Vai Dievs iejaucas cilvēku dzīvē?

(Autors: Īzaks Kleimanis)

“Bet Naamans sadusmojās, un viņš aizgāja un sacīja: "Redzi, es domāju, ka viņš taču iznāks pie manis ārā un stāvēs manā priekšā, un piesauks Tā Kunga, sava Dieva, Vārdu, un ar savu roku braucīs slimo vietu un atņems spitālību.Vai Amana un Farfara, Damaskas upes, nav labākas nekā visi Israēla ūdeņi, ka es tanīs nevarētu mazgāties, lai kļūtu šķīsts?" Un tas apgriezās un aizgāja dusmu pilns.” (2. Ķēniņu 5:11,12)

Šos vārdus sacīja kāds smagi slims cilvēks. Tas bija sīrietis, vārdā Naamans. Viņa slimību šodien sauc par lepru, agrāk to sauca par spitālību. Tā arī šodien ir praktiski nedziedināma slimība. Šī slimība viņam palīdzēja meklēt Izraēla Dievu. Viņš nepazina Dzīvo Dievu. Bet slimība paskubināja viņu meklēt lielāku palīdzību nekā to, ko varēja sniegt ārsti vai varbūt viņam pazīstamās dievības. Un viņš griezās pie pravieša, kas kalpoja Dzīvajam Dievam. Pravietis viņu pieņēma. Pravietis viņam deva arī kādu padomu. Bet, lūk, Naamanam likās, ka tam padomam vajadzēja būt citādam, un Dievam vajadzētu citādā veidā iejaukties viņa dzīvē un viņa slimības gaitā. Un tad, kad Dievišķā iejaukšanās izrādījās citāda, nekā tā, ko viņš bija gaidījis, tad viņš jutās ļoti vīlies. Un ne tikai vīlies, bet arī dusmīgs, un dusmās viņš arī aizgāja, neizmēģinot to padomu, kas patiesībā varēja nest viņam patiesu dziedināšanu.

Mīļie, līdzīgi iet daudziem cilvēkiem viņu attiecībās ar Dievu. Katra personīgā dzīvē, visas cilvēces dzīvē ir daudz problēmu. Mēs redzam daudz ciešanas, netaisnību un nežēlību. Mēs redzam nevainīgus, kas cieš trūkumu un varmācību. Un cilvēkiem liekas − te taču Dievam vajadzētu iejaukties. Dievam taču šīs lietas vajadzētu nokārtot. Bet Dievs nedara tā, kā mēs domājam. Dieva iejaukšanās nav tāda, kādu cilvēki gaida. Un cilvēki kļūst īgni. Viņi vēršas pret Dievu ar pārmetumiem. Viņi saka: “Kur ir Dievs, ja tā cilvēki nevainīgi cieš? Kāpēc Viņš neiejaucas? Kas tas ir par Dievu, kurš ļauj tādām nenokārtotām lietām tā notikt, un tā tas turpinās jau gadsimtiem ilgi?”

Citi aiziet vēl tālāk un saka: “Augstākā vara ir, protams, bet tā nejaucas mūsu dzīvē. Tai nav nekādas daļas gar mums. Dievs ir tālu no mums, cilvēkiem, un velti gaidīt uz Viņa palīdzību.” Kā jau mēs redzējām, nav jau tā, ka Dievs neparādītu sevi. Mūsu un cilvēces dzīvē notiek daudzas lietas, kas nav cilvēcīgi izskaidrojamas. Pārsteidzošas lietas, kur ir redzama kādas augstākas varas iedarbība. Bet, lūk, lieta ir tā, ka Dievs nedara tā, kā viņam pēc mūsu domām vajadzētu darīt. Dievs nekārto lietas tā, kā pēc mūsu domām vajadzētu kārtot, un tāpēc cilvēki saka: “Dievs nejaucas vai nepareizi jaucas, jeb nepietiekoši iejaucas cilvēku dzīvē.” Vietā būtu jautājums: “Vai tiešām cilvēks var tik pārliecinoši zināt, ko Dievam vajadzētu darīt? Vai tiešām cilvēks tik labi zina, kā Dievam vajadzētu kārtot lietas, un kā Dievam vajadzētu iejaukties cilvēku dzīvē, lai visas lietas nāktu par labu cilvēcei?”

Pats cilvēks ir iejaucies dabas dzīvē, dabas norisēs. Cilvēks ir pārvērtis purvus un mežus par tīrumiem. Viņš ir mainījis upju gultnes. Viņš ir radījis mākslīgas jūras un savā laikā bija ļoti lepns uz šo savu iejaukšanos. Viņš sacīja: lūk, es varu visu. Ko mēs šodien sakām par cilvēka iejaukšanos dabas līdzsvarā? Mēs saprotam, ka cilvēks ir, ja tā var sacīt, dziļi iezāģējis to zaru, uz kura viņš pats sēž. Un skan balsis, kas saka: “Labāk mēs nebūtu iejaukušies, labāk mēs mazāk būtu aiztikuši dabu un tās līdzsvaru. Vai arī nemaz nebūtu iejaukušies dabas norisēs, tad mēs šodien būtu laimīgāki.”

Starptautiskajā dzīvē mēs vērojam − valstīm, tautām rodas iekšēji konflikti un problēmas. Un bieži vien citas valstis, lai it kā nodibinātu mieru, cenšas iejaukties šajās iekšējās lietās. Vai šī iejaukšanās nes mieru? Ļoti reti! Vai šodien ir miers, piemēram, Irākā? Protams, nē. Un šodien vairums diplomātu saprot − labāk ir neiejaukties. Pārsteidzīga iejaukšanās nenes labumu. Bet no Dieva mēs prasām: “Kāpēc Viņš neiejaucās.” Viņam tūlīt jāiejaucas; Viņam tūlīt tā ir jāiejaucas, kā mēs to gribam. Bet vai mēs to tik droši zinām, ka tā būtu labāk?

Ir gadījumi kad ķirurga iejaukšanās slimības gaitā tikai paātrina slimības attīstību. Un gudri ārsti nepārsteidzas ar savu iejaukšanos. Kādam slimniekam, kuram bija kāds polips, un viņš gāja pie ārsta un arī sacīja: “Nu labāk būtu, ja jūs to izgrieztu, jo priekš kam man vajag tādu polipu?” Šis ārsts bija gudrs un apdomīgs. Viņš sacīja: “Kamēr tas polips jūs liek mierā, lieciet arī jūs viņu mierā. Tā jums būs labāk. Neiejaucieties pirms laika.” Un to daudzi cilvēki saprot.

Bieži vien audzināšanā, bērnu un jaunatnes audzināšanā pārsteidzīga iejaukšanās nodara lielu ļaunumu. Es varu minēt kādu pozitīvu piemēru − mans draugs man kādreiz stāstīja, viņa ģimenē viņa bērns, kādus 10 gadus veca meitenīte pēkšņi vēlējās aiziet no mājām. Nu nepatīk mājas - stingras prasības, nu nav viņai tā kā vajag, ies projām. Vecāki ļāva. Lūdzu, ņem savu mētelīti, ņem savu somiņu, ņem savas mantas. Tu vari iet. Citi sacītu: “Kā tā var? Tur vajadzēja atņemt drēbes, vajadzēja aizslēgt durvis, vajadzēja piesolīt žagarus. Ko tāds zina iet prom no mājām!”

Nu, mans draugs un viņa sieva bija gudrāki šajā ziņā. Un pacietīgāki. Un kad meita prasīja: “Vai es varu paņemt no krājkasītes to, ko es krāju priekš velosipēda?” − “Jā arī to tu vari paņemt.” Un tā viņa paņēma savas mantas un aizgāja. Bet neaizgāja tālu. Viņa aizgāja tikai līdz izejas durvīm un tur viņa apdomājās, ka viņai tomēr labāk būs mājās. Un ja vecāki būtu pārsteidzīgi iejaukušies, ar varu būtu iejaukušies? Sakiet, kas varēja iznākt? Noteikti varēja gaidīt ļaunāku iznākumu.

Runājot par Dieva rīcību ar cilvēkiem, Pestītājs pieved gandrīz burtiski tādu līdzību − līdzību par pazudušo dēlu (Lūkas 15.) Tur Pestītājs pieved tādu piemēru, ka kādam dēlam nepatika tēva mājas, viņš pieprasīja savu mantas daļu. Tēvs ļāva: Lūdzu, ņem. Kaut gan viņš zināja, kas notiks ar šo mantu, un kas notiks ar viņa dēlu. Un tiešām tā arī notika. Tur ir rakstīts, ka viņš izšķērdēja tēva mantu negodīgi dzīvodams. Tēvs neiejaucās. Viņš pacietīgi gaidīja. Un kāds bija rezultāts? Vai tēvam vajadzēja iejaukties, tēvam vajadzēja pielietot varu? Nē, tēvs darīja to labāko. Pienāca laiks, kad dēls nāca pie atzīšanās, kad dēls novērtēja tēva mīlestību, tēva pacietību un atgriezās pie tēva atpakaļ. Tā arī Debesu Tēvs dara labāko, dara to, kas var nest vislabākos rezultātus. Bet tikai cilvēks bieži nesaprot Tēva rīcību. Pravietis slimajam Naamanam deva vislabāko padomu. Un kad Naamans beigās sekoja šim vienkāršajam padomam, tad notika brīnums − viņš kļuva vesels. Kāpēc viņš sākumā bija neapmierināts? Kāpēc viņš bija dusmīgs? − Tāpēc, ka viņš nesaprata. Tāpēc, ka viņš nepaļāvās.

1. Jāņa 4:9, 10 - “Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet, ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.” Kā līdzībā tēvs, tā arī Debesu Tēvs daudzas lietas pieļāva un pieļauj notikt cilvēces dzīvē. Viņš pieļauj notikt tam, ka cilvēks maldās un maldina arī citus, cieš un sagādā ciešanas arī citiem. Bet Viņš arī iejaucas, atšķirībā no tēva, kas tikai gaidīja. Debesu Tēvs mūsu glābšanas iniciatīvu ir ņēmis savās rokās.

Vispirms jau Viņš atklāja cilvēcei savu gribu, savus 10 baušļus, kas ir dzīvības un laimes priekšnosacījums. Un pāri par visu – Jēzus upuris. Mēs līdz galam nevaram izskaidrot to, kā darbojas Jēzus upuris, lai izglābtu ticīgo. Bet vai tāpēc mums nevajadzētu šo glābšanas līdzekli pieņemt? Ja mēs uzticoties ārstam dzeram zāles, kuru nosaukumu mēs pirmoreiz dzirdam, jo mums ir uzticība − viņš taču ir ārsts. Un uzticoties autobusa šoferim mēs sēžam un braucam pa nepazīstamu ceļu. Un mēs ticam, ka viņš aizvedīs, ka viņš ceļu zina. Vai lai neuzticamies Dieva ieteiktajam ceļam, kas ved uz laimi − uz mūžīgu dzīvību?

Kādreiz, kad strādāju rūpnīcā, kādam manam kolēģim smagi saslima sieva. Viņai bija smagas galvassāpes, nezināmas izcelsmes. Nelīdzēja nekādas zāles. Šis, mans kolēģis, apstaigāja visus Rīgas ārstus un neviens neatrada līdzekli − kā viņa sievai līdzēt. Kāds viņam ieteica braukt uz Ļeņingradu pie kāda profesora. Un viņš saprata, ka glābiņš jāmeklē tur. Un aizbrauca ar savu sievu pie šī profesora. Cik ļoti viņš bija pārsteigts, ka profesors nepiedāvāja viņam ne operāciju, ne kādas sevišķas ārzemju zāles, bet pateica viņam, lai viņš brauc mājās un piebāž spilvenu ar papardēm. Lai viņš sarauj papardes un no tām izgatavo spilvenu, un lai sieva guļ uz šī spilvena. Nu tas bija tik vienkārši, ka bija neticami. Bet tomēr uzticoties šim profesoram, viņš sekoja tā padomam. Un, lai gan šis padoms likās vienkāršs un gandrīz neticami vienkāršs, tomēr tas bija vienīgais līdzeklis, kas varēja viņa sievu glābt. Un dzīves prakse pierādīja, ka to, ko izdarīja šis vienkāršais līdzeklis, to nebūtu varējusi veikt ne operācija, ne kādas citas zāles, bet tieši šis līdzeklis bija tas, kas varēja viņai līdzēt.

Mīļie, Kristus Evaņģēlijs, tas ir ļoti vienkāršs. Tas ir bērniem saprotams. Es gribu sacīt: bērniem tas ir saprotams vislabāk. Un tomēr tas ir vienīgais līdzeklis, kā dziedēt cilvēces vainas. Nav cita līdzekļa, kas varētu mūsu vainas dziedināt un pasaules netaisnības nokārtot, kā tikai šis vienkāršais. Pāvils saka: “Šis ģeķīgais Kristus Evaņģēlijs.” Jēzus Kristus nāca un mira pie Golgatas krusta, Jēzus Kristus aicina mūs ticēt Viņa upura spēkam, ievērot Viņa baušļus, darīt Viņa prātu, uzticēt Viņam savas rūpes un sagatavoties Viņa nākšanai godībā. Viņa nākšana pasaulē, Viņa aicinājums - tā ir vislabākā, vispiemērotākā un pietiekamā dievišķā iejaukšanās cilvēces dzīvē. Cilvēcei cita iejaukšanās nav vajadzīga. Cilvēcei cita iejaukšanās nevarētu līdzēt, bet tikai šī iejaukšanās, caur Jēzus Kristus nākšanu pasaulē, caur šo grāmatu, Bībeli, ko Dievs ir dāvinājis cilvēcei, tikai šī iejaukšanās var līdzēt un var cilvēci glābt. Kaut mēs novērtētu šo dievišķo glābšanas līdzekli!