(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)
„Nesiet Jeruzālemei miera sveicienu! Lai tiem labi klājas, kas tevi mīl! Miers lai ir tavos mūros un labklājība tavās pilīs! Manu brāļu un draugu dēļ es vēlu tev mieru. Tā Kunga, mūsu Dieva, nama dēļ es centīšos pēc tava labuma.” (Psalmi 122:6-9)
Šajā psalmā dziesminieks Dāvids apdzied Dieva bērnu mīlestību uz Dieva darbu un draudzi. Savukārt Nehemijas grāmatā mēs varam smelties svarīgas mācības par to, kādai būtu jābūt mūsu attieksmei pret draudzi un pret Dieva darbu. Pakavēsimies pie šīs grāmatas notikumiem.
„Nehemijas, Hahaljas dēla, vārdi. Tas notika ķēniņa Artakserksa valdīšanas divdesmitā gada kisleva mēnesī, kad es biju Sūsas pilī.” (Nehemijas 1:1) Laiks, kurā Nehemiejas grāmata tika sarakstīta, 20. ķēniņa Artakserksa valdīšanas gads, ir aptuveni 445. gadu pirms Kristus. Galvenā persona jeb šīs grāmatas varonis ir Nehemija. Viņa vārds tāpat kā lielākā daļa jūdu vārdu bija ar nozīmi. Izraēliešu vecāki, kad deva savam bērnam vārdu, viņi tajā ielika savas ilgas, vēlēšanās, kāds lai šis bērns būtu, bieži vecāki arī meklēja no Dieva kādu pravietisku atklāsmi, kas kaut ko pavēstītu par bērna tālāko ceļu un tad, saskaņā ar šo atklāsmi, viņam arī deva vārdu. Nehemija nozīmē: „Kungs ir mans iepriecinātājs.” Tātad Nehemijas vecāki vēlējās, lai viņu dēls būtu vīrs, kurš vienmēr meklētu iepriecu pie Kunga. Tiešām, lasot par Nehemijas dzīvi un gaitām, redzam, ka viņš labi zināja un pazina spēka un iepriecas Avotu. Nehemija griezās pie Dieva. Un nekad no šī Avota neaizgāja tukšs un vājš.
Nehemijas grāmata mums parāda, cik ļoti daudz viens cilvēks spēj darīt, ja ir Dievam svētījies un, ja ir nodevies Dieva rokā, par Viņa rīku.
No Nehemijas biogrāfijas uzzinām, ka viņš bija gūsteknis, līdzīgi kā arī citi jūdi, viņš atradās Persijas ķēniņa gūstā. „…Es tad biju dzērienu devējs ķēniņam.” (Nehemijas 1:11) Kaut arī Nehemija atradās gūstā, viņš ieņēma lielu un uzticamu amatu, kas tajā laikā bija sevišķi nozīmīgs. Kad pie galda notika intrigas, ķēniņš visvairāk baidījās no, ka varētu tikt noindēts. Tā arī bieži notika, sāncenši centās ķēniņu noindēt, lai novāktu no sava ceļa. Tāpēc dzēriena devējam bija jābūt cilvēkam, kuram ķēniņš var pilnībā uzticēties.
Bez tam, viņa lielākais amats, jeb viņa amata lielākais svars bija tajā, ka viņš vienmēr atradās ķēniņa klātbūtnē. Kā rakstīts Esteres grāmatā, ka pat ķēniņiene nedrīkstēja bez sevišķas atļaujas ienākt pils iekšējā pagalmā, pārkāpumu sodīt varēja pat ar nāvi. Bet dzērienu devējs katru dienu, katru ēdienreizi uzturējās ķēniņa sabiedrībā. Tātad Nehemija bija ļoti augstā un uzticamā amatā ķēniņa pilī.
Esteres grāmata daudz ko atklāj par to, kādos apstākļos atradās Nehemija. Kāds bija Persijas ķēniņa galms? Viņam bija neierobežota vara, viņš dusmās varēja likt pakārt vai citādi nogalināt jebkuru. Ķēniņš bieži vien to arī atļāvās un patvaļīgi darīja. Viņš varēja pacelt un pagodināt arī nez kādā godā savu iedomu dēļ. Tādēļ galminieku vidū valdīja glaimi, liekulība, lišķība, katrs centās ķēniņam izpatikt un izdabāt. Daudzi centās otru nomelnot un veidot uz otra rēķina savu karjeru. To mēdz saukt arī par karjerismu, vārda vistumšākajā nozīmē, tas bija Persijas galma galvenais tonis.
Šādos apstākļos atradās arī Nehemija. Bet no viņa tālākās dzīves mēs saprotam, ka viņš savu karjeru galmā nevērtēja augstu. Nehemija bija brīvs no lišķības, karjerisma un, līdzīgi Mozum, labāk gribēja ciest kopā ar tautu, nevis baudīt Persijas galma greznības. „Kad atnāca Hananijs, viens no maniem brāļiem, kopā ar kādiem vīriem no Jūdas; es tad prasīju viņiem par jūdiem, kas bija atlikušies un atgriezušies no izsūtījuma, un par Jeruzālemi. Un viņi man sacīja: "Pāri palikušie, tie, kas atgriezušies no izsūtījuma tanī zemē, ir lielā nelaimē un kaunā; Jeruzālemes mūri ir noplēsti, tās vārti ir sadedzināti ugunī." Kad es dzirdēju šos vārdus, es sēdēju un raudāju un sēroju vairākas dienas; es arī nemitējos gavēt un griezties ar savām lūgšanām pie debesu Dieva.” (Nehemijas 1:2-4)
Mēs redzam, ka Nehemija bija cilvēks, kura sirdī Dieva draudzes sāpes un vajadzības bija ļoti tuvas. Nehemija nebija Dieva draudzes kalpotājs, viņš nebija priesteris vai sludinātājs, bet viņam gāja labi. Viņš dzīvoja tālu no Jeruzalemes un galmā dzīvojot viņam nekā netrūka. Tas kauns un posts, ko piedzīvoja viņa brāļi Jeruzalemē, tas Nehemiju personīgi neskāra, tas neiespaidoja viņa labklājību nekādā mērā.
Bet Nehemijam bija dziļa interese, viņš jautāja atlaistajiem jūdiem, kā viņiem tur Jeruzalemē klājas. Ir rakstīts: „Viņš raudāja un bija noskums vairākas dienas.” Viņš bija noskumis arī vairākus mēnešus pēc tam, kad uzzināja par draudzes pazemoto stāvokli. Kā ir ar mums? Vai arī mums vajadzētu ņemt spēcīgu un aktīvu līdzdalību draudze priekos un bēdās? Tas, ka pārdzīvo mācītājs, ir saprotams, tas piederas viņa amatam, jeb darbam. Bet, kā ir ar mums pārējiem?
„Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā.” (1. Pētera 2:9) Vai Svētais Gars to saka sludinātājiem, ko viņiem jāpasludina? Nē, Svētais gars to saka visai Dieva tautai. Mēs esam ķēniņi, priesteri un draudzes kalpotāji, cilvēki, kuriem vajadzētu būt vislielākajai ieinteresētībai un līdzjūtībai draudzes dzīvē. Lai kas mēs būtu pēc profesijas vai amata, mēs esam ķēniņi, priesteri un sludinātāji, kuri aicināti pasludināt Kristus tikumus visai pasaulei. Tā mums katram jāsaprot, mēs esam Dieva vēstneši šajā pasaulē. Lai nopelnītu maizi, mēs katrs darām savu darbu, bet mūsu sirdīm jāpieder Dievam.
Es atceros savu jaunību. Mēs, draudzes jaunieši, cik, nu mēs tur toreiz bijām, turējāmies kopā. Dažiem no mums bija tiešām ļoti dzīva līdzdalība draudzes dzīvē. Arī es piederēju šai grupai. Un, tiešām, viss, kas notika, bija ļoti tuvs manai sirdij, daudz tuvāk, nekā tas, kas risinājās manā darbavietā. Īpaši par sevi gribu sacīt, ka bieži vien nesapratu Dieva draudzes dzīvi un vajadzības. Mana iejaukšanās padomes vai mācītāja darīšanās bieži vien bija par traucēkli, bet pret to, kas notiek draudzē, ko tai nākas pārdzīvot, ar ko nākas sastapties, es nekad neesmu bijis vienaldzīgs.
Tie jaunieši, kurus vienoja šī kopīgā interese, arī vēlāk bija aktīvi kristieši. Bija starp jauniešiem, kuru vidū es tad augu, arī citi. Viņi dzīvoja savrup. Divi no šiem jauniešiem aizrāvās ar jahtām, citi aizrāvās ar tenisu, tāpat bija arī kas meklēja iespēju vairāk nopelnīt, meklēja ienesīgus amatus un darbus. Jāsaka, ka no šiem jauniešiem vairs neviena draudzē nav. Viņi ir zaudējuši visu, viņi ir visnelaimīgākie cilvēki pasaulē, cilvēki, kuri bijuši kristieši, bet nu zaudējuši cerību. Nelaimīgāku par viņiem pasaulē nav. Viņi tik zemu ir krituši.
Viss sākās ar sajūtu, ka draudze nav viņu personīgā sirdslieta, ka viņi draudzē ir tikai kā līdzdalībnieki, kā goda biedri, bet ne tie, kam draudzes lietas būtu jāpārdzīvo, par tām jāskumst vai jāpriecājas.
„Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai nokalst man mana labā roka! Mana mēle lai pielīp pie aukslējām, ja es tevi nepieminētu, ja es neatzītu Jeruzālemi par savu augstāko prieku!” (Psalmi 137:5-6) Kaut tādas būtu mūsu saites ar Kristus miesu. Kaut Dieva draudzes prieks būtu mūsu prieks, viņas sāpes būtu mūsu sāpēs un viņas vajadzības būtu mūsu vajadzības.
„Kad es dzirdēju šos vārdus, es sēdēju un raudāju un sēroju vairākas dienas; es arī nemitējos gavēt un griezties ar savām lūgšanām pie debesu Dieva.” (Nehemijas 1:4) Nehemija griezās pie Dieva lūgšanā, kad bija dzirdējis un pārdzīvojis. Dieva bērni bieži iekļūst vienā vai otrā galējībā, vienā vai otrā kļūdā. Viena kļūda ir tā, ko jau minēju – vienaldzība pret Dieva darbu. Dieva draudzei iet grūti, bet tā nav mana daļa, man ir savs darbs, man nav laika tam un es tur neko arī nevaru līdzēt. Vienaldzība ir viena no liktenīgajām kļūdām.
Otra kļūda ir, ņemt visu to, kas noticis Dieva draudzē, pārāk pie sirds, tā, ka nonākam izmisumā, jo grūti panest visas draudzes sāpes un vajadzības. Mēs nonākam pie tādām jūtām, kādas bija Mozum savā laikā. Mozus vārdi: „Vai tad es esmu savās miesās iznesis visu šo tautu? Vai arī es būtu tos dzemdējis, ka Tu man saki: nes tos pie savas krūts, kā zīdītāja nes savu zīdāmo bērnu, uz zemi, ko ar zvērestu Es esmu apsolījis jūsu tēviem. Es viens pats nevaru nest visu šo tautu, jo tas man ir pārāk smagi! Un, ja Tu ar mani tā gribi darīt, tad labāk nokauj mani, ja es tikai esmu atradis žēlastību Tavās acīs, un neliec man ilgāk redzēt manu nelaimi!"” (4. Mozus 11:12,14-15)
Mozus redzēja, cik grūti klājas Dieva tautai. Viņu šī nasta tik ļoti nospieda, ka viņš vairs nevēlējās dzīvot, un Mozus lūgšana bija: „Aizver manas acis, lai es neredzētu, kas te notiek.” Neticība, kurnēšana, sodības un daudz citu lietu.
Bet, lūk, Nehemija ir tas vīrs, kurš kalpo mums par priekšzīmi. Viņš smagi izjuta Dieva draudzes sāpju nastu, bet viņš arī labi zināja to vietu, kur mēs visi vēl tagad varam savas dvēseles nastas nolikt. Nehemijas lūgšanas ir pamācoša ar to, ka sastāv no vairākām daļām, kā arī mūsu lūgšanai vajadzētu sastāvēt: „Mēs esam rīkojušies ļoti nekrietni pret Tevi, jo neesam turējuši Tavas pavēles, likumus un tiesas, ko Tu esi pavēlējis Savam kalpam Mozum.” (Nehemija 1:7) Šajā lūgšanā tika izteikta nožēla. Tā arī mums mūsu lūgšanās vajadzētu nākt ar domu, ka esam tikai grēcinieki.
8. un 9. pantā Nehemija atsaucas uz Dieva apsolījumiem: „Atceries jel vārdu, ko Tu pavēlēji Savam kalpam Mozum, sacīdams: ja jūs kļūsit neuzticīgi, Es jūs izkaisīšu starp tautām; bet, ja jūs atgriezīsities pie Manis un turēsit Manas pavēles un izpildīsit tās, tad, kaut arī no jūsu vidus izdzītie būtu debess galā, tomēr Es viņus sapulcināšu no turienes un atvedīšu viņus uz to vietu, ko esmu izvēlējies, lai tur liktu dzīvot Savam Vārdam!”
Mēs drīkstam likt savu pirkstu uz Dieva apsolījumiem un prasīt, lai Viņš šos apsolījumus pilda. Ir kāds brīnišķīgs apsolījums Ecēhiēla 36:27: „Es jums došu Savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos un sargāsit un pildīsit Manas tiesas.”
Es atceros laiku, kad man bija vajadzība meklēt darbu un bija grūtības ar darbu. Es domāju: „Kā es palikšu uzticīgs Dievam?” Bet tad es atcerējos šo apsolījumu, liku savu pirkstu uz tā, atsaucos uz to un sacīju: „Kungs, tu esi apsolījis: „Es darīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos.”” Es tagad gribētu Tavos likumos staigāt un, lūdzu, pildu Tu savus apsolījumus, un dari, ka es varētu Tavos ceļos staigāt.
Dievs, bez šaubām, mani arī uzklausīja, kā jau Viņš to vienmēr dara. Tāpat arī Nehemija atsaucās uz Dieva apsolījumiem. Viņš arī nedomāja, ka ir vienīgais no Dieva tautas, kas lūdz, kam sāp par Dieva tautas postu. Bet Nehemija atsaucās arī uz citu savu brāļu un māsu lūgšanām. „Ak, Kungs, lai jel Tava auss kļūst uzmanīga uz Tava kalpa lūgšanu, kam ir prieks bīties Tava Vārda, un dod jel panākumus Tavam kalpam šodien un piešķir viņam labvēlību tā vīra priekšā!"” (Nehemijas 1:11) Tātad Nehemija saprata, ka ir daudz tādu, kas ar viņu kopā lūdz un meklē Jeruzalemes labumu.
Un, visbeidzot, 11. panta sākumā mēs lasām, ka Nehemijam bija ir kāds konkrēts lūgums Dievam: „„…Dod jel panākumus Tavam kalpam šodien un piešķir viņam labvēlību tā vīra priekšā!"” Tātad viņam bija gatavs plāns un viņš lūdza, lai Dievs šo plānu varētu svētīt. „Dod šodien apžēlošanu savam kalpam, lai tam labi izdodas!” Kad tad tā šodiena pienāca? Man arī tā bija, kamēr es nesāku šo grāmatu sīkāk pētīt, man likās, ka šodien pie Nehemija atnāca tas brālis no Jeruzalemes un stāstīja, cik tur grūti iet. Varbūt otrā vai trešā dienā Nehemija gāja pie ķēniņa un tūlīt notika viss tālākais.
Bet lasot izrādās, ka tas tā nemaz nav bijis. Lasām 2. nodaļā no pirmā panta: „Un nīsāna mēnesī divdesmitajā ķēniņa Artakserksa valdīšanas gadā...” Pēc jūdu kalendāra sanāk, ka ir pagājuši jau vismaz četri mēneši. Tātad Nehemija noskuma, uzzinājis šo bēdīgo ziņu, un sāka lūgt, bet pagāja dienas, nedēļas, mēnesis un nekas nenotika. Nebija nekādas izdevības sākt darīt Jeruzalemei ko labu.
Bet viņš turpināja lūgt 4 mēnešus, līdz beidzot atnāca lielā izdevība, par kuru mēs lasām 2. nodaļā: „Un nīsāna mēnesī divdesmitajā ķēniņa Artakserksa valdīšanas gadā, kad vīns bija viņa priekšā, es pacēlu vīnu un devu ķēniņam. Es nekad vēl nebiju bijis noskumis viņa priekšā, un ķēniņš sacīja man: "Kādēļ tavs vaigs ir noskumis, un tomēr tu taču neesi slims? Tas nav nekas cits kā sirds skumjas!" Tad es ļoti nobijos, un es sacīju viņam: "Lai dzīvo ķēniņš mūžīgi! Kā gan lai mans vaigs nebūtu noskumis, kad pilsēta, manu tēvu kapu vieta, ir izpostīta un tās vārti sadedzināti ugunī?" Tad ķēniņš sacīja man: "Ko tad tu lūdz?" Bet es lūdzu debesu Dievu un sacīju ķēniņam....”
Šī lielā izdevība pienāca Nehemijas dzīvē un viņš arī bija gatavs to izmantot. Te rodas jautājums, vai mēs neatlaižam Dieva roku pārāk ātri? Nevarētu teikt, ka 4 mēneši ir pārāk garš laiks, bet viņš tomēr noteikti gaidīja, ka Dievs uzklausīs šīs lūgšanas drīzāk. Bija kāds, kurš gaidīja 38 gadus, slims būdams, viņš gaidīja, kamēr Jēzus roka viņu aizskārs.
Pieminot šos piemērus, jautāsim: „Vai mēs esam pietiekami pacietīgi savās lūgšanās?” Tālāk lasām no 5. līdz 8. pantam: „Un sacīju ķēniņam: "Ja tas ķēniņam šķiet labi un tavs kalps ir patīkams tavā priekšā, tad es lūdzu, ka tu sūti mani uz Jūdu, uz manu tēvu kapu pilsētu, lai es to atkal uzceļu." Un ķēniņš sacīja man, un ķēniņiene sēdēja viņam blakus: "Cik ilgi būs tavs ceļojums, un kad tu atgriezīsies?" Un ķēniņam labpatika mani sūtīt, un es minēju viņam laiku un sacīju ķēniņam: "Ja tas ķēniņam labpatīk, lai viņš dod man līdzi vēstules Aiz-Eifratas pārvaldniekiem, ka viņi mani laiž cauri līdz Jūdejai, bez tam vēl kādu vēstuli ķēniņa mežu kungam Asafam, lai viņš dotu man kokus baļķiem Tempļa cietokšņa vārtiem un pilsētas mūriem, un mājai, kur es pats dzīvošu." Un ķēniņš mani uzklausīja, tādēļ, ka mana Dieva žēlīgā roka bija pār mani.”
Mēs redzam, ka Nehemija zināja, ko grib, zināja arī, ko prasīt. Tas, ko viņš prasīja, viņam pašam uzlika lielu nastu. Nehemija no galma ērtībām un augstā amata aizgāja turp, kur Dieva tautai bija visvairāk vajadzību un dzīve bija nesalīdzināmi grūtāka. Tālāk varēsim izlasīt, kā Nehemija tur tālāk dzīvoja. Tur bija ne tikai nemiers, bet tur bija tā, ka viņš pat nevarēja drēbes novilkt. Pastāvīgi bija jābūt modram. Jebkurā brīdī bija jābūt gatavam atvairīt uzbrukumu.
Nehemija to visu arī apņēmās, jo tik ļoti viņš mīlēja Dieva tautu un Dieva lietu. Ievērosim 8. pantā, kā viņš paziņoja, kā viņam šī veiksme notika: „Un ķēniņš mani uzklausīja, tādēļ, ka mana Dieva žēlīgā roka bija pār mani.” Cik gan bieži mēs savu veiksmi nepierakstām savai veiklībai? Mēs varbūt esam iecienīti. Mūsu priekšniecība mūs ieredz un mīl, izturas pret mums ar pretimnākšanu. Bet Nehemija skatījās visu lietu pašā saknē. Viņš teica: „Mana Dieva žēlīgā roka bija pār mani.” Ne mana labā slava, ne arī tas, ka ķēniņš būtu labs vai slikts, bet Dieva roka bija tā, kas vadīja Nehemijas sirdi. Tikai tā tas viss varēja notikt.
No Nehemijas piedzīvojumiem mēs varam mācīties, kā sekot Jēzum konkrētos zemes dzīves un draudzes darba apstākļos. Arī Jēzus nedzīvoja sev, būdams Debesu godībā. Viņš pārdzīvoja par grēcinieku, par grēcīgo cilvēci uz mūsu planētas, un Viņš sagaida no mums, lai arī mums būtu līdzjūtība un interese pret pestīšanas darbu.
Jēzus līdzjūtība nebija acumirkļa uzbudinājums vai jūtu uzliesmojums. „Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības.” (Galatiešiem 4:4) Vai jūs zināt no kura laika Jēzus apņēmās mirt cilvēka dēļ? Mēs lasām, ka tas notika jau pirms pasaules radīšanas. Un, kad laiks bija piepildījies, bija pagājuši gadu tūkstoši un tikai tad bija laiks, kad Jēzus varēja nākt un pildīt savu apņemšanos. Par šo garo laiku Viņš nepārdomāja, Viņš nepagura, bet nāca un izmantoja to izdevību, kas radās. Mums kā cilvēkiem ir jāzina, ka šīs lielās izdevības, ko satvēra Jēzus, šīs izdevības vārds ir Golgāta.
Šis nosaukums atgādina, ka patiesībā tā bija tikai mūsu izdevība, Golgāta bija izdevība tikai tev un man iegūt mūžīgo dzīvību. Kristum tā bija izdevība ciest, tika pazemotam un mirt moku pilnā nāvē. Un, lūk, Nehemijas piemērs rāda, ka arī cilvēks var just līdzi Pestīšanas Darbam. Arī cilvēks var ilgi gaidīt izdevību un kāri to satvert, kas cilvēcīgi runājot nemaz nav nekāda patīkamā izdevība. Tā ir izdevība upurēties, atteikties un riskēt ar savu dzīvību un labklājību, un kalpot Dieva lietai.
Vai mēs tā vērtējam? Vai mēs šādu izdevību nosauktu ar savas dzīve „lielo izdevību”? Vai mēs gribam to satvert? Jautāsim šīs nodaļas gaismā: „Vai Dieva draudze, Dieva darbs un Glābšanas Darbs ir tā pieauguši mūsu sirdij, kā tas bija Nehemijam? Un vai mēs protam gaidīt?” Kaut Dievs mums palīdzētu ieraudzīt iespējas upurēties, izdevības kalpot un liecināt, izdevības atteikties pašam no savām iegribām un ērtībām un kaisīt mīlestību pasaulē. Lai Dievs mums palīdz šīs izdevības vērtēt, tās kāri satvert un izmantot!
(Turpinājums sekos)
