Cilvēkiem, kuru dzīve nav saistīta ar Latviju, šis datums, iespējams, ne ar ko neatšķiras no citiem. Mūsu valstī šī ir svētku diena. Vismaz oficiāli, de jure.
Ļaudis ir dažādi. Dažs Latvijas Republikas proklamēšanas dienā apvelk baltu kreklu, aizdedz sveces un klāj svētku galdu.
Redzēti tādi, kam jebkuri svētki, tajā skaitā šie, ir tikai kārtējais iegansts tukšot papildus puslitru krutkas. Un nekas vairāk.
Gadās sastapt arī gluži pretēji orientētus, kuri jau dzīvo [gandrīz] Debesīs, nu vismaz virs mākoņiem. Viņi gan labprāt saņem un bauda visus laicīgās valdības garantētos labumus, bet izskatās, ka pati Latvijas valsts un tās svētki tiem ir pārāk pasaulīgas lietas, lai tām veltītu jel kādu uzmanību.
Bet mums? Vai mums, Kristus adventes gaidītājiem, 18. novembris ir svētku diena?
Kādai vajadzētu būt manai un manas draudzes attieksmei pret savu valsti un tās svētkiem?
Mēs varam 18. novembri svinēt vai nesvinēt, tā ir stingri privāta lieta. Tomēr šiem svētkiem mūsos vajadzētu rosināt vismaz kādas pārdomas un atziņas. Kādas tieši?
Izsmalcinātās un dzejiskās runas lai paliek tiem, kam svētkos ļauts sprediķot Doma baznīcā. Es pavisam vienkāršā, prozaiskā veidā atgādināšu vien dažas lietas.
(1) Domājot par savu valsti, mēs noteikti varam būt pateicīgi Dievam. Pateicīgi par to, ka ir šāda vieta uz zemes, kur valda salīdzinoša labklājība, brīvība un miers.
Kāds par šiem vārdiem smejas? Nevajag smieties. Protams, mums gribētos dzīvot vēl daudz labāk. Daži saka - “kā citur pasaulē”. Ziniet, es brīnos, ar ko šie pasaules piesaucēji nodarbojās tad, kad skolā bija jāmācās ģeogrāfija. Jo ģeogrāfi jau pasen ir atklājuši, ka pasaule nebeidzas ar daļu ES, ASV un vēl pāris valstīm, kur vidējais statistiskais pilsonis dzīvo labāk kā Latvijā. Patiesībā tikai 10% pasaules iedzīvotāju dzīvo labāk par mums. Vēl kāda desmitā tiesa dzīvo līdzīgi mums. Un pārējie 80%? Sliktāk kā mēs. Sliktāk un daudz sliktāk. Kā ir daudz sliktāk? Vidēji katras 3,6 sekundes kaut kur pasaulē kāds mirst no bada. 75% no tiem ir bērni. Lūk, kāda patiesībā ir pasaule. Un tas nav tāpēc, ka zeme nevarētu pabarot iedzīvotājus. Daudzviet pie vainas ir valsts iekārtas, kas nespēj vai nevēlas ieviest un uzturēt kārtību, nodrošināt ražošanu, attīstību un sociālās garantijas. Uz šī vispārējā fona mūsu valsts nav nemaz tik slikta vieta zem saules, vai ne?
Mēs, kristieši, sakām - šī pasaule un šī zeme mums ir pagaidu miteklis, mēs gaidām labāku. Tas tiesa. Bet paldies Dievam, ka Viņš rūpējas arī par šo pagaidu mitekli. Ka Viņa žēlastībā ir bijis iespējams izveidot šādu zemi, kur nav kā, piemēram, Mozambikā, kur gandrīz 60% iedzīvotāju pastāvīgi vai periodiski cieš badu. Kur mātēm un tēviem jānoraugās, kā dzīvība atstāj viņu bērnu hroniska uzturvielu trūkuma dēļ izģindušos ķermenīšus.
Varam būt pateicīgi, ka Latvijā nav kā dažā Āzijas valstī, kur kristietības pieņemšana ir ar nāvi sodāms noziegums.
Varam būt pateicīgi, ka Latvijā nav kā Zviedrijā, kur mācītāju sauc pie tiesas par to, ka viņš savas draudzes priekšā lasījis Bībeles tekstus, kas nav glaimojoši kādai no seksuālajām minoritātēm.
Ja vien mūsu acis nav aizmālējuši leiputrijas labumus sološi reklāmas klipi vai negatīvisma māktu mediju nebeidzamā gaušanās, domājot par savu valsti mēs atradīsim vēl 1001 lietu, par ko pateikties Dievam!
(2) Šodien 1918. gada 18. novembris ir sena vēsture, un mums grūti stādīties priekšā, kā tur viss bija. Viens gan ir skaidrs - nebija jau tā, ka parakstīja papīrus, nodziedāja himnu un viss kārtībā – valsts gatava.
Latvijas valsts izveide un tālāk vešana nebija vienas dienas darbs, arī ne viena mēneša darbs. Šī lieta prasīja daudz pūļu un krietnu drosmi. Tā prasīja pašuzupurēšanos – pat cilvēku dzīvības.
Un ziniet, ir labi un pareizi ar cieņu pieminēt tos, kuri toreiz - nu jau gandrīz pirms gadsimta - ziedojās, lai taptu šī valsts. Bija tūkstošiem cilvēku, kuru rīcība mūsu valsts pirmajos pastāvēšanas mēnešos un gados pierādīja, ka viņos mājo mīlestība augstākajā pakāpē. Iespējams, viņi nerunāja par mīlestību; bet viņi darīja to, par ko Jēzus reiz sacīja – nav lielākas mīlestības par šo:
“Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.” (Jāņa 15:13.)
Pats Jēzus nodeva savu dzīvību pat par ienaidniekiem, bet runājot par mums, parastiem grēciniekiem, Viņš saka – atdot dzīvību par draugiem, tā jau ir augstākā mīlestības izpausme. Un lūk, mūsu valsts tapšanā un aizstāvēšanā bija šādi cilvēki, kurus pieminam kā brīvības cīņu dalībniekus.
Iedomājieties, tās nebija ieprogrammētas kara mašīnas no robotu rūpnīcas, tie nebija kādi klonētie. Tie bija īsti, dzīvi cilvēki - kā mēs, kā mūsu draugi. Ar savām mājām, savu māti, saviem bērniem, saviem draugiem, saviem sapņiem, savu mīlestību, savu darbu, savām cerībām...
Un viņi labprātīgi gāja pretī skaitliski daudz pārākajām un labāk bruņotajām varmāku ordām. Visi cieta, daudzi mira. Iet ko grūtu darīt, lai pēc tam baudītu šī grūtā darba augļus – lieliski! Bet jaunam cilvēkam (vairums no viņiem bija jauni), kuram, kā saka, visa dzīve priekšā, iet ko grūtu darīt zinot, ka pats visdrīzāk aiziesi bojā, ka tevis vairs nebūs, ka tu šī grūtā darba augļus nebaudīsi, ka tos baudīs varbūt tavas māsas bērni, vai tavi draugi, vai pilnīgi sveši cilvēki... Nav lielākas mīlestības par šo. Un tāpēc šie ļaudis ir pelnījuši – nē, ne jau idealizēšanu, varbūt pat ne slavināšanu, bet patiesu cieņu un pieminēšanu gan.
(3) “Neprasi, ko valsts var dot tev, bet ko tu vari dot valstij.” (Kam pieder šie vārdi? Šķiet, kādam no Savienoto Valstu prezidentiem?)
Ko mēs varam dot Latvijai?
Nest evaņģēlija vēsti, jūs teiksit? Jā, protams. Bet tas nenozīmē tikai runāšanu. Runātāju mūspusē gana.
“Tad nu es pamācu tevi vispirms turēt lūgšanas, pielūgšanas, aizlūgšanas, pateicības lūgšanas par visiem cilvēkiem, par valdniekiem un visiem, kas ir augstā amatā, lai mēs dzīvotu mierīgu un klusu dzīvi visā dievbijībā un cienībā.” (1. Timotejam 2:1-2.)
Aizlūgt par vadītājiem, nevis tikai dīkt līdzi pūlim, ka visi ir blēži un re, kā noēdušies. Aizlūgt par ministriem, par deputātiem, par ierēdņiem. Arī par tiem, kuri mums ne visai patīk. Lūgt par viņu drošību un drosmi; lūgt par viņu sirdsapziņu un veselo saprātu.
(4) “Dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā, lai tie, kas jūs aprunā kā ļaundarus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā. Pakļaujieties ikkatrai cilvēku starpā ieceltai kārtībai Tā Kunga dēļ.” (1. Pētera 2:12-13.)
Viens no veidiem, kā mēs varam būt derīgi vienlaikus gan Dievam, gan savai valstij, ir rādīt citiem labu priekšzīmi.
Rādīt priekšzīmi krietni un godīgi veicot savu darbu. Krietni un godīgi dzīvojot. Dzīvot godīgi ne tikai tādā ziņā, ka nelakstojamies ar kaimiņa sievu un nezogam kāpostus no kaimiņa dārza. Dzīvot krietni un godīgi arī attiecībā pret savu valsti.
Ja mēs tāpat kā citi blēži prātojam, kā piekrāpt Valsts ieņēmumu dienestu, tad mēs arī esam tādi paši kā visi blēži.
Ja mēs tāpat kā citi liekuļi ievērojam likumu tikai lai netiktu sodīti, piemēram, piesprādzējam drošības jostu tikai ieraugot Ceļu policiju- tad mēs arī esam tādi pat liekuļi kā visi pārējie liekuļi.
Bet Dievs mūs nav aicinājis būt par blēžiem un liekuļiem šajā valstī, bet gan par Viņa mūžīgās Valstības sūtņiem, Viņa personīgajiem pārstāvjiem. Aktīvi gaidot Dieva Valstību, atstarot Dieva gaismu šajā valstī, kurā Viņš mums atvēlējis dzīvot, un par kuras labklājību Viņš mums uzticējis rūpēties.
Mēs esam vajadzīgi Dievam, un kā Dieva pārstāvji mēs esam vajadzīgi šai valstij.
Var jau būt, ka neviens neparādīs par mums īpašu interesi. Varbūt nevienam no mums nepiešķirs “Latvijas lepnuma” titulu. Varbūt neviens mums nepateiks pat paldies. Bet mēs varam dzīvot ar apziņu, ka esam vajadzīgi. Pat ļoti vajadzīgi – Dievam un Latvijai.
Lai Dievs svētī mūs; lai Dievs svētī Latviju!
