(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)
Bībele mūsu garīgo dabu un mūsu garīgo cīņu bieži salīdzina ar dievnama vai vispār ar nama celšanu. Pāvils runā par stipro pamatu un par to, no kāda materiāla mēs uz šī stiprā pamata varam celt. Pēteris runā par dzīvajiem akmeņiem, kas ir jāizveido par namu Dievam par godu. Un, sekojot šim salīdzinājumam, mēs atrodam mūsu garīgajai un draudzes dzīvei dārgas pamācības no Nehemijas grāmatas. Jo šajā grāmatā ir rakstīts par mūra celšanu, par to spēku, kas ir vajadzīgs, lai celtu, un par grūtībām, ar kurām mums ir jāsastopas. Un mēs šodien kavēsimies pie Nehemijas grāmatas otrās nodaļas.
„Tā es nonācu Jeruzālemē un sabiju tur trīs dienas.” (11. p.) Mēs atcerēsimies, ka Nehemija saņēma ziņu par to, ka Jeruzalemes ļaudis atrodas ļoti lielā pazemojumā un postā, un tās pils mūri ir salauzti, un pilsēta atrodas tādā bezpalīdzīgā stāvoklī. Viņš lūdza Dievu, un Dievs sūtīja izdevību viņam lūgt atļauju no Persijas ķēniņa, lai nāktu un atjaunotu pilsētas mūri. Viņam šo atļauju deva, un tā bija brīnišķīga Dieva rokas vadība. Viņa ceļojums nav sīkāk aprakstīts, lai gan ceļošana tajā laikā bija saistīta ar daudzām grūtībām. Bet tagad viņš apraksta, kā viņš nonāca Jeruzalemē.
„Tad es naktī piecēlos, es un daži vīri līdz ar mani, un es nestāstīju nevienam, ko mans Dievs ir ielicis manā sirdī, lai darītu Jeruzālemes labā. Neviena cita lopa nebija pie manis, izņemot to, uz kura es jāju. Un es izgāju naktī pa Ielejas vārtiem virzienā uz Pūķa avotu līdz Mēslu vārtiem; es tad apskatīju arī Jeruzālemes mūrus, kas bija noārdīti; tās vārti bija iznīcināti ar uguni. Un es devos tālāk līdz Avota vārtiem un līdz Ķēniņa dīķim, bet tur nebija vietas, lai lops, uz kura es jāju, izsprauktos cauri. Un es kāpu augšā kājām pa gravu naktī un pārbaudīju mūri; tad es griezos atpakaļ un nokļuvu atkal mājās pa Ielejas vārtiem. Bet ļaužu priekšnieki nezināja, kurp es biju gājis un ko es biju darījis. Līdz tam es vēl neko nebiju ziņojis jūdiem, viņu priesteriem, dižciltīgajiem, priekšniekiem un pārējiem, kam būtu jārūpējas par celšanas darbiem.” (Nehemijas 2:12-16)
Nehemija sākumā neatklāja savu nodomu nevienam. Ne tikai pagāniem, kas tur bija kā ķēniņa ierēdņi, bet arī pašiem jūdiem un priesteriem viņš neatklāja, kāds nodoms viņam ir ar Jeruzalemes mūri. Ja mēs uzdotu jautājumu, vai viņš pareizi darīja, ka viņš nevienam neatklāja un ne ar vienu neapspriedās?
„Kur padoma nav, tur nodomus neizved galā, bet, kur ir daudz padomdevēju, tur tie piepildās.” (Salamana pamācības 15:22) Dieva Vārds mūs aicina apspriesties un aprunāties, ja mums kādi svarīgi nodomi ir priekšā. Es šobrīd domāju par kādas draudzes ģimeni, kas piedzīvoja savā laicīgajā dzīvē daudzas dažādas grūtības un pārbaudījumus. Un, pārdomājot to, man jānāk pie slēdziena, ka no daudzām lietām viņi varētu izbēgt un daudzas lietas varētu nokārtot pareizāk, ja viņi, pirms ko dara, būtu aprunājušies ar citiem.
Tiesa, ne jau vienmēr ir cilvēki, kas var dot labu padomu. Ne jau vienmēr ir jautājumi, ko var viegli atrisināt, bet dažreiz ir tā, ka cilvēks cieš zaudējumus tur, kur viņam noteikti būtu dots labs padoms, dots brīdinājums. Bet tā kā viņš nevienam neko neatklāja, ko viņš grib darīt, neatklāja to, ko viņš tagad piedzīvoja, to, kādas problēmas priekšā viņš stāv, viņš padarīja to, kas viņam pirmais ienāca prātā, un tas nebija labi. Bet vēl sliktāk nekā neprasīt padomu ir prasīt padomu sliktiem padomniekiem.
„Bet viņš noraidīja vecaju padomu, kādu tie viņam bija devuši, un apvaicājās pie jaunajiem, kuri bija uzauguši kopā ar viņu un tagad stāvēja viņa vaiga priekšā.” (1. Ķēniņu 12:8)
Kā sauca to vītu, kas noraidīja vecaju padomu un apvaicājās jaunekļiem, un kurš vienmēr bija īgns un neapmierināts? Tas bija Rehabeāms. Katrā ziņā jūs to gadījumu zināt, tas bija Salamana dēls, un viņš prasīja padomu. Viņš nonāca tādas problēmas priekšā, Izraēla ļaudis nāca, pirms viņš bija kāpis tronī. Salamans bija miris. Un viņi uzstādīja tādas prasības – atvieglo mūsu klaušas un nodokļus. Viņš pareizi teica – man ir jāapspriežas un es jums došu atbildi. Viņš apspriedās ar veciem padomniekiem, apspriedās ar jauniem. Padoms nesakrita, un viņš palika pie tā, kādu viņam deva jaunākie padomnieki. Un kā mēs zinām, šī padoma dēļ viņš zaudēja savu valstību.
Neteiksim, ka vienīgi veco padoms ir pareizais. Dažreiz ir kļūda, ja apspriežas tikai ar veco un neņem vērā to, ko saka gados jaunākie. Bet katrā ziņā ar padomu devējiem ir jābūt izvēlīgiem. Un ir jāzina, kam mēs padomu prasām, un kura padomam mēs klausām. Bet vai nav arī daudzi tādi jautājumi, kur padomu var saņemt vienīgi no Dieva? Un patiesībā vissvarīgākie jautājumi ir tieši šādi.
„Bet Viņš tiem atbildēja: "Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?" Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu. Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī.” (Lūkas 2:49-51) Viņa nesaprata, ko Jēzus sacītie vārdi nozīmēja, bet viņa negāja arī nevienam jautāt, ko tas varētu nozīmēt, ka mans bērns palika Jeruzalemē trīs dienas un tagad viņš saka tādus savādus vārdus. Viņa saprata, ka šeit tikai Dievs var dot skaidrību. Un viņa palika viena ar Dievu un ar šiem noslēpumainajiem vārdiem. Un tā to mēs no Marijas dzīves vairakkārt atrodam, ka viņa paturēja savā sirdī, jo viņa saprata, ka atrisinājums var nākt tikai no Dieva.
Un tā ir arī mūsu dzīvē – tādi vārdi un tādi Dieva vadības gadījumi, ko cilvēki nevar izskaidrot un cilvēki nespēj izskaidrot, un kurus mums vajadzētu paturēt savā sirdī. Tādi ir Svētā Gara aicinājuma vārdi: „Savu Dēlu manī atklāt, lai es prieka vēsti par Viņu nestu pagāniem, tad es tūdaļ negriezos pēc padoma pie miesas un asinīm...” (Galatiešiem 1:16) Kad Jēzus atklājās Pāvilam un deva viņam savu uzdevumu, viņam bija daudz draugu un gudru cilvēku pazīstami, bet viņš negāja ne pie viena prasīt. Viņš saprata, ka Dievs runā, ko gan šeit cilvēkam var prasīt? Ja Dievs dod uzdevumu, kāda nozīme iet pie kāda un prasīt padomu?
Domāju, mēs visi pazīstam daudzus cilvēkus, kas nonāca saskarē ar Dieva aicinājumu, ar Dieva patiesību un viņi saprata un saklausīja šo aicinājumu. Un netrūka daudz, ka viņi sāktu šo ceļu iet, bet kāda bija viņu kļūda? Jā, prasīja cilvēkiem. Ko teiks mana ģimene, ko teiks sieva, ko teiks vīrs? Ko teiks manas draudzes mācītājs? Ko teiks vēl tur kaimiņi? Un beigās šie cilvēki aizgāja pazušanā.
Man bija daudz darīšanu ar kādas citas konfesijas brāļiem; es arī viņus saucu par brāļiem. Un runājām ar daudziem, bijām daudzus gadus vienā telpā, tur, kur viņi sapulcējās, tur arī mēs. Un tā mēs visiem bijām pazīstami un ar katru runājām – nu jā, viņš saka, tā ir, tur nekā nevar darīt. Mēs šķiram rakstu vietas un sakām – nu, ko jūs varat iebilst? Viņš saka – viss ir pareizi. Nu tad vajadzētu to darīt! Nu jā, viņš saka. Es vēl aprunāšos ar brāļiem un tad pateikšu. Bet tā arī viss palika kā bijis.
Nehemija šajā gadījumā šo kļūdu nepielaida. Viņš saprata – Jeruzaleme ir Dieva pilsēta, Dievs viņam ir pašķīris ceļus celt, un te nav ko izsvaidīties runās ar cilvēkiem. Te ir jātur līdz laikam šis nodoms savā sirdī. Tur varētu būt piesardzīgi cilvēki, kas sacītu – tagad nav laiks iesākt. Tur varēja būt bailīgi cilvēki. Un tāpēc Nehemija šo savu nodomu paturēja savā sirdī. No šī ceļojuma naktī mēs arī redzam, ka Nehemija sāka savu darbu ar tādu lielu apdomību. Nu varētu arī darīt tā – atbraukt uz Jeruzalemi, trīs dienas atpūsties un tagad ņemt tik darba rīkus un sākt darīt tādā cerībā, ka darbs jau pats parādīs, ko tālāk darīt.
Bet Nehemija darīja citādi. Viņš vispirms aplūkoja un apsvēra visu darba apjomu. Arī to, cik lieli ir postījumi. Varbūt viņš ievēroja materiālus, ko vajadzēs mūra atjaunošanai. Un viņa prātā dzima jau kādi plāni, kā varētu šo lietu veikt. Šādu darba metodi mums iesaka mūsu Glābējs. „Jo kurš būtu jūsu starpā, kas gribētu celt torni un papriekš neapsēstos, lai aprēķinātu izdevumus, vai viņam pietiks līdzekļu darba izvešanai, lai vēlāk, kad viņš jau ir licis pamatu un nevar to pabeigt, visi, kas to redz, nesāktu zoboties par viņu, sacīdami: šis cilvēks iesāka gan celt, bet nevarēja darbu izvest līdz galam.” (Lūkas 14:28-30) „Vai arī - kurš ķēniņš, kas grib iet karot pret otru ķēniņu, papriekš neapsēdīsies, lai apspriestos, vai viņš ar saviem desmit tūkstošiem varēs stāties pretim tam, kas nāk virsū ar divdesmit tūkstošiem; un, ja ne, viņš, kamēr tas vēl ir tālu, sūtīs vēstnesi, lai lūgtu mieru.” (31., 32. pants)
Un patiesībā cilvēki katru nopietnu darbu uzsāk ar nopietnām pārdomām, kā mēs šodien sakām – ar plānošanu. Tā uzsāk celt, tā iesāk karot un tā iesāk daudzas citas lietas šajā dzīvē. Bet par nožēlošanu soļus, kas izšķir mūžīgo likteni, cilvēki dažreiz sper bez jebkādas apdomas. Neapdomājot, neplānojot un neapsverot no visām pusēm, kā to soli vajadzētu spert. Dažreiz ir ar sāpēm jāvēro, kā mēs darām kalpošanas darbu savā draudzē. Mums katram ir kaut kas uzticēts un nav neviena, kam nebūtu nekas uzticēts. Ne katrs kalpo pie katedras, bet katrs ir aicināts draudzē kaut ko darīt. Vai mēs to darām rūpīgi? Vai mēs to gribam izplānot? Vai mēs par to gribam domāt? Jeb mēs pirmo, kas pagadīsies, darīsim, pirmo, ko satiksim, ar to mēs runāsim un teiksim to vārdu, kas pirmais ienāks prātā?
Man liekas, ka dažreiz mēs skolas mācības iemācāmies daudz labāk, nekā to mācību, kas ir vajadzīga mūžībai. Man liekas, ja mēs mācītos skolā tā kā mēs Bībeli mācāmies, tad nez vai mēs būtu beiguši skolu un apguvuši vajadzīgo arodu. Bet dažreiz ir tā, ka tieši pie tām lietām, pie kurām visvairāk vajadzētu rūpības pielikt, mēs pieliekam vismazāk domu.
Ģimenes dibināšana ir solis, kurš prasa vislielāko rūpību, jo tam ir vislielākās sekas ne tikai šai, bet arī mūžīgai dzīvībai. Ļoti bēdīgi, ka ne vienmēr mūsu jaunieši rūpīgi izplāno, vispusīgi apsver, bet dara – iet tikai uz priekšu un tad, kad ir jau par vēlu varbūt griezties atpakaļ, tad izrādās, ka visvienkāršākās lietas nav izdomātas līdz galam un nav nemaz apsvērtas.
„Tagad nu es sacīju viņiem: "Jūs redzat nelaimi, kādā mēs esam, ka Jeruzaleme ir izpostīta un tās vārti sadedzināti ugunī. Nāciet, un uzcelsim atkal Jeruzalemes mūrus, lai mēs vairs ilgāk nebūtu par apsmieklu! Un es stāstīju viņiem par sava Dieva roku, kas labvēlīga bijusi pār mani, un arī par ķēniņa vārdiem, ko viņš bija man teicis. Un viņi sacīja: "Celsimies un celsim!" Tā viņi stiprināja savas rokas labajam darbam.” (Nehemijas 2:17,18)
Tātad pēc tam, kad viņš jau bija apstaigājis Jeruzalemi, viņš jau bija apdomājis, ko vajadzēs darīt, un nu viņš neklusē vairs. Mēs runājam par aprēķinu. Mums vajag apsvērt, vai mums pietiks spēka, vai mums pietiks kapitāla, lai mēs nobeigtu savu darbu, ko mēs esam iecerējuši, līdz galam. Un mēs saprotam, ka Nehemija nerunāja neapsvēris un nerunāja ātri, bez apdoma, bet šeit mēs iepazināmies ar viņa domu gaitu, ar viņa apsvērumiem. Viņš apskatīja visus mūrus un tagad viņš aicina visus vecajos – ķersimies pie šī darba un to darīsim.
Un tad viņš pieved sava apsvēruma galveno punktu – kur ir tā drošība, ka mēs to darbu pabeigsim, kur ir tas kapitāls, kas mums nodrošina, ka mēs tos darbus varēsim arī nobeigt? Viņš saka – redziet, Dieva roka. Tātad mūsu aprēķinos, protams, ir jāapsver arī materiālie apstākļi un iespējas, bet visvairāk mums jāapsver, vai tas ir Dieva prāts. Mums ir jāpadomā par Viņa vadību, jo Dieva vadība jeb labvēlība vai nelabvēlība pār kādu pasākumu, tas ir tas pēdējais un izšķirošākais vārds, kas mums būtu jāņem vērā.
Mēs atceramies Gideonu. Dievs sūta viņu karā. Un ko tagad Gideons dara? Viņš ņem vilnu, viņš izklāj uz zemes un lūdz Dievu, lai tur būtu kāds brīnums. Otrā dienā, ko viņš tagad dara? Atkal to pašu brīnumu meklē, tikai otrādi lai notiek. Viņš nemeklē ieročus, viņš nemeklē sabiedrotos, bet viņam kāds jautājums ir vissvarīgākais šajā apdomu brīdī? Vai Tu iesi ar mums?
Mēs atceramies Mozu. Viņam grūti gāja. Izraēls bija viņam nepaklausīgs un ietiepīgs, grūti viņam bija šo tautu vadīt. Vai viņš spēs viņus novadīt līdz Kānaānai vai viņš paliks pusceļā? Šīs domas ļoti nodarbināja Mozu. Tas nodarīja viņam lielas galvassāpes. Bet pie visām tām domām galvenais jautājums bija tāds: „Kungs, ja Tu iesi mums līdzi. Un ja Tu neiesi, tad neizvadi nemaz no šejienes.” Tātad, mīļie, būsim apdomīgi savā dzīvē un savā kalpošanā. Bet visvairāk ievērosim arī vissvarīgāko apstākli, vai Dievs ir ar mums, vai Dievs ir ar to pasākumu, kurā mēs gribam piedalīties. Un svarīgāko jautājumu - Vai Dievs ir ar mums? – noskaidrosim ik uz soļa. Un tādā veidā lai mūsu dzīve ir arī apdomīga cilvēka dzīve.
„Kad horonietis Sanballats un amoniešu ierēdnis Tobija to dzirdēja, tad viņi bija ļoti sadusmoti, ka kāds ir atnācis, lai rūpētos par Israēla bērniem.” (Nehemijas 2:10) Nehemija bija tikko atbraucis uz Jeruzalemi, viņš vēl nebija atklājis, kāds nodoms viņam ir, bet varēja vērot, ka droši vien viņš labu grib Jeruzalemei. Un tur atradās cilvēki, kuriem tas pats par sevi jau nepatika. Viņi vēl nesaprata, kas notiks, bet, ka te ieradās kāds cilvēks, un viņš grib kaut ko labu Jeruzalemei, jo tā viņi sprieda, pazīdami Nehemijas dzīvi un ticību. Tas viņiem jau nepatika.
„Un viņi sacīja: "Celsimies un celsim!" Tā viņi stiprināja savas rokas labajam darbam. Bet, kad horonietis Sanballats un amoniešu ierēdnis Tobija, un arābs Gešems to dzirdēja, tad tie izsmēja mūs un nonicināja mūs, un sacīja: "Kas tā ir par lietu, ko jūs darāt? Jūs laikam gan esat nodomājuši celt dumpi pret ķēniņu un atkrist no viņa varas?"” (Nehemijas 2:18,19)
Ja mēs gribam kaut ko labu darīt, tad ir kāds, kam tas nepatīk. Ja arī rodas nākamais nodoms kaut ko labu darīt, tad tas jau nedod mieru mūsu ienaidniekam. Bet ja jau mēs sākam kaut ko darīt, tad pretestība vienmēr aug. Bet tikai pretestība pārbauda mūsu apņemšanās nopietnību. Mēs gribam, būtībā visi grib labu. Ir tāds sakāmvārds, ka ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli. Cilvēkiem ir labi nodomi, bet ar labiem nodomiem viņi nekur netiek uz priekšu.
Kāds cits ir sacījis, ja cilvēki nedarītu ļaunu ar labiem nodomiem, tad viņi maz ļaunuma padarītu. Bet dzīves patiesība ir tā, ka cilvēkiem ir labi nodomi, bet viņi neizdara un neīsteno šos nodomus. Vai mūsu nodomi, vai mūsu apņemšanās kalpot Dievam ir īsti, to pierāda sastapšanās ar pretestību. Un tāpēc Dievs neatņem mums visus šķēršļus, lai mūsu ticības spēks varētu parādīties.
„Efraima dēli, kas bija bruņoti stopiem, atkāpās cīņas dienā.” (Psalmi 78:9) Kas tas bija par notikumu? Gatavojas kaujai, apbruņojas, stopi ir, bultas ir, bet kā nonāk pie pašas kaujas, viņi atkāpjas, viņiem ir bail, viņi ir mazdūšīgi. Vai mēs gribam būt līdzīgi šiem efraimiešiem? Sapratīsim to un atcerēsimies, ka mums būs jāsastopas ar pretestību. Un tikai pretestībā atklāsies mūsu apņemšanās nopietnība un arī Dieva līdzdalība mūsu darbā un cīņā.
Šeit par pretestību ir aprakstīts, ka viņi izsmēja. Tas ir iemīļots sātana ierocis – izsmiekls, zaimi, nicināšana. Kāpēc? Jo šo ieroci lietot var bez riska. Tas neko nemaksā tam, kas smejas. Tam nevajag ne lielu prātu, ne gudrību. Cilvēks pasmejas par to, ka esam ticīgi. Un tomēr šie tukšie smiekli, šie tukšie zaimi cilvēkam ir izjūtami ļoti sāpīgi. Visvairāk tas ir jaunatnei. Jauniem cilvēkiem ļoti nepatīk, ka par viņiem smejas. Viņi dažreiz ir tādi pat līdz smieklīgumam izvēlīgi – kā viņi ģērbsies, ko viņi vilks mugurā -, jo viņiem ir ļoti bail, ka tik citi par viņiem nesmietos. Nu varbūt no pieredzes trūkuma tas tā ir saprotams.
Bet arī garīgās lietās tas tā ir, ka ir ļoti bail no izsmiekla. Kādā draudzē mums bija kāds brālis, kurš labi pazina Rakstus un labi gados jau bija (pāri 60 gadiem), katrā ziņā, tāds cienījams cilvēks. Un viņš ļoti saprata to, kam viņš tic. Tā bija maza pilsētiņa un tur bija tādi puikas uz ielas, un viņi neko viņam nedarīja, bet viņi dažreiz kaut ko aiz muguras sauca, ka baptists aizgāja. Bet kad viņš gāja no rīta uz dievnamu, padusē Bībele, tur dažs puika iesaucās: „Redz, kur baptists aizgāja uz dievkalpojumu. Un viņam tas tik ļoti sāpēja, viņš to tik ļoti pārdzīvoja, un beidzās ar to, ka viņš tomēr neizturēja. Un tur nāca klāt vēl citi apstākļi. Un beigās viņš atkāpās no patiesības un nevarēja šo izsmieklu paciest.
Ir ļoti savādi, ka daudzi tikai tāpēc atsakās no Kristus, ka par viņiem smejas, viņus izsmej, ka viņi ir kristieši. Būtībā - ko tas izsmiekls nozīmē? To, ka varbūt kādam cilvēkam ir asa mēle un nekaunība, un vairāk nekas aiz izsmiekla neslēpjas. Ne tur kādi reāli draudi slēpjas, ne arī kāds prāts. Vienkārši varbūt tur kāds knēvelis ir nekaunīgs un tāpēc atļaujas kaut ko tādu teikt. Un cik nopietni pieauguši un ticīgi cilvēki tādu izsmieklu ņem. Nu, dažreiz kaut ko raksta vai runā, bet tie, kas to dara un zaimo Dieva bērnus, vai viņi to dara no gudrības vai no prāta? Un tomēr sātans nepārstāj šo ieroci lietot, jo viņš zina, ka bieži vien tam ir panākumi.
Ja mums nākas paciest šo pārbaudījumu, tad mums jāatceras, ka arī to mūsu Pestītājs izbaudīja pilnā mērā. Starp jūdiem bija slikta slava Nācaretes pilsētai. Un cilvēki bieži vien smējās – jūs zināt Nātanaēla vārdus – vai kaut kas labs var nākt no Nācaretes? Arī to bija nepatīkami dzirdēt tam, kas bija nācis no Nācaretes.
Cilvēki smējās par viņa nodarbošanos: „Vai viņš nav namdara dēls?” Toreiz vienkārša darba strādniekus neuzskatīja par cienījamiem cilvēkiem. Ja viņš būtu kāda rakstu mācītāja, kāda augstmaņa dēls, bet viņš bija namdara dēls. Arī te izskanēja nicināšana. Un Jēzum tas bija jāpacieš. Viņu turēja par velna apsēstu. Bija kāds brīdis, kad viņa brāļi viņam sacīja: „Vai mēs neteicām, ka tu esi samarietis un tevī ir velns?” Un kas nāca tālāk? Mēs redzam, ka sātans šo ieroci izlietoja un vienmēr asāku uztrina un tā centās kārdināt un pārbaudīt mūsu Pestītāja mīlestību un ticību līdz pašam galam.
„Tad zemes pārvaldnieka karavīri ņēma Jēzu, veda to pārvaldnieka pilī un sasauca ap Viņu visu pulku. Un tie novilka Viņam drēbes un apvilka Viņam purpura apmetni. Tie nopina ērkšķu vainagu un lika to Viņam galvā, un deva Viņam niedri labajā rokā, un locīja ceļus Viņa priekšā, Viņu apsmiedami, un sacīja: "Sveiks, Jūdu ķēniņ!" Un tie spļāva Viņam virsū, ņēma niedri un sita Viņam pa galvu. Un, kad tie bija Viņu apsmējuši, tad tie novilka Viņam apmetni un apvilka Viņam paša drēbes un aizveda Viņu, lai sistu krustā.” (Mateja 27:27-31)
Tātad apsmēja; tas bija vairāk nekā fiziskas sāpes no sitieniem vai ērkšķu dzeloņiem, bet tas bija mēģinājums pazemot viņu, nicināt. Parādīt – tu it nekas neesi. Mums jāsmejas par tevi. Tava mācība izraisa mūsos smieklus. Tavā mācībā nav nekā tāda, ko vajadzētu cienīt, ar ko vajadzētu rēķināties. Pat kara kalpiem ir jāsmejas, kas tu esi par ķēniņu. Un tomēr tu sludini, ka tu tas esi. Un šis apsmiekls pavadīja Pestītāju līdz pat pēdējam mirklim, kad Viņš bija pie krusta piesists…
Un tā arī Nehemijas laikā sātans nevarēja izdomāt neko vairāk, un viņš sūtīja savus aģentus pie viņa un sacīja: „Jūs, kas gribat uzcelt Jeruzalemi, kas jūs tādi esat? Un ko tas jūsu mūris var nozīmēt? Vai tik jūs negribat jaunu valdību dibināt un sacelties pret visvarenāko Mēdijas un Persijas valdnieku?” Un arī šodien mums saka: „Jūs, kas gribat uzcelt debesu valstību, jūs, kas gaidāt pastaro galu, jūs, kas gaidāt jauno Jeruzalemi.” Un arī šajos raksturojumos mēs dzirdam apsmieklu, kura priekšā mums ir jāpastāv.
Pārdomājot šos pārbaudījums, ko piedzīvoja Nehemija, pārdomājot to darbu, ko viņš iesāka Jeruzalemē, domāsim par savu darbu, kā mēs ceļam Dieva valstību. Ko mēs darām? Mēs dziedam, mēs spēlējam, mēs sludinām, mēs pārbaudām sevi, cenšamies izvēlēties pareizo rīcības veidu savā dzīvē. Runājot, mēs cenšamies teikt pareizus, kristīgus vārdus. Ņemot visu šo darbību kopā, mēs ceļam Dieva valstību. Mēs gatavojam sevi Dieva valstībai un mēs gribam, lai šī Dieva valstība arī tuvojas.
Jautājums – kā mēs ceļam? Vai mūsu galvenais padomdevējs ir Dievs? Vai mēs par daudz neraugāmies uz cilvēkiem? Un vai galvenās lietas protam paturēt savās sirdīs, kā to darīja Marija un kā to darīja arī Nehemija? Vai mēs ceļam arī ar daudz lūgšanām un ar apdomu? Vai mēs pieliekam tik daudz prāta spēju, cik vien mums Dievs ir devis, lai darītu rūpīgi to darbu, ko Dievs mums ir uzticējis?
Un uzdosim sev jautājumu – kas notiek ar mūsu apņemšanos, ja mēs sastopamies ar pretestību? Kas notiek, ja mēs sastopamies ar izsmieklu? Izsmiekla priekšā Pēteris krita. Kā tas ir ar mani? „Tad es atbildēju viņiem un sacīju: "Debesu Dievs, Viņš ir tas, kas dos sekmes mums, un mēs, Viņa kalpi, celsimies un celsim, bet jums te nav nekādas daļas, nedz tiesības, nedz piemiņa Jeruzalemē!"” (Nehemijas 2:20)
Šeit mēs sastopamies ar divām cilvēku šķirām. Vieni tiek apsmieti, tiek zaimoti, bet viņiem ir ticība, viņiem ir drosme un arī gatavība upurēt un uzupurēties Dieva darba labā. Otri gan gribētu kaut kas būt, bet viņi negrib darīt, ko Dievs viņiem liek, un arī vēl zaimo un apgrūtina tos, kas dara Dieva darbu. Pie kādas šķiras mēs piederam šodien un piederēsim rīt? Lai Debesu Tēvs mums palīdz, lai mēs būtu starp tiem, kuriem labi izdosies. Darīsim to darbu un Dievs debesīs mums dos, ka tas mums labi izdosies. Un darīsim to tādā garā, lai Dievs varētu likt mūsu darbam izdoties!
