Vai tad nu bauslība ir pret Dieva apsolījumiem? Nekādā ziņā ne. Jo, ja būtu dota bauslība, kas spēj dzīvu darīt, tad patiesi taisnība nāktu ar bauslību.
Bet raksti ir it visu saslēguši grēkā, lai apsolījums taptu dots ticīgiem ticībā uz Jēzu Kristu.
Bet, pirms nāca ticība, mēs bijām turēti ieslēgti bauslības važās, līdz parādītos ticība, kurai bija jānāk.
Tātad bauslība līdz Kristum ir bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti.
Bet, kad ticība ir nākusi, tad audzinātājai nav vairs varas pār mums.
Jūs jau visi ticēdami uz Jēzu Kristu esat Dieva bērni.
(Galatiešiem 3:21-26)
Vārds, kas 24. pantā tulkots kā „audzinātāja”, nāk no grieķu vārda „paidagogos”. Dažas Bībeles tulkojumu versijas to tulko kā „disciplinētājs” (NRSV), „repetitors” (NKJV) vai pat „aizbildnis” (ESV), bet neviens no šiem variantiem pilnībā neatspoguļo „paidagogos” nozīmi. Romiešu sabiedrībā „paidagogos” bija vergs, kas bija nolikts autoritārās pozīcijās pār sava saimnieka dēliem no 6 – 7 gadu vecuma līdz pilngadībai.
Neskaitot rūpes par savā pārziņā esošo bērnu fiziskajām vajadzībām, (piemēram, tiem bija jāsagatavo vanna, jānodrošina ēdiens un apģērbs un jāaizsargā no briesmām), „paidagogos” bija atbildīgs arī par sava saimnieka dēlu skolas apmeklējumu un mājas darbiem. Bez tam no viņa gaidīja ne tikai morālu tikumu mācīšanu un praktizēšanu, bet arī garantiju, ka zēni mācīsies un praktizēs šos tikumus paši.
Lai gan daži pedagogi noteikti bija laipni un bērni viņus mīlēja, dominējošs senajā literatūrā ir apraksts par stingriem disciplinētājiem. Viņi nodrošināja paklausību ne tikai ar bargiem draudiem un rājieniem, bet arī ar rīksti un ieslodzīšanu.
Nosaucot bauslību par audzinātāju (paidagogos), Pāvils skaidro savu izpratni par bauslības lomu. Bauslība tika dota, lai norādītu uz grēku un nodrošinātu pamācību. Šī uzdevuma būtība nozīmē, ka bauslībai ir negatīvā puse, un tas ir tāpēc, ka tā norāj un nosoda mūs kā grēciniekus. Tomēr pat šo negatīvo pusi Dievs izmanto mūsu labā, jo nosodījums, ko nes bauslība, ir tas, kas velk (vai varbūt „stumj”) mūs pie Glābēja, Kristus. Tāpēc dziļākajā būtībā bauslība un evaņģēlijs nav pretrunīgi. Dievs ir paredzējis tiem strādāt kopā, pildot katram savu lomu, lai mūs glābtu.
„Šajā Rakstu vietā Svētais Gars caur apustuli runā sevišķi par morāles likumiem. Bauslība mums atklāj grēku un liek izjust vajadzību pēc Kristus, liek bēgt pie Viņa pēc piedošanas un miera, kas iegūstams, nožēlojot grēkus Dieva priekšā un ticot mūsu Kungam Jēzum Kristum.” (E. Vaita, „Izmeklētas vēstis”, 1. sēj., 234. lpp.)
