Dzīves skola

Bet katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām, tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli.” (Ebrejiem 12:11)

Šis vārds „pārmācība” savā ziņā ietver visu to, ko mēs bieži sastopam mūsu dzīvē un kas mūsu dzīvē rada samulsumu, īgnumu, nepatiku. Fiziskas ciešanas, vilšanās, zaudējumi, vientulība un trūkums – viss tas izrādās kā mācību līdzeklis. Tādi it kā vingrinājumi dvēselei, lai mūsu dvēsele iegūtu debesu briedumu.

Mēs atrodamies skolā, ko var arī vienkārši saukt par dzīves skolu, bet ko pēc Dieva programmas vajadzētu saņemt cilvēkiem pēc dzīves skolas beigšanas? Jā, raksturu, kas ir derīgs debesīm.

Cik eksāmenu, cik pārbaudījumu, cik ciešanu, cik reižu jāslimo, cik daudz jāzaudē, lai varētu sekmīgi noslēgt šo dzīves skolu, to mēs iepriekš nezinām. Vai tu gribētu iestāties tādā skolā, kur tu jautātu: „Cik ilgi būs jāmācās?” un tev atbildētu: „Mēs nezinām.” „Cik būs priekšmetu?” „To nevar zināt.” „Cik būs pārbaudījumu?” „Arī to nevar zināt.”

Vai tu labprāt iestātos tādā skolā? Jā, skatoties, kādu diplomu sola pēc tam. Tā ir smaga skola un tiešām, ja mērķis ir ārkārtīgi augsts, tad varētu un mēs būtu ar mieru tādā skolā iestāties. Tādai ir jābūt šai augstajai skolai, jo šis mērķis ir pārāk augsts, lai mēs to varētu izprast. Un mēs varētu teikt tā, ka es gribu stāties tajā augstskolā un es prasu – nu, kāda tad ir tā programma? Un uzņemšanas komisija man pasaka – to jums nav vērts dot, tajā programmā jūs vēl neko nevarat saprast. Ja jūs gribat, nāciet, sāciet mācīties un tad jau jūs sapratīsiet.

Tur vajag lielu uzticību šai skolai. Un Dievs šo uzticību no mums gaida. Dzīves pārbaudījumi ir Dieva amatnieki, kam jāatņem no mūsu rakstura sārņi un asumi. Viņi cērt, tēš un ēvelē, slīpē un pulē. Tas ir sāpīgi, bet tā sagatavotais akmens var ieņemt savu vietu debesu templī. Nederīgam materiālam meistars nepieliek tik nopietnu darbu.

Tā kādreiz arī gadās, ka cilvēks tik ļoti kāro iegūt vienu vai otru diplomu, ka viņš neko neprasa. Viņš saka: „Kaut tik es varētu tikt iekšā!” Un tāda ir šī skola. Mēs varam droši uzticēties programmai un skolotājam, jo, ja mēs tiksim iekšā, tad tas nozīmē, ka mēs esam derīgs materiāls. Jau tas ir lielākais gandarījums, ja mēs tiekam šajā skolā uzņemti.

Mūsu raksturu un dzīvesveidu var salīdzināt ar audumu, kurš pakāpeniski tiek austs – pavediens pēc pavediena. Tas, kas auž, nav un nevar būt pats cilvēks, nedz šī cilvēka vecāki, nedz šīs draudzes sludinātājs. Debesu Audējs Jēzus Kristus ir uzmetis uzmetumu, kādu raksturu Viņš no tāda Kleimaņa gribētu izveidot. Un Viņš ir tas, kas audu aiz auda un metu aiz meta auž šī rakstura audumā.

Skaistam audumam piederas gaiši toņi, bet ja mēs vēlamies, lai audums būtu dārgs un svinīgs, tad tur vajadzīgi zelta un sudraba pavedieni, un arī tumši. Un tādiem pavedieniem ir jātiek ieaustiem arī mūsu dzīves rakstā, lai mūsu dzīve būtu tik svinīga, ka tā iederētos debesu valstībā. Jautājums ir – kā uzņemt ciešanas, kā zaudējumus? Jo neuzņemt jau neviens nevar. Bet kā to uzņemt, lai tas nestu svētības?

Svētie Raksti mūs aicina uzdot sev vairākus kontroles jautājumus. Pirmais kontroles jautājums būtu tāds – ko mēs paši sakām par savām grūtībām? Nu man ir grūtības un tev, un katram ir. Nu, nav tā, ka mēs varam neminēt, galu galā mums taču ir jāparunā. Mīļš brālis jautā – nu, kā tev iet? Un tā ir mana lielā priekšrocība, ka es varu ar viņu padalīties, man no tā paliek vieglāk. Bet kā lai es runāju par savām grūtībām?

Un viņa sieva tam sacīja: "Vai tu stipri vēl turies pie savas sirds skaidrības? Atsaki Dievam un mirsti!" Bet viņš tai sacīja: "Tava runa ir gluži tāda kā nelgu sievu runas! Ja mēs esam no Dieva labu saņēmuši, kā tad lai mēs arī nesaņemam ļaunu?" Visos šais piemeklējumos Ījabs ar savām lūpām tomēr nenogrēkojās.”(Ījaba 2:9,10)

Vai Ījabs saprata, kāpēc viņam tik ļoti ir jācieš? Kā jūs esat lasījuši Ījaba grāmatā? Nesaprata. Un kad draugi nāca viņam izskaidrot – mēs tev paskaidrosim, kāpēc tev jācieš – viņš nevarēja pieņemt šos izskaidrojumus. Viņš teica – tas nav nekāds izskaidrojums, jūs nezināt, kāpēc man jācieš!

-Bet vai tu pats to zini?

-Nē, es arī to nezinu!

Tātad viņš nezināja un tomēr kāda bija viņa valoda? Viņš sacīja skaidru valodu – man ir jāpaciešas. Es nezinu. Bet es tāpēc nesacelšos pret to Audēju, ka Viņš it kā nepareizi austu manas dzīves audumu. Es viņam ticu. Viņš ir dzīvs, Viņš ir mans Pestītājs un, ja Viņš tik tumšus pavedienus ieauž manā dzīves rakstā, nu, tas nozīmē, ka tas būs skaists raksts. Tas nozīmē, ka tādam tam rakstam arī ir jābūt. Ko Ījaba sieva runāja, to šodien runā visa pasaule. „Ja Dievs būtu, tad es nebūtu slims, ja Dievs būtu, tad mans kaimiņš neietu bojā katastrofā, ja Dievs būtu, tad nebūtu karš un vēl daudzas citas lietas ir tādas, kur Dievs ir jāvaino.”

Bieži mēs nezinām, kāpēc viens vai otrs piemeklējums mums nāk. Un mēs nezinām arī zāles pret slimībām, nezinām arī izeju no strupceļa, kurā mēs esam ienākuši. Tas viss pieder pie šīs lielās dzīves skolas. Tas nozīmē, ka mums vienkārši jāiztur. Dievs pieļauj mūsu dzīvē tādus pārbaudījumus, kuri vienkārši ir jāiztur. Viņš māca mums pacietību. Ar savu pacietību, ir rakstīts, izglābiet savas dvēseles. Un Viņš pārbauda mūsu pacietību, ļauj mums vienkārši paciesties cerībā, ka Viņš neuzliks lielāku nastu, nekā mēs spējam panest. Vai nu Viņš pieliks spēku, ja tā mums trūks.

Mēs bieži jūtam, ka mūsu spēki ir tuvu izsīkumam. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka Dievs vai nu dos jaunus spēkus, vai arī atvieglos mūsu nastas. Bet neļaus mums vairāk nest, nekā mēs spējam panest.

Kāds ļaunums ir, ja mēs savos vārdos atklājam savu mazticību, atklājam savas šaubas? Šie vārdi pirmkārt iespaido mūs pašus. Tas varbūt ir savādi, bet to arī mēs viegli varam saprast. Vārdi iznāk no mutes un pirmkārt šie vārdi ienāk mūsu pašu ausīs. Un tā viņi ienāk arī sirdī un iespaido mūs pašus. Mēs runājot iespaidojam paši sevi. Un ja mēs izsakām mazticības vai šaubu vārdus, kaut arī vientulībā, kur neviens cilvēks nedzird, mēs mazinām savu spēku un mazinām savu izturību.

Bez tam mūsu vārdus dzird cilvēki un mūsu vārdus dzird arī kas? Dzird arī ļaunie gari. Sātans nespēj lasīt domas. Dievs lasa domas. Eņģeļi lasa domas. Sātans šo spēju ir zaudējis vai arī tā nav viņam dota. Viņš gan daudz ko uzmin no mūsu dzīves, jo viņš jau zina, ko nozīmē mūsu žesti, mūsu mājieni, mūsu acu skatiens. Un tā viņš daudz ko tā var iedomāties, bet izlasīt domas – to viņš nespēj. Bet ja mēs pasakām – es nespēju vairs ticēt, es nespēju vairs cerēt, es nevaru vairs atnākt uz draudzi, jo man nepatīk tur redzēt tādu un tādu brāli vai māsu, man nav vairs prieka lūgt, man nav vairs prieka Dieva Vārdu lasīt! Sātans to dzird un domā – nu tagad tu būsi mans! Vēl drusku es tevi piespiedīšu. Un viņam rodas jauna cerība, jauna sajūsma, viņš vēl kaut ko izdomā klāt. Jo tu viņam esi devis cerību. Mīļie, nedosim sātanam cerību! Ja arī mums ir grūti, ja arī mums ir smagi un sirds ir tāda, ka to ar vārdiem nevar aprakstīt, kāda kādreiz tā ir, smagu nastu mums nesot. Nedosim sātanam cerību! Jo viņa cerība ir mūsu pazušana!

4. Mozus 22 mēs lasām par Bileāmu. 15. – 17. pants: „Tad Balaks mēģināja vēl vienu reizi un nosūtīja daudz vairāk un cienījamākus vadoņus nekā tos. Un tie nāca pie Bileāma un sacīja: "Tā saka Balaks, Cipora dēls: lūdzams, neliedzies nākt pie manis! Jo es tevi godināt godināšu, un visu, ko tu man teiksi, to es izdarīšu; bet, lūdzams, nāc un nolādi man šo tautu!"”

Tas ir liels pārbaudījums. Viņš bija pravietis un zināja, ko Dievs no viņa prasa. Bet tāpēc viņam tagad būtu jāzaudē bagātība, jāzaudē gods. Viņam bija jāizšķiras. Viņam bija grūti izšķirties, grūti atteikties no dzīves ērtībām, arī no goda, ja cilvēks ir godkārīgs, arī no mantas. Grūti atteikties, bez šaubām, arī no patiesības, no piederības Dievam. Nu, ko šis cilvēks meklēja? Viņš meklēja to „zelta vidusceļu”.

Un tad nu palieciet arī šo nakti pie manis, tad es redzēšu, ko Tas Kungs man tālāk teiks.” (4. Mozus 22:19) Viņš meklēja izeju, kā varētu no šī pārbaudījuma iziet tā, lai to zaudējumu neciestu un tomēr arī nezaudētu mūžīgo dzīvību. Viņa biogrāfija ir aprakstīta Svētajos Rakstos. Viņa meklējumi bija sarežģīti un beidzās pazušanā. Tas zelta vidusceļš bija tas ceļš, par kuru ir aprakstīts, ka dažs ceļš cilvēkam liekas labs, bet beigās tas ved nāvē.

Tur, kur jāsaka „nē”, tur, kur jāsaka „es ticu”, tur, kur Ījabs teica – es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, ka es no sava Dieva visu saņemšu un nekad no Viņa neatkāpšos. Tur, kur ir jāsaka: „Es tevi neatlaidīšu, kamēr Tu mani nesvētīsi!” Neteiksim „varbūt”, neteiksim „mazliet”, neteiksim – „es vēl padomāšu”, bet sacīsim skaidri, ka mēs paliekam Dieva, mēs paliekam gaismas pusē.

Arī Mozum bija savi plāni. Ja mēs salīdzinām Mozus dzīvi ar Bileāma dzīvi, patiesībā Mozus pārbaudījums bija vēl lielāks. Bileāmam nāca pārbaudījums no ārpuses. Tātad viņam piedāvāja. Mozus pats izauga un izloloja savā sirdī plānu būt par savas tautas atbrīvotāju. Viņš izauga ķēniņu galmā un viņa biogrāfijā it kā bija uzrakstīs, ka viņš būs Ēģiptes faraons. Un tagad viņam no visa tā jāatsakās, ja viņš grib paklausīt savam Dievam, ja viņš grib palikt patiesības pusē. Nu, mēs zinām, Dievs apgāza viņa nodomus un Mozus to pieņēma un bija ar mieru. Viņš nekurnēja par to.

Un no kā mēs to zinām? Cik ļoti Mozus bija samierinājies ar to ceļu, kas bija pilnīgi pretējs viņa plāniem un viņa nodomiem? To mēs zinām no tā, ka viņš pie degošā ērkšķu krūma vairs nemaz nedomāja. Viņš parādīja, ka viņam nav ne mazākās domas atgriezties pie saviem plāniem. Viņš bija pilnīgi nolēmis savu dzīvi dzīvot pēc Dieva plāna, kas bija ļoti atšķirīgs no viņa plāna. Viņš bija pilnīgi šim plānam nodevies, ka viņam bija ļoti grūti pārslēgties uz to savu agrāko plānu un uz jauno Dieva piedāvājumu.

Vai tu labprāt pieņem Dieva plānu, ja šis plāns neatbilst tavam plānam? Vai tu vari šajā plānā iekļauties, ka nemaz citu neko nedomā un nemaz neceri, ka tavs plāns piepildīsies? „Turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdināšanās.” (Jēkaba 1:2)

Mīļie, man liekas, ka šis padoms ir ārkārtīgi svarīgs mums. Jo bieži notiek tā, ka mēs atsakāmies no saviem plāniem. Mēs pieņemam Dieva plānus. Mēs piekrītam vienam vai otram zaudējumam, mēs arī nekurnam. Mēs piekrītam, ka vajag klusēt un klusējam par savām sirds sāpēm un varbūt šaubām, bet mēs to darām bez prieka. Mēs kļūstam drūmi, mēs gan nenovēršamies, bet bez prieka mēs turpinām iet un nest savu krustu. Un jūs zināt, ka bez prieka darīt kādu darbu, dzīvot bez prieka ir ārkārtīgi grūti. Bet šeit nu ir sacīts, ka mums vajadzētu zaudējumus ciest ar prieku. Tas ir prieka avots, ka es varu kaut ko zaudēt, kaut ko ciest un no kaut kā atteikties.

Kas tad tur būtu par iemeslu priecāties? Priecāties ciešanās, priecāties zaudējumos? Viens jau ir tas, ka mēs drīkstam ciest Kristus dēļ. Viņš ir cietis mūsu dēļ. Mums jāpriecājas, ka Dievs mūs atzīst par saviem bērniem.

Mēs runājām par mācību iestādi, nu, tur man, teiksim, iet grūti, bet es tur esmu ticis. Esmu lasījis par topošajiem kosmonautiem. Varam saprast no tās sagatavošanās, ka viņiem iet ārkārtīgi grūti. Viņus tur bāž iekšā tādā kublā, tādā centrifūgā un griež riņķī. Un kas tik viņiem viss nav jāpacieš. Liekas, ka viņi to pacieš ar lielu prieku. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi ļoti gribēja kļūt par kosmonautiem un tagad viņus pieņem tajā pulkā, un viņi visu pacieš un priecājas – redzi, citus neliek tajā centrifūgā, bet mani liek, tātad es esmu derīgāks par citiem. Šo prieku Dievs mums ieteic atcerēties.

Un bez tam mums ir vēl lielais prieks, ka Kristus dienā mēs atgūsim zaudēto. Mozum nebija viegli neredzēt Kānaānu, viņš tik ļoti 40 gadus, patiesībā varbūt ilgāk, sapņoja par Kānaānas ielejām, ka viņš tās varētu redzēt, ka viņš varētu redzēt Dieva tautu ieejam tajā zemē, kur piens un medus tek. Kur nevienam vairs nav jākurn par ūdens trūkumu. Un pēkšņi – Nē! Dievs saka: „Tavs plāns neder, man ir cits plāns priekš tevis.” Viņam nebija viegli. Vai zaudējot šo savu sapni viņam bija iemesls priecāties? Nu, teiksim tā, ja viņš zinātu, kas notiks pēc īsa laika, viņš gan ļoti priecātos. Jo tur pagāja īss laiks un viņš ieraudzīja debesu Kānaānu, to vietu, kura ir mūsu ilgas un mūsu cerība, bet Mozus to jau redz. Un šodien pie katra zaudējuma, ja mēs zaudējam visdārgāko – veselību, draugus varbūt kapa malā un daudz ko citu. Iepriecināsimies par to dienu, kad mēs atkal apkampsimies mūžībā, kad mēs atkal iegūsim jaunību, veselību un skaistumu un iegūsim visu to, ko mums dzīve šeit ir atņēmusi.

Savos pārbaudījumos mēs vai nu tuvojamies Dievam - jo tas, kas uzņem pārbaudījumu tā kā Ījabs, tā kā Mozus, viņa rakstura audums, viņa dzīves audums, viņš tuvojas pilnībai, viņš tuvojas tam briedumam, ko nozīmē iegūt debesis - vai arī mēs attālināmies no Dieva. Tas ir, ja mēs pagriežam Viņam muguru, mēs kurnam un mēs mēģinām par katru cenu atrast ceļu, kā no šī pārbaudījuma vai zaudējuma izvairīties. Tos, kas tuvojas Dievam, var pazīt pēc klusa prieka. Jo tam ir prieks, kurš ar gatavību, ar pakļāvību pieņem Dieva pārbaudījumus un paceļ savas acis uz mūžību.

Es pazīstu kādu ģimeni Igaunijā, neteiksim, ka pārāk tuvu, bet tomēr pazīstami esam, kas cieta lielu zaudējumu. Viņiem bija divas meitas un dēls, un dēls atgriezies no karadienesta, ļoti glīts, muzikāls un arī dievbijīgs, aizgāja pēkšņi bojā satiksmes katastrofā. Draudze to ļoti pārdzīvoja un līdzi juta vecākiem un arī māsiņām.

Nu, es tur toreiz nebiju, bet šo ģimeni es pazinu un, pēc kāda laika satiekot vienu no māsām, mēs ar sievu jautājām – nu, kā jūs pārdzīvojāt? Kā māte pārdzīvoja? Kā tēvs pārdzīvoja? Un viņa saka – mēs skatījāmies uz mūsu brāli kā uz tādu gatavu kūlīti priekš debesu šķūņiem. Un mātei bija tāds liels prieks, ka tagad viņa zina, ka viņa savu dēlu sastaps debesīs. Un tad viņa saka – mums gandrīz bija neērti draudzes priekšā bēru laikā, bēru ceremonijas laikā. Draudzē daudzi raudāja un varbūt vaimanāja, bet mēs bijām tik priecīgi un māte bija tik gaiša, ka mēs domājām, ka tikai cilvēki mūs nepārprot, it kā mēs nebūtu mīlējuši savu dēlu un brāli.

Tas ir tā, kad mēs savu pārbaudījumu pieņemam ar gatavību, kad mēs saprotam, ka tas ir tikai viens solis mūžības skolā, rakstura skolā, kas mūs tuvina Dievam, tad mums ir prieks ,un šis klusais prieks liecina par to, ka šis pārbaudījums ir kļuvis par uzvaru mūsu dzīvē. „Priecājieties iekš Tā Kunga vienmēr; es vēlreiz teikšu, priecājieties!” (Filipiešiem 4:4) E. Vaita, domājot par apustuli Pāvilu tajā laikā, kad viņš rakstīja vēstuli Filipiešiem, raksta šādus vārdus: „Es redzu pavecu cilvēku, noliekušos pār rakstāmdēli, kas rūpīgi velk burtus, rakstīdams uz pergamenta gabala, viņa acis ir miglainas, kamera pustumša. Neraugoties uz drūmo priekšnojautu, rakstītājs savā vēstulē vēl un vēl atkārto: „Priecājieties vienmēr! Es priecājos, es priecāšos!” Dievs šajā dzīvē mums nav apsolījis vienmēr skaidras debesis un vienmēr rožu lejas, bet viņš gan ir apsolījis mums cīņā spēku, tumsā gaismu, pārbaudījumos žēlastību, palīdzību īstā laikā un mīlestību, kas nekad nebeidzas.” Mīļie, tas nav maz. Tas nav nepietiekošs iemesls, lai priecātos. Lai Dievs palīdz, ka katrs pārbaudījums tavā un manā dzīvē kļūtu par jaunu uzvaru un katrs grūtais brīdis ieaustu jaunu skaistu pavedienu mūsu rakstura audumā!

(Autors: Īzaks Kleimanis)