Lūk, kā Bībelē aprakstīti mūsu pasaules vēstures visdramatiskākie brīži: “Bet divi ļaundari arī tapa novesti, ka taptu nomaitāti līdz ar Viņu. Un, kad tie nonāca tai vietā, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu un tos ļaundarus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku. Bet Jēzus sacīja: "Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara." Un tie, Viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām meta. Un ļaudis stāvēja skatīdamies. Bet arī virsnieki Viņu izsmēja, sacīdami: "Viņš citiem palīdzējis, lai palīdzas pats Sev, ja šis ir Kristus, Dieva izredzētais." Un arī kareivji Viņu apmēdīja, piegāja un Viņam etiķi atnesa un sacīja: "Ja Tu esi Jūdu ķēniņš, tad palīdzies pats Sev!" Un virs Viņa bija uzraksts: ŠIS IR JŪDU ĶĒNIŅŠ. Un viens no pakārtajiem ļaundariem Viņu zaimoja, sacīdams: "Ja Tu esi Kristus, tad glāb Sevi pašu un mūs!" Bet otrs to norāja un sacīja: "Arī tu nebīsties Dieva, kas esi tai pašā sodā! Un mums gan pareizi notiek: jo mēs dabūjam, ko esam pelnījuši ar saviem darbiem, bet šis nekā ļauna nav darījis." Un viņš sacīja: "Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!" Un Jēzus tam sacīja: "Patiesi Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē." Un tas bija ap sesto stundu. Tad tapa tumšs pār visu zemi līdz devītai stundai. Un saule tapa aptumšota, un priekškars Templī pārplīsa vidū pušu. Un Jēzus sauca skaņā balsī: "Tēvs, Es nododu Savu garu Tavās rokās." Un, to sacījis, Viņš nomira.” (Lūkas 23:32-46)
Tā mira Jēzus. Taisnais par netaisnajiem, nevainīgais par vainīgajiem. Apsmiets, nesaprasts, ienīsts, nicināts, zaimots. Bet ne tikai. Jēzus nomira arī mīlēts, vērtēts, saprasts un pielūgts. Lūkas pierakstītajā liecībā par Jēzus nāvi mēs lasījām Viņa pēdējo sarunu ar cilvēku. Tur bija divi ļaundari Viņam blakus. Noziedznieki, kuri tika sodīti viņu ļauno darbu dēļ.
Viens pārstāvēja tos ļaudis, par kuru grēkiem Jēzus mira, bet kuri viņu nepieņem, kuri Viņu nicina, pat zaimo. Otrs pārstāvēja tos ļaudis, par kuru grēkiem arī Jēzus mira, bet kuri Viņu pieņem, Viņam tic un Viņu mīl.
Dažus Bībelē pieminētos cilvēkus mēs mēdzam saukt par ticības vīriem vai ticības sievām. Par ticības varoņiem. Mēs lasām par viņiem un viņu piemērs mūs iedrošina un iedvesmo. Noa, Ābrahams, Mozus...
Bet te redzams, ka arī viens no šiem ļaundariem bija ticības vīrs, pat ticības varonis, vismaz par tādu viņš kļuva savas dzīves pēdējā dienā, būdams pienaglots pie krusta blakus Jēzum.
Viņš bija vistuvākais cilvēks Jēzum Viņa pirmsnāves ciešanās. Ne tikai fiziski vistuvākais. Īsā liecība, kas par viņu atrodama Bībelē, rāda, ka viņš, iespējams, labāk par visiem citiem šajā brīdī saprata Jēzu, saprata Jēzus misiju un vairāk par visiem uzticējās Jēzum. Iespējams, ka tie nebija vienīgie vārdi, ko viņš teica, bet pierakstīti ir tikai šie:
"Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!"
Šis īsais teikums izraisa divus lielus jautājumus:
1. Kā viņš uzdrošinās uz ko tādu pretendēt? Viņš taču ir noziedznieks!
Ja viņš būtu bijis labs cilvēks, tad citādi. Ja mīļotais māceklis Jānis, kurš tajā dienā apņēmās rūpēties par Jēzus māti Mariju, būtu teicis tādus vārdus, tad citādi. Bet šis cilvēks bija ļaundaris, un viņš pats to atzina. Kā viņš uzdrošinās?
Tomēr atbilde ir vienkārša - viņš uzdrošinās tāpēc, ka tic Jēzus piedošanai. Jēzus nāca šajā pasaulē un nomira pie krusta, lai Dievs cilvēkiem varētu piedot. Dievs arī pirms tam bija labprātīgs piedot, bet Kristum Jēzum bija jāmirst, lai Dievs drīkstētu piedot. Piedot ļaundariem. Piedot grēciniekiem. Ja mēs esam ļaundari un grēcinieki, un to atzīstam, arī mēs varam uzdrošināties vērsties pie Jēzus un teikt – “piemini mani.”
To mēs varam vienīgi ticot Jēzus nāves nopelnītajai piedošanai. Lai cik labi vai cik slikti cilvēki mēs būtu, nav cita pamata, kas dotu mums tiesības vērsties pie Jēzus ar līdzīgu lūgumu, kā vien piedošana, kuras dēļ Viņam bija jāmirst.
42. p.: Un viņš sacīja: "Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!"
Iejūtoties tā brīža situācijā, šie noziedznieka vārdi izraisa vēl otru lielo jautājumu. Par kādu gan valstību viņš vēl runā? Viņi abi ir pienagloti - katrs pie sava krusta. Gan ļaundaris, gan arī Jēzus.
Viņam taču būtu jāzina, ka no krusta nav iespējams tikt projām dzīvam. Viņiem abiem priekšā ciešanu stundas, pēc tam - kaps. Laiks, kad varēja cerēt, ka Jēzus nāks savā valstībā, ka Jēzus kļūs par ķēniņu, nu taču ir garām.
Mācekļi bija uz to cerējuši. Galu galā liela tautas daļa, redzot Jēzus brīnumus, bija uz to cerējusi. Vēl pirms dažām dienām, kad Jēzus uz ēzeļa iejāja Jeruzalemē, ļaudis bija cerējuši, ka teju Viņš nāks savā valstībā. Bet tas laiks ir garām. Jēzus nu ir pie krusta, un no krusta ir tikai viens tālākceļš – kaps. Par kādu vēl valstību var būt runa?
Bet ļaundaris runā par Jēzus valstību un cer uz to, jo viņš tic Jēzum pašam un arī Viņa vārdiem par augšāmcelšanos un dzīvību. Un šī ticība dod viņam cerību arī visbezcerīgākajos apstākļos, kad cilvēcīgi šķiet - nu viss ir beidzies, plāni un sapņi sabrukuši, viss ir cauri, priekšā tikai tumsa. Bet nē, Jēzū ir nākotne, un ļaundaris tam tic.
Tiešām, Jēzus nenāca šajā pasaulē un nemira pie krusta tikai tāpēc, lai varētu mums, grēciniekiem, piedot. Lai piedošanu saņēmuši, mēs varētu ar atvieglotu sirdsapziņu mirt un aiziet nebūtībā.
Jēzus mira arī tāpēc, lai piedošanu saņēmušajiem, no vainas nastas un grēka varas atsvabinātajiem ļaundariem būtu skaista nākotne. Mūžīga nākotne Viņa valstībā, valstībā, kur vairs nav ne sāpju, ne vaidu, ne asaru, ne bēdu, nedz kāda ļaunuma vai netaisnības.
Todien ļaundaris pie krusta tam ticēja dzīvāk un konkrētāk kā jebkurš cits. Un tāpēc Jēzus viņu pagodināja ar visskaistāko apsolījumu – tu būsi ar mani paradīzē!
Ne kādam no saviem uzticamajiem mācekļiem, ne līdzjūtīgajām sievietēm, kas stāvēja turpat blakus, ne cienījamajam Nikodēmam, kurš arī beidzot pilnīgi izšķīrās nostāties Jēzus pusē, bet šim ticīgajam noziedzniekam Viņš to publiski apsolīja.
Lai kā mums iet, lai esam labos, vai arī visbezcerīgākajos apstākļos - vai fiziski vai kā citādi - turēsimies pie šīs ļaundara ticības, jo tā arī mums ir visdārgākā manta. Turēsimies pie ticības Kristum Jēzum, kurš ir mūsu vienīgais Glābējs, vienīgā Cerība. Dzīvosim ticībā Kristus upura sagādātajai piedošanai, jo tā nokārto mūsu pagātni; dzīvosim ticībā Kristus upura sagādātajai Valstībai, jo tā nodrošina mūsu nākotni!
Tā mira Jēzus. Taisnais par netaisnajiem, nevainīgais par vainīgajiem. Apsmiets, nesaprasts, ienīsts, nicināts, zaimots. Bet ne tikai. Jēzus nomira arī mīlēts, vērtēts, saprasts un pielūgts. Lūkas pierakstītajā liecībā par Jēzus nāvi mēs lasījām Viņa pēdējo sarunu ar cilvēku. Tur bija divi ļaundari Viņam blakus. Noziedznieki, kuri tika sodīti viņu ļauno darbu dēļ.
Viens pārstāvēja tos ļaudis, par kuru grēkiem Jēzus mira, bet kuri viņu nepieņem, kuri Viņu nicina, pat zaimo. Otrs pārstāvēja tos ļaudis, par kuru grēkiem arī Jēzus mira, bet kuri Viņu pieņem, Viņam tic un Viņu mīl.
Dažus Bībelē pieminētos cilvēkus mēs mēdzam saukt par ticības vīriem vai ticības sievām. Par ticības varoņiem. Mēs lasām par viņiem un viņu piemērs mūs iedrošina un iedvesmo. Noa, Ābrahams, Mozus...
Bet te redzams, ka arī viens no šiem ļaundariem bija ticības vīrs, pat ticības varonis, vismaz par tādu viņš kļuva savas dzīves pēdējā dienā, būdams pienaglots pie krusta blakus Jēzum.
Viņš bija vistuvākais cilvēks Jēzum Viņa pirmsnāves ciešanās. Ne tikai fiziski vistuvākais. Īsā liecība, kas par viņu atrodama Bībelē, rāda, ka viņš, iespējams, labāk par visiem citiem šajā brīdī saprata Jēzu, saprata Jēzus misiju un vairāk par visiem uzticējās Jēzum. Iespējams, ka tie nebija vienīgie vārdi, ko viņš teica, bet pierakstīti ir tikai šie:
"Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!"
Šis īsais teikums izraisa divus lielus jautājumus:
1. Kā viņš uzdrošinās uz ko tādu pretendēt? Viņš taču ir noziedznieks!
Ja viņš būtu bijis labs cilvēks, tad citādi. Ja mīļotais māceklis Jānis, kurš tajā dienā apņēmās rūpēties par Jēzus māti Mariju, būtu teicis tādus vārdus, tad citādi. Bet šis cilvēks bija ļaundaris, un viņš pats to atzina. Kā viņš uzdrošinās?
Tomēr atbilde ir vienkārša - viņš uzdrošinās tāpēc, ka tic Jēzus piedošanai. Jēzus nāca šajā pasaulē un nomira pie krusta, lai Dievs cilvēkiem varētu piedot. Dievs arī pirms tam bija labprātīgs piedot, bet Kristum Jēzum bija jāmirst, lai Dievs drīkstētu piedot. Piedot ļaundariem. Piedot grēciniekiem. Ja mēs esam ļaundari un grēcinieki, un to atzīstam, arī mēs varam uzdrošināties vērsties pie Jēzus un teikt – “piemini mani.”
To mēs varam vienīgi ticot Jēzus nāves nopelnītajai piedošanai. Lai cik labi vai cik slikti cilvēki mēs būtu, nav cita pamata, kas dotu mums tiesības vērsties pie Jēzus ar līdzīgu lūgumu, kā vien piedošana, kuras dēļ Viņam bija jāmirst.
42. p.: Un viņš sacīja: "Jēzu, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā!"
Iejūtoties tā brīža situācijā, šie noziedznieka vārdi izraisa vēl otru lielo jautājumu. Par kādu gan valstību viņš vēl runā? Viņi abi ir pienagloti - katrs pie sava krusta. Gan ļaundaris, gan arī Jēzus.
Viņam taču būtu jāzina, ka no krusta nav iespējams tikt projām dzīvam. Viņiem abiem priekšā ciešanu stundas, pēc tam - kaps. Laiks, kad varēja cerēt, ka Jēzus nāks savā valstībā, ka Jēzus kļūs par ķēniņu, nu taču ir garām.
Mācekļi bija uz to cerējuši. Galu galā liela tautas daļa, redzot Jēzus brīnumus, bija uz to cerējusi. Vēl pirms dažām dienām, kad Jēzus uz ēzeļa iejāja Jeruzalemē, ļaudis bija cerējuši, ka teju Viņš nāks savā valstībā. Bet tas laiks ir garām. Jēzus nu ir pie krusta, un no krusta ir tikai viens tālākceļš – kaps. Par kādu vēl valstību var būt runa?
Bet ļaundaris runā par Jēzus valstību un cer uz to, jo viņš tic Jēzum pašam un arī Viņa vārdiem par augšāmcelšanos un dzīvību. Un šī ticība dod viņam cerību arī visbezcerīgākajos apstākļos, kad cilvēcīgi šķiet - nu viss ir beidzies, plāni un sapņi sabrukuši, viss ir cauri, priekšā tikai tumsa. Bet nē, Jēzū ir nākotne, un ļaundaris tam tic.
Tiešām, Jēzus nenāca šajā pasaulē un nemira pie krusta tikai tāpēc, lai varētu mums, grēciniekiem, piedot. Lai piedošanu saņēmuši, mēs varētu ar atvieglotu sirdsapziņu mirt un aiziet nebūtībā.
Jēzus mira arī tāpēc, lai piedošanu saņēmušajiem, no vainas nastas un grēka varas atsvabinātajiem ļaundariem būtu skaista nākotne. Mūžīga nākotne Viņa valstībā, valstībā, kur vairs nav ne sāpju, ne vaidu, ne asaru, ne bēdu, nedz kāda ļaunuma vai netaisnības.
Todien ļaundaris pie krusta tam ticēja dzīvāk un konkrētāk kā jebkurš cits. Un tāpēc Jēzus viņu pagodināja ar visskaistāko apsolījumu – tu būsi ar mani paradīzē!
Ne kādam no saviem uzticamajiem mācekļiem, ne līdzjūtīgajām sievietēm, kas stāvēja turpat blakus, ne cienījamajam Nikodēmam, kurš arī beidzot pilnīgi izšķīrās nostāties Jēzus pusē, bet šim ticīgajam noziedzniekam Viņš to publiski apsolīja.
Lai kā mums iet, lai esam labos, vai arī visbezcerīgākajos apstākļos - vai fiziski vai kā citādi - turēsimies pie šīs ļaundara ticības, jo tā arī mums ir visdārgākā manta. Turēsimies pie ticības Kristum Jēzum, kurš ir mūsu vienīgais Glābējs, vienīgā Cerība. Dzīvosim ticībā Kristus upura sagādātajai piedošanai, jo tā nokārto mūsu pagātni; dzīvosim ticībā Kristus upura sagādātajai Valstībai, jo tā nodrošina mūsu nākotni!
