(Autors - Īzaks Kleimanis)
Apustulis Pāvils, norādīdams Korintas draudzei, kā vajag pieminēt Kunga nāvi, izsaka šādu piezīmi par stāvokli šajā draudzē: “Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu.” (1. Kor. 11:30.) Vai arī starp mums nav daudz vāju, vai mēs paši neesam bieži vāji? Mēs nespējam izdarīt to, ko mēs atzīstam par labu, un nespējam arī atturēties no tā, ko mēs uzskatām par nepareizu, par grēku.
Šeit ir rakstīts – “neveseli”. Tas varētu attiekties vispirms uz miesīgām slimībām. Un tiešām - tādas mums nav svešas. Miesīgas slimības piemeklē gan vecus, gan jaunus, gan arī bērnus. Slimības ir dažādas – smagākas un vieglākas; pārejošas un hroniskas. Mēs lūdzam gan pēc veselības, pēc dziedināšanas, bet Dievs dažreiz un pat bieži kavējas šīs lūgšanas uzklausīt. Un mēs bieži nogurstam lūgt un jautājam – “Kāpēc?”
“Daudzi ir aizmiguši” - raksta apustulis Pāvils par Korintas draudzi. Vai viņš šeit domā par aizmigšanu cerībā, kad ir nobeigusies dzīve? Liekas, ka nez vai par to. Jo aiziet cerībā uz augšāmcelšanos dusēt – vai tā ir kāda nelaime? Nē, tā nav nekāda nelaime. Tas ir tas lielākais, ko mēs šajā dzīvē varam sasniegt, ka mēs esam gatavi un aizejam dusēt cerībā savā laikā saņemt dzīvības kroni. Bet, ja aizmiguši esam garīgi, esam zaudējuši modrību, vai mēs esam garīgi tuvu nāvei vai arī miruši, bez šaubām - tā ir liela nelaime. Varbūt apustulis Pāvils domā to, ka ticīgie mirst, mirst miesīgi, jo ir pienācis dzīves nobeiguma laiks. Bet viņi aizmieg un nav salīdzināti, viņi aizmieg, bet nav gatavi priekš augšāmcelšanās. Un tā nu tiešām ir liela nelaime, par kuras iemesliem vajadzētu padomāt.
Pārdomājot par sevi un arī par savu draudzi, mēs varbūt ievērojam, ka pārāk neatšķiramies no Korintas draudzes. Arī mūsu vidū ir vāji, mūsu vidū ir neveseli un arī ir aizmiguši.
Šeit mēs lasījām vārdu – “tādēļ”. Kādēļ tad? Kādi ir iemesli? Kāpēc tas tā bija Korintā, un kāpēc tas tā var notikt mūsu draudzē? Iemesli ir aprakstīti iepriekš – 1. Korintiešiem 11:28, 29 – “Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera. Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu.” Mēs ne labprāt izmeklējam sevi. Dievs saka, lai cilvēks pats izmeklējas. Bieži vien cilvēks negrib nostāties Dieva Vārda, Viņa baušļu spoguļa priekšā un nopietni pārbaudīt – vai viņš ir saskaņā ar Dieva prātu? Kāpēc tas tā notiek?
Kādreiz cilvēks ir fiziski slims un mēs sakām – “Tev vajadzētu iet izmeklēties!” Bet cilvēks tikai atmet ar roku. Kāpēc? Acīm redzot viņam nav cerības uz ārstiem. Viņš netic, ka viņam varēs palīdzēt, un viņš saka – nu kā ir, tā ir, kad izmeklēs atradīs vēl kādu vainu. Un tai vainai nevarēs līdzēt. Labāk es pie ārsta neiešu. Un daudzi patiešām neaiziet tik ilgi, kamēr patiešām vairs nevar līdzēt. Un tad viņi dziedināšanu ir nokavējuši.
Garīgajā jomā dažs pārbauda, izmeklē gan sevi, bet tad viņš nāk pie slēdziena - nu jā, es nevaru piedalīties pie Svētā vakarēdiena. Un dažs iesniedz pat draudzei pat tādu rakstisku iesniegumu, ka mana dzīve, lūk, nesaskan, un es nespēju visu pildīt. Un tāpēc mani vairs neskaitīt par draudzes locekli. Dieva Vārds gan nesaka, lai mēs tādā virzienā izmeklējamies. “Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda un labāk lai neēd!” Vai “Labāk lai nepiedalās, vai lai sniedz atlūgumu.” Tā nesaka Dieva Vārds. “Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera.” Tātad lai viņš ēd, lai viņš dzer, bet lai viņš iepriekš sevi pārbauda. Un ja pašpārbaudes rezultātā viņš redz, ka neatbilst Dieva prasībām un viņš nav cienīgs, tad tomēr lai viņš ēd un lai viņš dzer, jo viņš var pārvērsties un viņš var ātri no necienīga kļūt par cienīgu. Un tāpēc Dieva Vārds saka – lai cilvēks sevi pārbauda, bet lai neatkāpjas un lai tomēr piedalās, lai iet uz priekšu.
29. pants dod mums to atslēgu, kā es no necienīgā varu pārvērsties par cienīgu. “Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu.” Ja es izšķirtu Tā Kunga miesu, ja es saprastu, ko nozīmē Kunga Jēzus miesa, tad man nevajadzētu dzert pašam sodu. Tad es varētu būt cienīgs un varētu ēst un dzert, un Kungu Jēzu pieminēt pats sev par svētību.
Dievs nāca miesā. Dievs mira miesā; būdams bez grēka, Viņš mira noziedznieka nāvē. Ar to Viņš ieguva tiesības atbrīvot mūs no grēka un no otras nāves. To saprast, tam ticēt, to izlietot, satvert ticībā - tas arī nozīmē izšķirt tā Kunga miesu. Novērtēt to lielo priekštiesību, ko mums dod Dieva darbs, Viņa veikums, ko Viņš ir veicis būdams cilvēka miesā.
Jēzus, kas ar savu nevainīgo, nepelnīto nāvi ir ieguvis tiesības kādam uzdāvināt dzīvību, ir aprakstīts Jozefa Flāvija rakstos par Jūdu karu. Tad, kad jau daudzi sagūstītie jūdi bija piesisti pie krustiem un mira lēnā nāvē, un tādi bija tūkstoši, tad viens, tas pats Flāvijs, kas bija Romas Cēzara draugs, izlūdzās no viņa tiesības dāvināt dzīvību 50 cilvēkiem. Un viņš gāja pa to laukumu, kur Romas karavīru apsardzībā lēnām mira šie mocekļi un norādīja - ,,Šo ņemt! Un to ņemt! Un to noņemt!″ Un komandants tikai pierakstīja, cik viņš ir izmantojis no Cēzara piespriestajām tiesībām.
Lūk, Jēzus savas nepelnītās nāves dēļ ir ieguvis tiesības mūs visus noņemt no krusta, mums visiem dot brīvību, atbrīvot no otrās nāves mūžībā un no grēka varas šodien. Nu Viņš šo izvēli ir iedevis katram no mums. Mums nav jāgaida, vai Jēzus arī mani izvēlēsies, lai noņemtu no krusta, vai aizies man garām. Jāņa 1:12 teikts – “Bet, cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam.” Nu ko tad nozīmē šī vara kļūt par Dieva bērniem? Tas nozīmē, ka zaglim un krāpniekam ir vara pārvērsties un kļūt par godīgu cilvēku. Ka tam, kas ir reibinošu dzērienu vai narkotiku, vai tabakas vergs, un kuram neviens nevar līdzēt, viņam ir vara kļūt tīram miesā un dvēselē. Tas nozīmē, ka bezrakstura uzdzīvotājs, kas iet pa pasauli meklēdams prieku un sagādādams bēdas sev un citiem, viņš var kļūt par priekšzīmīgu ģimenes tēvu, par ģimenes māti, par krietnu cilvēku. Tas nozīmē, ka izmisušam cilvēkam, kas ir tuvu pašnāvībai un staigā ar šādām domām, ir vara, ir iespēja kļūt par dzīvespriecīgu cilvēku; viņam Jēzus ir devis šādu varu. Dusmīgais, varbūt kauslis, viņam ir vara kļūt par līdzsvarotu, pacietīgu un laipnu cilvēku. Un tā, kāda arī nebūtu cilvēka vājība, Dieva Dēls mums ir devis varu kļūt par Dieva bērniem, pārvērsties, pārvērsties tā, kā nakts pārvēršas par dienu. Kāpēc mēs neesam visi un visās lietās pārvērtušies? Kāpēc daudzi bija Korintā, kāpēc daudzi šodien tomēr ir vāji, neveseli vai arī aizmiguši?
Lasām kādu piemēru, kas mums varbūt atgādinās iemeslu, kāpēc tas tā ir . 2. Ķēniņu 5:10 – “Tad Elīsa sūtīja vēstnesi un lika tam pateikt: "Ej un mazgājies septiņas reizes Jordānā, tad tava miesa kļūs atkal vesela, un tu būsi šķīsts!"” Tā bija briesmīga slimība, ar kuru slimoja Naamans. Un viņš ilgstoši ārstējās, bet tā ārstēšanās nelīdzēja. Tagad viņš nāk pie pravieša un pravietis viņam dod tādu viegli izpildāmu padomu. Un kā jau jūs zināt no šī ziņojuma, no šī stāsta, daudz netrūka, ka Naamans šo padomu būtu atstājis novārtā. Un nebūtu dziedināts un paliktu vājš un nevesels un spitālīgs, kāds viņš bija pirms tam, un tāds arī nomirtu. Un kas tur bija par iemeslu? Ka tas glābiņš bija tik neticami vienkāršs. Viņš bija stādījies priekšā, ka pravietis - viņš nu darīs to un to. Bet tik neticami vienkārši – ej Jordānā un mazgājies, un pēc septītās reizes tu būsi vesels. Viņš tam nevarēja ticēt un domāja, kā tad tas Jordānas ūdens spēj to izdarīt, ko nespēj dažādu ārstu parakstītās zāles. Un ja dziedināšana būtu tik viegla, ka Jordānā katram spitālīgajam būtu dziedināšana, kāpēc te staigā apkārt tūkstoši spitālīgo un mokās, ja tik viegla būtu dziedināšana? “Nē – viņš domāja – tas nevar būt!” Un daudz netrūka, ka viņš būtu aizbraucis Jordānai garām.
Kāpēc tūkstoši šodien mokās ar vājībām? Kāpēc viņi grimst arvien dziļāk? Kāpēc raksturi nepārvēršas? Vai ticība Jēzum līdzēs, ja nelīdz audzināšana, nelīdz gribasspēks, nelīdz grāmatas, nelīdz tiesas, nelīdz cietumi, nelīdz profilaktoriji un slimnīcas? Vai tas var būt tik vienkārši, ka es pielūgšu savu Pestītāju un Viņš mani atbrīvos no manām vājībām? Dažreiz liekas, ka tas ir pārāk vienkārši un tāpēc arī to nedara. Daži varbūt teiks - “Bet es esmu ticībā lūdzis, lai manā dzīvē notiek pārvērtība, lai mana drauga dzīvē notiek pārvērtība, un tomēr tas vēl nav noticis. Vai ir vērts vēlreiz lūgt, vai ir vērts vēlreiz ticēt?”
Es gribu atgādināt to, ko mēs lasījām par Naamanu. Jūs ievērojāt, cik reizes viņam bija jāiegremdējas Jordānā? Septiņas reizes. Tas bija pacietības pārbaudījums. Jau pirmo reizi pagremdējoties viņam nav īstas ticības. Viņam liekas – nu tas ir par daudz primitīvi. Bet nu jau viņš ir sešas reizes pagremdējies, un vēl nav nekādu pārmaiņu. Vai ir vērts vēl mēģināt? Tātad tāds ticības pārbaudījums. Un ar to ir jāsastopas arī mums. Šis piemērs nesaka tikai to, ka mums vajag lūgt un ticēt septiņas reizes. Jo septiņi ir simbolisks skaitlis. Tas ir pilnības skaitlis. Mēs lasām Jēkaba 1:4 - “ Bet izturība lai parādās darbā līdz galam, ka jūs būtu pilnīgi caurcaurēm un jums nebūtu nekāda trūkuma.” Šīs septiņas reizes atgādina mums to, ka mūsu pastāvībai jākļūst pilnīgai. Un ko tas nozīmē - “pilnīga pastāvība”? Jūs esat dzirdējuši par māti, kas aizlūdza par dēlu lai viņš atgrieztos pie Dieva. Viņa apņēmās, ka viņa Dievu sirsnīgi lūgs vienu nedēļu. Un viņa arī to darīja. Bet nekādu pārmaiņu nenotika. Tad viņa apņēmās, ka viņa lūgs tagad visu mēnesi un gaidīs, lai šī lūgšana tiktu paklausīta. Un pagāja šis mēnesis un tomēr nebija nekādu pārmaiņu. Viņa nolēma lūgt veselu gadu, un arī kad gads bija pagājis, nebija nekādu redzamu pārmaiņu pie viņas dēla. Bet pacietībai ir vajadzīgs pilnīgs darbs. Un šī māte apņēmās, ka viņa lūgs tik ilgi, kamēr viņa dzīvos, vai arī, kamēr viņa tiks paklausīta. Un ar tādu apņemšanos viņa sāka lūgt un lūdza neilgu laiku, kad šī lūgšana arī tika paklausīta.
Caharijas 31:1 - “ Tanī dienā Dāvida namam un Jeruzalemes iedzīvotājiem kļūs atklāts un pieejams avots pret grēku un pret nešķīstību.” Šis avots ir Jēzus Kristus asiņu avots. Tūkstoši ir nākuši šajā avotā ticībā ar dažādām vainām, kas ir ļaunākas par spitālību, un ir piedzīvojuši brīnišķīgu pārmaiņu. Vēl vairāk cilvēku neticībā pagājuši šim Avotam garām un viņi palika tādi, kādi viņi bija, un vēl ļaunāki. Vāji, neveseli, miruši. Šodien mēs varam mazgāties šajā Avotā. Mēs varam ticībā nākt pie sava Pestītāja, un šis ļoti vienkāršais, šis katram pieejamais līdzeklis var panākt lūzumu mūsu dzīvē, kas novirzīs mūsu dzīvi uz jaunām sliedēm, uz sliedēm, kuru gala stacija ir mūžīgā dzīvība.
