“. . tiem visiem ir viena dvaša, un cilvēks nav pārāks par lopiem; jo viss ir niecība.” (Māc.3:19 Gl). Salamana tēvs Dāvids pauž gluži citādu domu: “Kas gan ir cilvēks,, ka Tu viņu piemini, un cilvēka bērns, ka Tu viņu uzlūko? Tikai mazliet Tu viņu esi šķīris no Dieva, ar godību un varenību Tu viņu esi pušķojis, esi to darījis par valdnieku pār Saviem radījumiem . . “ (Ps.8: 5-10)
“. . kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules.” (Māc.1:9) Vai Jēzus nākšana cilvēka miesā nebija nekas jauns? Vai Pestītāja nāve un augšāmcelšanās jau bija kādreiz agrāk notikusi? Vai jaunās debesis un jaunā zeme arī nebūs nekas jauns?
Tādu pretrunu Mācītāja grāmatā ir daudz. Daudzi apgalvojumi nesaskan ar Salamana Pamācību grāmatas mācībām. Arī pašā Mācītāja grāmatā izskan dažādi uzskati un atšķirīgi redzējumi par laiku un mūžību. Šaubas, relatīvisms, skepticisms, uzskats, ka nekam dzīvē nav jēgas, ir labi zināma un visai izplatīta filozofija. Rodas jautājums, kāpēc šādam nihilismam dots vārds Svēto Rakstu lappusēs? Vai inspirētajā Bībeles grāmatā katram vārdam nevajadzētu paust tīro dievišķo patiesību?
Palūkosimies citās Bībeles grāmatās. Dievišķā patiesība dažkārt izklāstīta dialoga veidā, bieži - polemikā, dažādu viedokļu saskarē un sadurē. Dievs runā ar sātanu, Dieva pravieši un apustuļi diskutē ar viltus praviešiem un neīstiem apustuļiem. Jēzus mācekļi izskaidrojas ar farizejiem, Rakstu mācītājiem un nejūdu filozofiem. Bībeles tekstā atrodami ne tikai pozitīvie skaidrojumi, bet arī pretinieku runas un to argumenti.
Ījaba grāmatā plaši izklāstīts Ījaba dialogs ar saviem draugiem. Gan Ījaba, gan viņa draugu runās atklājas visnotaļ pozitīvas, dievišķas patiesības. Bet Īj. 42: 7 Dievs saka vienam no Ījaba draugiem: “Manas dusmas ir iedegušās pret tevi un taviem diviem draugiem , “ jo jūs neesat pareizi runājuši par Mani, kā mans kalps Ījabs.” Arī Ījabs iepriekšējos pantos izsaka savu nožēlu par to, ka ir runājis to, ko nav sapratis. Vai mēs varam pieņemt katru Ījaba un viņa sarunas biedru domu kā absolūti pareizu un dievišķu?
Mēs neatzīstam Bībeles vārdisko (verbālo) inspirāciju. Doma ir inspirēta, bet vārdus izvēlas pats rakstītājs. Ja Bībelē citēti sātana vārdi vai kāda cita Dieva pretinieka vārdi, tad inspirācijas loma aprobežojas ar to, ka Tā izraudzījās dažus pretinieku argumentus, lai tos citētu Svētajos Rakstos ar zināmu nolūku. Lasītājam jācenšas izprast, kāds ir šis nolūks.
Par Mācītāja grāmatas autoru mēs zinām, ka viņš garā savas dzīves posmā bija atkāpies no dzīvā Dieva un padevies elkukalpībai. Būtu brīnums, ja viņam šajā posmā nebūtu radušās svešādas, drūmas un neauglīgas pārdomas. Acīmredzot Dievam ir labpaticis iepazīstināt patiesības meklētājus ar šiem nabadzīgajiem, bezspārnu uzskatiem. No teksta var viegli ieraudzīt, ka skeptiķa dzīve ir niecība un tukša grābstīšanās pēc vēja, viņa dzīves jēga nav lielāka, par dzīvnieka eksistēšanas jēgu.
Vai tiešām Dievs grib, lai mēs, lasot Viņa Dzīvības Vārdu, tiktāl aizdomājamies? Vai Dieva Vārdu nevajadzētu uzņemt vienkārši un tieši? Manuprāt visam Bībeles tekstam arī tulkojumā piemīt noslēpumains dievišķības starojums. To ar sirdi uztvers katrs, kas Dieva Vārdu atver ar lūgumu pēc gaismas un padoma. Bet Dieva Vārds jālasa gan ar sirdi, gan arī ar prātu. Pētot Bībeli, mums katra doma jāsalīdzina ar visiem citiem Bībeles izteikumiem par šo tematu. Lasot Mācītāja dzīves redzējumu, mums jāpapildina viņa vērojumi ar visām citām VD un JD atklāsmēm par dzīves jēgu. Tā mēs gūsim atbildes uz tiem jautājumiem, kas mulsināja ķēniņu Salamanu viņa atkrišanas laikā.
Īzaks Kleimanis
“. . kas ir jau noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules.” (Māc.1:9) Vai Jēzus nākšana cilvēka miesā nebija nekas jauns? Vai Pestītāja nāve un augšāmcelšanās jau bija kādreiz agrāk notikusi? Vai jaunās debesis un jaunā zeme arī nebūs nekas jauns?
Tādu pretrunu Mācītāja grāmatā ir daudz. Daudzi apgalvojumi nesaskan ar Salamana Pamācību grāmatas mācībām. Arī pašā Mācītāja grāmatā izskan dažādi uzskati un atšķirīgi redzējumi par laiku un mūžību. Šaubas, relatīvisms, skepticisms, uzskats, ka nekam dzīvē nav jēgas, ir labi zināma un visai izplatīta filozofija. Rodas jautājums, kāpēc šādam nihilismam dots vārds Svēto Rakstu lappusēs? Vai inspirētajā Bībeles grāmatā katram vārdam nevajadzētu paust tīro dievišķo patiesību?
Palūkosimies citās Bībeles grāmatās. Dievišķā patiesība dažkārt izklāstīta dialoga veidā, bieži - polemikā, dažādu viedokļu saskarē un sadurē. Dievs runā ar sātanu, Dieva pravieši un apustuļi diskutē ar viltus praviešiem un neīstiem apustuļiem. Jēzus mācekļi izskaidrojas ar farizejiem, Rakstu mācītājiem un nejūdu filozofiem. Bībeles tekstā atrodami ne tikai pozitīvie skaidrojumi, bet arī pretinieku runas un to argumenti.
Ījaba grāmatā plaši izklāstīts Ījaba dialogs ar saviem draugiem. Gan Ījaba, gan viņa draugu runās atklājas visnotaļ pozitīvas, dievišķas patiesības. Bet Īj. 42: 7 Dievs saka vienam no Ījaba draugiem: “Manas dusmas ir iedegušās pret tevi un taviem diviem draugiem , “ jo jūs neesat pareizi runājuši par Mani, kā mans kalps Ījabs.” Arī Ījabs iepriekšējos pantos izsaka savu nožēlu par to, ka ir runājis to, ko nav sapratis. Vai mēs varam pieņemt katru Ījaba un viņa sarunas biedru domu kā absolūti pareizu un dievišķu?
Mēs neatzīstam Bībeles vārdisko (verbālo) inspirāciju. Doma ir inspirēta, bet vārdus izvēlas pats rakstītājs. Ja Bībelē citēti sātana vārdi vai kāda cita Dieva pretinieka vārdi, tad inspirācijas loma aprobežojas ar to, ka Tā izraudzījās dažus pretinieku argumentus, lai tos citētu Svētajos Rakstos ar zināmu nolūku. Lasītājam jācenšas izprast, kāds ir šis nolūks.
Par Mācītāja grāmatas autoru mēs zinām, ka viņš garā savas dzīves posmā bija atkāpies no dzīvā Dieva un padevies elkukalpībai. Būtu brīnums, ja viņam šajā posmā nebūtu radušās svešādas, drūmas un neauglīgas pārdomas. Acīmredzot Dievam ir labpaticis iepazīstināt patiesības meklētājus ar šiem nabadzīgajiem, bezspārnu uzskatiem. No teksta var viegli ieraudzīt, ka skeptiķa dzīve ir niecība un tukša grābstīšanās pēc vēja, viņa dzīves jēga nav lielāka, par dzīvnieka eksistēšanas jēgu.
Vai tiešām Dievs grib, lai mēs, lasot Viņa Dzīvības Vārdu, tiktāl aizdomājamies? Vai Dieva Vārdu nevajadzētu uzņemt vienkārši un tieši? Manuprāt visam Bībeles tekstam arī tulkojumā piemīt noslēpumains dievišķības starojums. To ar sirdi uztvers katrs, kas Dieva Vārdu atver ar lūgumu pēc gaismas un padoma. Bet Dieva Vārds jālasa gan ar sirdi, gan arī ar prātu. Pētot Bībeli, mums katra doma jāsalīdzina ar visiem citiem Bībeles izteikumiem par šo tematu. Lasot Mācītāja dzīves redzējumu, mums jāpapildina viņa vērojumi ar visām citām VD un JD atklāsmēm par dzīves jēgu. Tā mēs gūsim atbildes uz tiem jautājumiem, kas mulsināja ķēniņu Salamanu viņa atkrišanas laikā.
Īzaks Kleimanis
