Šodien mēs dzīvojam pasaulē, kur katrs grib dzīvot un darīt pēc sava prāta un savas gribas. Katrs vēlas iet pa savu paša izvēlēto ceļu, nemaz neinteresējoties, kas Dievam būtu par to sakāms. Kristus mūs aicina lūgt – lai notiek Tavs prāts, bet vai mēs zinām, kāds ir Dieva prāts, Dieva griba mūsu dzīvē? Kā uzzināt Dieva gribu?
Kristus parauglūgšana sākas ar vārdiem „Mūsu Tēvs debesīs.” Jēzus saka, ka mēs Dievu varam uzrunāt kā mīlošu Tēvu. Vai vecāki atklāj savu gribu un prātu saviem bērniem? Jā. Vecāki neskaitāmas reizes stāsta, skaidro, atgādina lai bērns saprastu, ko vecāki no viņa vēlas. Un ar laiku bērni ļoti labi zina, ko vecāki domā, grib vai negrib no viņiem. Bet vai viņi to dara, tas ir cits jautājums. Reti ir gadījumi, kad bērni paši nāk pie vecākiem un jautā kādas ir jūsu domas, kā man rīkoties? Vai līdzīgi nav arī mūsu attiecībās ar Dievu? Cik bieži mēs jautājam savam debesu Tēvam, kāda ir Tava griba mūsu dzīvē? Vai tas vispār mūs interesē? Debesu Tēvs ir ieinteresēts, lai mēs zinātu Viņa gribu un saprastu Viņa gribu, jo Viņš vēl mums labu. „Ja nu jūs, ļauni būdami, saviem bērniem dodat labas dāvanas, cik daudz vairāk laba jūsu debesu Tēvs dos tiem, kas viņu lūdz.” (Mat 7:11)
Vai pirmie cilvēki Ādams un Ieva zināja, kāda ir Dieva griba? Vai viņiem pietika intelekta, izglītības, lai izprastu Dieva prātu? ”Cilvēks tika radīts pēc Dieva līdzības. Viņa daba bija saskaņā ar Dieva gribu. Viņa prāts spēja izprast dievišķās lietas. Viņa tieksmes bija tīras; vēlmes un izjūtas pārvaldīja saprāts. Viņš bija svēts un laimīgs, nesot sevī Dieva līdzību un dzīvojot pilnīgā paklausībā Viņa prātam.” (E. Vaita, Sentēvi un pravieši, 30) Pirmie cilvēki tika apveltīti ar augstu intelektu. Tie varēja satikties ar Radītāju un eņģeļiem un tas viņu sirdis pildīja ar dziļāku mīlestību un izraisīja pateicības un prieka izjūtas. Pirmais pāris nebija tikai kā bērni Dieva tēvišķajā aizgādībā, bet arī skolnieki, kas saņēma mācības no sava visu zinošā Radītāja. Dieva gribu viņi uzzināja no paša Dieva. Ko tad Dievs vēlējās, kāds bija Viņa prāts? Dievs vēlējās, lai cilvēki viņam uzticas un paklausa, lai atbild ar pretmīlestību, lai bauda no dzīvības koka un dzīvo mūžīgi, lai ar prieku sagaida, kad Viņš ierodas Ēdenes dārzā. Dievs arī deva uzdevumu kopt un sargāt šo dārzu. Ko Dievs nevēlējās? „No ļauna un laba atzīšanas koka neēd, jo tai dienā, kad tu no tā ēdīsi, tu mirtin mirsi!”(1Moz. 2:17) Viņi tika brīdināti par draudošajām briesmām. Viņi saprata to, kas viņiem bija pateikts. Ieva pat atkārtoja čūskai, ko Dievs bija teicis, tomēr grēkoja, nepaklausīja Dieva gribai. Tā nebija Dieva griba, ka cilvēki bailēs slēpjas no Viņa, iepazīst ciešanas, slimības, ļaunumu un nāvi.
Kā ir ar mums? Vai mēs šodien zinām, kāda ir Dieva griba mūsu dzīvē? Mēs nevaram satikt Dievu vaigu vaigā, kā to varēja Ādams, un dzirdēt Viņa norādījumus, eņģeļi arī reti kuru no mums apmeklē. Vai tas nozīmē, ka šodien nevaram uzzināt, kāds ir Dieva prāts, griba? Šodien Dievs atklāj savu gribu caur Svētajiem Rakstiem, caur Bībeli.
Dieva griba ir glābt grēcinieku. “Kungs nevilcina savu apsolījumu, kā daži domā, bet pacietīgi gaida uz mums, jo Viņš negrib, ka kādi ietu pazušanā, bet grib, ka visi grēku nožēlā atgriežas.” (2. Pēt 3:9) “Mana Tēva griba ir, lai ikvienam, kas skata Dēlu un tic Viņam, būtu mūžīgā dzīvība, un Es to augšāmcelšu pastarā dienā.” (Jāņa 6:4O) Dievs vēlas atjaunot grēka sarautās attiecības. Dievs vēlas, lai mēs Viņam uzticamies, nebaidāmies no Viņa. Ticība Dievam un paļaušanās uz Viņa žēlastību ietver apņemšanos pievērsties Viņam un Viņa gribai mūsu katra dzīvē. Tā prasa apņēmīgu novēršanos no visa ļaunā un negatīvā. Tas arī prasa gribasspēku, lai saskaņotu savu dzīvi ar Dieva gribu attiecībā uz mums. “Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs. (Ps. 40:9) Citā tulkojumā sacīts: “Man tīk darīt Tavu gribu, mans Dievs.” Man ir prieks darīt Dieva gribu. Es gribu darīt Viņa gribu. Esmu laimīgs, darot Viņa gribu. Vai arī mēs varam tā sacīt par sevi? Vai esam to piedzīvojuši? Šos vārdus varam sacīt ar prieku, ja pazīstam un uzticamies Dievam. Šos vārdus varam sacīt ar prieku, ja mūsu plāni sakrīt ar Dieva gribu. Vai vienmēr viegli un ātri piekrītam Dieva plāniem? Vai vienmēr par tiem priecājamies? Dzīve ir dzīve. Vai tad mums pašiem kādreiz nav bijusi vēlēšanās īstenot kādu savu plānu, ne ar vienu nekonsultējoties? Vai kādreiz sirdī neiezogas rūgtums, vilšanās, neapmierinātības sajūtas, ja Dievs izdarījis korekcijas mūsu plānos un nav ļāvis tiem īstenoties?
Ķēniņš Dāvids, kurš sacīja šos vārdus “Man ir prieks..., man tīk... dzīvot pēc Tava prāta”, jau no valdīšanas sākuma loloja plānu būvēt templi Dievam. Labs nodoms. Dievam būtu jābūt priecīgam, apmierinātam ar šādu plānu, bet “...ķēniņš Dāvids sacīja:”...Es no sirds vēlējos uzcelt namu – miera namu Kunga derības šķirstam, kājsolu mūsu Dievam, un es to gatavojos celt, bet Dievs man sacīja: tu necelsi namu manam vārdam, jo tu esi karotājs, kas izlējis asinis.” (1.Laiku 28:2.3.) Dāvids no sirds vēlas, bet Dievam ir citas domas. Nezinu, kā jutās tajā brīdī Dāvids.
Pēc daudzu gadu klejošanas pa tuksnesi Israēls beidzot sasniedza apsolītās zemes dienvidu robežu. Mozus dzīve tuvojās noslēgumam. Tūlīt piepildīsies viņa sapnis ievest tautu apsolītajā zemē, kur piens un medus tek, bet tad viena neveiksmīga rīcība un nekā. Dievs tik vien ļauj kā paskatīties no attāluma. “Un tajā pašā dienā Kungs sacīja Mozum: “Kāp Abārima kalnos, Nebo kalnā, Moāba zemē, kas iepretī Jērikai, un skaties uz Kanaāna zemi, ko Es dodu Israēla dēliem par īpašumu! Un mirsti tajā kalnā, kur tu būsi uzkāpis, un tiec piepulcināts savai tautai, – tāpat kā tavs brālis Ārons nomira Hora kalnā un tika piepulcināts savai tautai, – tādēļ ka tu Mani pievīli Israēla dēlu priekšā pie Kādēšas Meribas ūdeņiem, Cīna tuksnesī, jo tu Mani tur nesvētīji Israēla dēlu vidū! Iztālēm tu redzēsi to zemi, bet tu neiesi uz to zemi, ko Es dodu Israēla dēliem!” (5Moz 32:48-52) Cik viegli vai grūti tādā brīdī ir pieņemt Dieva gribu ar mieru un prieku sirdī? Jo Dieva gribas piepildīšanās nozīmē savas gribas aizliegšanu.
Tad, kad lūdzam: “Tavs prāts lai notiek mūsu dzīvē”, tas nozīmē to, ja notiek Dieva griba, tad mums viņai jāpakļaujas. Bieži vien mūsu griba karo ar Dieva gribu, jo bieži par laimīgām uzskatām tās dienas, kad viss notiek pēc mūsu prāta, un skumstam, ja viss nenotiek, kā vēlamies. Vieglāk ir lūgt par citiem. Mēs zinām viņu vainas, kļūdas, slimības. Mēs par viņiem aizlūdzam un nobeigumā sakām: „Kungs, ja tas ir Tavs prāts ...” Bet, ja lūdzam par sevi, tad ilgojamies, lai mūsu lūgšana tiktu paklausīta, ka aizmirstam pateikt: „Kungs, ja tas ir Tavs prāts...”
Mēs bieži varam uzzināt Dieva gribu lasot Bībeli. Bet ikdienas dzīvē gadās apstākļi, kur tiešu atbildi Dieva Vārdā ir grūti atrast. Ja mums jāizlemj mācīties par pavāru vai zobārstu? Pārcelties uz Angliju vai palikt dzīvot Latvijā? Precēties vai neprecēties? Vai lūdzam gudrību no Viņa, lai pieņemtu pareizus lēmumus? Vai lūdzam, lai notiek Viņa prāts? Vai arī mums jau viss ir skaidrs, mēs visu esam labi izdomājuši un lūdzam, lai Dievs svētī to, ko mēs esam jau paši izlēmuši?
Jēzus, dzīvojot šīs zemes dzīvi, bija un ir paraugs visiem, kas vēlās un grib dzīvot pēc Dieva prāta. Jēzus bija Dieva prāta izpildītājs virs zemes. “Jo Es neesmu no debesīm nācis, lai darītu savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis.”(Jāņa 6:38) Ģetzemanes dārzā no Kristus lūpām atskan vārdi: “Viņš aizgāja no tiem sāņus akmens metiena attālumā un, ceļos nometies, lūdza Dievu: “Tēvs, ja tu gribi, ņem šo biķeri prom no manis, tomēr lai notiek nevis mana, bet Tava griba.” Tad viņam parādījās eņģelis no debesīm un viņu stiprināja. Nāves baiļu pārņemts, viņš lūdza Dievu vēl stiprāk. Un viņa sviedri kā biezas asins lāses ritēja zemē.” (Lūk 22:41-44) “Drausmīgais mirklis bija klāt, – mirklis, kuram jāizšķir pasaules nākotne. Cilvēces liktenis svārstījās svaru kausos. Kristus vēl varēja atteikties dzert rūgto biķeri, kas patiesībā bija jādzer grēcīgajam cilvēkam. Vēl nebija par vēlu. Viņš varēja noslaucīt asins sviedrus no pieres un atstāt zemes iemītniekus, lai tie iet bojā savos grēkos. Viņš varēja teikt: ”Lai grēcinieks pats saņem pelnīto sodu, Es atgriezīšos pie Tēva.” Vai Dieva Dēls dzers tik rūgto pazemojuma un nāves moku kausu? Vai nevainīgais cietīs grēka lāstu, lai glābtu vainīgo? Pār Jēzus bālajām lūpām nāca vārdi: ”Mans tēvs, ja šis biķeris Man nevar iet garām, lai nebūtu tas jādzer, tad lai notiek Tavs prāts.” (E. Vaita, ”Laikmetu ilgas”, 571) Trīs reizes Jēzus lūdza šo nodošanās lūgšanu. Viņš nevarēja pieļaut domu, ka mums būtu jāpazūd, un pēc Ģetzemanes nebēga, bet devās uz Golgatu. Jēzus savu mīlestību parādīja līdz galam, tāpēc, ka mūs tik ļoti mīl. Viņš aicina savus sekotājus uzticēties Dieva prātam, Dieva gribai, jo Dievs ir labs un Viņa griba ir laba. Dievs grib mūs glābt!
Mūsu dzīvē arī var būt sava Ģetzemane, sava Golgata, un mums nav viegli lūgt: ”Tavs prāts lai notiek”, bet lūgsim, lai Dievs dod spēku uzticēties! “Nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē! Ja kas pasauli mīl, tajā nav Tēva mīlestības. Jo viss, kas ir pasaulē – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība - , tas nav no tēva, bet ir no pasaules. Un pasaule paiet un viņas kārība, bet, kas dara Dieva gribu, paliek mūžīgi.” (1. Jāņa 2:15-17)
