Sīmanis Pēteris

Dieva Vārds uzrāda mums mūsu grēkus. Tāpat, kā spogulī var saskatīt, ka ar ārieni kaut kas nav kārtībā, Dieva baušļi uzrāda, to, kas nav kārtībā mūsu garīgajā dzīvē. Bet ne tikai Dieva baušļi. Arī cilvēku dzīves apraksti Svētajos Raktos. Bībelē ir aprakstītas ļoti daudzu cilvēku dzīves, viņu cīņas, uzvaras, maldi un neveiksmes. Tas viss ir kā spogulis. Redzot cita cilvēka dzīves aprakstu, varam sev uzdot jautājumu: „Vai es neesmu tāds pats un vai man neiet tāpat?”

Lasot šos aprakstus bieži gadās atrast nepilnības arī sevī, arī redzam, kas cilvēku apdraud viņa dzīvē. Tas draudēja Mozum, Dāvidam, un izrādās, ka draud arī mums. Mēs redzam, kur ir glābšanas un pārveidošanas ceļš, kā viena otra Bībeles persona varēja izturēt, uzvarēt un pieaugt. Tas ir ceļš, kā arī mēs varam pieaugt. Tāpēc salīdzināt sevi ar Bībeles personāžiem ir viegli un pamācoši.

Ļoti daudzpusīgi ir aprakstīts Jēzus māceklis Pēteris. Par viņu ir daudz zināms. Bieži tiek minēta viņa dzīve un kalpošana. Pēteris bija zvejnieks no Betsaidas. Arī viņa tēvs bija zvejnieks. Viņi strādāja kopā un arī ar citiem zvejniekiem, tajā skaitā arī Jēkabu un Jāni. Tāpat kā Cebedeja dēli, arī Pēteris vispirms bija Jāņa Kristītāja māceklis. Pēteris bija ģimenes cilvēks. Viņš nāca pie Jēzus kopā ar savu sievu, kura Pēteri arī vienmēr pavadīja misijas ceļojumos. To var uzzināt no Pāvila ceļojumu aprakstiem.

Pēteris nebija pirmais, kuru Jēzus aicināja par apustuli. Pirmais bija Andrejs. Bet tad, kad apustuļi tiek uzskaitīti, Pēteris tiek minēts pirmais. „Un šie ir divpadsmit apustuļu vārdi: pirmais ir Sīmanis, saukts Pēteris, un viņa brālis Andrejs; Jēkabs…” (Mateja 10:2)

Šeit Pēteris pat tika uzsvērts kā pirmais. Viņš bieži vien mācekļu vidū figurēja kā pirmais. Pārējie māceklī sludināja tikai jūdiem, bet Pēteris arī pagāniem. Viņš reiz redzēja atklāsmi, kurā bija teikts, ka viņam jāsludina arī pagāniem, un lai neuzskata pagānus par nešķīstiem. Pēterim šo atklāsmi pārdomājot, pie durvīm atnāca divi pagāni un viens par otru teica: „Viņš nav jūds, bet ir dievbijīgs cilvēks, ir arī Dieva pamācīts, un viņš aicina tevi.”

Pēteris šim uzaicinājumam sekoja, un kļuva par pirmo, kurš kristījis kādu, kurš nav jūds un ir pagāns. „Bet, kad radās daudz pārrunu, Pēteris piecēlās un uz tiem runāja: "Brāļi, jūs zināt, ka Dievs kopš senām dienām jūsu starpā nolēmis, lai pagāni no manas mutes dzirdētu evaņģēliju un ticētu.” (Apustuļu darbi 15:7)

Pēteris ir arī pirmais, kurš aprakstīts Apustuļu darbu 10. nodaļā. Pēteris bija liels ticības vīrs un arī ļoti tuvs Dievam. Par viņu ir zināms arī, ka viņš ir darījis daudz brīnumu Dieva spēkā. Caur viņu tika uzmodināta mirusī Tabita. „… Arī neveselos iznesa uz ielām un lika gultās un nestuvēs, lai, Pēterim garām ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu.” (Apustuļu darbi 5:15) Šeit nav rakstīts, ka visi cilvēki kļuva veseli, kad Pēteris viņus apēnoja. Cilvēki uz Pēteri lika tik lielas cerības, ka cerēja tapt dziedināti, vien Pēterim garām paejot, ka viņa ēna varētu sniegt palīdzību.

Ir zināmas divas Pētera uzrakstītas vēstules. Ne visi apustuļi ir atstājuši kaut ko rakstiskā veidā. Bet Pēteris uzrakstījis divas vēstules, kuras domātas visām draudzēm. Protams, visi raksti ir Dieva Vārds, bet katram autoram ir savas atšķirības. Man, jau kopš jaunības apustuļa Pētera vēstules starp Jaunās Derības grāmatām ir sevišķi mīļas. Kādreiz mūsos sevišķu mīlestību izraisa mīlestības māceklis Jānis. Jāņa vēstulēs ir daudz rakstīts pret agnostiķiem un citiem maldu mācītājiem. Pētera vēstules turpretim ir sirsnīgas, siltas un pazemīgas. Tajās ir atrodamas vispusīgas, praktiskas pamācības dzīvei. Tur ir rakstīts par to, kā kalps var pievest Dievam savu kungu, kā sieva var pievest Dievam savu vīru, kā jāpacieš dzīves grūtības, kā jāzemojas zem Dieva visuvarenās Rokas. Šīs vēstules lasot var gūt sevišķi siltu iespaidu par to autoru.

Pēteris netieši piedalījās arī evaņģēliju sarakstīšanā. Ir tāda doma, ka Marks bija Pētera māceklis, ka Marks rakstīja, ko Pēteris stāsta. Bībeles pētnieki par Marka evaņģēliju saka, ka tas patiesībā ir Pētera evaņģēlijs. Marks bija tikai tas, kurš visu pierakstīja, bet Pēteris bijis stāstītājs. Vēl ir ziņas, ka Pēteris atradies Romā un vajāšanu laikā gribējis no turienes bēgt, bet bēgot ceļā parādījās atklāsme, kurā Kungs Jēzus viņam parādījās. Šī atklāsme Pēteri tā iespaidoja, ka viņš griezās atpakaļ uz Romu, var teikt, ka viņš gāja drošā nāvē, lai mirtu kopā ar draudzes kristīgajiem mocekļiem. Valdnieka Nerona laikā Pēteris tiešām tika piesists pie krusta. To un vēl daudzas citas lietas mēs varam uzzināt par viņa dzīvi.

Svētajos Rakstos Pētera raksturs ir attēlots ļoti spilgti. Kāds tas bija? Pēteris neieņēma nekādu oficiālu amatu mācekļu vidū. Vienīgā īstā amatpersona bija Jūda, viņš bija kasieris. Bet Pēterim nebija oficiāla amata, viņš nebija ne sekretārs, ne kasieris, ne arī pāvests. Viņš nebija arī nekāds priekšstāvis šiem amatiem. Taču gandrīz vienmēr, kad bija jārunā, runāja Pēteris. Viņam nebija nekādu pilnvaru, nedz arī viņš bija kāds advokāts, ka viņam vajadzētu runāt par visiem. Un tomēr Pēteris bija pirmais, kurš jautāja, pirmais, kurš atbildēja, kurš lūdza, lai varētu izkāpt no laivas, tāpat arī daudzās citās lietās.

Un viņi atbildēja: "Citi saka: Jānis Kristītājs, citi: Ēlija, vēl citi: Jeremija vai kāds no praviešiem." Viņš uz tiem sacīja: "Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?" Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: "Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja 16:14-18)

Ievērojiet runātājus. Jēzus jautā visiem mācekļiem: „Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas Viņš esot?” Visi tūlīt steidzas atbildēt: „Citi saka: Jānis Kristītājs, citi: Ēlija, vēl citi: Jeremija vai kāds no praviešiem.” Katram uzreiz ir atbilde. Bet tad Jēzus jautā: „Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?” Visi mācekļi, izņemot Pēteri, klusē. Vienīgi Pēteris pasaka, ko domā.

Šādi cilvēki un raksturi bieži ir mūsu dzīvē. Ir cilvēki, kuri, gan runājot par laicīgām, gan par garīgām lietām, mīl lietot citātus. Kad viņiem uzdod kādu jautājumu, viņi mēģina atbildēt ar grāmatās uzzināto. Bet bieži šādi cilvēki nav droši un kautrējas atbildēt ar savām domām. Kādam lektoram tika uzdots jautājums. Viņš atbildēja: „Daži domā tā, citi atkal citādi.” „Bet ko jūs par to domājat?” „To es nevaru teikt, jo tas nevienā grāmatā nav rakstīts.” Šis lektors spēja pateikt tikai to, ko domā citi, nevis viņš pats.

Bet Pēteris bija cilvēks, kurš nekautrējās teikt to, ko domā pats. Lasām tālāk mums zināmos vārdus: „Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: "Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.”” Mēs varam nākt pie slēdziena, ka Pēteris bija tā klints, uz kuras Jēzus vēlējās celt draudzi.

Protams, šis akmens nebija Pētera personība, jo tā bija pārāk svārstīga un nezinoša, lai Jēzus gribētu uz to dibināt savu draudzi. Bet tā bija, pirmkārt, Pētera pārliecība: „Tu esi Dzīvā Dieva Dēls.” Šī pati pārliecība ir mūsu draudzes pamatā, tas ir tas akmens, uz kura stāv mūsu draudze. Vēl varam sacīt, ka šis akmens, uz kura Jēzus vēlējās celt draudzi, bija Pētera drosme pastāvēt par savu pārliecību. Draudze nevar tikt dibināta uz tā, ko saka citi.

Draudze tiek dibināta uz cilvēkiem, kas zina, ko grib, ko gaida un kam tic, viņiem ir arī drosme to atklāti apliecināt. Pēteris to apzīmogoja pats ar savu dzīvību. Uz šīs klints Dieva draudze stāv vēl šodien. Nevaram teikt, vai pārējie mācekļi bija vienkārši piesardzīgi izteikt savas domas, kā tas bija arī daudzos citos gadījumos, varbūt viņi gaidīja, lai citi izsaka savas domas un tad varētu pieslieties vienai vai otrai pusei. Bet neviens nebija tik atklāts kā Pēteris. Katrs kaut ko rēķināja un centās saredzēt, vai ir labāk teikt, vai neteikt. Bet Pēteris to nedomāja, viņš jautāja un atbildēja to, kas bija viņas sirdī un domās.

Un, kad daudz tūkstošu ļaužu sapulcējās, tā, ka cits citu tikko nesamina, tad Jēzus iesāka sacīt Saviem mācekļiem: "Sargieties no farizeju rauga, tas ir, no viņu liekulības.” (Lūkas 12:1) Mums ir jāsargās no visiem grēkiem, bet īpaši no liekulības, tas ir, ka mēs izliktos tādi, kādi patiesībā nemaz neesam. Pēteris no šīs vājības bija brīvs. Ja mēs gribētu par Pēteri sniegt kādu vienu raksturojumu, kāds viņš bija, manuprāt, varētu teikt, ka viņam nebija maskas. Cik zināms, draudzes kasierim tajā laikā bija maska, arī daudziem citiem, bet ne Pēterim. Kā viņš ticēja, tā arī runāja.

Kad Jēzus jautāja, vai viņš negrib aiziet projām, visi pārējie mācekļi domāja, ko lai atbild, bet Pēteris atbildēja skaidri un gaiši: „Es labprāt aizietu, bet man nav, kur iet, tāpēc jāpaliek tepat.” Pēteris bija cilvēks bez maskas. Viņš neslēpa savu ticību un atzīšanos, samulsumu un šaubas.

Pēteris Viņam saka: "Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!" Jēzus atbildēja viņam: "Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis."” (Jāņa 13:8) Droši vien visus mācekļus samulsināja tas, ka Jēzus viņiem mazgā kājas, bet viņi to slēpa. Pēteris atkal bija tas, kurš runāja.

Un Pēteris atcerējās Jēzus vārdus, ko Viņš tam bija sacījis: "Pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi." Un viņš izgāja ārā un gauži raudāja.” (Mateja 26:75) Ir pamats domāt, ka Pēteris raudāja tādā vietā, kur cilvēki varēja viņu viegli redzēt, jo evaņģēlija varam atrast, ka tur bija šī notikuma aculiecinieki. Iespējams, ka daudzi cilvēki aizliedza Jēzu ar saviem vārdiem un vēl jo vairāk ar saviem darbiem. Bet cik bija tādu cilvēku, kas gauži raudātu, neslēpjot asaras un neapmierinātību ar sevi, un to, ka jūtas vainīgi Dieva priekšā?

Ieskatoties Pētera dzīvē kā spogulī, mēs varam secināt, ka mums, protams, jāpilnveidojas savā garīgajā dzīvē. Mēs nedrīkstam tēlot tādus, kādi patiesībā neesam, jeb uzlikt garīgo „masku” vai „kosmētiku”, lai izliktos svēti un labi. Tam nav nekādas nozīmes. Mums ir jākļūst patiesi labiem un svētiem! Tā, ka mūsu garīgie vaibsti kļūst citādi. Lai tas ar mums tā varētu notikt, mums ir jāstaigā bez maskas, tā, kā staigāja Pēteris.

Ejiet pie Viņa kā pie dzīva akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs. Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu.” (1. Pētera 2:4-5) Tātad, ko mums Pēteris saka? Ko saka šis pazemīgais pirmais apustulis? Viņš saka: „Jēzus mani nosauca par klinti. Viņš sacīja: „Tu esi klints.”” [Vārds Pēteris grieķu valodā nozīmē klints.] Arī tu, mīļais, vari būt klints. Jēzus arī tev grib sacīt, ka tu esi klints, uz kuras Es dibināšu draudzi, ko pat elles vārti neuzvarēs.

Mūsu dzīves stiprais Pamats, mūsu glābšanas klints ir Jēzus Kristus. Bet, lai arī Pētera dzīve nebija bez kļūdām, tomēr tā bija skaidra un atklāta. Un šīs īpašības ļāva Pēterim kļūta par Jēzum līdzīgu klinti. Lūgsim, lai Dievs arī mūs pārvērstu par dzīviem akmeņiem Dieva namā. Kaut Jēzus par tevi varētu sacīt: „Uz šī akmens stāv Mana draudze un pat elles vārti to neuzvarēs!” Lūgsim pēc tādas ticības un rakstura. Lai Tas, Kurš Pēteri uzklausīja un viņa redzēja viņa dārgās asaras, lai Tas nolūkojas arī uz mums un uzklausa mūsu lūgšanas!

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)