(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)
„Un, ja kāda valsts savā starpā sanāk naidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt.” (Marka 3:24)
Tā ir svarīga un dramatiska patiesība, ko Kristus atklāj mums. Senie romieši arī šo patiesību izteica tādā politiskā gudrībā. Viņi sacīja: „Skaldi un valdi!” Viņi centās sašķelt tās tautiņas, kas bija viņu kaimiņos, un pēc tam uzvarēt vienu un arī otru pusi. Un ar šīs metodes palīdzību, kā jūs zināt, senā Roma pakļāva sev pasauli.
Mūsu ienaidnieks – sātans jeb velns – tādā pat veidā cenšas pasauli pakļaut sev. Ienaidniekam ir izdevies radīt atsvešināšanos, radīt plaisu starp cilvēku un Dievu. Un mēs šo plaisu šodien redzam cilvēku apziņā. Ir cilvēki, kas pilnīgi nepazīst Dievu, it kā viņi būtu radušies no nekā. It kā Dievs nebūtu tas, kas liek saulītei spīdēt un lietum līt pār šiem cilvēkiem. Ir cilvēki, kas ir tik tālu attālinājušies no Dieva, ka viņiem nav skaidrs, vai Viņš vispār ir. Un ir tādi, kas domā, ka Viņa vispār nav.
Ienaidniekam ir izdevies radīt ienaida plaisu starp atsevišķām tautām un atsevišķām valstīm. Šis ienaids atņem cilvēcei visu, kas tai ir. Cilvēce strādā cauram maisam, tukšam makam. Un noliek visu to, ko tā iegūst, uz šī naida altāra. Katru minūti bruņošanās vajadzībām pasaulē tiek izlietoti miljoniem dolāru. Tas nozīmē, ka visi pūliņi, ko cilvēce pūlējās, tas viss tika nolikts uz šī ienaida altāra. Tas iekrita viss tai naida bezdibenī, ko sātans ir radījis starp tautu un tautu, starp valsti un valsti.
Sātanam ir izdevies radīt plaisas katras tautas vidū, katrā slānī, katrā organizācijā. Pagājušā ziemā es izlasīju sludinājumu kādā vietējā avīzē, ka Jelgavā ir tāda skrējēju biedrība, klubs, kur apvienojas vecāki cilvēki, kas nodarbojas ar kustībām, ar skriešanu veselības saglabāšanai. Man šī lieta interesē un es domāju – man tur arī vajadzētu piedalīties. Es arī kādreiz to daru. Un tā es aizgāju. Tur visi tika ielūgti uz pilnsapulci. Tur bija ļoti maz cilvēku. Es nezinu, varbūt pat mazāk nekā 10. Bet biju pārsteigts, ka arī šī organizācija bija sašķēlusies vairākās daļās. Kas tur viņiem bija, ko dalīt? Un tomēr asi vārdi, asi izteicieni. Viens apvaino otru, viens nevar ar otru saprasties.
Sātanam ir izdevies radīt plaisu cilvēces pamatšūnā – ģimenē. Daudzas ģimenes ir jau pilnīgi sairušas un neturas vairs kopā. Citās ģimenēs pastāv tāda klusa plaisa, kas tomēr atņem laimi, atņem arī prieku. Izdodas sātanam palaikam arī Dieva draudzē radīt klusāku vai skaļāku neizpratni vai pārpratumus. Tāds ir sātana darba rezultāts. Un mums nevajadzētu aizvērt acis viņa darba veiksmju priekšā.
Efeziešiem 2:13, 14 Dieva Vārds saka, ka Dieva Dēls ir nācis, lai izārdītu sātana darbu. Sātans ir nācis, lai izārdītu mūsu laimi, lai izārdītu mūsu draudzi, lai izārdītu mūsu ģimeni, lai izārdītu cilvēci. Bet Dieva Dēls ir nācis, lai izārdītu sātana darbu, un lai viņa darbs nevarētu gūt panākumus.
Un ko Dieva Dēls darīja?
„Bet tagad jūs esat Kristū Jēzū; jūs, kas kādreiz bijāt tālu, Kristus asinīs esat kļuvuši tuvi. Jo Viņš ir mūsu miers: Viņš abus darījis par vienu un noārdījis starpsienu, kas mūs šķīra, proti, ienaidu.”
Varbūt mēs ar kādu cilvēku esam bijuši tālu viens no otra, varbūt viņš bija otrā bezdibeņa malā un liekas, ka tur ir tāds naids un tāda nesaprašanās, ka mēs tur nekad nevarēsim sastapties un saprasties. Bet Kristū Jēzū „jūs, kas kādreiz bijāt tālu, Kristus asinīs esat kļuvuši tuvi. Jo Viņš ir mūsu miers: Viņš abus darījis par vienu,” lai kas tie abi arī nebūtu.
Lai cik tālu tie abi nebūtu bijuši viens no otra, Kristus ir darījis abus par vienu. Jūs droši vien esat redzējuši mūsu žurnālos tādu ilustrāciju, ka Kristus ar vienu roku apkampj mūsu zemeslodi un ar otru roku Viņš apkampj Debesu troni augstībā. Un tā Viņš ar savu mīlestību vieno jeb dara abus par vienu. Lai cik liela arī nebūtu pretruna, atšķirība starp grēcīgo pasauli un šķīstajām debesīm, Kristus no abām lietām spēj darīt vienu. Un tā tas ir visu cilvēku starpā, katrā cilvēces līmenī.
Kā Kristus to ir darījis? Gribu uzsvērt sevišķi divus aspektus, divus darbus, ko viņš veica. Zeme, planēta, uz kuras mēs dzīvojam, ir it kā šaura. Un cilvēku intereses bieži krustojas uz šīs planētas. Bet Jēzus sacīja: „Mana Tēva namā ir – (cik mājokļu?) - daudz mājokļu.” Tur neviena intereses nekrustojas. Tur neviens otram netraucē būt laimīgam. Tur ir vieta visiem. Ja mēs ticam tam, tad mūsu konflikti nobāl, tiem nav nekādas nozīmes. Šeit ienaidu izraisa cilvēku raksturi. Raksturi ir krituši, neatgriezti. Raksturi ir dusmīgi, nepiedevīgi, godkārīgi un mantkārīgi, un kalpo vēl citām kārībām. Ļauna sirds, asa mēle, tas ir tas, kas mūsu starpā rada plaisas un konfliktus.
Bet Jēzus nāca un sacīja:
„Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi.” (Ecēhiēla 36:26)
Ja mēs paturam mūžīgo cerību, ja mēs pieņemam jaunu sirdi, tad izzudīs arī plaisas un ienaids, kas varētu būt starp mums un Dievu, starp mums un mūsu līdzcilvēkiem. Ja kāds no mums ir piedzīvojis varbūt ģimenē, varbūt draugu starpā kādreiz kādu konfliktu, varbūt skaļu, varbūt klusu, un ja pēc tam ir atjaunots miers un uzticēšanās, nu kā mēs jūtamies pēc tam? Es domāju – ļoti laimīgi.
Vēl daudz lielāka laime, ja atjaunojas vienprātība starp cilvēku un Dievu, starp cilvēku un visu universu. Mēs saprotam, ka daba vairs nav mūsu ienaidnieks, cilvēki nav mūsu ienaidnieki, nākotne nav mūsu ienaidniece. Ar visu tagad mēs esam saskaņā. Cik liela ir šī laime! Šādu laimi, mīļie, mums ir atnesis Jēzus Kristus! Jēzus šo laimi mums ir sagādājis par ļoti dārgu maksu. Viņš ņēma uz Sevi atsvešinātības lāstu, konflikta, strīdu un naida lāstu. To Viņš uzņēma uz Sevi un pats šo rūgto kausu izdzēra līdz pēdējam pilienam.
Tikko Jēzus bija piedzimis vēl kā mazs bērniņš, pasaule Viņu sastapa ar rūgtu naidu. Šūpulī Viņam bija jāsastopas ar neizpratni un naidu. Hērods Viņu turēja aizdomās, ļaunās un nepamatotās aizdomās, ka Viņš ir piedzimis, lai viņam atņemtu troni. Un dzinās pakaļ mazajam bērniņam, lai Viņu iznīcinātu.
„Jo pat Viņa brāļi neticēja Viņam.” (Jāņa 7:5) Nu, ja kādam no mums ir brāļi, vai tas ir viegli, ka mans brālis man netic? Viņš saka – tu neesi tas, tu nerunā to, es nevaru ticēt. Tas ļoti sāpēja arī mūsu Kungam un Glābējam. Mīļotā tauta, kuru Viņš mīlēja, kuras dēļ Viņš asaras lēja, kuru Viņš gribēja sakrāt, kā vista sakrāj savus cālīšus, mīļotā tauta Viņu ienīda, mīļotā tauta Viņu nodeva nāvei. Un kā mēs lasām Mateja evaņģēlijā – aiz skaudības.
Viņš nāca, lai darītu tautu laimīgu, bet tauta Viņu nesaprata, radās kāda skaudība bez pamata, kāda naida plaisa, un šīs skaudības dēļ Jēzu nodeva nāvē. Un beigās nāca viss tas briesmīgākais. Atšķirtība no Dieva. Mēs arī vērojam savas attiecības ar Debesu Tēvu. Un mēs jūtamies dažreiz Viņam tuvu un dažreiz it kā attālināmies. Nu, tas ir ļoti briesmīgi. Un tomēr tādos brīžos, kad mēs nejūtam Dievu tik tuvu, tad tomēr Dievs mums sūta kādu Savas labvēlības gaismas stariņu. Un mēs arī vistumšākajos dzīves brīžos šo stariņu izjūtam un ieraugām, un it kā zemapziņā saprotam, ka tomēr nevar būt, ka Dievs mani būtu atstājis, taču Dievs šodien ir ar mani.
Bet Jēzus bija šķirts no Debesu Tēva un izbaudīja visu šīs atšķirtības baismo tumsu.
„Bet no sestās stundas tapa tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai. Bet ap devīto stundu Jēzus sauca stiprā balsī: „Ēli, Ēli, lamā zabahtani?” Tas ir: „Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?”” (Mateja 27:45, 46)
Mēs dažreiz pārspīlējam savās sāpēs, mēs lauzām rokas un sakām: „Viss ir pagalam, visi mani ienīst un viss ir pazudis.” Bet tas ir tikai tā runāts. Patiesībā ne viss ir pagalam un ne arī kāds mūs ir ienīdis, nedz arī viss ir pret mums. Bet mēs kā cilvēki dažreiz pārspīlējam.
Kristus pie krusta nepārspīlēja. Viņš tiešām bija atšķirts no Dieva. Viņš izbaudīja to tumsu, kurā nebija neviena Dieva labvēlības gaismas stariņa. Jo visas pasaules grēki - tie bija tas bezdibenis, kas Viņu šķīra no Debesu Tēva. Jūs zināt, kā eņģeļi gribēja Viņam steigties palīgā, Ģetzemanes dārzā bija kāds eņģelis, kuram vēl atļāva Viņu stiprināt, un bija eņģeļi, kas gribēja steigties stiprināt arī pie Golgatas, bet viņi nedrīkstēja iet, jo Jēzum šī atšķirtība bija jāizbauda pilnībā.
Mīļie, to Jēzus piedzīvoja, lai mums tas nebūtu jāpiedzīvo. To Jēzus piedzīvoja, lai mēs varētu būt laimīgi vienprātībā ar Dievu, ar cilvēkiem, ar agrākiem saviem ienaidniekiem.
„Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā Mēs esam viens.” (Jāņa 17:22)
Jēzus atdeva Savu godību, lai mēs būtu viens ar Dievu, lai mēs būtu viens savā starpā. Lūgsim, lai šī dāvana būtu mūsu pastāvīgā daļa. Un darīsim no savas puses visu, lai šo dāvanu saglabātu!
