Svētajos rakstos ir aprakstītas vairākas katastrofas – gan Noas plūdi, kas aptvēra visu tā laika apdzīvoto zemi, gan arī mazas katastrofas, kas iespaidoja tikai kādu konkrētu pilsētu. Sodoma gāja bojā, Jeruzaleme gāja bojā, un tā arī vēl citas. Šie apraksti ir sevišķi nozīmīgi, jo tie atgādina par to, ko mūsu laikā mēs piedzīvosim visas planētas mērogā. Un viss tas interesantākais un svarīgākais šajos aprakstos ir tas, ka bija cilvēki, kas tika izglābti. Lielajos plūdos bija ģimene, kas tika izglābta, Sodomā tika izglābti, arī no Jeruzalemes izbēga mācekļi, kas bija brīdināti un kas brīdinājuma vēsti ņēma vērā.
Šobrīd gribam kavēties pie kādas domas sakarā ar Sodomas bojāeju un ar to, kā Lats no tās izglābās. „Un, tiklīdz rīts ausa, eņģeļi skubināja Latu, teikdami: "Celies, ņem savu sievu un abas savas meitas, kas atrodas še, ka tu neej bojā šīs pilsētas nozieguma dēļ. Bet viņš vēl kavējās. Tad tie vīri satvēra viņu pie rokas, tāpat viņa sievu un abas viņa meitas, tāpēc, ka Tas Kungs gribēja viņus pataupīt, un tie viņu izveda un atstāja ārpus pilsētas. Un notika, kad tie bija viņu izveduši ārā, kāds sacīja: "Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, ka tu netiktu iznīcināts."” (1. Mozus 19:15-17)
Manu sirdi visvairāk uzrunā vārdi, „…Tas Kungs gribēja viņus pataupīt.” Daudz cilvēku bija Sodomā, bet par vienu cilvēku un viņa ģimeni ir rakstīts, ka Kungs viņus gribēja pažēlot. Nevienu citu eņģeļi nesatvēra aiz rokas, nevienu citu tik ļoti nebrīdināja, kā šo cilvēku, ko Kungs žēloja. Jau iepriekš viņu pasargāja no Sodomiešu uzmākšanās. Jūs atceraties, ka sodomieši naktī aplenca Lata māju, bet eņģeļi viņu pasargāja. Un beigās eņģeļi satvēra viņu pie rokas, kad viņš kavējās. Kāpēc Dievs Latu žēloja vairāk par visiem sodomiešiem?
Bija starpība. No tā, ko mēs zinām, varam spriest, ka starpība bija. Eņģeļi nāca ceļinieku izskatā vēlā vakara stundā. Neviens viņus neuzaicināja pie sevis un neviens neatvēra savas durvis ceļa gājējiem. Tikai viens to darīja, un tas bija Lats. Lats noteikti bija ticīgāks nekā pārējie sodomieši. Viņš ticēja Dieva brīdinājumiem, un viņa paša znoti, dzirdot šos brīdinājumus, neticēja viņam. Un noteikti, lai gan tas nav tik sīki aprakstīts, bet mēs varam domāt, ka Lats nebija tik samaitāts kā pārējie sodomieši.
Ne jau ar saviem nopelniem Lats varēja tikt izglābts, bet noteikti viņa lielākā cenšanās, lielākā ticība, lielākās ilgas pēc taisnības, pēc svētuma, bija tie, kas pievērsa Dieva uzmanību. Dievs viņu vairāk audzināja un arī vairāk žēloja.
Ja mēs domājam par to - kāpēc Dievs mūs žēlo vairāk par citiem cilvēkiem? Tas taču tā ir. Kāpēc Viņš žēlo? Bieži vien, domājot par sevi un savu pagātni, varbūt par bērnību, mēs atrodam kaut ko, par ko varētu domāt, ka tas pievērsa Dieva uzmanību mums.
Kāds brālis atgriezās no tādas vides, kura bija ļoti tālu no evaņģēlija. Viņš bija noziedznieks un, būdams notiesāts par savu noziegumu, viņš tur nometnē atgriezās pie Dieva. Vēlāk, kad es viņu sastapu, es viņam jautāju: „Kā tev radās interese?” „Jā,” viņš saka, „man bija interese jau kopš bērnības. Un es gan nesapratu un gāju pretējos ceļus, un iesaistījos bandā…” Un kas tur vēl viss nebija viņa dzīvē, un tomēr viņam viss dievišķais likās svarīgs un svinīgs, un nozīmīgs.
Pazīstu kādu sievieti, kas Latgalē ir dzimusi tādā apvidū, kur Bībeli nelasa, bet stingri turas pie citām reliģiskām tradīcijām. Un man arī interesēja, kā viņa varēja atgriezties pie Kristus. Kā tas nāca, ka no tik daudziem cilvēkiem, no tik lielas ģimenes, no tik liela apvidus viņa viena varēja ieklausīties vēstī, kurā pārējie neklausījās? Un atkal dzirdēju stāstu par tādu sevišķu viesmīlību.
Viņa pieņēma vienu nabaga ceļotāju un atdeva viņam savu gultu, un pati gūlās uz grīdas un kā tas nabags viņu svētīja un novēlēja, lai Dievs viņai dotu debesu valstību. Un no tā brīža viņai it kā atvērās acis un kad viņa tikai pirmo reizi saskārās ar mūsu sludināto Bībeles vēsti, viņa saprata, ka tā ir debesu valstība, ka tā ir jāpieņem.
Es domāju, ka mēs no tā varam secināt, ka mums vajag Dievu meklēt ne tikai tā, ka mēs Bībeli pētām vai ievērojam Dieva baušļus, bet mums vajag pie klusā paskubinājuma, kad Svētais Gars mums liek kaut ko labu darīt, vai tā būtu viesmīlība, vai tā būtu kāda labdarība, vai pacietības parādīšana, mums jābūt atsaucīgiem uz to. Šodien ir daudzi cilvēku, kas dzīvo ap mums, bet viņi ir garīgi miruši un nav uzņēmīgi ne pret ko, kas ir saistīts ar mūžību, kas ir saistīts ar Dievu. Domājams, ka šie cilvēki kādreiz tika aicināti kaut ko labu darīt, kaut ko labu pateikt, kaut ko labu varbūt iedot, bet viņi strupi noraidīja šos aicinājumus. Vienu, otru, varbūt trešo, un tagad viņi kļuva tik cieti, tik neuzņēmīgi, ka viņi tiešām nevar saprast to, ko Dievs saka katram cilvēkam, lai tas izglābtos.
Cik liela nozīme ir Dieva žēlastībai mūsu glābšanā?
Lats kavējās. Viņš zināja, viņš tika brīdināts. Un tomēr viņš kavējās. Vai tas mums neatgādina to, kas notiek mūsu dzīvē? Mēs teiksim – mēs jau nekavējamies? Bet ko tad nozīmē iziet no Sodomas? Kā mēs to paralēli nospraudīsim priekš mums? Latam vajadzēja celties un iet no Sodomas laukā. Ko man vajag darīt? Ko tev vajag darīt? Vai tā nav svēta dzīve, kas mums jādzīvo? Vai tas nenozīmē atmest katru grēku, katru nepareizību domās un darbos, un dzīvesveidā? Tā ir mūsu iziešana – „Izejiet no viņas, mani ļaudis!” Atklāsmes grāmatā Dievs tēlaini aicina iziet no Bābeles – no Bābeles ieradumiem, no Bābeles valodām, no Bābeles mantkārības, no Bābeles vieglprātības. No tā mums visiem ir jāiziet.
Bet kā mēs lasām par Latu, ka viņš zināja, ka jāiet, bet kājas necēlās. Un nevarēja viņš sākt iet, un neizdevās viņam tas. Un viņš kavējās, un laiks jau gāja uz beigām, un tomēr viņš neiet. Mīļo brāli un mīļā māsa, vai tev arī tā nav kādreiz? Tu zini, ko vajag, un es zinu, ko vajag. Es arī zinu, ko tev vajag, un tu zini, ko man vajag, bet, kad tas ir jāizdara, mums tas dažreiz neizdodas. Un mēs kādreiz varam krist izmisumā par to - cik ļoti tas mums neizdodas.
Un lūk – šeit ir tas cerības vārds – „Kungs viņus gribēja pataupīt,” Kungs viņu žēloja. Un Kunga žēlastība atrada kādu ceļu un ņēma viņu pie rokas, un kad viņš bija pie Kunga rokas, - tātad Kungs gandrīz pielietoja varu, lai viņu glābtu, - tad viņš tomēr izgāja un varēja to, ko agrāk viņš nevarēja. Mīļie, šī žēlastība ir mana lielā cerība. Es ceru, ka to, ko es pats nespēju, Kungs pielietos kaut vai varu, pielietos vēl kādus līdzekļus, un viņa spēkā es to spēšu. Un katrs no mums, kas jūtas nespējīgs, tas var cerēt, ka Dievs darīs priekš viņa to pašu, ko Viņš darīja priekš Lata.
Bet ievērosim, ka šī dievišķā žēlastība neizslēdz mūsu gribu un neizņem izšķiršanos no mūsu rokām. Lai gan Dievs daudz dara, Viņš redz, ka mums ir ilgas, bet mēs nespējam tās īstenot, un Viņš mums palīdz, un tomēr Viņš atstāj izšķiršanos mūsu rokās. Jo šeit mēs lasām 16. pantu: „Bet viņš vēl kavējās. Tad tie vīri satvēra viņu pie rokas, tāpat viņa sievu un abas viņa meitas tāpēc, ka Tas Kungs gribēja viņus pataupīt.” Tas ir brīnišķīgi. Es to gribētu vēl un vēl lasīt. Un ielikt te manu vārdu – ka tas Kungs satvers manu roku un manu bērnu roku tāpēc, ka Viņam ir liela žēlastība pret mums, un neļaus mums aiziet bojā šajā pasaulē.
Bet tālāk mēs lasām, ka tas Kungs viņu žēloja un tie to izveda un palaida ārpus pilsētas. Un kad tie tos bija izveduši ārā, tad viņš sacīja – „Izglāb jel savu dzīvību un neskaties atpakaļ, un nestāvi nekur šinī klajumā, glābies kalnā, ka neej bojā!” Tātad Dievs viņus paņēma pie rokas. Dievs viņus izveda, bet vienā brīdī viņus palaida vienus. Dievs gan deva Latam padomu, bet tas padoms bija jāizpilda pašam.
Un kā mēs zinām, viņiem bija brīva izvēle. Lats tiešām sekoja šim padomam, bet vai viņa sieva arī sekoja? Nē! Viņa varēja neskatīties, bet viņa skatījās un arī aizgāja bojā. Tas mums atklāj un mūs brīdina, ka Dievs gan mūs aicina, Dievs gan mums dod padomu, un tomēr izšķirošā izvēle jāizdara mums pašiem.
Mēs daudz varam cerēt uz Dieva žēlastību, un, ja kaut kas mums nav izdevies mūsu dzīvē, mēs nekad nedomāsim, ka es neesmu debesu kontingents, neesmu debesu materiāls, man tas neizdodas, tur vajag stingrākus raksturus. Nekad nedomāsim to! Dieva žēlastība pie tevis vēl var izdarīt to, ko tu pats ar saviem spēkiem neesi spējis. Bet pienāk arī tas brīdis, kad Dievs saka: „Lūdzu tev padoms un tagad nu izšķiries pats!” Šeit nu tev ir jāparāda, cik spēcīgas ir tavas ilgas un cik liela ir tava vēlēšanās.
„Es šodien piesaucu debesis un zemi kā lieciniekus pret jums, ka lieku jūsu priekšā dzīvību un nāvi, svētību un lāstu; tad nu izvēlies dzīvību, ka dzīvotu gan tu, gan tavi pēcnācēji.” (5. Mozus 30:19) Dievs aicina, pavēl, vada ar stipru roku, tomēr galīgā izvēle jāizdara pašiem. Tā bija ar Israēla tautu un tā tas ir ar katru atsevišķu cilvēku. Vecāki labprāt gribētu bērnus pašrocīgi ievest Debesīs, bet tas ir neiespējami. Mēs varam viņus audzināt un mums tie ir jāaudzina, varam viņus ietekmēt un beigās mums tomēr ir jānoskatās, kā bērni izšķir paši savu likteni. Tas citādi nevar būt. Un Dievs nebūtu taisns, ja Viņš mūsu bērniem nedotu pašiem izšķirt savu likteni.
Pestītājs iespaidoja Dieva tautu, varētu teikt, audzināja Dieva tautu ar vareniem pārliecinošiem vārdiem, ar pārliecinošiem darbiem un brīnumiem, ar maigu un uzupurīgu mīlestību, un pie visa tā viņiem vēl palika brīvā griba. Pēdējo vārdu pateica pats cilvēks. Un Jēzus, atvadoties no Jeruzalemes, ar maigu un reizē arī rūgtu pārmetumu saka: „Jūs neesat gribējuši.” Es jums visu ko esmu darījis, Es visu ko jums esmu piedāvājis, Es jūs esmu žēlojis, Es jūs esmu vedis pie rokas un beigās vēl atlika, ka arī jūs to gribētu, bet jūs neesat gribējuši un tas ir tas gala iznākums, tas gala vārds.
Lūgsim, mīļie, saprātu, lai saprastu Dieva vadību un lai nepretotos. Lūgsim, lai Dieva žēlastība mūs vienmēr iepriecina, jo mēs vienmēr jūtamies vāji un nevarīgi un varbūt esam cietuši neveiksmi cīņā par Debesīm. Un lūgsim par visām lietām, lai mēs redzētu to brīdi, kad Dievs no mums sagaida, lai mēs izšķirtos. Kaut es saprastu, kaut tu saprastu, kaut Svētais Gars tev un man mūsu dzīves visliktenīgākā brīdī, - tas var pienākt ikdienā, tas var pienākt darba vietā, tas var pienākt tavās mājās un ģimenes lokā, - kaut mēs saprastu, tas ir tas brīdis, kur man jāparāda sava griba – vai es gribu Debesis un vai es gribu mūžību! Tas ir tas brīdis, kur man jāizšķir savs liktenis. Un kaut Dievs mums būtu šajā brīdī žēlīgs un dotu mums spēku un mūsu gribai pareizu virzienu. Lūgsim par to iepriekš un Dievs, kas uzklausa lūgšanu, Dievs, kas grib, lai mēs būtu Viņa bērni mūžībā, mums dos redzīgas acis un dos mums spēku pareizi izšķirties!
(Autors: Īzaks Kleimanis)
