Jūs esat Dieva nams

„Vai jūs nezināt, ka jūs esat Dieva nams un ka Dieva Gars jūsos mājo?” (1. Korintiešiem 3:16)

Vecajā Derībā un arī Jaunajā Derībā ir daudz aprakstu par svētnīcu, par tā saukto saiešanas telti un vēlāk arī par templi. Un šeit nu mēs redzam, ka viss tas attiecas arī uz mūsu garīgo dzīvi un arī uz mūsu miesu, jo šeit, Vēstulē korintiešiem, ir rakstīts, ka jūs esat Dieva nams un Svētais Gars jūsos mājo. Tas attiecas arī uz draudzi kopumā. Jo Draudzes garīgā dzīve un arī laicīgā darbība – tā sastāv no atsevišķiem locekļiem un to kopdarbības. Un patiesībā, ja mēs salīdzinām svētnīcas iekārtojumu, tad mēs redzam, ka svētnīca iekārtota tā, kā ir iekārtota Dieva Draudze. Svētnīca ir tā, kas glabā Dieva baušļus. Svētnīcā ir lukturis, kas glabā garīgo gaismu. Tur ir svētās jeb skatāmās maizes, garīgā barība. Tur tiek kvēpināts – lūgšanas tiek pienestas. Un tā mēs redzam, ka viss tas, kas burtiski tika izpildīts svētnīcā un templī, tam jātiek garīgā nozīmē izpildītam Dieva draudzē un katra atsevišķa ticīgā dzīvē.

„Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu” (1. Pētera 2:5) Katrs atsevišķs loceklis atbilst Dieva nama dažādajām sastāvdaļām. Un tagad, ja mēs lasām, sevišķi Vecajā Derībā, par telts iekārtojumu, par dažādiem svētnīcas priekšmetiem, tad mēs varam smelties daudzas viegli saprotamas mācības. Par to - kādai vajadzētu būt mūsu personīgajai dzīvei, un kādai vajadzētu būt arī mūsu draudzes dzīvei. Nu piemēra pēc mēs varam pieminēt, ko jau min apustulis Pēteris – dzīvie akmeņi. Templis sastāvēja no akmeņiem. Apustulis saka – nu, lūk, kas tie akmeņi ir garīgā nozīmē ir – tie ir katrs draudzes loceklis. Vai šeit ir mums viegli saprotamas mācības? Jā, ļoti daudz! Nu, kāds ir akmens? Tas ir ciets, tas ir izturīgs, tas ir kluss, tas ir tāds, kas ilgstoši panes uz sevi visas celtnes svaru. Tās ir svarīgas pamācības, ko katrs no mums var smelties. Šeit mēs vēl lasām, ka tas ir dzīvs akmens. Tātad dzīvs akmens pats var atrast savu vietu mūrī. Un tas var arī augt, ja tas ir dzīvs. Tādus simbolus, tādas pamācības mēs daudz atrodam Svētajos Rakstos. Un acīmredzot tāpēc ir tik daudz uzrakstīts un tik sīki aprakstīts par templi, par svētnīcu un par tās iekārtojumu.

Ebrejiem 8:5 ir rakstīts, ka saiešanas telts bija iekārtota pēc Debesu parauga – „Redzi, tu darīsi visu pēc tā parauga, kas tev kalnā tika parādīts.” Svētnīca ir izveidota pēc Debesu parauga līdzības. Un ja mēs kā draudze līdzināsimies svētnīcai un kā atsevišķi draudzes locekļi izpildīsim tās funkcijas, kas ir svētnīcas priekšmetiem, tad mēs arī augsim Debesu līdzībā. Un tas ir Dieva galvenais nolūks. Tātad, mācoties no svētnīcas priekšmetiem un no svētnīcas iekārtojuma, mēs varam mācīties, kā mums augt Debesu līdzībā. Tas ir - Jēzus Kristus rakstura līdzībā un Debesu kārtības līdzībā.

Izlasīsim 2. Ķēniņu 16:10-16, kur arī ir apraksts par kādu svētnīcu - „Kad ķēniņš Ahass devās pretī Asīrijas ķēniņam Tiglat-Pileseram uz Damasku, lai sastaptos, un viņš ieraudzīja altāri, kas atradās Damaskā, tad ķēniņš Ahass nosūtīja priesterim Ūrijam šī altāra attēlu un veidolu, gluži kā tas izskatījās. Tad priesteris Ūrija lika uztaisīt tādu altāri, gluži tādu pašu, pēc veidola, ko ķēniņš Ahass bija tam atsūtījis no Damaskas” Kāda altāra? Tā, kas bija Damaskas pilsētā. Nevis Debesīs. „Un tādu arī priesteris Ūrija uzcēla, iekams ķēniņš Ahass atgriezās no Damaskas. Kad ķēniņš Ahass pārnāca no Damaskas un ieraudzīja altāri, tad viņš piegāja pie tā un uzkāpa uz altāra. Un viņš aizdedzināja savu dedzināmo upuri un savu ēdamo upuri, izlēja savu dzeramo upuri un slacīja savu kaujamo pateicības upuru asinis uz altāri. Bet to vara altāri, kas bija Tā Kunga nama priekšā, viņš nocēla no nama priekšas, no vietas starp savu jauno altāri un starp Tā Kunga namu, un novietoja to sava altāra ziemeļu pusē. Tad ķēniņš Ahass pavēlēja priesterim Ūrijam, sacīdams: „Uz lielā altāra tev būs iededzināt rīta dedzināmo upuri un vakara ēdamo upuri, arī ķēniņa dedzināmo upuri un viņa ēdamo upuri, un visas zemes iedzīvotāju dedzināmo upuri un viņu ēdamo upuri, un viņu dzeramo upuri; un tev būs uz tā altāra slacināt visas asinis no dedzināmiem un no kaujamiem upuriem; bet par to vara altāri - par to es vēl padomāšu, ko es darīšu!” Un priesteris Ūrija darīja visu tā, kā ķēniņš Ahass bija viņam pavēlējis.” Nu, kā jūs domājāt, ja šajā templī, ko bija pārveidojis ķēniņš Ahass un priesteris Ūrija, ne pēc Debesu līdzības, bet pēc pasaules, pēc Damaskas tempļa līdzības, ja šeit pielūdzēji gribētu mācīties no priekšmetiem, no altāra, no upurēšanas – vai šī mācība arī viņus tuvinātu Debesu līdzībai? Kā jūs domājat? Noteikti nē! Jo vairāk viņi līdzināsies šim templim - kur gan arī bija vēl Kunga altāris, bet tomēr viss bija sagrozīts un pārveidots - jo vairāk viņi pieķertos šim templim, jo vairāk viņi līdzinātos pasaulei, tas ir tiem tempļiem un tai kalpošanai, kas notika Sīrijā, Damaskā.

Par draudzes locekļu organizāciju un draudzes locekļu dzīvi Dievs uzsvērti saka, tas ir Mateja 20:26 - „Bet pie jums tā nebūs būt.” Šeit iepriekš minēts, kāda kārtība ir pie cilvēkiem pasaulē dažādās organizācijās. Un Dievs saka – „Pie jums tā nebūs būt!” Damaskā ir altāris, pie tā altāra pielūdz un notiek dažāda kalpošana un orģijas, cilvēki par to ir sajūsmā. Bet Dievs saka - „Pie jums tā nebūs būt!” Jums ir cita priekšzīme. Tā priekšzīme, kas ir Debesīs. Pēc tās jums būs veidot savas draudzes organizācijas, pēc tās jums būs veidot savu personīgo dzīvi, savu garīgo dzīvi un savu ģimenes dzīvi. Tikai pēc šī parauga jums būs veidot savas savstarpējās attiecības. To mēs nevaram mācīties nekur ne no viena cita tempļa vai iekārtojuma, kā tikai no tās svētnīcas un no tiem priekšmetiem, kas ir aprakstīti Svētajos Rakstos.

Tātad mēs noskaidrojām, ka, lasot Bībeli, mums vajadzētu būt ļoti vērīgiem, ja mēs esam nonākuši pie tām nodaļām, kur ir aprakstīta svētnīca un kalpošana tur. Jo visi šie simboli ir samērā viegli atšifrējami. Un ja mēs mazliet pakavēsimies un padomāsim – ko tad nozīmē viens vai otrs svētnīcas priekšmets, mēs smelsimies ļoti dārgas un svarīgas mācības mūsu garīgajai un vispār dzīvei.

Šodien, pirms mēs šīs pārdomas noslēdzam, gribu vēl pakavēties pie dažām domām par kādu no svētnīcas piederumiem. Tas gan bija tāds neliels piederums, bet tomēr ļoti svarīgs. Lasām par šo priekšmetu 2. Mozus 26:6 - „Iztaisi arī piecdesmit zelta kāšus, un ar tiem savieno pārklājus vienu ar otru, ka pārklāji izveido mājokli.” Saiešanas telts bija taisnstūraina celtne, kur uz stabiem bija piekārtas tādas kā segas jeb pārklāji. Un šo pārklāju bija daudz, bet, lai tie veidotu vienu veselu un lai telts būtu vesela, tad bija vajadzīgs cilvēks un arī tādi kāsīši, kas vienu pārklāju ar otru savienotu un saturētu kopā. Ja nebūtu šo kāsīšu, kas notiktu? Visi tie pārsegi plandītos tuksneša vējos un varbūt vissvētāko vietu piedzītu pilnu ar tuksneša smiltīm. Bet, lai tas nenotiktu, lai tur valdītu svēta atmosfēra un atbilstošs mikroklimats, lai tur būtu klusums un tīrība, tad bija vajadzīgi tādi kāsīši, kas cieši savieno vienu pārklāju ar otru un tā izveido vienu veselu.

Efeziešiem 4:16 rakstīts - „Visa miesa, kopā saturēta un visādām palīgsaitēm vienota.” Kāda miesa? – Draudze, Kristus garīgā miesa. Vienā vietā draudze salīdzināta ar Kristus miesu, otrā tā ir salīdzināta ar Dieva telti, un abos gadījumos miesai jātop salaistai un sastiprinātai ar visādām palīgsaitēm. Miesā ir dzīslas un nervu sistēma un daudz kas cits. Bet tajā teltī ir atkal tie kāsīši un cilpas, kas savieno, pārklāju ar pārklāju un izveido vienu veselu. Tā kā telts sastāv no atsevišķiem pārsegiem, tā draudze sastāv no atsevišķiem locekļiem. Un ir jābūt tādām saitēm, kas sasaista locekļus citu ar citu, visus kopā. Ja tas nenotiks, tad arī draudze nebūs viens vesels un nevarēs izpildīt savu svēto sūtību Dieva priekšā un pasaulē.

Kas tad varētu būt tie zelta kāsīši, kas mūs saista, ka mēs kļūstam par vienu veselu? Pirmkārt jau kopīgās sanāksmes. Apustulis raksta – „Neatstājiet savu sapulcēšanos...” Šeit un arī citviet ir rakstīts, lai mēs nenākam tukšā. Ja kādam ir kāds piedzīvojums, ja kādam ir kādas dziesmas, kāds pamācības vārds, to visu lai mēs salasām kopā, un šīs sapulces kļūst par to cementu, kas mūs vieno.

Apustuļu darbos 2:44 ir rakstīts vēl par otru „āķi” jeb „kāsīti”, kas mūs vieno – „Bet visi ticīgie turējās kopā, un viss tiem bija kopīgs.” Ne tikai, teiksim, dziesmu grāmatas, Bībeles un baznīcas soli, bet arī ikdienas lietas bija kopīgas. Un tanī laikā tas bija burtiski tā, ka viņi visu savu mantu apvienoja un arī ēda visi pie kopīga galda. Un tā viņi arī ikdienā pavadīja laiku kopā. Mūsu laikā mainās šīs kopdzīves formas. Bet ja mēs gribam būt viena draudze un viena Kristus miesa, tad šīs mūsu kopdzīves saturs nedrīkst mainīties. Mums varbūt nebūs visiem kopīgs galds, kur mēs ēdīsim katru dienu, varbūt drēbes būs katram savas, un arī dzīvoklis katram savs, bet visam tam galvenajam mums jābūt kopīgam, kā šeit ir rakstīts – „viss tiem bija kopīgs”. Nu, protams, sīkumos arī katram bija savas kurpes vai kaut kas tāds. Bet tās galvenās lietas, tās visiem bija kopīgas. Un tam jābūt kopīgam arī šodien. Mums ir kopīgas cīņas un tā tam arī ir jābūt. Mums ir kopīgas uzvaras. Mums ir kopīgas neveiksmes. Mums ir kopīgi prieki un mums ir kopīgas bēdas. Viss tas lielākais, kas mūsu dzīvē ir, tam ir jābūt kopīgam. Bet ja gadītos otrādi, piemēram, mana neveiksme izrādās brāļa uzvara. Viņš domā – „redz, kā viņam nevedas,” un pats viņš priecātos par to, vai tad mēs vairs būtu viena draudze? Tad mēs būtu kā varbūt Damaskas altāris. Dieva altāris ir tāds, ka visi ir sasaistīti kopā un visas lietas viņiem ir kopīgas. Pavērosim savu dzīvi – vai pie mums tā ir? Ja nē, tad ko darīt, lai tā būtu?

Kā mēs lasījām 2. Mozus 26, no kāda materiāla tad šie kāsīši bija izveidoti? Jā, no zelta. Patiesībā varbūt stingruma ziņā nebūtu tur nekāda vajadzība no tik dārga materiāla izveidot tos daudzos kāsīšus, kas satur pārklājus kopā. Bet šeit noteikti ir ietverta ļoti vērtīga mācība. Šie kāsīši, kas satur brāli ar brāli, māsu ar māsu, draudzi ar draudzi kopā, tie ir ļoti dārgi. Visas šīs, kā mēs lasījām – „palīgsaites”, kas mūs savieno kopā, ir no zelta tanī nozīmē, ka Dievam šīs saites ir ļoti dārgas. Dievs negrib redzēt draudzi, kur plandās katrs loceklis atsevišķi kā tāds vaļā palaists deķis un pa vidu staigā un auro dažādi vēji, dažādi putekļi un draudzes iekšā nav tās Dieva gaismas un svētības, kādai vajadzētu būt. Un arī mēs, ja domājam – kā mēs varam savienoties, kā mēs varam turēties kopā, - mēs saprotam, ka te ir jāpielieto tas dārgākais, kas Bībeles simbolos tiek salīdzināts ar zeltu.

No metāliem zelts ir tas dārgākais, vismaz toreiz nebija dārgāk metāla par zeltu. Bet kas ir tas dārgākais mūsu ticības dzīvē? Mēs varam teikt, ka tā ir pati ticība; tā mēs lasām 2. Pētera 1:1, kur ir rakstīts par mūsu dārgo ticību. Mūsu ticība ir ļoti dārga, jo tā ir par dārgu maksu pirkta. Un tā ir arī priekš mums ārkārtīgi svarīga. Tā mums dod iespēju gūt mūžīgu dzīvību. 1. Pētera 1:7 ir rakstīts, lai mūsu ticība būtu dārgāka par zeltu, jo mēs esam atpirkti ar Jēzus asinīm. Bet vai vēl no mūsu garīgajām mantām ir kaut kas, kas būtu dārgāks pat par ticību? Jā, tas ir rakstīts 1. Korintiešiem 13:13, tur ir rakstīts, ka tagad paliek šīs trīs – ticība, cerība un mīlestība. Bet tomēr tās nav vienādas; mīlestība ir tā lielākā. Un tāpēc, ja mēs runājam par zeltu un par “zelta kāsīšiem”, tad arī šeit ir jādomā, ka tieši mīlestība ir tā vienīgā, kas mūs var apvienot par vienu veselu un draudzi padarīt par gaismas pili, kur visa pasaule var tikt apgaismota, var saņemt mieru un var iepazīties ar Debesīm. Ja draudze netiks vienota mīlestībā, draudzē nebūs mājīgi, draudzē, kā jau es teicu, pūtīs dažādi mācību vēji. Un vēji vai viesuļvētras vienu vai otru pārklāju viegli noraus nost, jo viņš nav sastiprināts ar citiem; un tas, kas var sastiprināt vienu pārklāju ar otru pārklāju, tā ir mīlestība. Tas ir mīlestības zelta kāsītis.

Mums vajadzētu pārbaudīt, jo tāpēc jau mēs lasām, tāpēc jau mēs runājam – vai mums ir šī mīlestība? Vai mēs saturam viens otru ar šiem zelta kāsīšiem? Lai to darītu, es gribētu sacīt – ka mīlestība ir pārāk debešķīgs jēdziens, lai mēs ar to varētu viegli operēt. Ja mēs jautātu, vai man ir mīlestība vai man nav mīlestības, uz to ir diezgan grūti atbildēt. Jo mīlestība ir tāds ļoti aptverošs jēdziens un cilvēki to lieto ļoti pārvērstā nozīmē. Un tāpēc es gribētu likt priekšā, lai mēs katrs personīgi paņemtu savu Bībeli un atvērtu to nodaļu, kur mīlestība ir it kā sadalīta tādās sastāvdaļās - 1. Korintiešiem 13. nodaļu. Tad ņemsim katru atsevišķu sastāvdaļu un jautāsim – vai man ir lēnprātība? Vai man ir laipnība? Un arī visas pārējās īpašības – vai es panesu visu, vai es ceru visu, vai man ir atklātība, un tad mēs nāksim pie slēdziena – vai mani ar citiem Dieva bērniem un ar Jēzu Kristu vieno tie zelta kāsīši. Vai varbūt mūs vieno tikai tādas sarūsējušas drātis, kuras nupat, nupat lūzīs, un mēs uz tām nevarēsim paļauties.

Es gribu vēl bez tā, kas ir rakstīts šajā nodaļā, minēt arī kādas citas nepieciešamas mīlestības sastāvdaļas. Šodien mēs runājam par cilvēcību, ka mums jābūt cilvēciskiem. Un tas ir arī pareizi, jo, ja tā mums nav, mēs nevaram runāt arī par mīlestību. Un kur cilvēcība sākas? Nu, kāda atšķirība ir starp cilvēku un visu pārējo dzīvo pasauli? Tā ir valodas dāvana, pirmām kārtām. Bet ja ir ģimene, kur ilgstoši klusē? Nerunā dzīvesdraugi savā starpā, nerunā bērni ar vecākiem, vai runā tikai pašu nepieciešamāko. Varbūt draudzē mēs arī runājam tikai tik, cik labdien un sveiki. Tad kā mums trūkst? Mums trūkst tā, kas cilvēku atšķir no dzīvnieku pasaules. Tad mēs tā kā vilki esam savā starpā. Jo, ja mēs būtu cilvēki, tad jau mēs runātu. Varbūt starp mums nav tādu lielu domstarpību, bet mums kādreiz trūkst tas, ka mēs neizrunājamies. Mums trūkst tā cilvēcīgās dāvanas pielietošana, kas varētu novest pie daudzu un visu jautājumu noskaidrošanas un pie mūsu saliedēšanas mīlestībā.

Filipiešiem 2:3 būtībā arī ir aprakstīts tas „zelta kāsītis”, kādam tam ir jāizskatās, lai mēs varētu tā savienoties savā starpā – „Ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi.” Es gribētu, lai mēs šodien pēc šī padoma sevi pārbaudītu! Vai es spēju savu brāli un māsu turēt augstāki nekā pats sevi? Es jau, protams, rakstot par sevi esmu piedomājis. Un es jums negribu slēpt, kā es sevi sajūtu - ka es varu gan turēt citus augstāk par sevi, bet tikai dažus. Tos, kam sirmas galvas un tāda nevainojama reputācija. Tos es gan tā labprāt varu iedomāties, ka tas nu būtībā ir augstāks par mani. Bet tagad, kad man jāskatās uz kādu jaunu nepieredzējušu brāli, varbūt pat uz viņa vieglprātību vēl, vai arī uz kādu, kam ir bijušas lielas kļūdas viņa dzīvē, – vai tad es arī viņu protu turēt augstāk? Šeit ir ieteikts, ka mums visiem vajadzētu turēt vienam otru augstāk par sevi pašu. Kā tas ir iespējams? Vai tas vispār ir iespējams? Nu, Dieva vārds sagaida no mums, lai tas būtu iespējams. Mums vajag novērtēt vienam otru ne par to, cik kurš ir spējīgs, cik kurš ir izglītots, varbūt turīgs vai veikls. Kas ir tā galvenā vērtība, kad mēs skatāmies cits uz citu, ja es skatos uz kādu konkrētu cilvēku, par ko man viņu vajadzētu cienīt? Jā, tas ir tas, ka Debesis par viņu ir atdevušas visu to dārgāko. Kristus par viņu ir miris! To es varu redzēt pie katra cilvēka, pie veca, pie slima, pie vieglprātīga grēcinieka, jo arī man nav nekā vairāk, arī manā vērtībā tas lielākais ir tikai Kristus asinis, Kristus lielā samaksa un vairāk ne ar ko mēs nevaram izcelties viens par otru. Vai tāpēc mums nevajadzētu sākt uzlūkot vienam otru ar citām acīm? Ar Svētā Gara iespaidotām acīm, ar Golgatas ietekmētām acīm, lai mēs varētu patiešām apvienoties mīlestībā un viens otru uzskatīt par vēlamiem, par mīļiem, par tuviem un par tiem, kas ir augstāki nekā mēs katrs sevi uzskatām.

Es domāju, ka tas nebūs pārspīlēti vai pazemojoši, ja mēs teiksim, ka arī Jēzus bija šāds zelta priekšmets, kas savienoja savā starpā debesis un zemi. Viņa mīlestība, Viņa pazemība, Viņa uzupurēšanās, Viņa ciešanas bija tās, kas šo sabrukušo, šo dumpīgo planētu savienoja ar Debesu Tēvu, ar Radītāju un pasaules Uzturētāju. Jēzus šajā dzīvē sēja mieru ne tikai starp Dievu un cilvēkiem, starp debesīm un zemi, bet arī starp cilvēku un cilvēku. Tur nāca divi brāļi, kuri nevarēja kaut ko sadalīt. Tur bija mantojums un viņiem nebija skaidrs, kā to mantojumu sadalīt. Un Jēzus, ko Viņš atbildēja? Viņš nenostājās vienā pusē. Viņš jau varēja pateikt – „Tev ir taisnība un tev nav taisnība, tu būsi tas vinnētājs un tu būsi tas zaudētājs.” Bet, ja viņš to teiktu – vai tie abi brāļi tagad būtu savienoti mīlestībā? Nekad nē. Viens aizietu priecīgs, lepns. Un otrs aizietu dusmīgs un apvainots, un pazemots. Bet Jēzus viņus apvienoja mīlestībā. Viņš deva tiem padomu, ka tā manta nav to vērts, lai brāļi naidotos. Jūsu mīlestība ir daudz vairāk vērta, jo jūs esat brāļi.

Mēs lasām Lūkas 23:12 - „Tai dienā Pilāts un Hērods tapa draugi, jo iepriekš tie savā starpā bija naidā.” Kas tā bija par dienu? Tā bija tā diena, kur gan Pilāts, gan arī Hērods sastapās ar Jēzu Kristu. Jēzus nevarēja viņus padarīt par debesu draugiem, jo viņi nevēlējās. Viņi turējās pretī. Viņi savu karjeru stādīja augstāk par debesu godu. Bet Viņš ar savu dievišķīgo iespaidu, Viņš padarīja par draugiem viņus savā starpā un palīdzēja, iespaidoja tā, ka laicīgais konflikts viņu vidū nokārtojās.

Par draudzi Jēzus lūdza, „Lai visi ir viens.” (Jāņa 17:21) Vienprātība mēdz būt dažāda. Vai Jēzus grib, lai mēs esam viens tāpat, kā Hērods ar Pilātu bija viens? Nē, Viņš grib ciešāku savienību. Hērods ar Pilātu bija vienoti varbūt ar to, ka dusmas pārgāja, varbūt ar to, ka viņiem bija kopīgas laicīgas intereses, kopīgs ienaidnieks. Bet Jēzus vēlas, lai tu un es, lai mēs būtu viens un savienoti ar šiem zelta mīlestības kāsīšiem. Un pēc kāda parauga? Ne pēc Damaskas parauga. Mēs lasām – „Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” (Jāņa 17:21) Mēs sakām, ka trīsvienība ir tāds neizdibināms noslēpums. Jo Tēvs un Dēls ir tik ļoti saliedēti, ka mēs ar prātu nevaram aptvert, ka tās tomēr ir divas personas. Mums liekas – tas ir kā viens. Tā ir viena sirds un viena dvēsele, un viens nodoms. Un lūk, pēc šī parauga Jēzus vēlas, lai viens pārklājs ar otru pārklāju, lai viens loceklis ar otru locekli ir savienoti un sastiprināti. Lai Dievs mums palīdz, ka Kristus lūgšana piepildītos mūsu draudzē un katra mūsu dzīvē!