Šinī stundā ir atvērti debesu vārti. Dievs vēlas sūtīt mums to, ko mēs no Viņa sagaidām. Mums ir daudzas vajadzības, kuras mēs paši nespējam apmierināt, jo mūsu spēki nav lieli, apstākļi nav mūsu varā, un tā tālāk. Katrs lūgšanu brīdis ir atslēga mūsu dzīves problēmu un grūtību atrisinājumam.
Kā pantu, kas varētu mums atgādināt par mūsu lielajām vajadzībām, vēlos kopā ar jums lasīt 1. Ķēniņu 12:28, 29 - „Un ķēniņš vaicāja pēc padoma un lika darināt divus zelta teļus, un sacīja ļaudīm: "Tas ir par tālu, lai ietu uz Jeruzalemi; lūk, Israēl, tavi dievi, kas tevi izveduši no Ēģiptes zemes!" Un viņš novietoja vienu no tiem Bētelē, bet otru - Danā.”
Dievs bija paredzējis un pavēlējis, ka viņa pielūgsmes vieta, vieta, kur pienesīs upurus, būs Jeruzalemē. Viņš vēlējās, lai Viņa bērniem ir viens Kungs, viena ticība, viena kristība, viens templis, viens upuris. Bet ķēniņš Jerobeāms, par kuru šeit ir runa, viņš pats sevi iecēla par ķēniņu, viņš prata sev piesaistīt daļu no Israēla un viņš, protams, negribēja, lai tauta turpina iet uz Jeruzalemi, jo tur bija dievišķais templis. Bet tur bija arī likumīgais Jūdas valdnieks, ķēniņš no Dāvida cilts. Nākot uz Jeruzalemi, tautai vajadzēja saprast, ka Dievs prasa, lai Viņam būtu viena tauta, lai tā būtu vienprātīga.
Un tāpēc Viņš uzcēla zelta teļus, divus pie tam, vienu ziemeļos, otru dienvidos, un, lai pierunātu tautu, ka tā apmierinātos ar šiem zelta teļiem un neietu uz Jeruzalemi, viņš izmantoja tautas kūtrumu. Viņš sacīja: „Tas jums ir par tālu un par daudz! Skaitiet, cik paiet stundas, kamēr jūs tiekat uz Jeruzalemi, cik lielas grūtības jums ir jāpanes, ja jūs gribat iet uz Jeruzalemi. Pietiek, ja jūs Dievu pielūgsiet šajā vietā!” Un tā šie divi zelta teļi arī kļuva par slazda valgu daudziem no izraēliešiem.
Ar šo savu rīcību Jerobeāms attēlo un brīdina mūs par to, ko dara cits patvarīgs valdnieks, kas ir uzkundzējies pār šo zemi un grib valdīt arī pār mums. Tas ir sātans. Viņš nav šīs zemes likumīgais valdnieks, viņš nav ne tavs pestītājs, ne tavs radītājs, nedz arī tavs tiesnesis. Bet viņš grib pār tevi valdīt. Un lai tevi paturētu un lai mani paturētu savā iespaidā, viņš apelē uz mūsu kūtrumu, viņš saka: „Nevajag par daudz darīt! Kalpot tā kā Dieva Vārds prasa, tas ir ļoti daudz. Nevajag tik daudz! Dari kaut ko mazāk.” Un tad Viņš mums pasaka priekšā to mazāko devu un tā mūs noved viņa iespaidā.
„Neejiet uz Jeruzalemi, tā jums ir par tālu!” Jeruzalemē bija upuri, kas attēlo Dieva Jēru - no rīta upura jērs un vakara upura jērs, tas attēlo Jēzu Kristu, un šodien daudziem sātans saka: „Vajag jau ticēt Dievam. Kaut kas jau ir pasaulē. Ir jau arī kaut kāda augstāka vara. Bet taisni iet uz Jeruzalemi, ticēt, ka Jēzus ir miris, ka Dieva Dēls ir miris par tevi, ka Viņa asinīm ir kāds sakars ar tavu dzīvi, tas ir par daudz. Tas ir par daudz fanātiski. Nevajag tik tālu reliģijā iedziļināties. Tu vari būt ticīgs, bet kāpēc tev būtu jāpārbauda sevi, vai tev nav kāds grēks, tad tev ir jāatgriežas, tev ir jāreformējas – tas arī tev par daudz, tas tev nemaz nav vajadzīgs! Neej pie Dieva baušļiem, tu vari dzīvot godīgi pēc cilvēku mērauklas.” Cik daudz nav to cilvēku, kas saka: „Es nevienam ļaunu nedaru, ko tad lai es vēl vairāk daru?” Nu jā, Dievs vēl prasa to un to! „Nu tas jau ir par daudz, nevajagas būt fanātiskam!”
Neej uz draudzi! Kāpēc tu nevari būt ticīgs savās mājās? Mājās tev ir grāmatas, tu vari uzgriezt radio pārraides latviešu valodā un arī citās valodās. Tu vari Dievu pielūgt, bet kāpēc tev vajag taisni saistīties? Tur tev uzliks kādas zināmas prasības, tur tu būsi brālis vai māsa daudz un dažādiem cilvēkiem. Tie cilvēki ne visi ir ideāli. Citi ir ar vājībām. Tas ir par daudz! Pietiek ar to, ka tu vispār esi ticīgs un tomēr savā sirdī tu kaut ko esi saglabājis.
Atklāti nostāties, ka tu esi ticīgs, priekš kam tas ir vajadzīgs? Vai tas nav par daudz, ka arī darbā zina, ka tu esi ticīgs, lai arī skolā zina, ka tu esi ticīgs, lai visi kaimiņi tevi sauc par „sektantu”, priekš kam tas ir vajadzīgs? Tu jau vari savu Dievu klusībā, savā sirdī pielūgt vai citādāk turēt savā sirdī un būt tāds cilvēks, kā visi pārējie.
2. Timotejam 3:5 ir runa par cilvēkiem, kuriem ir gan Dieva bijāšanas izskats: „Izrādīdami ārēju svētbijību, bet tās spēku noliegdami.” Tātad tev jau nav jābūt par ateistu vai par zaimotāju, tu vari arī tāpat cienīt visu, kas svēts, bet taisni ar spēku kaut ko darīt, kaut ko lauzt savā dzīvē, varbūt pat vēl jaukties otra cilvēka dzīvē, iespaidot savas ģimenes dzīvi, tas jau ir par daudz. Kāpēc tev tik daudz ir vajadzīgs? Nu tas ir Jerobeāma padoms, tas ir sātana padoms, un vai maz ir tādu cilvēku, kas šo padomu pieņem? Tādu cilvēku ir daudz. Un viņi saka: „Man jau arī ir kaut kas sirdī, bet tas, ko jūs darāt, vai tas ir vajadzīgs?” Tie kalpo Dievam, ja tā vispār ir kalpošana, pie Jerobeāma altāriem. Pie tiem, ko viņš pats ir uzcēlis, kur var pielūgt vai pienākt bez grūtībām un bez upuriem.
Ar šo padomu sātans nāk arī pie ticīgajiem. Viņš saka: „Tu jau vari būt ticīgs un labi, ka tu esi ticīgs. Bet nedari par daudz! Apmeklēt katru sapulci, tik daudz sapulču, katru nedēļu vairākas sapulces. Vai tas nav par daudz? Mācies no tiem, kuri pa retam atnāk! Un tāpat viņi ir labi un ticīgi cilvēki. Uzņemties draudzē vēl kādu darbu, kādu pienākumu – vai tad tev ir par maz pienākumu? Tev ir ģimenē pienākumi, tev ir darbā pienākumi un tur jau galu galā ir mācītājs un tie, kam tā lieta vairāk padodas un vairāk patīk, bet kāpēc tev vēl vajag draudzē pildīt kādu darbu? Nu, tev ir Bībele un tas ir Dieva Vārds, dievkalpojumā tu vienmēr to klausies, bet tagad lasīt vēl darba dienās Bībeli – vai tas nebūs par daudz? Un vēl apmeklēt kādu slimnieku, apmeklēt kādu interesentu, tas arī būs par daudz, vai tik daudz Dievs prasa, vai tas tev nebūs par grūtu? Kaut ko upurēt – vai tad nepietiek, ka tu tici? Bet tagad vēl ir jāupurē!”
Es atceros, kad es pirmo reizi atstāju darbu, patiesībā vēl nebiju atstājis, bet biju iesniedzis atlūgumu atbrīvot mani, jo tur man spieda strādāt arī svētajā dienā, tad mans priekšnieks, tāds labsirdīgs vīrs, nāca mani pārliecināt, ka man to nevajadzētu darīt. Nu, viņš teicās, ka arī pats ir ticīgs. Un tad viņš teica: „Jūs ticat, es arī ticu, bet vai tas nebūs par daudz, ka jūs tagad paliekat bez darba, kur jūs iesiet? Un līdz ar to radīsies grūtības – vai tas ir vajadzīgs? Nu, kad es viņam norādīju uz Kristu, ka Kristus ir lielu upuri pienesis, daudz lielāku nekā aiziet no darba, tad viņš arī nepalika klusu. Viņš saka: „Kristum jau vajadzēja atpirkt cilvēci, bet jums jau to nevajag darīt.” Tā kā sātanam ir daudz argumentu, lai sacītu – tas ir par daudz.
Es atceros kādu mīļu māsu, kurai es jutos spiests aizrādīt kaut ko par viņas rīcību sakarā ar citiem cilvēkiem, ka Pestītājs tā nav darījis, kā viņa dara. Pestītājs pavisam citādāk rīkojās līdzīgā situācijā. Nu, viņa saka: „Es jau neesmu Dieva Dēls, es jau neesmu Jēzus Kristus.” Tātad pilnīgi iet Jēzus pēdās, tas ir par daudz, labi, ka es tā mazliet pietuvojos, es eju blakus, bet taisni darīt tā kā Kristus, tā upurēties, paciesties, pazemoties, mīlēt! Sātans saka – tas tev ir par daudz.
Apustuļu darbu 5. nodaļā ir minēti vīrs un sieva. Jūs viņus pazīstat. Viņi bija pārdevuši savu māju, savu zemi, un daudzi atdeva to maksu mācekļiem, tas ir slimo un trūcīgo vajadzībām, bet viņi savā starpā apspriedās un domāja – nu, upurēt vajag… Bet visu atdot… Un tad tur skanēja tas vārds – tas būs par daudz! Bet arī atklāt to, ka mēs nedodam visu, atklāt savu mazticību, nu tas arī būs par daudz, tas būs par daudz pazemojoši. Un tā viņi nolēma, ka ies tādu mērenu ceļu, ka viņi drusku arī iedos no tās naudas un arī neatklās to, ka viņiem trūkst ticības, un pateiks: „Nu tas ir viss un vairāk neprasiet!” Jūs zināt, ar ko šis ceļš beidzās. Un tā arī mēs bieži aizbildināmies paši savā vidē. Varbūt tas ir arī savas ģimenes lokā. Un ja mūsu prātā izskan – par daudz! – tad jautāsim, vai tas nav sātana padoms? Vai tas nav sātans, kas saka – tikai nedari par daudz!
Jūs atceraties gadījumu, kad Mozus gāja pie faraona un lūdza, lai viņš atlaiž izraēliešus. Tad arī faraons lietoja šo izteicienu. Un viņš saka – tikai neaizejiet par tālu! Jūs varat iziet, bet tālu iet tuksnesī, tas būs par daudz. Neņemiet savus bērnus līdzi, tas būs par daudz! Tā bija sātana valoda un, ja viņš nevar mūs tieši frontālā uzbrukumā pārlauzt un piedabūt pie tā, ka mēs visam pagriežam muguru, tad viņš saka: „Dari, bet nedari par daudz. Nepazemojies par daudz, neupurē par daudz, nemīli par daudz! Dari visu to ar mēru.”
Marka 10:33 skan cita balss: „Redzi, mēs ejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos augstajiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tie Viņu notiesās uz nāvi un Viņu nodos pagāniem.” Jēzum noiet uz Jeruzalemi nozīmēja visu. Tas nozīmēja atdot visu. Vai arī Viņam sātans nebija sacījis, ka tas ir par daudz? „Tev pietiek ar to, ka Tu esi nonācis no Debesīm un Tu esi šeit pazemojies, tu esi silītē gulējis Betlēmē, cik tas ir pazemojoši! Tu biji namdara darbnīcā kā cilvēks, bet tagad pietiek! Es tev došu visas valstis un to godību, ja tu pielūgdams manā priekšā zemosies!”
Iet uz Golgātu, tas ir galvu nolikt, mazgāt kājas Jūdam, aizlūgt par tiek, kas Viņu sita krustā, mirt, Dieva atstātam, cilvēku atstumtam – tas bija ļoti daudz, bet Jēzum tas nebija par daudz. Un tad, kad Viņam pēdējos agonijas brīžos tuvojās rakstu mācītāji un priekšnieki un kārdinādami sacīja: „Nokāp no krusta, tad mēs pārliecināsimies, ka Tu esi Dieva Dēls!”, Jēzus neizgāja uz to. Viņš vēl nebija pietiekoši cietis, un izdzert rūgto malku, rūgto biķeri līdz pēdējam pilienam – tas viņam nešķita par daudz.
Vērosim, ko prasa mūsu ceļš uz Jeruzalemi. Un ja arī šis ceļš varbūt dažreiz prasa kaut ko no mums vairāk, neteiksim, ka tas prasa par daudz! Nenovērsīsimies un neskatīsimies uz tiem cilvēkiem, kas dara mazāk! Tā ir patiesība. Ir cilvēki, kas dara bezgala maz. Kas kalpo Dievam bezgala maz, kas tic maz, kas mīl maz, kas upurē maz, kas ļoti mazā mērā līdzinās savam Pestītājam. Tādu cilvēku ir ļoti daudz. Bet tā nav mūsu priekšzīme, tas nav mūsu piemērs un tas nav ceļš, kas ved uz laimi un ved uz Debesīm. Bet skatīsimies, nolūkosimies uz to, kam nekas nebija par daudz. Nolūkosimies uz tiem cilvēkiem, kuri cieši staigāja Pestītāja pēdās, kuri nesa lielus upurus un tiem arī tas nelikās par daudz. Lai Dievs dod prieku mūsu ceļam, kur gāja Jēzus! Lūgsim pēc šī prieka, lūgsim pēc acu zālēm, kas mums palīdzētu katrā savā dzīves brīdī salīdzināt savu dzīvi ar Jēzus dzīvi, salīdzināt Dieva prasības ar mūsu prasībām, kuras izpildīja mūsu Pestītājs, un kaut Dieva prātu pildīt, kaut līdzināties Jēzum nekad nebūtu par daudz!
(Autors – Īzaks Kleimanis)
