Toma šaubas

(Autors: Īzaks Kleimanis)

“Bet Toms, viens no divpadsmit, saukts dvīnis, nebija pie viņiem, kad nāca Jēzus. Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: "Mēs To Kungu esam redzējuši." Bet viņš tiem sacīja: "Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu."” (Jāņa 20:24,25)

Šodien daudzi cilvēki cīnās ar šaubām. Vēl vairāk ir padevušies šaubām. Viņi saka: “Es negribu ticēt, es nespēju ticēt, es nezinu, kā lai tic.” No mums neviens varbūt neteiks, ka nav Dieva, un tomēr, ja mēs padomājam – mums ir garīgas vājības un dažādas neveiksmes. Kur ir neveiksmju iemesls? Vai mēs nezinām, kas ir labs un kas ļauns, vai mēs nezinām, kas ir mūsu pienākums? Mēs to ļoti labi zinām, nezināšana nav iemesls. Iemesls bieži ir pārliecības trūkums, mums ir šaubas.

Nesen runāju ar kādu cilvēku par dažādām garīgām tēmām, un es jutu, ka viņš visu zina un saprot, bet kaut kas viņam pietrūkst. Es viņam tad sacīju, ka man liekas, viņam nav īstas pārliecības. „Jā.” viņš saka, „Nav īstas pārliecības – vai Tas tur augšā ir!”

Un es gribu teikt, ka pie visām mūsu - pie manām un pie tavām - garīgām neveiksmēm tas lielākais iemesls ir, ka nav pietiekoši stipra pārliecība.

Un te nu mēs redzam vienu no apustuļiem, no Kristus mācekļiem, kas Jēzu redzēja, kas ar Viņu kopā staigāja - arī viņiem pietrūka pārliecības, viņi šaubījās. Kā radās šaubas šajā māceklī un kā viņš šaubas uzvarēja?

Toms sākumā bija viens no dedzīgākajiem Kristus mācekļiem. Ja kāds par Tomu zina tikai, ka viņš ir tas neticīgais Toms, tad tas ir ļoti nepareizs priekšstats, tā ir neatbilstoša palama. Viņš patiesībā bija viens no dedzīgākajiem mācekļiem, ja mēs iepazīsimies ar viņa biogrāfiju.

“Pēc tam Viņš saka mācekļiem: "Iesim atkal uz Jūdeju!" Mācekļi Viņam saka: "Rabi, nupat jūdi gribēja Tevi nomētāt akmeņiem, un Tu atkal jau dodies turp?"” (Jāņa 11:7,8) Tiešām, šīs briesmas bija reālas. Un tagad lasām 16. pantu: “Tad Toms, saukts dvīnis, sacīja pārējiem mācekļiem: "Iesim arī mēs, lai kopā ar Viņu mirtu!"

Tātad visi mācekļi saka: „Neej, tur Tevi nomētās ar akmeņiem.” Toms saka: „Ejam visi, jo ko nozīmē mirt, ja mēs mirstam kopā ar Jēzu!”

Jāņa 14:3-5 Jēzus runā par savu aiziešanu pie Tēva. „Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs. Un, kur Es noeju, to ceļu jūs zināt." Toms Viņam saka: "Kungs mēs nezinām, kurp Tu ej; kā lai mēs zinātu ceļu?"

Arī pārējie mācekļi nebija gudrāki par Tomu, bet viņiem nebija lielas rūpes par to, vai viņi zina, vai viņi nezina, kurp Jēzus aiziet. Toms negribēja neparko šķirties no Jēzus. Viņš gribēja būt tur, kur Jēzus būs. Un viņš bija tas, kas saka: „Es gribu zināt precīzāk, kas tas ir par ceļu un kas tā ir par vietu, lai es varētu Tev sekot!”

Kā notika, ka šis dedzīgais māceklis, kas vēlējās vienmēr un visur sekot Jēzum, arī nāvē, kā tas notika, ka viņš kļuva šaubīgs?

Jāņa 20:25 rakstīts – “Tad pārējie mācekļi viņam stāstīja: "Mēs To Kungu esam redzējuši." Bet viņš tiem sacīja: "Ja es neredzu...”” Tātad, kas viņam trūka attiecībā uz saviem brāļiem, mācekļiem? Trūka uzticības. Viņa brāļi runā, bet viņš domā – vai var visam uzticēties, ko tik viņi runā.

Varbūt viņam bija iemesli. Mācekļi jau arī tāpat bija ar vājībām. Un tomēr, ja mēs zaudējam uzticību pret saviem brāļiem, tad mēs līdz ar to attālināmies no sava Pestītāja. Un līdz ar to mēs zaudējam ciešu kontaktu ar Jēzu Kristu. Un tā tas bija arī ar Tomu. Mēs bieži pieminām to, ka viņš nebija klāt sapulcē. Tā arī bija vaina, bet vēl tā otra vaina, ka viņš neuzticējās saviem brāļiem. Visi brāļi teica “tā bija,” bet viņš – nē un nē, vai tādiem var ticēt!

Mēs arī varam zaudēt kontaktu ar Dievu. Mēs zaudējam to tādā pat ceļā, arī ja mums rodas neuzticība pret brāļiem. Varbūt vienu otru reizi esam kaut ko piedzīvojuši, ka kāds brālis varbūt nav sava uzdevuma augstumā, bet, ja mēs neprotam skatīties tam pāri un viņu atceramies, un zaudējam uzticību pret vienu, pret otru, beigās pret visiem, tad mēs tāpat varam zaudēt kontaktu ar Jēzu Kristu.

Grēks ir tas, ka pārtrauc kontaktu starp mums un Dievu. Mēs zinām, Jesajas 59 Kungs jautā: „Vai Mana roka ir paīsināta palīdzēt, vai Manas ausis ir biezas dzirdēt? Nē,” Viņš saka, „bet jūsu grēki, tie stāv starp Mani un starp jums, ka es nevaru palīdzēt.”

Dažreiz ir arī no mums neatkarīgi iemesli, kuru dēļ mēs arī zaudējam skaidrību un ciešās attiecības ar Jēzu Kristu. Jāņa 20:24 ir minēts tas, ko mēs bieži pieminam, ka Toms nebija klāt tajā sapulcē, kur bija pārējie brāļi un apustuļi. No tā mēs secinām, ka, ja Toms būtu ciešāk turējies pie saviem brāļiem, ja viņš būtu piedalījies pie visa tā, pie kā piedalās visi viņa brāļi un viņa māsas, tad viņš varēja izvairīties no šaubām.

Mīļie, atcerēsimies šo pamācību, bet atcerēsimies to arī tieši sev. Ja mums bieži rodas tādi it kā dibināti iemesli nepiedalīties. Piemēram, katram draudzē ir kāds uzdevums, bet es kaut kādā veidā izslīdu cauri, ka man nav neviena. Un tā mēs atpaliekam un paliekam savrup. Un rezultāts lielākoties ir tāds, kāds tas bija ar Tomu. Rodas šaubas, vai viss, kas ir rakstīts, vai tas tieši tā ir. Vai tam, ko draudze saka, vai tam var ticēt? Vai tas, ko Jēzus ir apsolījis, vai tas burtiski piepildīsies? Un rezultāts ir neveiksme cīņā par mūžību, cīņā pret grēku.

Bezdarbīgas smadzenes kļūst par sātana laboratoriju. Sātans iedod tādam darbu. Ja pašam nav darba, tad sātans iedod tādu darbu, kas mūs novērš no taisnā ceļa, samulsina prātu, un beigās mēs vairs neprotam un nesaprotam, kas ir labā un kas ir kreisā puse.

Jāņa 20:26-28 mēs lasām par Toma uzvaru – tātad tas var notikt. Toms bija māceklis tāpat, kā mēs visi esam mācekļi, un savā ziņā aktīvs un dedzīgs, bet viņš cieta no šaubām. Viņš sasirga ar šo vainu. Nu, ja tas notiek ar mums, atcerēsimies, ka Toms atkal atlaba. Ir Jēzum Kristum tāda iespēja un vēlēšanās mums palīdzēt, ja mēs esam krituši šaubās, nedomāsim, ka mums tādiem ir jāpaliek.

Atcerēsimies, kā tas notika ar Tomu – “Un pēc astoņām dienām mācekļi atkal bija kopā un arī Toms pie viņiem. Un durvis bija aizslēgtas. Tad Jēzus nāk un stājas viņu vidū un saka: "Miers ar jums!" Pēc tam Viņš Tomam saka: "Stiep šurp savu pirkstu un aplūko Manas rokas un dod šurp savu roku un liec to Manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!" Toms atbildēja un sacīja Viņam: "Mans Kungs un Mans Dievs!"”

Pēc astoņām dienām Jēzus atkal nāca. Kura mācekļa dēļ Viņš nāca? Mēs saprotam – Toma dēļ. Un cik labi gan bija, ka Toms bija klāt. Ja tevi moka šaubas, tad tas ir tas laiks, kad tev cieši jāturas pie draudzes sapulces, tev jāturas pie Bībeles, jāturas pie lūgšanas, jo Jēzus nāks tev palīdzēt. Bet, ja tu nebūsi mājās, ja tu būsi aizņemts, ja tu nebūsi sapulcē, tu nebūsi lūgšanā dzirdīgs un vērīgs pret to, ko Viņš teiks – kā Viņš tev palīdzēs?

Kā Jēzus palīdzētu Tomam, ja nākošajā reizē viņš atkal nebūtu kopā ar visiem mācekļiem? Tāpēc mēs varam teikt, ka tas pirmais, kas palīdzēja Tomam, bija tas, ka viņš saprata, lai gan negrib ticēt un grūti ticēt, ko tie mācekļi saka, tādas dīvainas lietas saka, bet tomēr man ir jāturas pie viņiem. Tad es varēšu labāk pats pārbaudīt, kā tur īsti ir.

Otrā lieta bija tā, ka viņš prasīja pierādījumus un bija gatavs tos arī pieņemt. Tas pats minētais cilvēks, ar kuru es nesen runāju, viņš nebija gatavs uzklausīt pierādījumus. Viņš tikai atzina, ka nav viņam īstas pārliecības. Mēs atceramies kādu cilvēku, vārdā Pilāts, kurš uzdeva ļoti svarīgu jautājumu – kas ir patiesība? Bet vai viņš klausījās atbildi? Nē, viņš aizgriezās un sāka runāt uz ļaudīm, ka viņš tur neatrod vainu.

Cik ļoti bieži arī mēs kļūstam šaubīgi un sakām – kas var pierādīt un kā to var zināt, un kā to var saprast? Bet vai mēs gribam zināt? Vai mēs esam gatavi uzņemt pierādījumus? Lūgsim, lai mēs šajā dienā iegūtu jaunas atziņas, jaunus pierādījumus, jaunus piedzīvojumus. Jēzus redz, mēs neredzam. Es nevaru teikt – vai kāds mokās ar šaubām vai nemokās. Bet mūsu Pestītājs visu redz.

Ja kādam no mums nav pietiekoši stipra pārliecība vai arī kāds konkrēts jautājums ir neskaidrs – Jēzus to redz un Viņš nāks palīdzēt. Varbūt Viņš nāks rīt, varbūt nāks šovakar tavā vai manā lūgšanu kambarītī. Kaut mēs būtu runājami! Kaut mūsu sirdis būtu vērīgas. Lai Jēzus mums varētu palīdzēt uzvarēt šaubas, katru nedrošību, un lai mēs varētu izsaukties – „Mans Kungs un mans Dievs!”

Šis izsauciens ir līdzīgs tam, par kuru pravietis Jesaja saka, ka pēdējā dienā pestītie sacīs: „Šis ir mūsu Dievs!” Tātad mēs Viņu pazīstam, tas ir Viņš, uz ko mēs esam gaidījuši. Ja arī mēs kādreiz šaubījāmies, tad Viņš mūs ir pārliecinājis un visas šaubas ir palikušas aiz muguras.

Šis sauciens nāks tikai no ticīgām lūpām un ticīgām sirdīm. Šaubīgs cilvēks nevarēs to teikt: „Mēs Viņu esam gaidījuši!” Kaut Debesu Tēvs mums palīdzētu nebūt neticīgiem, bet būt ticīgiem. Nebūt mazticīgiem, bet staigāt tādā ticībā, lai mēs varētu bez izbrīna, bet tikai ar pateicību sagaidīt Kunga apsolījumu piepildīšanos.