēlu vairāk nekā trīs gadus. Viņa vārds bija Jūda. Lai Dievs mums palīdz staigāt ar Kristu ne tā, kā izraēlieši tuksnesī, un ne tā, kā to darīja Jūda. Lai Dievs mums palīdz staigāt ar Viņu tā, lai mēs tiktu pārvērsti Viņa līdzībā!
(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)
