Aci pret aci…, bet kas tālāk?

(Autors: Andris Pešelis)

„Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu, bet Es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt ļaunumam, bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez otru” (Mat. 5:38-39). Tas ir fragments no Jēzus Kristus uzrunas ļaudīm pie Galilejas ezera. Šiem pantiem tiek pievērsta liela uzmanība un ikviens kristietis ir domājis par to nozīmi, bet vēl vairāk – par to praktisko izpildījumu. Ja būtu tikai 38. pants, mēs justos iedrošināti. Acs pret aci un zobs pret zobu – tas šķiet tik dabiski, normāli un prātīgi. Šie vārdi ir rakstīti Bībelē (2. Moz. 21:24; 3. Moz. 24:20).

„Bet pārējie lai dzird un bīstas un lai vairs nedara tik ļaunu darbu, kā šo tavā vidū, tad nu lai tavas acis nelūkojas žēlodamas: dzīvību pret dzīvību, aci pret aci, zobu pret zobu, roku pret roku, kāju pret kāju!” (5. Moz. 19:21). Šie likumi prasīja taisnību – pāridarījums jāatmaksā, bet atbilstoši tā smagumam, lai pārkāpējs tā vairs nedarītu un arī citi bītos. Šis princips ir pamatā arī laicīgajai tiesvedībai, kad pārkāpējam tiek piespriests sods, kas atbilst nodarījumam. Ja tas tā nenotiek, tad apšauba tiesas taisnīgumu.

Taču Kristus te piebilda ko pārsteidzošu – ne tikai neatriebties par pāridarījumu, bet – dot sitienam otru vaigu. Dzirdot šos vārdus, daudzi ar nicinājumu novēršas no Bībeles un Kristus. Tas ir tik pazemojoši – ja tev sit, nesist pretī, bet pagriezt otru vaigu. Šie ir tie retie Bībeles panti, kurus zini gandrīz visi, un daži tos pat izmanto, lai pierādītu, ka Bībele nav vajadzīga, jo tā aizvaino un aicina kļūt vājam, gļēvam, visiem „par kājslauķi”.

Esmu dzirdējis vairākus variantus, kā ļaudis šos pantus ir sapratuši. Reiz kādu bokseri, kurš bija kļuvis kristietis, viņa biedrs uz šo pantu pamata izaicināja un viņam iesita. Bokseris pagrieza otru vaigu, lai saņemtu otru sitienu. Tad viņš sacīja: „Kristus sacīja, lai pagriež otru vaigu, bet ko darīt pēc tam, Viņš nav teicis,” un devis pretī pāridarītājam pa seju. Vai tiešām Kristus neko nav sacījis, ko darīt pēc tam? Ko darīt, ja tevi sit nevis pa vaigu, bet pa degunu? Vai pa abiem vaigiem reizē? Kā Kristus rīkotos viņa vietā?

Otrs gadījums noticis vilcienā, kur pārpildītā vagonā kādam kristietim bija radusies izdevība liecināt par Jēzu apkārt sēdošajiem. To padzirdēja kāds kaukāzietis, kurš viņu skaļā balsī izaicinājis uz šo pantu pamata. Šķita, ka no izrēķināšanās nebūs iespējams izvairīties, jo kaukāzietis šķita ārkārtīgi saniknots. Kristietis pie sevis lūdza Dievu, lai Viņš atrisina šo problēmu. Kaukāzietis vēl pabļaustījās, pavicināja dūres un aizgāja projām, neizdarījis nevienu sitienu.

Kāpēc nebūs pretim stāvēt ļaunumam? Ko Kristus vēlējās sacīt? Jēzus runāja par metodēm, kā risināt savstarpējās attiecības. Ar atriebības, grēka, nozieguma palīdzību nav iespējams atrisināt pāridarījumu. Atriebība izraisa atriebību, grēks dzemdē grēku. Kristus aicina Savus ļaudis šo ķēdi pārtraukt.

Dzirdēti gadījumi, kad ticīgie viens otru iesūdz laicīgā tiesā, ar intrigu vai ar citu roku palīdzību panāk sev nevēlamo ļaužu pazemošanu un gāšanu. Kristus no Saviem sekotājiem prasa līdzināšanos Sev. Kristū bija neviltota mīlestība pret ienaidniekiem, kad Viņš aizlūdza par tiem, kas Viņu sita krustā. Kad Viņu sita vaigā, Viņš neatbildēja ar to pašu, bet Viņa runa bija konkrēta un pārliecinoša: „Ja Es nepareizi esmu runājis, tad pierādi, ka tas bija nepareizi, bet, ja Es esmu runājis pareizi, ko tu Mani siti?” (Jāņa 18:23).

Tā ir aktīva rīcība. Kristus bija nācis šajā pasaulē, lai Dieva ienaidniekus padarītu par Dieva draugiem, netaisnos un pārkāpumos aptraipītos grēciniekus – par svētiem Kristus sekotājiem. Tas ir glābšanas plāns. Par to Kristus ir atdevis Savu dzīvību un tam veltī visu Savu dzīvi arī tagad.

Ļaunumam pretim stāvēšana notiek nevis ar atriebību un lāstiem, bet gan ar evaņģēlija sludināšanu un laba darīšanu grēciniekiem. Kristus vēlas, lai savstarpējo attiecību kārtošanā galvenā prioritāte tiek dota nevis katra personiskajam godam, bet gan Dieva godam. Kad tevi vēlas sist, tev jābūt drosmīgam apliecināt Kristu, bet nevis ar draudiem, bet gan ar cerību, ka ļaundaris reiz sadzirdēs Kristus aicinājumu. Apustulis Pēteris mācīja: „Bet, ja kas cieš, kristietis būdams, lai netur to par kaunu, bet lai pagodina Dievu ar šo vārdu” (1. Pēt. 4:16).

Dažkārt ļaudis, pat ticīgie, šaubās, ka, darot labu ienaidniekam, var izdoties šo cilvēku padarīt par draugu. Taču uzmanīgi ieklausieties šajos vārdos: „Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, domājiet par to, ka varat labu darīt visiem cilvēkiem… ”Man pieder atriebšana, Es atmaksāšu”, saka tas Kungs… ja tavs ienaidnieks ir izsalcis, paēdini viņu; ja tas cieš slāpes, dod viņam dzert. Tā darīdams, tu uz viņa galvas sakrāsi kvēlojošas ogles, ļaunums lai tevi neuzvar, bet pats uzvari ļaunu ar labu” (Rom. 12:17-21; arī Sal. pam. 25:21-22).

Tas nav aicinājums uz gļēvulīgu samierināšanos, bet gan uz aktīvu rīcību, kas prasa no Kristus sekotāja paklausību Dieva Garam. Šeit tiek dota iespēja Dieva Garam aktīvi darboties cilvēku glābšanā. Darīt labu tiem, kas man ir darījuši pāri, šķiet par daudz prasīts. Taču tā ir Kristus mīlestības pazīme, kas liecina, ka ir notikusi jaunpiedzimšana no augšienes.