(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)
„Bet tagad, ja jūs uzklausīsit Manu balsi un turēsit Manu derību, tad jūs Man būsit par īpašumu visu tautu vidū, jo Man pieder visa pasaule” (2. Mozus 19:5)
Piedomājot pie šī pantiņa man liekas, ka te ir it kā kāda pretruna. „Man pieder visa pasaule” – tātad visa pasaule ir mans īpašums. Bet tagad Dievs saka – ja jūs kaut ko īpašu darīsiet, tad jūs būsiet mans īpašums. Kā tas jāsaprot, ka pasaulē, kas visa pieder Dievam, vēl ir kāda daļa, kas ir Viņa sevišķais īpašums?
Par radīšanu un par iemeslu, kāpēc visa pasaule pieder Dievam, mēs lasām Jesajas 42:5 – „Tā saka Dievs Tas Kungs, kas radījis debesis un tās izplājis, kas cēlis zemi ar visiem tās augļiem, kas iedvesis dvašu cilvēkiem, kuri tur dzīvo, un garu tiem, kas tur mīt visās vietās.”
Dievs visiem ir devis dvašu, Dievs visiem ir devis visas labās ierosmes, savu Svēto Garu. Dievs ir devis katrai radībai iespēju dzīvot, un tā visas tautas ir Viņa īpašums, jo Viņš tās ir radījis. Šīs īpašumtiesības deva pati radīšana. Tāpat, kā mums pieder tas, ko mēs esam radījuši. Ko meistars izveido, tā ir viņa manta, viņš to var paturēt vai pārdot. Un pašu materiālu arī Dievs ir izgatavojis. Viņš ir radījis vielu, no kā viss pastāv. Tā Dievam pieder visa pasaule.
Bet kā mēs zinām, zeme un it sevišķi cilvēce Dievam tika nolaupīta. Dievs uzticēja zemi pirmajiem cilvēkiem, lai viņi to koptu un sargātu. Nu, par kopšanu neko nevar teikt, bet sargāt viņi nenosargāja. Un tā nolaupīja Dievam šo zemi un arī pašus cilvēkus. Dievs nesamierinājās ar šādu pavērsienu. Dievs arī nedusmojās par zemes neuzticīgajiem sargiem, bet Viņam bija plāns, kā to visu griezt par labu.
Mēs lasām no ķēniņa Dāvida piedzīvojuma – 1.Samuēla 17:34, 35: „Tad Dāvids sacīja Saulam: "Tavs kalps ir bijis pie sava tēva avju gans; un, kad nāca lauva vai arī lācis un tie nesa projām kādu avi no ganāmā pulka,”- nu, to pašu ir darījis sātans ar tām avīm, ko Dievs ir radījis, „tad es devos tos vajāt un es tos nogalināju, bet laupījumu es izglābu no viņu rīkles.” Tas attēlo labā gana darbu un labā gana kalpošanu.
Jēzus nāca uz šo zemi, lai atņemtu sava Tēva avis tam, kas tās nekaunīgā un viltīgā veidā bija nolaupījis. Šī cīņa bija smaga. Šajā cīņā Dieva Dēls atdeva savu dzīvību. Un tomēr Viņš uzvarēja un atņēma plēsīgajam lauvam viņa laupījumu.
Jesajas 53:12 ir pravietiski rakstīts par Kristu: „Tādēļ Es viņam piešķiršu viņa daļu starp daudzajiem lielajiem viņam pašam par ieguvumu, un stiprie lai dalās ar viņu laupījumā atlīdzībai viņam par to, ka viņš nodeva savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem.” Cits tulkojums saka: „Viņš dalīs laupījumu ar vareno.” Sātans bija varens un viņš savā ziņā pareizi runāja, kad sacīja – man pieder visa zeme un tās godība. Bet sātans nevarēja pastāvēt Kristus priekšā. Kristus viņu uzvarēja pie Golgatas krusta un, kad izskanēja sauciens – „Ir piepildīts!”, tad viss universs zināja, ka stiprajam viņa laupījums ir atņemts.
Jēzus bija atguvis sava Tēva īpašumu. Tā cilvēce kļuva par Dieva dubulto īpašumu – pirmkārt jau caur radīšanu, un pēc tam, kad tā bija nolaupīta, cilvēce no jauna kļuva par Dieva īpašumu caur pestīšanu, jo Dievs viņu ir vienreiz radījis un pēc tam vēl atpircis.
Kādā žurnālā bija stāsts par kādu zēnu, kurš izgrebis no koka mizas skaistu laiviņu ar burām, un laidis to dīķī vai upītē peldēt. Bet gadījās vējš un tā skaistā, ļoti rūpīgi izveidotā laiviņa aizpeldēja un nebija vairs atrodama. Zēns bija ļoti noskumis, jo viņš bija ilgi un rūpīgi strādājis pie šīs laiviņas. Pēc kāda laika viņš iet pa ielu un skatās, ka vietējā bodnieka vitrīnā stāv izlikta viņa laiviņa pārdošanai. Tā laikam tiešām bija ļoti skaista un rūpīgi izveidota. Bodnieks teica, jā, kāds zēns man to atnesa, viņš to bija atradis un gribēja pārdot, un es to nopirku. Es tev to tūlīt varu atdot, bet tad tev ir man jāsamaksā. Un tad ir stāstīts, ka tas zēns sapelnīja tās kapeikas, cik nu tur vajadzēja, un izpirka savu laiviņu. Tad viņš to spieda pie sirds un nesa uz mājām un priecājās, ka es viņu esmu izgatavojis un nozaudējis, un tagad atkal atguvis. Un tā Dieva Dēls ar savām asinīm ir otrreiz nopircis cilvēci.
Bet vai visu? Vai Jēzus atņēma sātanam visus cilvēkus? Vai tikai kādu daļu? Lasām Jāņa 17:6 – „Es Tavu Vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko Tu Man no pasaules esi devis. Tavi tie bija, un Man Tu viņus devi, un Tavus vārdus tie ir turējuši.”
No šī pantiņa mēs jau redzam, ka Jēzus atņēma sātanam ne visus cilvēkus, bet kādu daļu, par kuru Viņš saka, ka Tēvs Viņam tos ir atdevis. Tikai tos Viņš izrāva no sātana rīkles. Un kāds ir viņu raksturojums? „Tavus vārdus tie ir turējuši.”
Kāpēc Dievs Tēvs nedeva visus Kristum? Vai Viņš skatījās uz cilvēkiem un tā izskaitīja, vienu dot un otru nedot, vai viens patikās, bet cits nepatikās, un vienu atdeva Kristum glābšanai, bet otru atstāja sātanam pazudināšanai? Nē, tā tas nebija.
Ecēhiēla 18:31, 32 ir aprakstīta Debesu Tēva sirsnīgā vēlēšanās: „Atstājieties no visiem saviem pārkāpumiem, ar ko jūs noziegušies pret Mani, iegūstiet jaunu sirdi un jaunu garu. Kāpēc gan jūs gribat mirt, Israēla nams? Jo Es nebūt nepriecājos par tā nāvi, kam jāmirst, saka Dievs Tas Kungs, tādēļ atgriezieties, tad jūs dzīvosit.”
Tātad, vai debesu Tēvam patikās, ka kāds paliktu sātana pusē un sātana varā? Nē, Viņam nav patikas, ka kāds mirtu. Un Debesu Tēvs brīnās, kā tas tā ir, ka jūs gribat labāk mirt nekā dzīvot? Jēzus aicināja cilvēkus, lai visi nāk pie Viņa. Bet saka- „Jūs neesat gribējuši.” Tie, kas grib, tie, kas tic, tie, kas ilgojas pēc jaunas sirds un jaunas pasaules, visus tos Debesu Tēvs dod savam Dēlam, un Kolosiešiem 1:13 ir rakstīts, ka Viņš tos ir pārstādījis sava Dēla valstībā.
Tā kā laucinieks vai dārznieks kādreiz iet uz mežu un izrok meža koku un pārstāda to savā dārzā. Tur viņš to kultivē un kopj, un veido, un potē, un varbūt izveido pat par augļu koku. Tā Debesu Tēvs tos cilvēkus, kuri nepretojās, pārstādīja sava mīļotā Dārznieka, sava Dēla valstībā. Un tas tad ir viņa sevišķais īpašums, kurš ir ne tikai Viņa radīts un likumiski pieder Debesu Tēvam, bet kas patiesi grib Viņam piederēt un faktiski arī pieder Viņam glābšanas dēļ un tās atsaucības dēļ, kas nāk no cilvēka puses.
Šos cilvēkus Viņš sauc par savu sevišķo īpašumu. Par sevišķu īpašumu tāpēc, ka viņi tiek sevišķi audzināti. Tāpat kā dārznieks nepieliek tādas pūles pie meža koka, kā pie tā, ko ir pārstādījis. Tā arī Debesu Tēvs sevišķi audzina tos, kas ir pārstādīti Viņa valstībā. Tā ir sevišķa tauta, sevišķs īpašums. Tāpēc, ka Kristus par viņiem sevišķi aizlūdz. Viņš saka – „Es nelūdzu par visiem, bet par tiem, ko Tu man esi devis.” Un ja nebūtu nekas, kas mūs šķirtu no pasaules, kā vien Jēzus sevišķās aizlūgšanas, kā jūs domājat, vai tā būtu maza atšķirība? Tā būtu ļoti asa robeža starp tiem, par kuriem Jēzus neaizlūdz, un tiem, par kuriem Viņš aizlūdz.
Jāņa 10:28, 29: „Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas. Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks par visiem, un neviens neko nevar izraut no Tēva rokas.”
Tas ir Viņa sevišķais īpašums. Tāpēc, ka to sargā Debesu Tēva roka un nav nevienam iespējams no Viņa rokas tos izraut. Sevišķs īpašums tāpēc, ka Debesu Tēvs tam dod mūžīgu dzīvību, tiem, kas uz Viņa aicinājumu atsaucas un ļaujas pārstādīties Viņa mīļotā Dēla valstībā.
Mūsdienās šim sevišķajam Dieva īpašumam ir ļoti konkrēta nozīme. Tāda taustāma nozīme. Taustāma ir atšķirība starp tiem cilvēkiem, kas ir pārstādīti Kristus Debesu valstībā un tiem, kas gan Dievam pieder pēc radīšanas tiesībām, bet kas tomēr nav pārstādīti Kristus valstībā. Mēs dzīvojam dienās, kad cilvēce, ko Dievs radīja un atpestīja, ko Dievs aicināja, mīlēja, šī cilvēce, kas Dievu tomēr atstāja, atstāja Viņa mīlestību bez atbildes, šī cilvēce aizies bojā. Debesu tēvs to negrib, bet cilvēks to grib. Viņš ir izvēlējies nāves ceļu. Debesu Tēvs sauc vēl no muguras un saka, kāpēc jūs gribat mirt? Bet cilvēks tomēr ietiepīgi paliek uz šī ceļa un šodien mēs dzīvojam laikā, kad šis ceļš praktiski ir jau galā.
Piepildīsies tas vārds, kas ir rakstīts „Zeme un tie darbi uz tās sadegs.” Un ja mēs šodien nolūkojamies uz pasauli, ja mēs gribētu nolūkoties un novērot vēsturiski, tad varētu sacīt, ka šis ugunsgrēks ir jau iesācies. Ko tad citu nozīmē tās raķetes, kas šodien tiek uzstādītas? Ko tad nozīmē tie ieroči, kas 40 reizes var iznīcināt visu dzīvību? Ko nozīmē cilvēku bailes? Tas nozīmē, ka šis noslēgums ir sācis piepildīties. Un, lūk, šajos apstākļos sevišķi konkrēti skan tas vārds, ka neviens neizraus Dieva sevišķo īpašumu no Viņa rokas. Tas ir Dieva sevišķais īpašums. Par tiem Kristus aizlūdz un par tiem Debesu Tēvs saka, „Es tiem dodu mūžīgo dzīvību.”
Es jau droši vien jums stāstīju, ko es dzirdēju no kāda cilvēka, kurš kara laika bija Vācijā. Tur sabiedrotie uzbruka, uzlidoja uz Vācijas pilsētām, un viņi arī interesējās un tiešām arī zināja, kur atrodas kara gūstekņu nometnes. Un pirms nāca uzlidojums, nāca kāda izlūklidmašīna, kas gaisā izlika tādas signālraķetes, kas apspīdēja un apzīmēja visus nometnes stūrus, un tā izveidojās tāds kvadrāts, kura iekšpusē bija drošība. Jo tad, kad nāca bumbvedēji, tie zināja, ka šeit ir karagūstekņi, tie ir mūsu cilvēki, tos mēs nevaram aiztikt. Bieži vien visa pārējā pilsēta tika nolīdzināta līdz ar zemi un aizgāja bojā. Un ja to cilvēki varēja darīt, tad saprotam, ka arī Dievs zinās, kā savus bērnus izglābt. Tos, par kuriem Kristus aizlūdz, kas ir pārstādīti Kristus valstībā.
Šodien ir tā diena, mīļie, kad izšķiras mūsu nākotne. Šodien izšķiras tas, vai mēs esam tie, kurus Dievs saudzēs. Vai mēs esam Viņa sevišķais īpašums? Un kāda ir tā atšķirība, to mēs esam lasījuši. 2. Mozus 19:5 „Bet tagad, ja jūs uzklausīsit Manu balsi un turēsit Manu derību, tad jūs Man būsit par īpašumu visu tautu vidū, jo Man pieder visa pasaule.” Jaunajā Derībā vairakkārt ir rakstīts par ticību, kas parādās darbos. Un šie ir tie darbi, kas ir aprakstīti - ja jūs uzklausīsit Manu balsi un turēsit Manu derību.
Šeit ir rakstīts „ja”. Dievs griežas pie savas tautas, kas saucas Viņa vārdā, kas ir izglābta no Ēģiptes, un Viņš nesaka, ka jūs esat mans sevišķais īpašums, bet Viņš saka vārdu „ja.” Tu esi Israēls, apgraizīts, izgājis cauri Niedru jūrai, bet tagad tas tālākais ir tavās rokās. Ja tu turēsi manu derību un ja tu klausīsi manai balsij. Vai es šodien esmu Dieva īpašums? Vai tu esi Dieva īpašums? Būtu ļoti labi, ja to noteiktu draudzes saraksts. Ja mēs varētu teikt – es esmu draudzes sarakstā, un šis saraksts būs priekšā arī Debesīs, tā es varu būt pārliecināts, ka es esmu Dieva sevišķais īpašums. Bet 2. Mozus grāmatā mēs lasījām, ka tas tā nav. Dievs saka visiem tiem, kas ir Viņa sarakstos – „Ja tu klausīsi manai balsij un turēsi manu derību...” Tas ir jāpārbauda mums pašiem. Mēs nevaram neko teikt cits par citu, bet mums gan būtu ļoti svarīgi zināt, vai mūsu pašu attiecības ar Dievu ir pareizas, un vai mēs šodien esam Viņa derības saitēs. Vai mēs šodien varam droši raudzīties uz priekšu? Vai mēs esam tie, uz kuriem attiecas vārdi – „Kad jūs redzēsit visu to, paceliet savas galvas”?
Lūgsim, lai Dievs mums atklāj, kādas patiesībā ir mūsu attiecības ar Viņu un Viņa svēto derību. Ir ļoti svarīgi zināt un saprast, vai manā dzīvē nevajag kaut ko pielāgot tā, lai manas attiecības ar svēto derību būtu pareizas. Lūgsim, lai mūsu attiecības ar Viņu atjaunotos un pilnveidotos, lai mēs būtu Viņa īpašums šodien un arī tajā dienā, kad visums redzēs atšķirību starp tiem, kas ir Dieva īpašums, un tiem, kas ir atteikušies Viņam piederēt!
