„Vai tu to nezini, vai tu to neesi dzirdējis? Mūžīgais Dievs ir Tas Kungs, kas radījis zemes galus. Viņš nepiekūst un nenogurst, Viņa gudrība ir neaptverama. Viņš nogurušajiem dod spēku un vairo stiprumu nespēcīgajiem. Jaunekļi piekūst un pagurst, un jauni vīri sabrūk, bet, kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā, ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi iet un nenogurst.” (Jesajas 40:28-31)
Šajā pasaulē dzīvojot zaudējumi ir neizbēgami. Dažs pazaudē naudas maku, dažs pazaudē darbu, kādreiz sīkākas, bet kādreiz arī lielākas un vērtīgākas lietas. Noguris cilvēks zaudē spēkus, bet tas nav tas ļaunākais, jo atpūšoties spēku var atkal atjaunot.
Ļaunāk ir, ja cilvēks zaudē arī garīgos spēkus. Viņš zaudē mieru, zaudē prieku, zaudē drošību lūkojoties uz nākotni. Un liekas, ka šie zaudējumi ir neatgriezeniski. Tomēr Dievs sola atgriezt šķietami neatgriezenisko. Viņš ir teicis: „Kas paļaujas uz To Kungu, tie dabū jaunu spēku.”
Visu cilvēku un cilvēces zaudējumu iemesls ir tas, ka cilvēks ir zaudējis līdzību ar Dievu. Cilvēks tika radīts pēc Radītāja tēla un līdzības. Tas nozīmē, ka cilvēks bija skaists. Cilvēks bija savā dvēselē iekšēji bagāts, laimes un gaismas pārpilns. Diemžēl cilvēce šīs lietas ir zaudējusi. Šodien redzot cilvēkus mēs sakām: „Kur te vairs ir Dieva līdzība?”
Mēs redzam cilvēkus un dažreiz salīdzinot cilvēku ar dzīvnieku pasauli, mēs sakām, ka cilvēks ir ļaunāks, ka cilvēks ir kritis zemāk. Bet, lūk, Dievs mums apsola, ka vēlas mūs atjaunot. To dievišķo līdzību, kas mūsos ir pārvērsta līdz nepazīšanai. To Dievs mūsos grib atjaunot. „Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst...” (2. Korintiešiem 4:16) Tam mēs visi esam liecinieki. Ārējais cilvēks katru gadu kļūst vārgāks un nīkst un nav zināms tas brīdis, kad cilvēks zaudēs arī to, kas viņam ir.
Bet tas nav vienīgais, kas mums ir jāpiedzīvo: „...lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas.” Atjaunojas viss iekšķīgais cilvēks, cilvēka tieksmes, jūtas, prieks, cerība, spējas darīt labu, ilgas pēc laba, ja arī mēs tās būtu zaudējuši, tad viss mūsu dzīvē var atjaunoties.
Šeit mēs lasām: „… dienu no dienas …” Tas nevar notikt tikai vienu reizi, bet šis atjaunošanās process var būt mūsu ikdienas piedzīvojums. Šādu secīgu atjaunošanas piedzīvojumu rezultātā mūsos, tevī un manī, var atjaunoties tāds raksturs, kāds ir cilvēkam ieprogrammēts no pašas radīšanas. Tāds, kādu Dievs ir cilvēkā ielicis – harmonisks un skaists. Šo atjaunošanās iespēju mēs esam ieguvuši par dārgu cenu, caur Jēzus upuri. „Tā kā nu mēs, brāļi, droši varam ieiet svētajā vietā Jēzus asiņu dēļ, ko Viņš mums sagatavojis par jaunu un dzīvu ceļu caur priekškaru, tas ir, Viņa miesu.” (Ebrejiem 10:19-20)
Šeit par svēto vietu ir nosaukts spēka avots, tā vieta, kur cilvēks var saņemt spēku, darīt labu, būt labs. Cilvēks ir zaudējis pieeju pie šī spēka avota. Bet Jēzus mirdams pie Golgatas krusta ir kļuvis par jaunu un dzīvu ceļu. Katrs no mums var nākt pie šī spēka avota un iegūt sev vajadzīgo spēku, lai atjaunotos. Šī atjaunošanās notiek mūsu dzīves visās jomās, nozarēs un visās mūsu dzīves vajadzībās.
Jāņa 13:34 Kristus saka saviem mācekļiem: „Jaunu bausli Es jums dodu,” Kāds ir šis bauslis? „ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.” Šis pants radīja zināmas grūtības Bībeles pētniekiem, jo Pestītājs runā par jaunu bausli. Patiesībā tas nav jauns bauslis. Bībelē 3. Mozus grāmatā var atrast, ka jau pirms gadu tūkstošiem Dievs ir devis šādu bausli – citam citu mīlēt. Bet kāpēc Jēzus mums liek priekšā to kā jaunu bausli? Tāpēc, ka cilvēce šo bausli ir zaudējusi. Cilvēce ir atdalījusies, atsvešinājusies no tā – zaudējusi spējas mīlēt vienam otru un pildīt arī citas Dieva pavēles. Tagad Kristus dod kaut ko jaunu; Viņš dod nevis pašu šo bausli, bet spēku atjaunoties mīlestībā. Mācekļi, kas nespēja šo bauslībā izteikto prasību pildīt, tagad no Jēzus kā jaunu bausli saņem spēku to pildīt un ar šo bausli arī staigāt. Tā Jēzus dod spēku cilvēkam atgriezties pie visiem Dieva baušļiem. Patiesībā visus Dieva baušļus mēs esam pārkāpuši un esam zaudējuši spēku un varbūt arī prieku staigāt ar tiem. Jēzus atjauno mūsos prieku un arī spēku saskaņoties ar Viņa gribu. Jēzus mums dod spēku atgriezties pie ticības, miera un dvēseles līdzsvara. Šo atjaunošanos Bībele nosauc par jaunu derību jeb par jaunpiedzimšanu.
Kas ir jādara cilvēkam no savas puses, lai piedzīvotu atjaunošanas brīnumu? „Katrs, kam ir šī cerība uz Viņu, šķīsta sevi pašu, kā Viņš ir šķīsts.” (1. Jāņa 3:3) Mēs esam no Dieva saņēmuši cerību uz laimīgu un mūžīgu dzīvi. Kam šī cerība ir, kas šo cerību ticībā ir satvēris, tas cenšas sevi šķīstīt. Bet tad, kad mēs to mēģinām darīt, mēs mēģinām staigāt ar Dieva likumiem un baušļiem, mēģinām tā mīlēt un tā dzīvot kā Jēzus to ir darījis, mēs redzam, ka mūsu spēks un mūsu vēlēšanā ir par mazu. Un tāpēc mēs griežamies pēc palīdzības.
Svētie Raksti mūs aicina to darīt. „Un ko tu tagad vēl vilcinies? Celies augšā, liecies kristīties un nomazgā savus grēkus, piesaukdams Viņa Vārdu!” (Apustuļu darbi 22:16) Tātad tas, kam šī cerība uz Kungu ir, tas šķīsta sevi pašu. Man tagad šī cerība ir, es gribu šķīstīt sevi pašu un es to mēģinu darīt ar visu savu gudrību un enerģiju, bet man tas neizdodas labi. Es redzu, kas es nevaru pats sevi šķīstīt, un tagad Dieva Vārds nāk pie manis ar padomu – „Liecies kristīties un nomazgā savus grēkus…” Bet kas tevi var nomazgāt? Protams, ne jau tas cilvēks, kas kristīdams tevi pagremdē ūdenī. Bet, ja mēs savus grēkus izsūdzam, tad Jēzus ir uzticīgs un taisns un Viņa asinis šķīsta mūs no visiem grēkiem.
Tātad liec sevi nomazgāt, nāc pie Jēzus un lūdz, lai Viņš tevi nomazgā, lai Viņš tevi atjauno, un Viņš to darīs. Tas ir tā, kā cilvēks, kas izjūt, ka viņš nav vesels. Viņš mēģina atgūt veselību, dzer tējas vai dara ko citu. Bet, ja slimība ir nopietna, tad ātri vien var pārliecināties, ka mūsu spējas ir par vājām. Nevar līdzēt arī ar tām zālēm, kas ir aptiekā, vai tām, kas ir mūsu zāļu skapītī. Te nevar līdzēt arī ar siltām kompresēm, ir jāgriežas pie speciālista, pie liela speciālista. Varbūt ir vajadzīgs ķirurga nazis, augstāka gudrība un nopietnākas procedūras, nekā mēs paši varam veikt. Cilvēks iet pie ārsta un tā viņš tiešām var savu veselību atgūt.
Tā saka arī Jēzus: „Ja kam ir šī cerība, tas šķīsta sevi pašu.” Kam ir cerība un izpratne par Debesīm, tas redz, ka vajag atjaunoties, pārveidoties un pārvērsties. Ir jādara viss iespējamais, lai tas notiktu mūsu dzīvē. Bet, mēs arī pārliecināsimies par savu nespēku. Tad mēs iesim pie Jēzus kopā ar apsolījumu – kas uz Kungu paļaujas, tas gūs jaunu spēku, - lai atjaunotos savā dzīvē un raksturā.
Šī šķīstīšana vai atjaunošana, ko Dievs piedāvā katram cilvēkam, ir pilnīga, bez ierunām, bez nosacījumiem. „Bet farizejs, kas Viņu bija aicinājis, to redzēdams, runāja pats pie sevis: "Ja šis būtu pravietis, tad Viņš zinātu, kas šī sieva tāda ir, kas Viņu aizskar; jo tā ir grēciniece."” (Lūkas 7:39) Jēzus atradās kāda farizeja namā. Kamēr Viņš sēdēja pie galda, pienāca kāda sieviete ļoti tuvu klāt un, kamēr Jēzus sēdēja, sieviete piegāja pie Viņa kājām. Toreiz nebija tādu galdu kā tagad. Mūsdienās sēž pie galda un kājas ir pagaldē, bet toreiz viesos gulēja pusguļus uz dīvāniem, un arī Jēzus atradās tādā vietā, tādā viesistabā. Sieviete varēja pieiet pie Viņa kājām un to arī darīja.
Farizejs domāja: „Kas tā par sievieti? Un kāpēc Jēzus šai sievietei ļauj pieiet pie Viņa tik tuvu un pat pieskarties Viņa kājām. Jēzus laikam nav pravietis, Viņš nezina šīs sievietes pagātni. Ja Viņš to zinātu, Viņš nekad nepieļautu, ka šīs sieviete atrodas Viņa tuvumā.” Bet Jēzus, protams, zināja. Viņš zināja šīs sievietes pagātni, bet Viņš arī zināja, ka viņa ir nožēlojusi savu pagātni. Jēzus zināja, ka Dievam ir spēks pārvērst viņas sirdi un ka tas arī sievietes dzīvē ir noticis. Cilvēks, kad ir piedzīvojis atjaunošanos, viņam nav vairs nekāda sakara ar pagātni. Tiek zaudēts jebkāds sakars ar savām agrākajām tieksmēm un vājībām. Cilvēks brīnās un atceras šīs vājības, it kā tās būtu bijušas citam, nevis viņam.
Jēzus savas dzīves laikā atklājās grēciniekiem, tas ir cilvēkiem ar ļoti tumšu pagātni. Jēzus parādīja viņiem vislielāko uzticību. Mēs atceramies apustuli, kurš aizliedza savu Pestītāju, dievojoties un zvērot, ka Jēzu nepazīst. Es domāju – kas var būt vēl ļaunāks par šādu pārkāpumu, šādu vājumu? Es domāju, ka mums ikkatram ir savas vājības, protams, arī man ir bijuši vājuma brīži un es tos atceros. Bet nekad nav gadījies tā, ka es zvērētu, ka nepazīstu Jēzu. Es domāju, ka arī jums nevienam tā nav gadījies. Bet Pēterim tā gadījās.
Tomēr pie viņa piepildījās apsolījums – kas uz Kungu paļaujas, tas dabūs jaunu spēku. Pēteris saņēma spēku un ticību, kad Jēzus aizgāja no šīs zemes. Viņš tieši Pēteri piesauca pie Sevis un sacīja: „Gani manas avis.” Jēzus Pēterim uzticēja vislielāko atbildību.
Arī apustuli Pāvilu Jēzus pagodināja ar īpaši lielu atbildību – būt par apustuli pagānu vidū. Arī Pāvils būtībā bija tikai atjaunots grēcinieks. Viņam bija ļaunas tieksmes, viņš bija dusmīgs, ļauns un cietsirdīgs. Bet tas viss bija pagātnē. Viņš tuvojās Kungam un saņēma jaunu spēku un saņēma jaunu raksturu. Viņam varēja uzticēt vislielāko atbildību pagānu pasaulē.
Tas viss nenozīmē, ka Dievs samierinās ar kļūdām, bet, ka Viņš pilnīgi atjauno cilvēkus, kas grib pie Viņa nākt un ļauties, lai Viņš tos šķīsta un dod tiem jaunu raksturu. Cilvēki arī prot kaut ko atjaunot. Drēbnieks vecas drēbes, vecus tērpus. Celtnieki atjauno vecas mājas. Mēs sakām: „Šī lieta ir tik brīnišķīgi atjaunota, ka tā izskatās kā jauna!” Bet Pestītājs saka: „Redzi, Es daru visu jaunu.” Nevis kā jaunu, bet patiešām jaunu! Mums tam ir jātic un mēs varam arī to piedzīvot. Jēzus negrib manu raksturu un manas grēcīgās tieksmes tikai pieslīpēt, disciplinēt vai ielikt rāmjos, bet Viņš grib radīt jaunas tieksmes, jaunas intereses, jaunu sirdi un morālo spēku.
Katrs, kas jūt sevī nespēku, mazticību vai tieksmes, kas pašam nepatīk, no kurām labprāt kļūtu brīvs, šāds cilvēks atrodas izvēles priekšā. Viņš var ignorēt Kristus laipno aicinājumu. Kristus saka: „Nāc pie Manis ar savu nastu, Es tevi atvieglināšu, Es tevi atbrīvošu, Es tev došu jaunu spēku un jaunas tieksmes un prieku, tava vecā rakstura vietā.” Mēs šo Viņa aicinājumu varam arī nepieņemt, mēs varam nogrimt nevarībā, vieglprātībā un grēkā. Un ja cilvēks to ilgstoši dara, tad viņš beigās pāriet robežu, aiz kuras atjaunošanās vairs nepastāv.
Dieva Vārds mūs brīdina, ka arī tā var gadīties. „Jo ir neiespējami tos, kas reiz apgaismoti un baudījuši Dieva dāvanas, un kļuvuši Svētā Gara dalībnieki, un baudījuši labo Dieva vārdu un nākamā laika spēkus, un krituši, atkal vest pie atgriešanās, jo tie sev Dieva Dēlu sit krustā un liek smieklā.” (Ebrejiem 6:4-6) Ir iespējams pārkāpt tādu robežu, ka mēs vairs nevarētu tikt apgaismoti. Tas ir nopietns brīdinājums. Jēzus mums piedāvā nākt pie Viņa. Viņš piedāvā mums jaunu sirdi un tieksmes. Viņš mums piedāvā savus baušļus kā jaunus baušļus, lai mums būtu prieks un spēks dzīvot saskaņā ar Viņu. Jēzus to dara ik dienas, bet brīdina, ka, ja mēs piedāvājumu nepieņemsim, tad vienreiz mēs būsim pārgājuši robežu aiz kuras vairs nav atjaunošanās. Tāpēc mums ir labāks ceļš – izklāt Jēzus priekšā savu nespēku un saņemt pilnīgu atjaunošanu.
Ķēniņš Hiskija reiz saņēma kādu vēstuli un būtībā tajā bija aprakstīts viņa nespēks, nevarība, tas, ka viņam draud bojāeja un sakāve. Viņš nezināja, ko ar šo vēstuli darīt, bet redzēja, ka tā patiešām ir, kā ir rakstīts šajā vēstulē, ka viņš ir nevarīgs un nespēcīgs, ka viņa stāvoklis ir bezcerīgs. Tālāk ir rakstīts, ko Hiskija ar vēstuli darīja. Viņš aizgāja svētnīcā. Vēstule noteikti bija kāds pergamenta rullis. Hiskija to nolika uz grīdas un atvēra to Kungam. Pats pazemojās Dieva priekšā un sacīja: „Kungs, izlasi Tu šo vēstuli, kurā ir aprakstīts, kāds es esmu, kurā ir aprakstīts cik stiprs ir mans ienaidnieks, kurā ir aprakstīts, ka man nav nekādas cerības. Lūdzu, izlasi Tu šo vēstuli un dari, ko vari darīt.” (Skat. 2. Ķēniņu 19 nod.)
Mēs zinām, kāds rezultāts bija viņa uzticībai. Tā mēs šodien varam uzticēt Dievam savu nespēku, mazticību, nevarību, nedrošību, to, ka mums nav prieks labu darīt un, ka nespējam mīlēt. To mēs varam izklāt Dieva priekšā un mums piederēs apsolījums – kas tic un paļaujas uz Kungu, tas lidos kā ērglis un ies nepaguris.
Jēzus atnāks un atjaunos šo zemi tās pirmatnējā skaistumā. Jēzus par mūsu planētu saka: „Redzi, es visu daru jaunu.” Mēs kā cilvēki sakām un redzam, ka mūsu planēta ir pazudusi, pagalam, atmosfēra ir piesārņota, ūdeņi piesārņoti, tā sauktā biosfēra ir tuvu izsīkšanai un mēs gaidām mūsu planētas bojāeju. Bet Jēzus saka, ka ir cerība. Šī cerība ir atjaunošana. Kristus saka: „Redzi, es visu daru jaunu.” Viņš atjaunos zemi, kurā dzīvojam. Zeme būs pirmatnējā skaistumā. Tajā mājos taisnība.
Jēzus atjaunos arī atpirkto miesas dievišķā līdzībā. Bet rakstura atjaunošanai ir jānotiek šodien. Jaunu miesu mēs nevaram saņemt šodien, Jēzus to dos, kad pienāks laiks; bet šodien mums ir jāsaņem jauns raksturs, mums jāatjaunojas mūsu raksturā, domās, jūtās un dzīvesveidā. Vai tu jūti šo vajadzību? Vai tev ir vēlēšanās uzticēt savas vajadzības Dievam? Vai tu gribi izklāt Dieva priekšā to, kas tevi nospiež, to, kāds tu gribētu kļūt un ko sasniegt? Ļausim, lai šis brīnišķīgais apsolījums piepildās mūsu dzīvē, lai mūsu iekšķīgais cilvēks ik dienas atjaunojas, lai pie manis un pie tevis piepildās dievišķais Vārds: „Kas uz Kungu paļaujas, dabūs jaunu spēku.” Kaut šis spēks būtu jauns raksturs, jauna ticība, jauns prieks un svēta dzīve!
