Ir pienācis tas svētīgais brīdis, kad mēs varam pacelt savas galvas no mūsu ikdienas darba un ikdienas gaitām un skatīties uz tām vietām, uz to laiku, kur mēs ceram sasniegt lielāku pilnību un lielāku laimi nekā tā, kas ir sasniedzama šeit virs zemes.
Es gribu jūs aicināt domās pakavēties pie tās laimīgās mājvietas, kur mūsu cilts pirmie vecāki varēja būt laimīgi, kur viņi arī bija laimīgi tikai īsu brīdi, pie tās vietas, kur mēs ceram vēl reizi sastapties un sasniegt to mērķi, kāda dēļ Dievs cilvēku ir radījis.
„Bet čūska bija visviltīgākā no visiem lauku zvēriem, ko Dievs Tas Kungs bija radījis. Tā teica sievai: „Vai tad tiešām Dievs ir teicis: neēdiet ne no viena koka dārzā?”” (1.Mozus 3:1) Lasot šo pantu, droši vien arī jums radās jautājums – kā sātans varēja likt čūskai runāt?
Mēs bieži piedzīvojam to, ka cilvēks nododas sātana kalpībā, tad cilvēks sāk runāt, bet viņš runā to, ko sātans viņam liek. Tā arī kādā gadījumā Jēzus Pēterim sacīja – Viņš nesauca viņu par Pēteri, bet sauca viņu par sātanu, jo Pēteris runāja to, ko sātans viņam šajā gadījumā lika. Bet tagad dzīvnieks – čūska. Vai sātans spēj vadīt arī dzīvniekus? Vai viņš spēj iespaidot arī dzīvnieku pasauli?
Romiešiem 8:21 ir tāds vārds, ko varētu tā arī iztulkot: „Jo arī pati radība reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības.” Viņi vergo, ar citiem vārdiem sakot, sātanam. Un, piemēram, plēsīgie zvēri nodara ļaunu gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem, kam viņi kalpo? Kā nodoms tas ir? Vai tas ir Dieva nodoms, ka viens otru plēstu un apēstu? Nekad ne. Tātad viņi izpilda sātana nodomus. Nu, tas ir pēc grēkā krišanas. Izvēli izdarīja cilvēks, bet līdz ar viņu arī visi viņa padotie, pat arī daba. Pat arī dabas spēki virs zemes šodien tiek sātana izlietoti. Tas nav Dieva nodoms, ka ir plūdi un sausums, un visas bēdas. Tas nav pēc Dieva prāta, bet sātanam ir zināma vara arī pat pār stihijām. Nu tā arī pār dzīvnieku pasauli.
Kāpēc šodien neviens dzīvnieks, cik ir zināms, nerunā cilvēku valodā un neizpilda sātana tāda veida uzdevumu? Jo šodien pietiek cilvēku, kas to dara. Šodien ir lektori un dažādi cilvēki, kas runā sātana vārdus. Bet toreiz nebija neviena cilvēka, kas varētu uzrunāt Ievu vai Ādamu. Tāpēc sātans bija spiests kaut ko meklēt, kādu aģentu no dzīvnieku pasaules. To pārdomājot man vēl radās tāda doma, ka Ādamam un Ievai bija dots uzdevums kopt un sargāt Ēdenes dārzu. Sargāt – sargāt visu, arī dzīvnieku pasauli, sargāt no sātana. Un vai tā nebija jau pirmā paviršība no Ādama vai no Ievas puses, vai no abiem, ka viņi nenosargāja čūsku? Kā tas notika, tas nav aprakstīts, es to nevaru teikt. Bet ja uzreiz manu padoto, it kā manu saimes locekli sātans ņem un dod viņam kādu uzdevumu, tad jau man kā atbildīgajam bija kāda vaina. Un, man liekas, tā arī to varētu saprast.
Bet galvenais, pie kā es šodien gribu pakavēties, ir čūskas raksturojums. Čūska bija „visviltīgākā.” Nu, jūs jau zināt, ka Bībele netika sarakstīta latviešu valodā. Tas viss ir tulkots. Un pamatvalodā tā vārda viltus nav. Tur teikts, ka viņa bija vienkārši gudra. „Gudrs” ebreju valodā var izteikt ar dažādiem vārdiem, bet ir tāds vārds arum. Čūska bija arum. Tur tā viltus nav. Tā ir tāda gudrība. Arī citādāk var izteikt vārdu gudrs. Tomēr arī šo vārdu arum bieži lieto tādā vienkāršā nozīmē kā gudrs. Ne tieši viltīgs, bet gudrs.
Piemēram, izlasīsim Salamana pamācības 14:8. „Sapratīga vīra gudrība ir tā, ka viņš neko savā ceļā neatstāj neievērotu, bet nejēgu ģeķība ir pašapmāns.” Prātīgs vīrs arī tiek nosaukts arum. Viņš ir tāds pats, kāda tiek raksturota čūska. Tātad šis vārds arum apzīmē gudrību vispār. Ja mēs to tā saprotam, tad mēs varētu izlasīt tā, kā tas būtu tuvāk pamattekstam, ka „čūska bija gudrāka nekā visi zvēri laukā.” Un tad lasītu tālāko, kas notiek. Tad mēs šeit saskatītu nopietnu brīdinājumu neaizrauties ar gudrību. Tā bija čūskas nelaime un bija arī Ādama un Ievas nelaime, ka čūska bija gudrāka. Ja viņa būtu mazāk gudra, viņa nespētu izdarīt to, ko tā ir izdarījusi.
Salamana pamācībās 4:5 mēs tiešām esam aicināti meklēt gudrību. Un šis padoms, protams, paliek spēkā: „Pieņemies gudrībā, pieņemies prātā, neaizmirsti un neatkāpies no manas mutes vārdiem!” Ir nepieciešama gudrība gan garīgajā dzīvē, gan arī laicīgajā dzīvē. Par laicīgo dzīvi nemaz nerunājot, ka dažs ir nejēga savā sadzīvē un viņam ļoti grūti iet visādā ziņā, un citus viņš vēl apgrūtina. Bet arī garīgās gudrības trūkums ir liela vaina. Mēs zinām daudzus ticīgus cilvēkus, viņi ir it kā vientiesīgi un it kā sirsnīgi, bet viņi iet pavisam aplamu ceļu. Un kāpēc? – Viņiem nav gudrības. Viņi neko nesaprot no Bībeles. Viņi neprot loģiski apsvērt savu ceļu un Dieva prasības. Mums ir jāmeklē gudrība. Bet kādā ceļā šī gudrība jāmeklē?
Gudrība ir it kā sasniedzama pa daudziem ceļiem jeb daudzos virzienos. Bet Bībele mūs brīdina, ka ir kāds vienīgais, kas mums dod īstu gudrību – to, kas mūs var pasargāt un svētīt. „Gudrības sākums ir Tā Kunga bijāšana, un izprast, kas svēts, tā ir atzīšana.” (Salamana pamācības 9:10) Tātad, ja mums tiek piedāvāta izdevība iegūt gudrību, jājautā, ar ko tā gudrība sākas? Vai tā sākas ar Dieva bijāšanu? Vai tā sākas ar izpratni par to, kas ir svēts?
Dieva baušļi dara gudrus tos, kas šos baušļus ievēro. „Turiet un dariet, jo tā būs jūsu gudrība un saprašana to tautu priekšā, kuras, kad tās dzirdēs visus šos likumus, teiks: tiešām, šī lielā tauta ir sapratīga un gudra tauta.” (5. Mozus 4:6) Gudrība, kas nesaskan ar Dieva baušļiem, tā nav gudrība, kas mums var nest godu cilvēku vai Dieva acīs.
Sātans arī piedāvā gudrību. To gudrību, kas bija čūskai. Un dažreiz ir grūti atšķirt, kāda ir šī gudrība un kurp šī gudrība var aizvest to, kas to ir ieguvis. Tāpēc Dieva Vārds mums sniedz mērauklu, ar ko gudrību nomērīt. Tā kā mēs pērkam kādu drēbi vai kurpes veikalā, mēs mērām un uzlaikojam – vai mērām pēc kāda mēra, vai tas mums der vai neder. Tā arī gudrība, kas tiek piedāvāta pasaulē, mums ir jāmēra ar to mēru, ko mums dod Dieva Vārds.
„Kas jūsu starpā ir gudrs un sapratīgs...” - tātad – vai šī gudrība ir tāda, ko Dievs sauc par gudru un prātīgu? Kā to zināt? – „...tas lai, pareizi dzīvodams, uzrāda savus darbus, darītus gudrā lēnprātībā. Bet, ja jums sirdī ir rūgta skaudība un ķildas, tad nelielieties un nemelojiet pret patiesību. Tā gudrība nav no debesīm, bet no zemes nākoša, no dabas, no sātana; jo, kur ir skaudība un ķildas, tur ir juceklis un visāda nelietība.” (Jēkaba 3:13-16)
Lai arī kāda tā gudrība arī nebūtu, bet ja tur ir ienaids, tur ir ķildas, tur ir aizdomas, tur ir skaudība, tā nerada mieru, bet tā rada sajukumu – tad tā nav gudrība, kas mūs var ievest debesīs. Var būt cilvēkam laba atmiņa, var būt atjautība, dažāda veida veiklība. Bet mums jāskatās – kurp tas ved. Kādā virzienā? Kādus augļus šī gudrība nes? Nu, ja tā nes naidu, ja tā nes dusmas, tad viss tas ir no sātana un labāk būtu, ja mums tās nebūtu.
Dievišķās gudrības pazīmes ir dotas nākamajā pantā (Jēkaba 3:17): „Tā gudrība, kas nāk no augšienes, vispirms ir šķīsta.” Tur nav nekā nešķīsta ne pret Dieva baušļiem, nešķīstas domas, aizdomas, dusmas, ienaids, tā gudrība ir brīva no tā. Tā ir skaidra, itin kā caurspīdīga, atklāta ir šī dievišķā gudrība. „Vispirms ir šķīsta, tad miermīlīga, lēnīga, paklausīga, pilna žēlastības un labu augļu, taisnīga, bez liekulības.”
Prokuroram arī ir gudrība, bet tā nav Dieva gudrība. Advokātam, tam ir dievišķā gudrība. Tam, kas aizstāv. Bet tas, kas saka – tu esi vainīgs no tās puses un tās puses, un visiem ir vainas – tā arī ir gudrība, bet tā nav dievišķā gudrība. Dievišķā gudrība ir pilna apžēlošanās un labu augļu, taisna un bez liekulības.
Šodien daudzi cilvēki novēršas no Dieva, un kas viņiem traucē? Pārāk liela gudrība. Cilvēks ir tik gudrs. Viņš redz, ka Bībelē ne viss tā sakrīt un kā draudzē arī ir dažādi cilvēki un daudz ko viņš tādu redz. Viņš nespēj ticēt un viņš nespēj kalpot Dievam. Un arī mūžību daudzi zaudēs tās gudrības dēļ, ko sātans viņiem piedāvāja, un viņi bija tik lētticīgi un šo gudrību pieņēma.
„Pateicoties Viņam, esat jūs vienībā ar Kristu Jēzu, kas mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu.” (1. Korintiešiem 1:30) Jēzus ir mūsu gudrība. Un ko tas nozīmē? Domāt tā kā Jēzus. Skatīties uz pasauli tā kā Jēzus. Apieties ar līdzcilvēkiem tā kā Jēzus. Tā ir īstā gudrība. Un kāda šī gudrība bija, to mēs lasām Jēzus dzīves aprakstos. Viņam pietika gudrība stiprināt, viņam pietika gudrība, lai dotu cilvēkiem cerību. Viņam pietika gudrība izskaidrot debesu lietas un mūžības lietas.
Bet kas vēl ir rakstīts par šo Kristus, par šo dievišķo gudrību? „Kas ir tik akls kā Mans kalps un tik kurls kā Mans vēstnesis, ko Es sūtu? Kas ir tik akls kā Mans uzticamais, tik akls kā Tā Kunga kalps! Tu esi daudz redzējis, bet neesi to ievērojis; ar vaļējām ausīm tu neesi dzirdējis.” (Jesajas 42:19, 20) Kas tā ir par gudrību? Vai Kristum bija tāda gudrība? Jā! Nav tā, ka viņš nebūtu redzējis. Bet Viņš nav ievērojis!
Viņš nāca pie savējiem, un savējie teica – mums priekš tevis vietas nav. Ja tu gribi, tu vari iet kūtiņā. Viņš to nav ievērojis. Mēs ticam, Viņš arī tad jau varēja atgriezties Debesīs. Un Debesu Tēvs un Debesu eņģeļi sacītu: „Viss ir labi.” Viņš nav ievērojis to, ka Dieva tauta Viņu negaida. Un tālāk mēs redzam, kādi bija Viņa mācekļi. Vai Viņš to neredzēja? Vai Viņš to nesaprata? Un tomēr Viņš viņus mācīja un žēloja, un svētīja, un lika viņiem atkal atpūsties un atspirgties, un apsolīja, ka neviens neizraus tos no Viņa rokas.
Starp Viņa mācekļiem viens bija Viņa nodevējs. Vai Jēzus to zināja? Vai Jēzus to redzēja? Redzēja, bet vai Viņš to likās redzam? Vai Viņš viņam nemazgāja kājas? Vai viņš viņam nedeva vislielākās svētības un izdevības, kādas tikai varēja, un pat tad, kad viņš nāca ar karavīru pulku pret Viņu – kā Jēzus viņu nosauca? Viņš saka: „Draugs, kāpēc tu esi šeit?”
Cits gan teiktu – nu, tas ir lētticīgs. Tas nu gan neko nesaprot. Ap viņu tin tādu sazvērestību, tādos tīklos viņu ietin, viņš neko nesaprot! Jā, tā par Viņu bija rakstīts! Viņam bija tā gudrība, kas tic visam, kas panes visu un cer visu. Viņš redzēja visu, bet viņš visu redzēja cerības rožainā gaismā.
Jūs būsiet dzirdējuši to stāstu par vienu no lielajiem tēlniekiem, ka viņš ir gājis ar vēl kādu pa akmens lauztuvi un viena klints bluķa priekšā ir apstājies un stāvējis ar apskaidrotu seju un tik laimīgs un tik priecīgs, un starojošām acīm noskatījies uz to klints bluķi. Un tas pavadonis brīnījās – viņš domā – nu ko viņš te tādu ieraudzījis. Viņš saka: „Ko tu tādu redzi tajā akmenī?” Tēlnieks atbild: „Es redzu šeit eņģeli un es gribu viņu atbrīvot!” Viņam bija nodoms, tāda iecere, ka no šī klints bluķa var izkalt eņģeļa tēlu. Un viņš šajā cerībā redzēja jau šo tēlu gatavu.
Un tādu eņģeli Jēzus redzēja visos. Redzēja arī Jūdā, redz arī tevī un manī. Un to, ka mēs tādi neesam un varbūt arī netuvojamies šim mērķim, to Viņš it kā neredz, jo Viņš tic un cer uz visu labo, kas ir cilvēkā. Tāda ir īstā gudrība, cerības gudrība, mīlestības gudrība, miera gudrība, saticības gudrība. Tā, mīļie, ir mūsu lielā vajadzība. Un šodien es gribu pats lūgt un arī jūs aicināt lūgt, lai Dievs mums šādu gudrību dod. Un ir labi, ja mēs lūdzot varam atsaukties uz kādu apsolījumu. Vai ir arī tāds apsolījums – ja mēs lūdzam no Kunga gudrību? Jā, tik skaidri pasacīts, tas ir tā kā bankā, - kam trūkst gudrības, lai lūdz, un viņam dos, jo Kungam nav žēl, un dos bez mēra. Tātad mēs varam atsaukties uz šo apsolījumu. Es jūtu, ka tā ir mana lielā vajadzība, un ja jūs jūtat to pašu, tad lūgsim, lai mūsu gudrība būtu tā, ka mēs dzīvotu, domātu, runātu un darītu tā, kā Jēzus ir darījis. Un lai Kungs pēc Sava apsolījuma uzklausa mūsu lūgšanas!
(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)
