„Tad Elija pienāca visai tautai klāt un sacīja: "Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm? Ja Tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam! Bet, ja Baals ir dievs, tad sekojiet tam!" Bet tauta viņam neatbildēja ne vārda.” (1. Ķēniņu 18:21)
Šajā notikumā pravietis Elija runā Kunga vārdā. Un tas, ko viņš piedāvā cilvēkiem, tā ir brīva izvēle. Dievs, protams, ir Dievs, un pravietis Elija to zināja, bet cilvēkiem bija dota brīva izvēle – vai nu pieņemt Dievu kā Dievu, vai arī pieņemt to, ko viņi paši gribēja pieņemt.
Gribu kavēties ar jums šajā stundā pie dažām domām par šo izvēles brīvību. Cik tālu sniedzas šī brīvība? Vai šāda brīvība vienmēr bija? Vai tā vienmēr būs? Un vai tas ir labi, ka Dievs tādu brīvību dod cilvēkiem? Vai debesu būtnēm Dievs arī dod brīvību?
Es domāju, mēs visi zinām atbildi. Lasām Atklāsmes 12. nodaļā 3. un 4. pantu. „Vēl cita zīme parādījās pie debesīm: redzi, liels pūķis, ugunīgi sarkans; tam bija septiņas galvas un desmit ragi, un uz viņa galvām septiņi ķēniņa kroņi. Viņa aste noslaucīja trešo daļu zvaigžņu no debesīm un nometa tās uz zemi. Pūķis stāvēja sievas priekšā, kurai bija jādzemdē, lai aprītu viņas bērnu, kad viņa būs dzemdējusi.”
Kas ir šis pūķis? Tas ir sātans. Sātans bija viena no debesu būtnēm. Dievs ļāva šai būtnei izvēlēties brīvi savu ceļu. Sātans atkāpās no Dieva un sāka musināt arī eņģeļus, lai arī tie atkāpjas no Dieva. Vai Dievs to pieļāva? Jā. Trešā daļa no eņģeļiem sekoja sātanam un atstāja debesis. Dievs viņus neiznīcināja. Dievs neiznīcināja sātanu. Dievs neiznīcināja šo trešo daļu eņģeļu. Un Viņš ne vien neiznīcināja tos, bet ļāva viņiem meklēt un arī atrast vietu, kur viņi varētu attīstīties tajā virzienā, kuru paši bija izvēlējušies.
Tātad mēs saprotam, ka Dievs debesu būtnēm un visām saprātīgām būtnēm devis ļoti lielu brīvību. Brīvību darīt labu un brīvību arī darīt ļaunu. Vai Dievs cilvēkiem vienmēr ir devis šo netraucēto izvēli? Šodien cilvēki pārmet un saka – kāpēc Dievam vajadzēja to aizliegto koku ievietot Paradīzē? Un kāpēc Viņš neiežogoja šo koku, ka Ieva varēja brīvi pieiet pie tā? Iemesls ir tas, ka Dievs negribēja iežogot Ievas un Ādama brīvību. Viņi varēja, protams, sekot Dieva aicinājumam un brīdinājumam, bet viņi varēja arī netraucēti no Dieva atkāpties. Dievs viņiem šādu brīvību deva.
„Vai nav tā: ja tu esi labs, tu savu galvu vari pacelt, bet, ja tu dari ļaunu, tad grēks ir tavu durvju priekšā un tīko pēc tevis. Bet tev būs valdīt pār viņu!” (1. Mozus 4:7) Kā mēs šo padomu nosauksim? Vai tā bija kategoriska pavēle? Nekādā ziņā! Tas bija draudzīgs padoms, tas bija draudzīgs brīdinājums. Kas šo brīdinājumu teica? Jūs nezināt? Dievs sacīja šos vārdus. Kam Viņš to teica? Kainam. Vai Dievs zināja, ko Kains gatavojas darīt, kādas domas ir viņa sirdī? Zināja, noteikti zināja. Un, neraugoties uz to, tik mierīgi, tik neitrāli viņam tikai saka, kādi ir tie divi ceļi, ko viņš var izvēlēties.
Ja viņš grib, viņš var nosist savu brāli. Nu, tam būs kādas sekas. Bet Kains varēja arī valdīt pār grēku. Viņš varēja arī uzvarēt savu ļauno tieksmi. Un tad būs arī attiecīgs iznākums. Dievs brīdināja gan. Dievs brīdināja Ādamu, Dievs brīdināja arī Luciferu un atkāpās malā. Lai Lucifers dara, kā viņš pats vēlas, lai Ādams dara, kā viņš pats vēlas. Lai Kains dara, kā pats vēlas. Kad mēs lasām tālāk, šķiram Bībeli, mēs atrodam Izraēla tautai dotos noteikumus. Tas bija tāds sevišķs laika posms svētajā vēsturē, lai saglabātu dievatziņu, Dievam vajadzēja vienu tautu darīt par Savu īpašumu. Un vajadzēja gādāt par to, lai šī tauta nesajauktos ar citām tautām un lai katra jaunā paaudze šajā tautā kā mantojumu saglabātu dārgo evaņģēliju, arī Dieva baušļus, un tā lai dievatziņa nepazustu no šīs pasaules.
Lai tas tā notiktu, lai Izraēla tauta dievatziņu saglabātu un varētu kā tauta izpildīt savu pagaidu uzdevumu, Dievs gan ieviesa tautā spaidu līdzekļus, tātad zināmā mērā ieteica un arī Pats pielietoja varu, lai šo tautu saglabātu kā savu īpašumu. Un kādi bija šie spaidu līdzekļi? Pirmais bija apgraizīšanas likums. Mazu, neapzinīgu bērnu jau ar varu apzīmogoja, ka viņam ir jābūt izraēlietim. Negaidīja, kamēr viņš paaugsies, un nejautāja, vai viņš gribēs vai negribēs. Vecākiem bija pienākums viņu ievest tā, ka lai viņš ir Dieva tautā, lai viņam arī ir uzlikti ar Izraēla nosaukumu saistītie pienākumi.
Nu kādi vēl bija piespiedu līdzekļi? Tur bija sodi pārkāpējiem. Sodi atkāpējiem. Nedrīkstēja neviens kalpot citam dievam, nebija tā kā vēlāk Elijas laikā – kalpojiet tam vai tam. Bet tur bija stingri noteikts – tikai Dievam kalpot - , un, ja kāds to nedara, tad tas tiek nomētāts ar akmeņiem. Šajā izraēla teokrātijas laikmetā, tā bija dievvaldība, tas režīms, kurā bija izraēls.
Un tomēr arī toreiz Dieva Vārds un Dieva likumi piekodināja, ka tas augstākais ir labprātība. Un no kādiem piemēriem mēs to redzam? Mēs jau vienu piemēru minējām – pravieti Eliju. Viņš saka – lūdzu, esiet brīvi, jūs varat kalpot arī Baalam. Jūs atceraties, arī šajā teokrātijas laikā Jozua, Mozus pēcnācēju. Un ko viņš sacīja savas dzīves nogalē, savās vecumdienās? Jā, izvēlieties, kam jūs gribat kalpot, jūs varat amoniešu dieviem kalpot, jūs varat kānaāniešu vai varbūt ēģiptiešu dieviem kalpot. Par savu namu gan es atbildu. Es un mans nams – mēs kalposim tam Kungam. Jūs varat darīt, jums ir brīva izvēle dota.
Vēl kādu piemēru gribu lasīt no 3. Mozus 1:1,2. „Un Tas Kungs aicināja Mozu un sacīja viņam, no Saiešanas telts teikdams: "Runā uz Israēla bērniem un saki tiem: ja kāds no jūsu vidus vēlas Tam Kungam pienest upuri, tad tam jāizrauga dzīvnieks vai no liellopiem, vai no sīklopiem.”” Nu, šo upuru liesmai vienmēr bija jādeg uz altāra kā tuksnesī pie Saiešanas telts tā vēlāk Salamana templī. Bet kas pie šiem upuru noteikumiem bija tas pirmais? Jūs ievērojāt to? „Ja kāds vēlas!” Upuriem ir jābūt, bet nevienam nebija uzlikts par pienākumu – tev jāpienes! „Ja kāds vēlas…” Tas bija pirmais noteikums, lai Dievam pienestu kādu upuri.
Tātad arī šajā izraēla laikā, kur valdīja sodi un spaidi, arī šajā laikā bija daudzi saprotami mājieni, kas norādīja, ka Dievam netīk kādu spaidīt, kādu spiest. Dievs meklē tikai brīvprātīgus un labprātīgus upurus. Un šajā laikā pravietis Jeremija pateica: „Ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes. Šo derību tie ir pārkāpuši, kaut gan Man bija noteikšana pār tiem, tā saka Tas Kungs.” (Jeremijas 31:32) Viņš apsolīja, ka nāks jauna derība.
Kas tad tajā jaunajā derībā ir cits? Vai tur ir jauni baušļi? Nē, tie paši bija. Vai tur cits Dievs bija? Nē, tas pats Dievs un Pestītājs. Un tomēr derība nebija tāda. Ar ko tad tā atšķīrās? Ar to, ka tā vairs nebija derība ar veselu tautu, bet individuāla un labprātīga derība – „Ja kāds vēlas…” Ja kāds grib Dievam kalpot, ja kāds grib Dievu atzīt, ja kāds grib mūžībā būt. Tā bija jaunās derības īpatnība. Te nelīdzēja un neko neizteica tas, kādā tautā cilvēks ir piedzimis, kas ir viņa vecāki, vai viņi bija ticīgi izraēlī. Vai viņi bija kristīgi vai nebija kristīgi. Tā bija brīva, individuāla pieeja katrai personai pie Dieva, tā bija jaunās derības atšķirība no vecās derības.
Tad, kad Pestītājs nāca, lai gan izraēlim likās, ka tie vecie likumi vēl ir spēkā, tomēr Jēzus ar Savu rīcību nepārprotami atjaunoja to sirdsapziņas brīvību, to izvēles brīvību, ko Dievs ir ieprogrammējis cilvēkam jau no radīšanas. „No šī brīža daudzi Viņa mācekļi atkāpās un vairs nestaigāja Viņam līdzi. Tad Jēzus sacīja tiem divpadsmit: „Tā kā jūs no Manis neatkāptos ne soli, citādi jūs arī vēl aiziesiet un kas tad paliks!” Vai Jēzus tā teica? Vai tā ir Bībelē rakstīts? Nē, Jēzus tā neteica un gandrīz grūti to izlasīt, kā Jēzum bija ap sirdi – 70 mācekļi aizgāja, Viņš tos mīlēja un gādāja par viņiem, un viņi pagrieza muguru un aizgāja. Un palika tikai divpadsmit. Un ko Jēzus saka? „Vai arī jūs gribat aiziet?””(Jāņa 6:66, 67)
Varbūt arī jūs gribat aiziet, nedomājiet, Es jūs neturu. Pilnīga izvēle. Lai cik sāpīgi tas būtu Pestītājam, Viņš necentās ierobežot neviena mācekļa izvēli. Nu, mēs esam to piedzīvojuši, kā draudze mēs sākam sludināt, vienā, otrā vietā sludinām no Dieva Vārda. Tas ir interesanti un pamācoši. Pie mums nāk klausīties arī citi kristīgi cilvēki, kas Dieva Vārdu mīl. Kādā sapulcē, kur es sludināju svētdienās, nāca sākumā daudz baptistu klausīties. Citās vietās nāk luterāņi klausīties. Un pēkšņi vienā svētdienā pēkšņi vairs nav neviena. Es domāju – kas nu ir noticis, varbūt viņiem kādi svētki. Un kādreiz sastopu kādu un jautāju – nu kā jūs tā nenākat, mēs turpinām to pašu Dieva Vārdu. Un kāda ir atbilde? „Mūsu mācītājs teica – jūs tur neejiet, jums nav brīv, citādi jūs aiziesiet, mums taču vajag, kas baznīcu uztur. Tā mēs nevaram atļaut. Nu mums neatļauj, mēs nenākam.”
Vai Pestītājs tā darīja? Vai Viņam nevajadzēja kādu, kas evaņģēliju sludina? Viņam arī vajadzēja. Bet Viņam vajadzēja tikai tādus, kas brīvprātīgi to saprata un labprātīgi Viņam kalpoja. Tātad Jēzus gars ir tāds, kas neierobežo cilvēka brīvību un neiespaido viņa izvēli, lai gan Viņam šī izvēle nav vienaldzīga. Pestītājs nespieda nevienu darīt labu vai ļaunu, kaut gan Viņš gribēja un brīdināja, un aicināja, lai cilvēki dara pareizi.
Jūs atceraties – atnāca divi brāļi dalīt mantojumu, lai Kristus sadala mantojumu. Protams, vienam no viņiem varbūt bija taisnība. Otrs rīkojās nekristīgi, nepareizi. Vai Jēzus aizkavēja izdarīt pārestību savam brālim? Nē! Es neesmu šeit, lai ieviestu kādu kārtību, lai traucētu kādam rīkoties negodīgi, ja viņš to ir izvēlējies. Jēzus ar varu nekavēja nevienu arī darīt ļaunu. Tik tālu sniedzās šī brīvība izvēlēties.
Tu vari izvēlēties patiesību vai maldus. Tu vari izvēlēties labu vai ļaunu. Pestītājs gan tev dod savu padomu, bet neiespaido tavu izvēli. Un vai šī brīvība cilvēcei būs līdz galam? Kas sagaida cilvēci nākotnē – nu, būs pēdējā tiesa, vai tas nebūs varas darbs no Dieva puses? Vai tad arī šeit Dievs vēl šādu brīvību pielietos attiecībā uz savu radījumu? Ir rakstīts par Dieva dusmu vīnu, kas ir ieliets neatšķaidīts biķeros un ir daudz kas cits rakstīts par Dieva dusmību. Bet vai tas nav tikai tāds tēlains vai gleznains apraksts, lai mēs kā cilvēki saprastu, lielos, traģiskos notikumus, kas piemeklēs cilvēci tajā laikā?
Kad cilvēks dusmojas, viņš ir uzbudināts. Vai arī Dievs būs uzbudināts šo notikumu laikā? Nē, mēs tādu domu nevaram pieļaut. Vai Dievs priecāsies, ka jūs beidzot dabūsiet savu sodu, nu jūs vairs nevarēsiet ļaunu darīt, tagad jūs iesiet mūžīgā ugunī? Protams, Dieva sirdī būs daudz kas, bet tikai ne prieks, ka daudzi miljoni cilvēku aizies pazušanā. Pēdējo mocību un pēdējās tiesas iemesls, manuprāt, ir atrodams Galatiešiem 6:7. „Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.”
Iedomājieties cilvēku, kurš sēj dārzā vai laukā un viņš neievēro dabas likumus, viņš sēj nelaikā, viņš sēj sliktu sēklu. Ko viņš pļauj? Viņš pļauj to, ko pats ir sējis. Bet vai te notiek kāda atriebība? Vai kāds uz viņu ir sadusmojies? Vai daba ir sadusmojusies? Protams, nē! Vienkārši, ko cilvēks ir sējis, tas viņam jāpļauj. Tas citādāk nevar būt. Un tagad cilvēce, ko tā sēj? Tā pārkāpj dabas likumus, tā pārkāpj Dieva likumus, tā pārkāpj morāles likumus, pārkāpj sirdsapziņas likumus. Un ko viņi var pļaut? Neko labu, te nevar cits iznākums būt. Viņi pļaus mūžīgo uguni, jo grēka nopelns ir nāve. Dievs nav dusmīgs, Dievs nav atriebīgs, Dievs nepriecājas, Dievs arī neierobežo brīvību, bet brīvība nes attiecīgus augļus. Tas ir - cilvēces izvēles augļus.
Varbūt, ja mēs meklētu kādu salīdzinājumu – ārsts brīdina slimnieku, ka viņa slimība ir nopietna. Viņš piedāvā tam savu palīdzību un iedrošina, ka šī palīdzība ir laba, ka viņš tiks izārstēts. Viņš skubina, viņš zvana pa telefonu, viņš klauvē pie durvīm un saka – es jūs gaidu, nāciet! Nāciet uz operāciju, nāciet, gulieties slimnīcā. Cilvēks nenāk, viņš neklausa, viņš netic, viņš baidās tur, kur nav ko baidīties, un nebaidās no tā, kur vajadzētu baidīties.
Tā paiet laiks, slimība iet uz priekšu un beigās ir par vēlu. Cilvēks iet bojā. Ārsts viņu atrod un saka – jā, tagad ir par vēlu. Un beigās viņš saka tuviniekiem – viņš ir nomiris. Tagad viņš ir jāapglabā. Vai ārsts kādu varas darbu darīja pie viņa? Vai ārsts ir atriebīgs? Vai ārsts ir dusmīgs? Nē, bet viņš vienkārši nevar aizkavēt, ka cilvēks pļauj to, ko viņš pats ir sējis. Ārsts neierobežoja slimnieka brīvību un šīs brīvības rezultāti viņam pašam ir jānes.
Mateja 5:38,39 mēs redzam, cik daudz šī brīvība, ko Dievs ir dāvājis cilvēkam, cik daudz tā maksāja Dievam. Mateja 5:38,39: „Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu. Bet Es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt ļaunajam; bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez arī otru.”
Dievs neaizkavēja to, ka sātans pievīla cilvēci. Dievs neaizkavēja to, ka Kains nosita Ābelu un Dievs arī šodien neaizkavē varas darbus, pārestības, kuras šodien notiek daudzās vietās. Mateja 21. nodaļā mēs līdzībā lasām, cik daudz Dievs pieļauj, negribēdams pielietot varu un iespaidot cilvēka brīvo izvēli. „Beidzot viņš sūtīja pie tiem savu dēlu un sacīja: no mana dēla tie taču kaunēsies. Bet, kad strādnieki ieraudzīja viņa dēlu, tie sacīja savā starpā: šis ir tas mantinieks: iesim, nokausim to un paturēsim viņa mantojumu. Un viņi ņēma to, izmeta no vīnadārza ārā un nokāva.” (Mateja 21:37-39)
Mēs ļoti labi zinām, kā šī līdzība piepildījās. Dievs arī to pieļāva, ka Viņa Dēlu izmeta ārā no Jeruzalemes un nokāva, piesitot pie krusta. Dievs gan viņu uzmodināja. Viņš arī šodien ir tuvu katram cietējam, kuram tiek izdarīta pārestība, katram, kas aiziet nevainīgs bojā kara darbības rezultātā. Dievs, protams, apsola vēl augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvību. Bet tomēr Viņš neaizkavē. Viņš neaizkavē tos ļaunos darbus, kas šodien tiek darīti visā pasaulē.
Un cilvēkiem tas ir brīnums. Viņi saka – ja ir Dievs, kāpēc Viņš to pieļauj? Viņš saka – Viņš apsola mūžību! Bet Viņš jau varēja arī nepieļaut. Vai tad Dievam pietrūkst spēka, Viņš varēja nepieļaut, ka cilvēks nevainīgs cieš, viņš ir nevainīgs, viņš cieš no smagām slimībām, viņš ir nevainīgs, bet uzkrīt bumba, nosit bērnus, zīdaiņus, sirmgalvjus, kas nav vainīgi – kāpēc Dievs visu to pieļauj? Nu, atbilde ir tā, kā mēs jau šodien runājām – tā ir brīvība. Dievs neiespaido arī ļaundara brīvību. Bet jautājums paliek - kādēļ? Kādēļ Dievs uzņemas šādas sāpes? Kādēļ Dievs pielaiž saviem radījumiem tik lielas sāpes un ciešanas, tik lielu netaisnību? Un tikai tāpēc, lai neierobežotu katra cilvēka izvēles brīvību.
Atbildi mēs varam atrast šādu. Dievam pieder viss. Un Viņam nekā netrūkst. Izņemot vienu lietu. Ir viena lieta, pēc kuras Dievs kāro. Tā Viņam ir dārga un to Viņš vēlas iegūt. Tas ir īsi rakstīts Salamana pamācībās 23:26 „Dod man savu sirdi, mans dēls, un lai mani ceļi tavām acīm labi patīk!” Dievs kāro pēc saprātīgām būtnēm, kas Viņam pieder no sirds. Tas ir tas, ko Dievs vēlas iegūt no tevis, no manis, no visas cilvēces.
Viņš par cilvēku, kurš ir radīts pēc Dieva līdzības, ir sacījis: „Nav labi cilvēkam būt vienam.” Arī Dievam nav labi būt vienam. Viņš meklē draugu. Viņš meklē saprātīgas būtnes, kas vēlētos būt Viņa tuvumā, kas vēlētos Viņam piederēt. Un šo draudzību, tādu draudzību, kādu meklē Dievs, šādu pieķeršanos, kādu meklē Dievs, var iegūt tikai neiespaidojot un neietekmējot katra labprātīgo izvēli.
Katrs ierobežojums izraisa vēlēšanos atbrīvoties no šī ierobežojuma. Mēs visi esam vērojuši tos suņus, kurus tur pie ķēdes. Un kad viņi noraujas un viņus atlaiž, kas tad notiek? Tad viņi skrien tā kā nezin kur viņam būtu jāskrien, un mēs arī lietojam tādu izteicienu, ja kāds kaut kur briesmīgi ātri skrien. Mēs sakām – viņš tāds kā no ķēdes būtu norāvies. Tāpēc, ka pati ķēde izraisa vēlēšanos aiziet projām un atbrīvoties. Un tā tas ir ar katru saprātīgo būtni.
Dievs tāpēc mums neuzliek nekādus spaidus, nekādas ķēdes, lai mēs varētu izvēlēties paši no laba prāta Viņam piederēt. Ar varu, ar spaidiem var noturēt, bet cik ilgi? Tikai īsu brīdi. Dievs meklē draugus, Jēzus meklē draugus, kas atdod sirdi visai mūžībai, kas visu mūžību gribētu būt ar Viņu kopā. Un tas ir iespējams tikai tad, ja cilvēks to izvēlas neiespaidoti un bez kādas varas pielietošanas.
Cilvēce ir daudzkārt izmēģinājusi piespiest kaut ko ar varu. To ir izmēģinājušas valstis un sabiedrība, un atsevišķi cilvēki. Un katru reizi nākas pārliecināties par to, ka ar varu neko nevar piespiest. Tas ir tikai tāds mirklis, kad liekas, ka kaut kas ir panākts, bet ja cilvēkiem nav tādas intereses, tādas vēlēšanās, tad viss tas, kas viņiem ir uzspiests, tas izšķīst un ar laiku izrādās veltīgs.
Cilvēki to aizmirst un vienmēr no jauna un jauna mēģina ar varu kaut ko panākt no citiem. Dievs zina labāk. Un tāpēc Viņš paciešas un neiespaido cilvēku izvēles brīvību. „Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” (2. Korintiešiem 3:17) Tur nav nekādu spaidu, tur nav nekāda viltus, ar ko Kungs mēģinātu noturēt pie Sevis. Tur ir pilnīga brīvība katram rīkoties un izvēlēties, kā viņš vēlas. Īsumā tāda ir mācība par evaņģēlisko brīvību, par izvēles brīvību un mums, es domāju, šī mācība nav nekas jauns. Mēs saprotam, ka tā tas ir un Dievs to tā iekārtojis. Vai būtu arī kādi praktiski secinājumi mūsu dzīvei, ja mēs esam atcerējušies šo patiesību par brīvību, ko Dievs dod katram saprātīgam radījumam?
Domāju, ka pirmais secinājums ir tāds, ka mums ir bez šaubām jābūt ieinteresētiem cilvēces glābšanā. Mums ir jābūt ieinteresētiem savu tuvinieku izglābšanā. Mums ir jābūt ieinteresētiem savu bērnu izglābšanā, lai viņi izaug kā kārtīgi cilvēki un arī kopā ar mums nāk mūžībā. Mums jābūt ieinteresētiem, lai mūsu brāļi un māsas dzīvo svētu dzīvi, lai viņi negrēko un beigās var piedzīvot arī mūžīgo dzīvību. Mums ir par viņiem jāaizlūdz. Mums viņi ir jācenšas pārliecināt, mums tie ir jāaicina, mums tie ir jābrīdina un kas mums vēl jādara? Un tad mums ir jānostājas malā un jāļauj, lai katrs personīgi izšķiras, izmantojot to brīvību, ko Dievs viņam ir devis.
Kādreiz tas ir sāpīgi, kādreiz tas ir grūti, bet tāds ir Dieva ceļš un Dievs nevēlas nevienu svēto, Dievs nevēlas nevienu mūžības iemītnieku, mūžības pavalstnieku, kas būtu šo ceļu izvēlējies iespaidots, pierunāts vai morāli vai fiziski piespiests. Kur ir Tā Kunga Gars, tur ir brīvība. Un kam Kristus Gara nav, tas viņam nepieder. Mēs nevaram citu ceļu iet. Un mums ir jāpierod tādā veidā sludināt un tādā veidā audzināt un aicināt.
Un otrs secinājums attiecas uz mūsu pašu izvēli. Mums ir dota liela brīvība. Dievs mūs neapdraud, Dievs mūs negrib iespaidot ne morāli, ne fiziski. Viņš saka tā kā Viņš teica mācekļiem savā laikā – vai jūs varbūt gribat citu ceļu iet? Jūs varat iet pie amoriešu dieviem, jūs varat kalpot tam, kam kalpo visa pasaule. Dievs mūs aicina un pacietīgi gaida, kā mēs izlietosim savu brīvību un kā mēs atsauksimies uz Dieva pacietību un uz Viņa mīlestību.
Es gribu jums atgādināt stāstu no vergu laikiem, ko jūs būsiet dzirdējuši. Tur ūtrupē tiek pārdoti vergi. Un vienu no tiem vairāksolīšanā nopērk kāds svešzemnieks, kāds anglis, tur ir rakstīts – par ļoti lielu naudas summu. Un tomēr viņš iegūst šo vergu savā īpašumā un aiziet ar viņu, un ved to uz savām mājām. Un tikko viņi ir izgājuši no ūtrupes vietas, viņi paliek divi vien. Tad šis jaunais saimnieks saka: „Vai tu zini, kāpēc es par tevi esmu tik daudz samaksājis? Tas taču ir ļoti daudz un patiesībā tā ir visa mana manta, ko es esmu atdevis, lai tevi iegūtu par savu īpašumu.” Un vergs atbild: „Kungs, es to nezinu. Man gan ir pat ļaunas aizdomas, ko jūs ar mani gribat darīt, ko jūs no manis gribat izspiest, ka jūs par mani tik lielu naudu maksājat.”
Un tas pircējs izņem no kabatas dokumentus un saka: „Tā ir tava atlaišanas zīme, tu esi brīvs cilvēks. Šeit ir mans paraksts, es tāpēc esmu tevi pircis, lai tu vari iet tur, kur pats gribi. Es gribu tevi redzēt brīvu.” Un viņš iedod šos dokumentus šim nēģerim. Viņš ar to paliek stāvot un grib redzēt, kā šis cilvēks bez konvoja, bez sardzes aiziet savu ceļu kā brīvs cilvēks. To redzēt, tas būtu gandarījums viņa sirdī, viņš bija sapņojis par šo brīdi, kad viņš atlaidīs šo skaisto cilvēku brīvībā un viņš varēs iet un kopā sajaukties ar citiem brīviem cilvēkiem.
Bet tas nēģeris stāv un neiet projām, un saka: „Kungs, man ir vēl kāds lūgums.” „Nu, ko tad vēl? Šeit ir tavs dokuments, tu vari iet, kur vēlies!” Un jūs zināt, kāds bija viņa lūgums – „Kaut es jums varētu kalpot visu mūžu!” Mīļie, Kristus par mums ir daudz samaksājis, Viņš mums dod pilnīgu brīvību. Kaut arī mūsu lūgums būtu piederēt Viņam visu mūžību!
(Autors: Īzaks Kleimanis)
