Nehemijas grāmata X

 

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

Redzi, nāks dienas,” saka Tas Kungs, „kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu, ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes. Šo derību tie ir pārkāpuši, kaut gan Man bija noteikšana pār tiem, tā saka Tas Kungs. Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām, tā saka Tas Kungs, Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta.” (Jeremijas 31:31-33)

Šis apsolījums pieder arī mums. Un sevišķi dārgs man ir 32. pants, kur ir rakstīts, ka Izraēlieši nebija uzticīgi bijuši. Ir rakstīts, ka mēs visi grēkojam. Un katrs pie sevis apzinās – cik daudz. Bet šeit ir atkal tāda liela cerība. Viņi ir bijuši neuzticīgi, bet, neraugoties uz to, – tiek slēgta Jauna derība. Un cik skaista derība! – Es rakstīšu to viņu sirdī, un Es tiem būšu par Dievu, un tie būs Mana tauta. Un tas pieder grēciniekam, kurš ir parādījis neuzticību un kurš nav pastāvējis savā solījumā.

Pie šīs atjaunotās derības jeb pie iespējas atjaunot derību gribu ar jums kavēties šajā svētajā brīdī. Atjaunot kaut ko izpostītu, tas, protams, prasa izdevumus un pūles. Karā tika izpostītas pilsētas, lai tās atjaunotu, bija vajadzīgi lieli līdzekļi un liels darbs. Atjaunot draudzību starp cilvēkiem. Dažreiz draudzība izirst. Draugi kļūst vienaldzīgi viens pret otru vai pat ienaidnieki. Lai šo draudzību atjaunotu, ir vajadzīga pazemība un piekāpšanās, pretimnākšana un pacietība, un katrā ziņā lielas un ilgstošas pūles.

Bet tagad mums ir apsolīts, ka var atjaunot draudzību starp cilvēku un Dievu. Dieva ļaudis nav pastāvējuši tajā derībā. Bet Dievs pēc laika atkal ir viņu draugs. Kas ir vajadzīgs, lai šī draudzība tiktu atjaunota? Tam bija vajadzīga Dieva Dēla nāve. Par lētāku cenu nevarēja atjaunot draudzību. Nebija cita ceļa, ka varētu atjaunot draudzību starp grēcinieku un Dievu.

Mēs lasām: „Šī ir tā jaunā derība manās asinīs.” Nav citas iespējas atjaunot derību ar Dievu kā tikai Kristus asinīs. Nav cita līdzekļa, ne cita cilvēka, ne citas maksas, bet bija jātek Kristus asinīm, un mums ticībā tas jāsatver, un tikai tādā veidā var tikt grēki nomazgāti un var tikt atjaunota jauna derība. Bet piepūle ir vajadzīga, sevišķi, ja ir runa par draudzību, abpusēja. Un par to, kas jādara cilvēkam, kurš nopietni grib atjaunot savu draudzību, savu derību ar Dievu, mēs lasām Nehemijas 10. nodaļā.

Visa tā dēļ mēs slēdzam un rakstām stipru derību un uz apzīmogotā raksta stāv mūsu lielkungu, mūsu levītu, mūsu priesteru vārdi.” (Nehemijas 10:1) Ko īsti viņi apņēmās, kad viņi no jauna slēdza derību ar Dievu? Tas ir aprakstīts šajā 10. nodaļā.

Mēs tātad nedosim savas meitas nedz tās zemes tautām par sievām, nedz arī ņemsim viņu meitas par sievām saviem dēliem.” (Nehemijas 10:31) Tā bija viena lieta, ko viņi no jauna apņēmās. Mēs šķirsimies tagad atkal no pasaules. Mēs nebijām uzmanīgi, mēs bieži vien skrējām pāri uz vienu pusi, uz otru pusi tai robežai. Bet tagad mēs to robežu novilksim un vairs neiesim pāri tai robežai. Mēs atcerēsimies – mēs esam Dieva tauta. Ne mūsu jaunieši to vairs nedarīs un arī mēs kā vecāki to nekad vairs nepieļausim un nesekmēsim. Šinī ziņā mēs gribam atjaunot derību ar Dievu. Vai tas var būt attiecināts kaut kādā ziņā arī uz mūsu laiku? Bez šaubām. Varbūt mēs esam kļuvuši pārāk tuvu grēcīgiem ieradumiem, varbūt bezdievīgām izpriecām, bezdievīgai valodai. Ja šī robeža nebija skaidra manā dzīvē, tai robežai jākļūst skaidrai manā dzīvē. Tas pieder pie jaunās derības. Ja mēs negribam to darīt, mēs nevaram slēgt jauno derību ar Dievu.

Tad lasām Nehemijas 10:32: „Un, ja tās tautas ievedīs preces vai kādu labību sabata dienā, lai pārdotu, tad mēs neko nepirksim no viņiem sabatā vai svētajā dienā.” No šīs apņemšanās mēs saprotam, ka arī sabatu viņi vienmēr nebija turējuši cieņā. Un viņi tagad saprata, ka mēs nevaram atgriezties pie Dieva un sabatā turpināt savas veikala lietas. Viņi saprata, ka te ir jānogriež tā kā ar nazi. Sabatā nekāda pirkšana, nekāda pārdošana, ne ar ticīgiem, ne ar neticīgiem mēs to vairs nedrīkstam darīt.

Šāda reforma arī mums varētu būt vajadzīga, varbūt arī dažam nav vajadzīga, bet katrā ziņā šis viņu piemērs liek savu dzīvi pārbaudīt. Jūs zināt, ka viens no skaistākiem sabata raksturojumiem ir dots Jesajas 58:13: „Kad tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un nedari Manā svētā dienā pēc savas patikas, bet nosauc dusas dienu par svētu prieku...” Nu kā ir tavā dzīvē? Vai tu priecājies atkal būt sabatā? Sākas sabats – vai tava sirds piepildās ar tādu prieku? Vai tu apzinies, ka tagad Kungs Jēzus ir sevišķi tuvs tavā ģimenē un tavā sirdī? Ja tas tā nav, tad arī mums ir jāapņemas reformēties savā sirdī.

Jūdi jau ļoti ievēroja sabatu, bet viņi to ievēroja kā smagu jūgu. Un viņi domāja – ka tik atkal sabats beigtos un mēs varētu darīt to, ko mums sirds kāro. Bet sabata svētības ir dotas tam, kam sabats ir līksmība. Vai tavu sirdi iepriecina šāda līksmība? Vai tev ir arī vēlēšanās kādu aicināt pie šīs līksmības, ko mēs iegūstam caur Dieva Vārdu un Dieva bērnu sadraudzību.

Bet septītajā gadā mēs joprojām atstāsim zemi atmatā un atteiksimies no katra parāda piedzīšanas.” (Nehemijas 10:32) Par 7. gadu mēs zinām no Mozus grāmatām, ka 7. gadā neapstrādāja zemi un atlaida vergus. Ja izraēlieti kāds ieguva par vergu, tas ir, par parādiem varēja pilnīgi kļūt par dzimtcilvēku, tad 7. gadā viņš bija jāatlaiž. Ja kāds no kāda bija aizņēmies, tad pēc 7. gada tas parāds bija jāanulē, nevarēja vairs 8. gadā pieprasīt atpakaļ. Nav atdots – tad nekā. Tad savam brālim ir jāpiedod, jo viņam nav bijis, ko maksāt. Un tā šeit ir rakstīts – „..atteiksimies no katra parāda piedzīšanas.” Mēs nezinām, kādi parādi tur vēl varēja būt, bet katru parādu viņi gribēja atlaist 7. gadā.

Es gribētu jums jautāt par to 7. gadu. Tas jau piederēja pie ceremoniju bauslības. Bet vai mūsu laikā ir arī tāds gads, kur vajadzētu atlaist visus parādus un atņemt visas nastas, kuras vienam pret otru varētu būt un kur cilvēks cilvēkam vispār var atņemt nastu? Vai tas vēl ir spēkā? Kā jūs domājat? Ir spēkā. Man šķiet, ka apstiprinājumu tam mēs varam atrast Jesajas 61:1,2: „Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos

Jēdziens žēlastības gads nāk no Mozus bauslības. Tas 7. gads bija tas Kunga žēlastības gads. Un kad Kristus atnāca, tad Viņš cilvēcei pasludināja tā Kunga žēlastības gadu. Un kā jūs domājat – vai Viņš pasludināja tikai vienam gadam? Nē, visam kristīgajam laikmetam. Šajā žēlastības gadā arī mēs vēl dzīvojam. „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” Tas ir – Es gribu paņemt projām jūsu nastu. Tas skan ne tikai 7. gadā. Kopš tās reizes, kad Kristus pasludināja lielo žēlastības gadu, šis sauciens skan ik dienas.

Un mums arī ir jāpiedalās šajā kalpošanā, ir jāatvieglina nastas – vai tā būtu parāda nasta, vai dzīves nasta, vai tā būtu arī kāda garīga nasta, kas viņam nospiež sirdi. Tas pieder pie Jaunās Derības. Tie, kas slēdza jaunu derību ar Dievu, viņi apņēmās – mēs noņemsim ikkatru nastu, tātad mums, ja mēs gribam slēgt jauno derību, apņemsimies, kādu nastu arī mēs neredzētu pie sava līdzcilvēka, es darīšu visu, kas manos spēkos, lai viņu no tās nastas atbrīvotu, lai viņš būtu brīvs no šīs nastas.

Tad Nehemijas 10:35-38 ir minēts, ka viņi atjaunoja uzticību Kunga daļā – desmitajā tiesā – un arī pirmajos augļos, kas arī bija pavēle tajā laikā. Tā mēs saprotam, ka arī šajā jautājumā viņi bija grēkojuši. „Mēs uzliekam arī katrs sev par neatceļamu pienākumu dot vienu trešdaļu seķeļa gadā mūsu Dieva nama svētajai kalpošanai.” (Nehemijas 10:33)

Vēl arī citus pienākumus viņi sev labprātīgi uzlika. Tātad Kristus gars ir tāds, kas ne tikai pilda pienākumu, bet skatās, vai viņš nevar vēl kaut ko vairāk darīt. Un ja mēs gribam slēgt jaunu derību ar Dievu, tad mums vēl jālūko, vai mums vēl nav jāuzņemas kādi pienākumi, jādod kādi solījumi, kas no mums netiek prasīti. Nu tā, palūkojoties uz šo derību, kas aprakstīta šajā 10. nodaļā, mēs nākam pie tāda slēdziena – Jēkaba 2:20 ir rakstīts, ka ticība ir nedzīva, ja tai trūkst kas? Jā, ticība bez darbiem ir nedzīva.

1. Jāņa 3:18 ir rakstīts, lai mēs nemīlam ar vārdiem, bet ar ko lai mēs mīlam? – Ar darbiem lai mēs mīlam. Ar darbiem un ar patiesību un nevis ar mēli vai ar vārdiem. Un tāds secinājums ir spēkā arī mūsu laikā. Ticība bez darbiem ir nedzīva. Mīlestība bez darbiem ir nedzīva. Un arī derība ar Dievu bez darbiem ir nedzīva. Tikai tukši vārdi, kuriem nav vērtības Dieva priekšā.

Pienākumi, kā mēs tos redzam no Nehemijas 10. nodaļas, kā mēs tos novērtēsim – vai viņi, slēdzot derību ar Dievu, uzņēmās tādus smagus pienākumus? Es gribētu teikt – tie nebija nekādi pārmērīgi smagi pienākumi. Protams, tie prasīja zināmu nopietnību, zināmu neatlaidību, bet būtībā tas, ko apņēmās šie cilvēki, slēdzot jauno derību ar Dievu par mūžīgo cerību, kuru iegūst grēcinieks arī šodien, nebija nekas liels.

 Jo, ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem, bet gan briesmīga tiesas gaidīšana un uguns karstums, kas aprīs pretiniekus.” (Ebrejiem 10:26,27) Te ir tas vārdiņš tīši. Un tas vārdiņš mums nedod miera. Mēs domājam – ko tas nozīmē – tīši grēkot? Vai es pats to sen jau neesmu darījis? Un vai uz mani neattiecas tie tālākie vārdi, ka neatliek vairs nekāda piedošana? Ko nozīmē tīši grēkot?

Tagad mēs Nehemijas 10. nodaļā redzējām, ka izraēla ļaudis acīm redzot sabatu nebija stingri ievērojuši. Bet sakiet – vai viņi to zināja vai nezināja? Nu noteikti zināja, kā tad viņi nezināja. Vai tad viņi pirmo reizi Bībeli dabūja tad, kad viņi atgriezās? Viņi visu laiku zināja. Par desmito daļu viņi apņēmās kā par kaut kādu jaunu lietu, tātad arī tur viņi nebija uzticīgi. Arī to viņi noteikti zināja. Arī par septīto gadu viņi zināja. Tātad te nav tādas domas – ja cilvēks zina un izdara, tad tas jau ir tīšais grēks.

Mēs varam minēt vēl citus, spilgtākus piemērus. Dāvida lielais grēks ar Ūrijas sievu. Viņam tika piedots. Viņam tika pasludināts – Dievs tev ir piedevis tavu grēku. Vai viņš zināja? Sakiet, vai to kāds varēja nezināt? Es domāju, to visi zināja, ka tā nedrīkst darīt, ka tas ir tas pēdējais, ka cilvēks tā varētu izdarīt. Viņam tika piedots. Acīm redzot arī tas vēl nebija tīšs grēks.

1. Korintiešiem 5:1 Pāvils pārmet šai draudzei un saka: „Stāsta par netiklību jūsu starpā un vēl par tādu, kāda nav sastopama pat pagānu starpā. Tur kāds dzīvo ar sava tēva sievu.” Ļoti briesmīgs grēks. Bet ko mēs par šiem grēciniekiem lasām 2. Korintiešiem 2:7,8? „Tagad ir labāk, ka jūs viņam piedodat un to iepriecināt,” (piedot kam? – tam, par ko ir rakstīts 1. Korintiešiem 5:1), „lai to nenomāc pārāk lielas skumjas. Tāpēc es jūs lūdzu, parādiet viņam mīlestību.” Tātad, vai viņam tas bija tīšais grēks, kuram vairs nav piedošanas? Nē, acīmredzot arī šim grēkam vēl bija piedošana.

Nu tādi piemēri ir minēti Bībelē, lai mēs saprastu, ko nozīmē tie vārdi – tīši grēkot. Un ir arī vēl citi piemēri, kas mums paskaidro, ko nozīmē tīši grēkot. Ķēniņš Sauls tika atmests no Dieva vaiga, cik liels bija viņa grēks? Nu jūs atceraties, ka viņš no laupījuma atstāja upurim tos vēršus. Un tomēr, mēs teiktu – par tik niecīgu pārkāpumu atmests, tev vairs atgriešanās nav.

Jūs atceraties Mozu. Dievs viņu vadīja no bērnības. Dievs viņu atrada par cienīgu, ka Viņš tam parādījās pie degošā krūma. Dievs deva zizli viņa rokā, ar ko brīnumus darīt. Tātad cilvēks ļoti augsti godāts no Dieva. Bet ko mēs lasām 2. Mozus 4:24 – „Bet ceļā, naktsmītnē, Tas Kungs sastapa viņu un meklēja viņu nonāvēt.” Mozu – par ko? Par kādu pārkāpumu? Tālāk tas ir aprakstīts – par kādu nelielu lietu, ko viņš bija aizmirsis izdarīt. Un šī lieta viņam tik smagi tika pieskaitīta, ka, ja viņa sieva nebūtu nokavēto panākusi, viņš tiktu atmests pat par tādu vienu nokavētu lietu.

Tā kā mēs redzam – tie piemēri ir dažādi. Dažreiz smags, ļoti smags, neglīts, apkaunojošs grēks. Nekas – vēl var piedot. Citreiz tas grēks it kā mazāks un Dievs nepiedod vairs. Tā mēs noprotam, ka tīšs grēks no netīša grēka neatšķiras ar savu lielumu. It kā smags grēks, oficiāls grēks, tāds plašs grēks, tam noteikti ir jābūt tīšam grēkam. Nē, to mēs nevaram sacīt. Acīmredzot izšķirošais nav tas, bet izšķirošais ir attiecības ar Svēto Garu. Cik daudz viņš no Dieva ir brīdināts, cik lielu gaismu viņš ir saņēmis no Dieva, cik vērīgs vai cik nevērīgs viņš ir bijis pret Svētā Gara balsi. Te ir tā robeža starp tīšo un netīšo grēku.

Mēs kā cilvēki nevaram sacīt, ka tas grēks, tas ir skaidrs, tas pēc saraksta ir zināms, tas ir tīšais grēks, nē. Vai mēs sacīsim – nu tas jau vairākas reizes, tāpēc tas ir tīšais grēks? Arī tas nē. Bet kādas ir tā cilvēka attiecības ar Svēto Garu? Cik tas grēks ir padarīts tādā tīšprātīgā vieglprātībā, cik lielā mērā tas cilvēks tika apgaismots no Svētā Gara? Tas ir izšķirošais. Tīšais grēks nav nekas cits kā vienīgais grēks pret Svēto Garu jeb grēks uz nāvi. Tas ir tas tīšais grēks. Tā mēs saprotam, ka tā robeža nav cilvēkam redzama. Tā robeža ir cilvēka sirdī, cilvēka attiecībās ar Dievu. Un šo robežu noteikti pazīst Dievs.

Ja mēs stāvētu un mums prasītu kā draudzei – balsojiet par Saulu, viņš, redziet, nepareizi tos upurus ir pienesis, viņam vajadzēja tos nokaut, viņš tos nav nokāvis, bet pienes par upuri. Kurš no mums būtu balsojis, ka Sauls ir visu pazaudējis, viņam nevar vairs piedot? Neviens to nebūtu darījis. Mēs sacītu – tā ir viena nieka lieta. Un mēs viņu atstājam draudzē un tā tālāk.

Un pretēji – varbūt par Dāvidu mēs visi būtu balsojuši, ka nevar vairs, nekad viņš nevar atgriezties pie Dieva. Bet Dievs izdarīja otrādi. Kāpēc? Tāpēc, ka Dievs redzēja sirdi. Un tajā bija tā starpība. Starpība starp tīšo un netīšo grēku nav grēka svaros – cik gramus vai kilogramus tas ir smags. Bet tas ir cilvēka sirdī – kādas ir viņa attiecības ar Dievu un ar Svēto Garu. Un, lūk, šo robežu mēs kā cilvēki nevaram noteikt. Bet to noteikt var tikai Dievs.

Noteikt par otru cilvēku, vai viņa grēks ir piedodams vai nepiedodams, tur nav liela vajadzība. Mēs nevaram spriest par otra motīviem. Un arī par viņa raksturu. Un mums nav nekad tādas vajadzības domāt par otru, ka viņa grēks nav piedodams. 1. Jāņa 5:16 ir rakstīts, lai mēs aizlūdzam par grēciniekiem: „Ja kāds redz savu brāli darām grēku, kas nav nāves grēks, tas lai lūdz Dievu, un Viņš tam dos dzīvību, proti, tādiem, kas nedara nāves grēku. Ir nāves grēks, par to es nesaku, lai lūdz.” Nu dabīgi, kurš ir tīši grēkojis, tam neatliek vairs piedošana, lūdz, nelūdz, tas viņam neko nelīdzēs.

Bet kā pazīt to, kas grēkojis uz nāvi? To apustulis nesaka. Un nesaka tāpēc, ka mums nav nekādas vajadzības to zināt. Tas nav grēks, ja mēs lūdzam par to, kurš ir grēkojis uz nāvi, tikai tā lūgšana būs neefektīva, tā neko vairs nevar līdzēt. Bet lūgt par to mēs varam jebkurā laikā. Jūs zināt, ka medicīnā ir tāds likums, un kādreiz mēs tos ārstus nesaprotam, un mēs viņiem pārmetam. Cilvēkam jau daudz gadu, viņš ir smagi slims, nedziedināma slimība, nu kāpēc jūs viņam neļaujat nomirt? Un vēl dod zāles, un vēl uz to slimnīcu velk, un vēl tur visādus līdzekļus lieto. „Jā,” tie dakteri saka, „nedomājiet, ka mēs viņu varam tā izsvītrot. Mēs jau zinām, kāda tā slimība ir, bet mums jādara pats pēdējais, kamēr viņš elpo, viņš ir jāmēģina uzturēt pie dzīvības. Kamēr viņam sirds pukst, viņš ir jāved uz slimnīcu un mēs nedrīkstam nevienu palaist. Tas ir medicīnas pamatlikums.” Kāpēc? Viņi saka – „Tāpēc, ka kādreiz notiek brīnums.” Un tie, kas strādā medicīnā, tie zina, ka tādi brīnumi notiek. Cilvēks mirst, un viņam ir jāmirst, visi to zina. Bet tāds ir ārsta pienākums, un viņš to pilda. Un kas notiek ar to cilvēku? Viņš nemaz nenomirst. Viņš pieceļas un staigā. Un cilvēki brīnās – viņam vajadzēja nomirt un tomēr viņš piecēlās un dzīvo vēl ilgu laiku.

Un, lūk, tādas retas varbūtības dēļ nevienu nedrīkst norakstīt, ka tas vairs nav vai tam vairs nav jāpalīdz. Palīdzība jāsniedz līdz pēdējam. Sakiet, vai ar garīgo palīdzību, kur ir runa par mūžīgo nāvi, mēs varam būt mazāk rūpīgi? Vai mums nav jādara tas pēdējais, lai varētu aizlūgt un palīdzēt tam cilvēkam, jo varbūt notiek brīnums? Viņš ir zemu kritis un liekas vienaldzīgs, un liekas – nevienas dzīvības zīmes vairs nav. Bet varbūt notiek brīnums, ja es par viņu lūgšu, varbūt viņš vēl ceļas.

Es lasīju grāmatu par Neronu, un tāpēc man tā doma ir, ka no Nerona nama atgriezās. Un liekas, cilvēcīgi spriežot, par viņiem vairs nebija ko lūgt, un viņiem vairs nebija vērts arī neko liecināt. Jo cilvēki, kas jau tik zemu nogrimuši, cik pagrimis ir bijis Nerona nams. Un Pāvils tomēr par viņiem lūdza. Un tomēr viņš kaisīja, mēs sacītu – cūkām, kam citam viņš kaisīja, Neronam evaņģēliju par Kristu. Un tomēr viņš stāstīja. Un tomēr viņš kaisīja. Un, skaties, no ķeizara nama atradās tādi, kas atdzīvojās un pie kuriem tas brīnums ir noticis. Un tā noteikti mēs nevienu cilvēku nevaram novērtēt tā, ka viņam būtu par vēlu atgriezties.

Bet ja mēs domājam paši par sevi? Dažreiz mūsu sirds ir klusa, nav vārdu lūgšanām, dažreiz nav tās pašas līksmības, par ko mēs runājam. Bībele neiepriecina un dažreiz ir vēl citas ļoti bēdīgas tādas sajūtas, tāds pagrimums mūsu garīgajā dzīvē. Un iezogas kādreiz kāda doma, varbūt tas ir tāpēc, ka es jau esmu nokavējis. Varbūt es jau esmu grēkojis, un kurš no mums nav grēkojis. Un mēs jau zinām, mums jau ir lielā gaisma. Un varbūt man tā gaisma ir tik liela, man vairs nav ko censties, Dievs mani ir atmetis.

Kā ir ar šo domu? Šāda doma radās daudziem kristīgajiem, nopietniem cīnītājiem. Šāda doma radās arī Elenas Vaitas laikabiedriem. Un griezās un rakstīja māsas un brāļi un saka – „Es tā jūtu pēc visas manas sirds un visas manas dzīves, ka laikam es esmu tas, kuram vairs nav vērts cīnīties.” Jo nejūt vairs Svētā Gara prieku un ir arī citi pierādījumi, es tās vēstules nemāku citēt, bet tāda satura vēstules viņa saņēma. Viņa atbildēja tā: tās bažas, tās rūpes, tas, ka tu uztraucies par savām attiecībām ar Svēto Garu, tas jau pierāda, ka vēl Svētais Gars pie tevis darbojas. Jo tas nemiers, tas ir svēts nemiers, ka tu domā, vai tik Dievs mani nav atstājis, tā doma nenāk citādāk, kā no Svētā Gara. Tas, kuram Svētais Gars ir atņemts, tam arī vairs nemiera nav, tas sev šo jautājumu nemaz vairs neuzdod.

Un tā viņa iepriecināja ar šādiem vārdiem tos, kas šaubījās par šo jautājumu. Kā mums praktiskā dzīvē vajadzētu noraudzīties uz mūsu pagātni, uz mūsu šaubām? Bībelē ir aprakstīts piemērs priekš manis un tevis par kādu lielu grēcinieku, kuram ir bijusi grēkojot ļoti liela gaisma. Ja citi darīja grēku un nezināja, bet šis cilvēks, kas mācījās pie Gamaliēla kājām, viņam vajadzēja zināt. Un tomēr viņš darīja lielus un smagus grēkus. Viņam tieši bija iemesls šaubīties, vai Dievs viņam vēl var piedot. Bet ko viņš saka Filipiešiem 3:14 – „Es dzenos pretim mērķim, goda balvai - Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū.” Mēs runājam par slimniekiem, mēs sakām, ka ārsts nekad nedrīkst cerību zaudēt, jo, ja viņš ir zaudējis cerību, tad viņš, bez šaubām, ir zaudējis arī šo slimnieku. Tas pats ir jāsaka arī par pašu slimnieku. Cits slimnieks, viņš nav nemaz tik briesmīgi slims, bet viņam nav cerības, viņā nav nekāda optimisma, un tas ārsts saka – es tam nekā nevaru līdzēt. Jo viņš pats negrib dzīvot. Un tā arī Lielais Ārsts saka mums – „Kāpēc jūs gribat mirt, jūs no Izraēla nama?” Kāpēc jau tik ātri krītat izmisumā, it kā pie Dieva būtu tik maz piedošanas, it kā jau nevarētu celties. Dievs ir lielais ārsts un sagaida, lai mēs viņam uzticētos un paļautos uz Viņa dziedināšanu.

Mums pieder tikai šodiena. Šodien mums ir jācīnās ar kārdinājumiem uz dzīvību un nāvi. Tā nedrīkst būt kāda rotaļa. Pāvils par savu šodienu saka – „Es dzenos.” Tā mums ir jādzenas, lai mēs varētu staigāt Dievam patīkamu dzīvi. Bet kas attiecas uz to pagātni, Pāvils saka – „Es to esmu aizmirsis.” Man ir viens Dievs, kurš par mani ir atdevis savu visdārgāko, un man par to nav jādomā. Un arī manai rītdienai pietiek Dieva žēlastības, un es tai arī gribu uzticēties.

Nehemijas 10:1-28 ir minēti daudzi vārdi. Tie ir paraksti. Visu cilšu vecajie parakstījās uz tādiem noteikumiem, kā mēs runājām, ka viņi apņemas visu to, un viņi grib no šīs dienas dzīvot Dievam uzticīgu dzīvi. Tad pēc šiem cilšu vecajiem vēl 29. pantā ir minēti vēl citi cilvēki, kas nebija tik ievērojami. Bet šiem cilvēkiem bija viena kopīga iezīme. „Bet pārējā tauta, priesteri, levīti, vārtu sargi, dziedātāji, Tempļa kalpotāji un visi, kas nošķīrušies no tās zemes tautām un turas pie Dieva bauslības, viņu sievas, viņu dēli, viņu meitas, visi, kam bija atziņa un saprašana.” Arī tie parakstīja šo dokumentu. Viņi apliecināja, ka grib noslēgt jaunu derību un palikt šai jaunajai derībai uzticīgi.

Vai arī tev šodien ir vēlēšanās nošķirties uz Dieva pusi? Mēs noraugāmies uz Dieva norādīto ceļu, un es nešaubos, ka mēs katrs izjūtam vajadzību pēc atjaunošanas. Tā to izjuta izraēla tauta arī tajā laikā, lai gan ne visi vienādi bija pārkāpuši vienus un tos pašus baušļus. Un tomēr viņi visi parakstījās un saprata, ka tā ir viņu kopīgā vajadzība.

Vai tu būtu gatavs parakstīties, ja šodien būtu tāda iespēja un būtu tāda lapa, kur tu varētu parakstīties par to, ka tu gribi iesākt jaunu dzīvi? Es gribu būt uzticīgs, es gribu aizmirst visu, kas ir bijis, es gribu stiepties pēc goda maksas, es gribu dzīties pēc tās. Vai tev ir tāda gatavība parakstīties? Šīs lapas nav mūsu priekšā. Un tā arī nav vajadzīga. Bet atbildēsim klusībā katrs sev un Svētajam Garam – vai es esmu gatavs? Un lai Dievs svētī mūsu kluso apņemšanos.