(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)
„Un mūri pabeidza elūla mēneša divdesmit piektajā dienā - piecdesmit divās dienās. Un, kad visi mūsu ienaidnieki to dzirdēja, tad visas tautas, kas bija mums apkārt, izbijās, viņiem zuda drosme, un viņi stipri kritās paši savās acīs; viņi arī atzina, ka tas darbs ir padarīts ar mūsu Dieva palīdzību.” (Nehemijas 6:15-17)
Tā bija krāšņa uzvara Dieva lietā. Mūris, par kuru ienaidnieki sacīja, ka tas nekad netiks uzbūvēts, ka lapsas to apgāzīs, šis mūris tika uzcelts īsā laikā. Un tad ienaidniekos radās bijība, viņu juta, ka šeit nav darīšana tikai ar cilvēkiem, bet, ka ar šiem cilvēkiem ir Dievs. Vai mēs gribētu, lai šādi noslēdzas Dieva darbs mūsu pilsētā? Vai mēs gribētu, lai šādi noslēdzas Dieva darbs visā pasaulē? Mūsu ģimenēs un arī citās jomās? Mēs ilgojamies pēc šādas uzvaras un tāda mums arī ir vajadzīga! Pakavēsimies kādu brīdi pie tiem faktoriem, kas darīja iespējamu šādu krāšņu uzvaru. Mēs jau esam kavējušies sešas reizes pie Nehemijas laika Dieva tautas cīņām, arī tagad centīsimies atcerēties, ko mēs varētu uzskaitīt, kas sekmēja šo krāšņo uzvaru Nehemijas laikā.
Es, pirmkārt, gribētu minēt lielo nopietnību darbā. Ļaudis šo Dieva darbu darīja ne tā aiz gara laika, sabiedrības pēc vai kā citādi, bet gan ar ļoti lielu nopietnību. „Bet Jēzus uz to sacīja: "Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai."” (Lūkas 9:62) Arot cilvēks tajā pašā laikā nevar nodarboties ar kaut ko citu, pat ne skatīties apkārt nedrīkst – citādi vaga tūliņ aizies šķībi un greizi un tā to parādīs.
„Neviens, atrazdamies karapulkā, nepinas ar dzīves darīšanām, lai viņš varētu patikt karakungam.” (2. Timotejam 2:4) Kareivis nevar karot amatu apvienošanas kārtībā, viņš karojot nevar nodarboties ar vēl ko citu. Kareivim cīņā ir jāieliek sevi visu, tikai tad cīņā var gaidīt uzvaru. Tāpat tas ir arī mūsu garīgajā cīņā. Daudzi no mums var priecāties un pateikties Dievam, ka mēs savās ģimenēs, audzinot bērnus, gūstam kādus panākumus un Dieva svētības.
Dažreiz tādi, kam iet grūtāk - viņi uzdod mums jautājums: „Kā jūs panācāt, ka jūsu bērni ir ticīgi, kā jūs viņus audzinājāt?” Es no savas puses varu sacīt, ka tas noslēpums ir pavisam vienkāršs – jādzīvo tam vienam mērķim, lai mani bērni izaugtu ticīgi. Tas man ir vēl svarīgāk par manu personīgo dzīvi un materiālajiem ieguvumiem, man tas ir svarīgāk par bērnu izglītību, veselību un skaistumu. Ja mēs šai lietai pieejam ar šādu nopietnību – var gadīties daudz kļūdu, bet var sagaidīt arī Dieva svētības.
Ja mēs gribam Dieva darbu darīt tā, ka ar vienu roku to, bet ar otru – ko citu, tad dabīgi, ka mēs nekad Dieva darbā nevarēsim gūt panākumus. Mēs redzam lielo pastāvību un vienprātību starp Dieva ļaudīm Nehemijas laikā. Cilvēki gāja pie Nehemijas četras vai piecas reizes ar dažādiem priekšlikumiem un kārdinājumiem (Nehemijas 6:4). Un tomēr Nehemija palika nemainīgs un nelokāms.
„Tā Kunga vārdi ir skaidri kā kausēts sudrabs, kas septiņkārt šķīstīts.” (Psalmi 12:7) Varam noprast, ka Dāvida laikā pastāvēja tehnoloģija, kā metālu dabūt skaidru un tīru – nepietiek, ka vienu reizi izkausē to, tas bija jāpārkausē septiņas reizes. Un, ja apustulis Pēteris raksta: „Lai mūsu ticība izrādās dārgāka par rūdītu zeltu,” tad varbūt mūsu ticības pārbaude arī nebūs tikai viena reize, bet septiņas vai vēl vairāk smagu pārbaužu, kurās mums būs jāpastāv un tās jāpanes.
Dažreiz, kad kādai cilvēku grupai vai draudzei ir pienākumi, mēs sakām par viņiem, ka viņi ir tādi draudzīgi savā starpā un, tiešām, tas ir panākumu iemesls. Par Nehemijas draudzi mēs varētu sacīt, ka viņiem bija lielas pretrunas un pretestības savā starpā – viņi nebija saradojušies kā viena sirds un dvēsele. „Un vēl citi sacīja: "Mēs esam aizņēmušies naudu uz saviem tīrumiem un vīna dārziem ķēniņa nodokļiem. Bet mūsu miesas ir tādas pašas kā mūsu brāļu miesas, mūsu bērni ir tādi paši kā viņu bērni; un redzi, mēs piespiežam savus dēlus un savas meitas kļūt par vergiem, un dažas no mūsu meitām ir jau paverdzinātas, un mūsu rokām nav spēka, jo mūsu tīrumi un mūsu vīna dārzi pieder citiem!"” (Nehemijas 5:4-5)
Kāda situācija tur bija? Cilvēki strādāja kopā, bet daži bija trūcīgāki un citi vēl trūcīgāki. Kad bija pienācis laiks maksāt ķēniņam nodokļus, viens brālis jautāja otram: „Vai tu man nevarētu aizdot?” Viņš varēja aizdot, piemēram, Artūram, bet noprasīja: „Kā es dabūšu atpakaļ?” Artūrs lika ķīlā savu tīrumu, bet aizdevējs teica, ka tagad viņa bērniem jānāk par kalpiem. Redziet, šādas situācijas bija. Un tomēr tam visam tika pāri. Visu to varēja nokārtot un nebija neviena, kurš sacītu: „Ja tāda tā lieta ir, es šajā darbā negribu piedalīties un mūri nebūvēju.” Nē. Visi gribēja piedalīties, visam varēja tikt pāri un visu varēja nokārtot.
„Viņam līdzās labošanas darbus veica tekojieši, bet viņu dižciltīgie nelieca savus kaklus sava Kunga darbā.” (Nehemijas 3:5) Tātad, bija kāda pilsētas, Tekoja, kuras iedzīvotāji, tie, kas būtu spējīgi kaut ko vairāk darīt, to nevēlējās. Bet, ko darīja pārējie? Nav rakstīts, ka kāds būtu sacījis: „Jau viņi nestrādā, man arī nav jāstrādā, man nav jādara vairāk kā citiem.” Nē, viņi raudzījās uz pavisam citu priekšzīmi. Sliktā, citu cilvēku rādītā priekšzīme nespēja viņus iespaidot.
Mēs zinām, ka sevišķi jauniešus pievelk vienaudžu priekšzīme – visbiežāk tieši sliktie piemēri, tie, kas atstāj vissliktāko iespaidu. Arī no mūsu draudzēm un ģimenēm mēs redzam, ka viens uz otru skatās un noskatās tieši to slikto. Meita prasa mātei: „Kāpēc tu man neļauj krāsot nagus? Es redzēju, ka vienai meitenei ir, viņa krāso. Kāpēc viņas māte atļauj, bet tu nē? Es arī gribu krāsot!” Citai meita jautā mātei: „Kāpēc man vienmēr jābūt baznīcā? Citā ģimenē bērni nemaz nenāk uz dievkalpojumu, bet man jāiet.” Nehemijas laika jaunieši tā neteica. Viņi neskaitās, ka tekojieši nestrādā, citi tur vēl kaut ko dara, bet mums ir cita priekšzīme. Un viņi centās šai priekšzīmei sekot.
Mēs, vērojot Nehemijas darbu, redzam, ka viņa darbībā apvienojas gudrība, drosme un lūgšanas gars. Šīs visas ir nepieciešamas īpašības un faktori. Bet tie reti gadās kopā. Dažkārt cilvēkam ir tik liela gudrība, ka viņš ir pārāk piesardzīgs un bailīgs: „Nevar zināt, kas iznāks - nav vērts riskēt.” Drosmīgie bieži vien ir neapdomīgi un pārgalvīgi. Dažreiz var novērot, ka cilvēks ir gan liels lūdzējs, bet kūtrs darbā, negrib pielikt roku darbā un piepūlēties. Un arī otrādi – dažs ir tāds čakls strādnieks, bet lūgšanu dzīvei viņš nepievērš lielu uzmanību. Nehemija ir kā saskanīga priekšzīme dzīvei. Un, ja mēs atceramies viņa gaitas un cīņas, kuras aprakstītas Nehemijas grāmatā, tad redzam, kam viņš sekoja.
Raudzīsimies arī mēs uz Nehemiju un uz to priekšzīmi, kurai Nehemija savā dzīvē un darbā centās līdzināties. Jēzus bija liels lūdzējs. Bībelē minēti divi Pestītāja ieradumi – Viņš pēc ieraduma gāja uz baznīcu un pēc ieraduma gāja Dievu lūgt. Šie divi bija Viņa neatliekami un nemainīgi ieradumi. Jēzus bieži lūdza caurām naktīm, bet arī bieži nenogurstoši strādāja no rīta līdz pat vēlam vakaram. Viņš gudri izvairījās no konfliktiem un prata ienaidniekiem tā ieročus izsist no rokām, ka Viņam nevarēja neko ļauno nodarīt. Un tomēr Jēzus nenodrebēja arī krusta priekšā. Un, kad šis ceļš bija jāiet, Viņam pietika drosmes un pazemības, lai ietu šo ceļu. Un, kad šodien Jēzus aicina katru Savu sekotāju un saka: „Mācies no Manis.”
„Kad mūris bija uzcelts un es biju pavēlējis ielikt vārtos durvis, un bija izkārtoti vārtu sargi, dziedātāji un levīti, tad es iecēlu savu brāli Hananiju un Hananju, kādu pils virsnieku, par virspavēlniekiem pār Jeruzālemi, jo Hananja bija ļoti uzticīgs vīrs un bijās Dieva vairāk nekā daudzi citi. Un es sacīju viņiem: "Lai Jeruzālemes vārti netop atvērti, iekāms nesāk spīdēt karsta saule, un, kamēr vēl sargi stāv, lai viņi aizslēdz un aizbultē durvis, bet sargus lai ieceļ no Jeruzālemes iedzīvotājiem katru savā vietā un katru iepretim savai mājai." Pilsēta bija gan plaša un liela, bet ļaužu tajā bija maz, un jaunuzceltu māju nepavisam nebija. Tad mans Dievs iedvesa man sirdī domu, un es sapulcināju dižciltīgos un priekšniekus, un tautu, lai izveidotu viņu cilšu un dzimtu sarakstu. Un es atradu kādu cilšu sarakstu par tiem, kas bija pirmie atnākuši, un es atradu tajā rakstītu tā...” (Nehemijas 7:1-5)
Šajos pantos mēs sastopamies ar to Nehemijas gudrību, par kuru jau iepriekš runājām, arī par viņa paļāvību uz Dievu. Ieceļot virsnieku pār vārtu sargiem, Nehemija nemeklēja kādu sevišķi veiksmīgu vai autoritatīvu cilvēku, bet gan tādu brāli, par kuru var apliecināt, ka viņš ir dievbijīgāks par visiem pārējiem – tādam vīram viņš varēja šo amatu uzticēt. Nehemija arī meklēja iespēju, kā visu pareizi nokārtot. Viņš arī iedeva to domu, kas varbūt bija arī citiem – domu, ka katram jābūt modram, pirmkārt, pār savu namu, jo tikai tā Jeruzalemi varēs nosargāt pret ienaidnieku.
Pēc tam Nehemija veica tādu kā tautas skaitīšanu – viņš saskaitīja visu draudzi un skaitīšanas rezultātus varam atrast visā šajā 7. nodaļā. Kad mēs Bībeli lasām pēc kārtas, mēs sastopamies tagad Nehemijas grāmatā ar ciltsrakstiem. Līdzīgi ciltsraksti ir vēl vairākās citās grāmatās. Pirmkārt, varētu rasties jautājums - kad mēs lasām Bībeli, tajā ir tādi sveši, senlaicīgi vārdi un pilsētu nosaukumi. Vai tas mums kaut ko dod, ka mēs tos lasām? Vai mēs neko nezaudēsim, ja mēs, lasot Bībeli, šos ciltsrakstus izlaidīsim? Es gribētu uzzināt jūsu domas, kā jūs darāt. Jūs taču lasāt Bībeli pēc kārtas. Tagad ir ciltsraksti 4. Mozus, Mateja, Lūkas, 1. Mozus – vai jūs tos lasāt, vai nelasāt?
Es domāju, ka darām pareizi, ja lasām. „Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.” (2. Timotejam 3:16-17) Šeit nebija rakstīts, ka tikai galvenais ir derīgs; arī ciltsraksti ir Dieva iedvesmoti – par to šaubu nav. Viss Bībelē rakstītais ir no Dieva dots un derīgs. Tā kā mums nav nekādu šaubu, ka tas arī mums ir jālasa, ka tas mums ir derīgs. Bet uzdosim jautājumu: „Kādā plāksnē tas mums var noderēt, ko mēs varam smelties no tā, kā mēs lasām Bībeles ciltsrakstus?”
„Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani!” (Jāņa 5:39) Tas, ka mēs iepazīstam Ābrahāmu un Nehemiju, tas mums maz ko dod. Bet mēs iepazīstam Jēzu Kristu un tas ir viss mums – pazīt mūsu Glābēju. Jēzus saka: „Mani iepazīt vislabāk jūs varat svētajos rakstos – tie sniedz liecību par mani.”
Kā ciltsraksti un raduraksti liecina par Jēzu? Pirmkārt jau vēsturiski! Raksti norāda uz Kristus izcelsmi. Vai arī Neheimijas 7. nodaļā mēs atrodam Jēzu Kristu? Jā. „Bētlemes un Netofas vīri, simts astoņdesmit astoņi.” (Nehemijas 7:26) Kas starp tiem simts astoņdesmit astoņiem bija? Tie bija vīri no Dāvida cilts. Tie bija tie cilvēki, no kuriem ir cēlies Jēzus Kristus. Tā kā mēs varam izsekot, ka arī šeit bija Jēzus senči, tie, no kuriem Viņš ir cēlies. Tāpat arī 7. pantā Zerubābela vārds. Un arī pārējos ciltsrakstos, Lūkas un Mateja evaņģēlijos, mēs atrodam, ka Jēzus ir cēlies arī no Zerubābela – tā kā lasot Jēzus ciltsrakstus, mēs varam vēsturiski pārliecināties, ka Kristus ir vēsturiska persona un arī no kādas cilts Viņš ir cēlies.
Mūsu sirdī ciltsraksti dod vēl ko daudz vairāk, vēl daudz lielāku ieguvumu. „Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas. Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks par visiem, un neviens neko nevar izraut no Tēva rokas.” (Jāņa 10:27-29) Visos ciltsrakstos mēs varam atrast cilvēkus, kurus nepazīstam, kuru vārdus mums varbūt ir grūti izrunāt. Bet mēs redzam, ka Dievs viņus pazīst un viņi ir Dieva sarakstos, Dievam ir zināmas viņu labās un ļaunās rakstura īpašības. Dievam ir zināmas visas viņu cīņas un to iznākums.
Tāpat kā Dievs pazina tā laika jūdus, Betlēmes vīrus, tāpat Viņš pazīs tevi un mani. „Bet tie, kas bīstas Dieva, savā starpā mierina cits citu: "Tas Kungs visu dzird un ievēro, un Viņa priekšā ir rakstīta piemiņas grāmata tiem, kas to Kungu bīstas un domā par Viņa Vārdu."” (Maleahija 3:16) Lūk, Bībelē minēto personu vārdu saraksti, tā sauktie ciltsraksti – tie ir kā ilustrācija, lai mēs dzīvi varētu stādīties priekšā, ka Dievam viss ir zināms un, ka Dievam viss ir pierakstīts.
Es dzirdēju par kādu cilvēku, kurš tik dzīvi iztēlojās tieši šos ciltsrakstus lasot – kā Dievs visus vārdus pieraksta, kā Viņš zina visas bēdas un asaras. Šis cilvēks teica, ka tieši ciltsraksti viņam kļuva par Bībeles mīļāko daļu. Un tad, kad viņš gulēja uz nāves gultas, viņš lūdza, lai kāds nolasa viņam priekšā radu rakstus no Bībeles. Tas, kurš lasīja, brīnījās par šo lūgumu: „Vai tad tu šo nodaļu gribēji?” Un tā viņš lasa un slimnieks tik raud klausoties. Lasītājs beigās jautāja: „Nu kāpēc tieši tas tevi tā aizkustina?” Slimnieks teica: „Es domāju, kā Dievs varēja zināt, kā dēls ir kāds no vīriem, zināja, no kuras pilsētas viņš ir. Es klausos un domāju: „Dievs taču arī mani zina! Viņš zina, ka es tagad esmu slims, Viņš zina arī ar ko šī slimība beigsies, Dievs zina, kur man sāp, un es priecājos par to, ka manas sāpes Kādam ir zināmas – Dievs visu zina par mani!”” Lasot šos rakstus mēs varētu dzīvāk iztēloties savā priekšā to, cik ļoti daudz Dievs zina un interesējas par mums.
„Un šie ir, kas nāca no Tel-Melahas, Tel-Haršas, Kerubas, Adonas un Immeras, bet viņi nevarēja uzrādīt savas dzimtas un savu izcelsmi, vai viņi ir no Israēla.” (Nehemijas 7:61) Redziet, izrādījās arī tādi, kam trūkst pierādījumu, lai apliecinātu savu piederību Izraēla tautai. Bija gan zināms, no kurienes šie cilvēki ir nākuši, bet vai viņi īsti pieder Dieva tautai, tas nebija zināms. Sakiet, lūdzu, vai ir iespējams, ka arī mūsu draudzē būtu cilvēks ar šādu problēmu, kurš Dieva priekšā nevarētu pilnīgi pierādīt, kuram trūktu pierādījumu, ka viņš pieder Dieva tautai?
Mēs saprotam, ka katram par to ir nopietni jāpadomā: „Vai man ir pietiekoši daudz pierādījumu, ka es esmu no Dieva tautas?” Jā, draudzes grāmatā jau ir. Jūs mani saucat par brāli. Tas jau ir daudz, bet vai tas ir viss? Vai ar to vien pietiek, lai apliecinātu, ka es esmu no Izraēla?
Arī šie cilvēki varēja uz daudz ko atsaukties un tomēr izšķirošie pierādījumi vēl trūka. Ja vēl šodien kādam trūkst skaidrības par manu piederību, vai es varu piederēt Dieva tautai, tad cik ilgi mēs varam šādā neskaidrībā dzīvot? Vai mēs gaidīsim līdz Kristus nākšanai, būdami tik nedroši – būsim vai nebūsim pie Dieva?
Lasām vēl šūs nodaļas nobeiguma vārdus: „Kādi no tēvu namu galveniem deva līdzekļus darbam: zemes pārvaldnieks nodeva dārgumu krātuvē tūkstoti zelta dareiku, piecdesmit slakāmos kausus, pieci simti trīsdesmit priesteru tērpu. Un citi no tēvu namu galveniem darbam deva divdesmit tūkstošus zelta dareiku un divi tūkstošus divi simti sudraba minu. Bet pārējie ļaudis deva divdesmit tūkstošus zelta dareiku, divi tūkstošus sudraba minu un sešdesmit septiņus priesteru tērpus.” (Nehemijas 7:70-72)
Šeit ir aprakstīts tas, cik Izraēla tauta ziedoja un upurēja. Arī mums ziedošana nav sveša. Katram cilvēkam ir jautājums: „Es gribu dot, bet cik man dot?” Lūk, tāpēc arī Dievs lika rakstīt savā Vārdā, tur bija virsnieki un citi cilvēki, kas deva zelta gabalus un sudraba kausus, un upurēja Dievam vēl arī citus upurus.
Vai šie upuri bija lieli? Vai tas, ko mēs upurējam Dieva darbam, ir vairāk vai mazāk? To mums ir grūti novērtēt. Mēs nezinām, cik turīgi viņi toreiz bija, un ko nozīmēja upurēt tērpus vai ko citu. Bet šis saraksts, jeb ziedojumu liste, tā mudina mūs salīdzināt savus upurus, pūliņus un ziedojumus ar to, ko ir darījuši citi. Lai šis mūsu salīdzinājums būtu pilnīgs, mums šajā upuru sarakstā ir jāatzīmē arī Kristus upuris, tas, ko atdeva Viņš.
Un lasot par to, kā no gūsta atgriezušies, Dieva ļaudis bija ne tikai strādājuši, bet arī daudz ko upurējuši, uzdosim klusu jautājumu katrs pats sev: „Cik es līdz šim esmu darījis, ja manus darbus salīdzinās ar Nehemijas laika jūdu darbu, vai mēs varēsim palikt vienā sarakstā?” Vai man nebūs kauns par to, ko es esmu darījis, ko bijis gatavs upurēt? Cik es esmu upurējis – vai mans upuris bija pietiekošs? Šie cilvēki upurēja zeltu un sudrabu. Nav izslēgts, ka Dievs arī no mums sagaida šādus upurus. Varbūt Dievs no mums sagaida upurus, kas ir dārgāki par zeltu un sudrabu. Vai nav tā, ka Dievs prasa atteikties no mūsu ieradumiem? Atteikties no mūsu nodomiem un plāniem, upurēt savu laiku un intereses? Dievs vēlas ierakstīt savos sarakstos arī to, ko es esmu ziedojis. Vai es esmu darījis visu, ko Dievs no manis ir gaidījis? Uzdosim sev šādu klusu jautājumu, un, lai Svētais Gars mums palīdz atbildēt un atrast pareizo atbildi uz to!
(Turpinājums sekos)
