Ja es atzītos, ka dievkalpojuma laikā guļu, par to visdrīzāk neviens īpaši nebrīnītos – tā sakot, neesi jau vienīgais, kuru kādreiz pieveic darba nedēļas nogurums. Bet ja es sacītu, ka dievkalpojumā arī ēdu, stūrēju auto un mazgāju veļu? Patiesībā gan te nav nekā dīvaina, jautājums tikai, ko mēs saprotam ar jēdzienu „dievkalpojums.”
Kas tad īsti ir dievkalpojums? Vai tas ir ekskluzīvs apzīmējums pasākumam dievnamā, kad esam sanākuši kopā slavēt Dievu, lūgt, klausīties svētrunu? Atbilde varētu būt – gan jā, gan nē. Raugoties no mūsu valodas viedokļa – jā. Latviešu valodā to tiešām tradicionāli sauc par dievkalpojumu. Savukārt raugoties no Bībeles terminoloģijas viedokļa, atbilde drīzāk ir – nē.
Nebūt negrasos aģitēt mainīt latviešu valodas tradīcijas un atteikties no ierastās „dievkalpojuma” jēdziena lietošanas. Es tikai atgādināšu, ka aiz šī vārda slēpjas kas vairāk, ka mūsu dievkalpošanas izpratne nedrīkstētu apstāties pie kādas konkrētas svētas vietas vai pie šīs vienas vai pāris stundām nedēļā.
Bībelē dievkalpojuma jēdziens[1] lietots divās nozīmēs. Sākotnēji tas ir saistīts ar rituāliem svētnīcā. Lasīsim dažus piemērus, kas uz to norāda.
„Tāpat viņš [Mozus] apslacīja ar asinīm arī telti un visus dievkalpojuma rīkus” (Ebrejiem 9:21 - 2007. gada izdevums). Šī Jaunās Derības atsauce norāda uz 3. Mozus 8. nodaļā aprakstīto Ārona un viņa dēlu iesvētīšanu kalpošanai Saiešanas teltī (svētnīcā).
„Bija jau gan arī pirmajai (derībai) kalpošanas noteikumi un laicīga svētnīca, (..) Bet, pastāvot šādai kārtībai, priekšējā teltī vienmēr ieiet priesteri izpildīt kalpošanu” (Ebrejiem 9:1,6). Te ir runa par priesteru ikdienas darbībām svētnīcā. Galvenokārt tā bija upurēšana. Tas ir „vecās derības” dievkalpojums. Bet kā ir ar jauno derību?
„Cik gan daudz vairāk Kristus asinis, kurš mūžīgā Gara spēkā pats sevi ir pienesis par nevainojamu upuri Dievam, šķīstī mūsu sirdsapziņu no mirušiem darbiem kalpošanai dzīvajam Dievam. Tādēļ viņš ir jaunās derības vidutājs, lai ar nāvi, kas izpirka iepriekšējās derības laikā izdarītos pārkāpumus, tie, kas aicināti, saņemtu mūžīgā mantojuma apsolījumu” (Ebrejiem 9:14-15 - 2007. g. izd.).
Vecās Derības dievkalpojuma centrā bija norāde uz Dieva lielo žēlastību, uz to, ka grēcinieks, pateicoties nevainīgam upurim, var nākt pie svētā Dieva un palikt dzīvs, saudzēts, atbrīvots no vainas. Tā bija simboliska norāde uz Jēzu, kura ierašanās pasaulē un upuris tolaik bija nākotnes notikums.
Saskaņā ar Vēstuli Ebrejiem, Kristus krusts atcēla dzīvnieku upurēšanu u.c. priesteru darbības svētnīcā. Tāda veida dievkalpojums vairs nav vajadzīgs, jo tas būtībā bija tikai simbols, norādījums uz glābēju Kristu, kam bija jānāk pasaulē un jākļūst par cilvēku grēkus izpērkošo upuri. Kad īstenība ir notikusi, šāds īstenības aizstājējs (jeb īstenības „ēna”) vairs nav vajadzīgs. Priestera kalpošana gan turpinās, tikai ne vairs virs zemes:
„Bet galvenais pārrunājamā lietā ir tas, ka mums ir tāds augstais priesteris, kas nosēdies pa labo roku godības tronim debesīs, svētnīcas un īstās telts kalpotājs, ko uzcēlis Tas Kungs, ne cilvēks. (..) Bet nu Viņam ir piešķirta pārāka kalpošana, jo Viņš ir labākas derības starpnieks, kas uz labākiem apsolījumiem dibināta.” (Ebrejiem 8:1-2;6)
Jaunās derības priestera kalpošana jeb dievkalpojums notiek Debesīs un tur kalpotājs jeb priesteris ir Dieva Dēls Kristus Jēzus. Tur Jēzus īsteno savu „pārāko kalpošanu” mūsu labā, pats būdams gan par mūsu grēkiem upurētais upuris, gan arī „viens starpnieks starp Dievu un cilvēkiem” (1. Timotejam 2:5), nodrošinot mums iespēju nākt pie svētā Dieva un tikt pieņemtiem, saudzētiem, atbrīvotiem no vainas, glābtiem.
Bet – šeit uz zemes ir otra veida dievkalpojums. Zīmīgi, ka arī šajā otrajā nozīmē dievkalpošanas jēdzienu Bībele saista ar upuri. Par to runāts Vēstulē Romiešiem 12. nodaļā. Pilnīgākam ieskatam būtu jālasa visa nodaļa, bet šobrīd lasīsim tās pirmo pantu: “Es jūs aicinu, brāļi, Dieva apžēlošanās dēļ nododiet sevi pašu Dievam - tā ir jūsu apzinīgā kalpošana Dievam, kā dzīvu, svētu un Dievam tīkamu upuri” (Romiešiem 12:1 - 2007. g. izd.).[2]
Mājlopu upurēšana un asinsizliešana beigusies. Kristus Debesu svētnīcā kalpo mūsu labā gan kā upuris, gan kā priesteris. Balstoties izolēti uz šīs atziņas, varētu nodomāt, ka mums ar „dievkalpošanu” vairs nav nekāda sakara. Tiešām, daži uzskata, ka „kalpošanas” jēdzienam vairs nebūtu vietas pat kristiešu leksikā. Daudz tīkamāk postmodernā kristieša ausīs skan, piemēram, „slavēšana”.
Bet tie, kas atzinuši, iepazinuši un novērtējuši to lielo dāvanu, ko Tēvs mums dāvājis Kristū Jēzū – Dievā, kurš nāca „kalpa veidā”[3] - tie izvēlas piederēt Viņam un iet Viņa pēdās. Un tas cita starpā nozīmē – kalpot. Kalpot ne tāpēc, lai saņemtu algu. Arī ne tāpēc, lai saņemtu žēlastību. Kalpot tāpēc, ka esam saņēmuši žēlastību: „Es jūs aicinu, brāļi, Dieva apžēlošanās dēļ...”
Kā kalpot? Nododot sevi pašus par upuri. Bet – par DZĪVU upuri. Dievs vēlas, lai mēs dzīvojam - dzīvojam ar Viņu. Dzīvojam Viņa taisnības un viņa žēlastības ietvarā. Dzīvojam „dzīvu, svētu un Dievam tīkamu” dzīvi.
Ja nodot sevi pašu par upuri, tad visu sevi. Mēs jau nevaram sadalīties vairākās daļās. Ja sevi pašu – tad visu. Visu laiku. Visus resursus. Tas ietver visu dzīvi. Ja kāds domā, ka, ierodoties katru nedēļu uz vienu vai divām stundām dievnamā, sēžot solā, dziedot korī vai stāvot aiz katedras, mēs esam savu dievkalpošanas normu izpildījuši, tad viņš pilnīgi noteikti maldās.
Īstā kalpošana Dievam sākas, kad mēs no dievnama izejam. Un turpinās svētdien, pirmdien, otrdien utt. Mūsu dievkalpojuma laiks ir tad, kad mēs vācam govij sienu, vai strādājam pie sava datora, vai mūrējam sienas, vai pildām skolā uzdotos mājasdarbus, vai mazgājam traukus, vai ejam ciemos, vai sarunājamies ar draugiem, vai ieliekam lūdzēja pastieptajā rokā maizes klaipu...
Kādā no mūsu literatūras izdevumiem lasīju pazīstama teologa vārdus: „Viņš [Jēzus] ir tā vērts, lai katru dienu pavadītu vismaz vienu stundu kopā ar Viņu...”[4] Jācer, ka autors patiesībā gluži tā nedomā. Vai tiešām tikai „vismaz vienu stundu”? Kāpēc ne visas 24 stundas? Noderīgi šajā sakarā atcerēties dievišķo liecību par Ēnohu, vienu no nedaudzajiem, ko Dievs ņēma pie sevis nāvi neredzējušu, un par kuru Raksti saka, ka „viņš Dievam paticis”[5]: „Ēnohs vadīja savas gaitas ar Dievu” (1. Mozus 5:24). Burtiski tulkojot - „Ēnohs staigāja ar Dievu.” Saprotams, ka te nav runa par atsevišķām dienas stundām, svētbrīžiem vai svētceļojumiem, bet par dzīvi kā tādu. Laikam ar Dievu mūsu dzīvē nevajadzētu aprobežoties tikai ar brīžiem, ko pavadām lasot Bībeli un lūdzot. Apustulis Pāvils ir rakstījis: „Visu ko darāt, dariet no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem” (Kolosiešiem 3:23).
Un nu jāatgriežas pie mūsu sākotnējā jautājuma. Kā vērīgais lasītājs būs jau sapratis, šī raksta mērķis nekādā ziņā nav pazemināt tās svinīgās norises nozīmīgumu, ko mēs tradicionāli dēvējam par dievkalpojumu. Tomēr paliek jautājums, kas gan notiek dievnamā, ja tā nav īstā mūsu kalpošana Dievam? Tas ir atsevišķa raksta vērts jautājums, tomēr šī raksta kontekstā to varētu atbildēt arī pavisam īsi: – te notiek mūsu sagatavošanās dievkalpošanai. No šejienes mums vajadzētu iziet stiprinātiem un pamācītiem, iedrošinātiem un iepriecinātiem, lai visā dzīvē varētu pilnvērtīgi kalpot Dievam.
Kā tad Bībelē apzīmēta norise, kas mums ierasti notiek sabata rītā dievnamā? Lūk, dažas no rakstvietām, kas uz to norāda: Psalmi 26:12; Psalmi 68:27; 3. Mozus 23:8; Jēkaba 2:2; Ebrejiem 10:24-25; 1. Korintiešiem 14:26. Šeit ir izmantoti apzīmējumi „draudzes sapulce,” „draudzes sanāksme,” „svēta sapulce,” kā arī norādīti šī pasākuma mērķi - ticības stiprināšanai, Dieva vārda sludināšanai, Dieva lūgšanai un teikšanai jeb godināšanai, cits cita paskubināšanai, ... bet ne kalpošanai. Jā, saskaņā ar Bībeli, pat Kristus upura piemiņas sakraments – Kunga mielasts jeb Vakarēdiens - nenotiek dievkalpojumā, bet gan draudzes sanāksmē.[6] Tomēr neatkarīgi no tā, kādā vārdā mēs to sauktu, - par dievkalpojumu, svētsapulci, draudzes sanāksmi vai jebkā citādi, Svētie Raksti un Svētā Gara iedvesmotās liecības mūs nepārprotami aicina pret šo norisi izturēties ar vislielāko cieņu un bijību.
Kopsavilkums
Šī raksta galvenais mērķis nebija valodniecisks vai terminoloģijas pētījums, kaut gan šīs lietas zināt arī ir labi. Droši vien arī turpmāk mēs turēsimies pie mūsu valodā pieņemtā un ierastā vārda „dievkalpojums” lietojuma. Svarīgāk par apzīmējumiem, ko izmantojam, ir atcerēties galveno, to, ka Debesīs notiek dievkalpojums, kurā Kristus mūsu labā kalpo kā priesteris un aizstāvis. Un to, ka mūsu īstā kalpošana Dievam sākas nevis sestdienas vai svētdienas rītā plkst. 10 vai 11, bet gan pāris stundas vēlāk, kad izejam no dievnama, un turpinās 7 dienas nedēļā, jo tā saka Dieva Vārds:
“Es jūs aicinu, brāļi, Dieva apžēlošanās dēļ nododiet sevi pašu Dievam - tā ir jūsu apzinīgā kalpošana Dievam, kā dzīvu, svētu un Dievam tīkamu upuri”!
[1] Vārds „dievkalpojums” tiešā veidā Bībeles latviešu izdevumos sastopams tikai nedaudz vietās, 1965. gada izdevuma revidētajā tekstā tas neparādās vispār, tomēr jēdziens tiek izteikts citiem vārdiem, visbiežāk - „kalpošana.”
[2] Ernests Gliks, tulkojot šo tekstu, ir izmantojis frāzi, „kas irr juhšo prahtiga Deewa-Kalpošchana”.
[3] Filipiešiem 2:7
[4] Lūgšanu nedēļas lasījumi 2008
[5] Ebrejiem 11:5
[6] Skat. 1. Korintiešiem 11. nodaļu, īpaši 17., 18. un 20. pantu. 2007. gada Bībeles izdevumā lietots vārds „sapulce”.
M.Debners,
Neklātienes Bībeles studijas,
pasts.bibele@inbox.lv
