BĪBELES LASĪTĀJA PIEZĪMES

Bauslība un evaņģēlijs

2011-11-09T12:34:00.001+02:00

Vai tad nu bauslība ir pret Dieva apsolījumiem? Nekādā ziņā ne. Jo, ja būtu dota bauslība, kas spēj dzīvu darīt, tad patiesi taisnība nāktu ar bauslību.

Bet raksti ir it visu saslēguši grēkā, lai apsolījums taptu dots ticīgiem ticībā uz Jēzu Kristu.

Bet, pirms nāca ticība, mēs bijām turēti ieslēgti bauslības važās, līdz parādītos ticība, kurai bija jānāk.

Tātad bauslība līdz Kristum ir bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti.

Bet, kad ticība ir nākusi, tad audzinātājai nav vairs varas pār mums.

Jūs jau visi ticēdami uz Jēzu Kristu esat Dieva bērni.

(Galatiešiem 3:21-26)

Vārds, kas 24. pantā tulkots kā „audzinātāja”, nāk no grieķu vārda „paidagogos”. Dažas Bībeles tulkojumu versijas to tulko kā „disciplinētājs” (NRSV), „repetitors” (NKJV) vai pat „aizbildnis” (ESV), bet neviens no šiem variantiem pilnībā neatspoguļo „paidagogos” nozīmi. Romiešu sabiedrībā „paidagogos” bija vergs, kas bija nolikts autoritārās pozīcijās pār sava saimnieka dēliem no 6 – 7 gadu vecuma līdz pilngadībai.

Neskaitot rūpes par savā pārziņā esošo bērnu fiziskajām vajadzībām, (piemēram, tiem bija jāsagatavo vanna, jānodrošina ēdiens un apģērbs un jāaizsargā no briesmām), „paidagogos” bija atbildīgs arī par sava saimnieka dēlu skolas apmeklējumu un mājas darbiem. Bez tam no viņa gaidīja ne tikai morālu tikumu mācīšanu un praktizēšanu, bet arī garantiju, ka zēni mācīsies un praktizēs šos tikumus paši.

Lai gan daži pedagogi noteikti bija laipni un bērni viņus mīlēja, dominējošs senajā literatūrā ir apraksts par stingriem disciplinētājiem. Viņi nodrošināja paklausību ne tikai ar bargiem draudiem un rājieniem, bet arī ar rīksti un ieslodzīšanu.

Nosaucot bauslību par audzinātāju (paidagogos), Pāvils skaidro savu izpratni par bauslības lomu. Bauslība tika dota, lai norādītu uz grēku un nodrošinātu pamācību. Šī uzdevuma būtība nozīmē, ka bauslībai ir negatīvā puse, un tas ir tāpēc, ka tā norāj un nosoda mūs kā grēciniekus. Tomēr pat šo negatīvo pusi Dievs izmanto mūsu labā, jo nosodījums, ko nes bauslība, ir tas, kas velk (vai varbūt „stumj”) mūs pie Glābēja, Kristus. Tāpēc dziļākajā būtībā bauslība un evaņģēlijs nav pretrunīgi. Dievs ir paredzējis tiem strādāt kopā, pildot katram savu lomu, lai mūs glābtu.

„Šajā Rakstu vietā Svētais Gars caur apustuli runā sevišķi par morāles likumiem. Bauslība mums atklāj grēku un liek izjust vajadzību pēc Kristus, liek bēgt pie Viņa pēc piedošanas un miera, kas iegūstams, nožēlojot grēkus Dieva priekšā un ticot mūsu Kungam Jēzum Kristum.” (E. Vaita, „Izmeklētas vēstis”, 1. sēj., 234. lpp.)

Īstais evaņģēlijs

2011-10-26T08:18:00.001+02:00

„Bet raksti, paredzēdami, ka Dievs pēc ticības taisno pagānus, ir Ābrahāmam iepriekš pasludinājuši prieka vēsti: tevī taps svētītas visas tautas. - Tātad tie, kas tic, tiek svētīti līdz ar ticīgo Ābrahāmu.” (Galatiešiem 3:8-9)

Apustulis Pāvils rakstījis, ka Ābrahāmam ne tikai sludināts evaņģēlijs, bet, ka Dievs bija tas, kas to sludināja, tāpēc tam jābūt īstajam evaņģēlijam. Kad tas notika? Pāvils atsaucas uz 1. Mozus 12:3, tādējādi norādot, ka viņam prātā ir derība, ko Dievs slēdza ar Ābrahāmu, kad aicināja viņu īpašai misijai.

„Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: "Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis."” (1. Mozus 12:1-3)

(„Un Ābrāms uzticējās Tam Kungam, un Dievs to viņam pieskaitīja par taisnību.” (1. Mozus 15:6))

Pamatā Dieva derībai ar Ābrahāmu ir Dieva apsolījumi viņam. Dievs teica Ābrahāmam četras reizes: „Es darīšu.”

Dieva apsolījumi Ābrahāmam ir pārsteidzoši, jo tie ir pilnībā vienpusēji. Visu apsola Dievs; Ābrahāms nesola neko. Tas ir pilnīgi pretēji tam, kā cilvēki parasti cenšas veidot attiecības ar Dievu. Mēs parasti apsolām, ka kalposim Viņam, ja vien Viņš no savas puses arī kaut ko izdarīs mūsu labā. Tas ved pie burta kalpības un formālisma; tas ir kaut kas pilnīgi pretējs Bībeles evaņģēlijam.

Dievs neprasīja Ābrahāmam kaut ko apsolīt, bet vienīgi ticībā pieņemt Viņa solīto. Protams, tas nebija viegls uzdevums, jo Ābrahāmam bija jāmācās pilnīgi uzticēties Dievam, nevis sev (skat. 2. Mozus 22). Tāpēc Ābrahāma aicināšana ilustrē evaņģēlija būtību, kas ir glābšana ticībā.

Daži maldīgi uzskata, ka Bībele māca divus glābšanas ceļus. Viņi apgalvo, ka Vecās Derības laikā glābšana bija balstīta uz baušļu turēšanu. Tā kā tas nenostrādāja pietiekami labi, Dievs atcēla bauslību un padarīja iespējamu glābšanu ticībā. Taču šis uzskats ir bezgalīgi tālu no patiesības. Kā Pāvils rakstīja Galatiešiem 1:7; ir tikai viens evaņģēlijs.

Mēs nereti dzirdam izteicienu „lētā žēlastība”. Tomēr šādas frāzes lietošana ir nepamatota. Žēlastība nav lēta, tā ir pilnīgi bezmaksas (vismaz mums, cilvēkiem). Bet mēs to izpostām, ja domājam, ka mēs varam tai kaut ko pievienot ar saviem darbiem, vai ja mēs domājam, ka varam to lietot kā attaisnojumu grēkam.

Viņš ir augšāmcēlies

2011-04-29T12:54:00.001+02:00

“1 Bet pēc sabata, pirmajai nedēļas dienai austot, Marija Magdalēna un otra Marija nāca kapu apraudzīt. 2 Un redzi, notika liela zemestrīce, jo Tā Kunga eņģelis nāca no debesīm, piegājis novēla akmeni no durvīm un sēdās tam virsū. 3 Un viņa izskats bija kā zibens un viņa drēbes baltas kā sniegs. 4 Bet sargi drebēja aiz bailēm un kļuva kā miruši. 5 Bet eņģelis uzrunāja sievas, sacīdams: "Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. 6 Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis. Nāciet šurp un raugiet to vietu, kur Viņš gulēja. 7 Un ejiet steigšus un sakiet Viņa mācekļiem, ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies; un redzi, Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit. Redzi, es jums to esmu sacījis." 8 Un tās steigšus izgāja no kapa ar bailēm un ar lielu prieku un tecēja to vēstīt Viņa mācekļiem. 9 Un redzi, Jēzus nāca tām pretim un sacīja: "Esiet sveicinātas!" Bet tās piegāja pie Viņa, apkampa Viņa kājas un krita Viņa priekšā pie zemes. 10 Tad Jēzus saka uz tām: "Nebīstieties, ejiet un sakiet to Maniem brāļiem, lai viņi noiet uz Galileju, un tur viņi Mani redzēs."

Mateja 28:1-10

Man šķiet, ka mums grūti ir iejusties to sievu vietā, kuras gāja apraudzīt Jēzus kapu rīta agrumā. Tā bija pirmā nedēļas diena, tātad diena pēc klusā sabata. Šodien dzirdam baznīcu zvanus, esam lasījuši un klausījušies Kristus augšāmcelšanās stāstu. Mūsu rokās ir četri evaņģēliji, daudz atsauksmju Jaunajā Derībā, pat vēstures liecības. Mēs esam sagatavoti, jo augšāmcelšanas fakts jau ir tālā vēsturē. Bet šīs sievas nekā par to nezināja. Un labi, ka mums ir iespēja iepazīties ar augšāmcelšanās stāstu no viņu redzes viedokļa. Jo Matejs mums pastāsta ne tikai to, ko viņas sacīja, un ne tikai to, ko viņas darīja, bet arī to ko viņas sajuta.

Stāsts sākas ar rīta aprakstu. Aust pirmās nedēļas dienas rīts. Marija Magdalēna un otra Marija iet apraudzīt Jēzus kapu. Mēs no šīs rakstu vietas nevaram uzzināt, kas bija tā otrā Marija. Varbūt tā bija Jēzus māte. Lai kā arī tas nebūtu, Matejs pievērš uzmanību vārdam apraudzīt, apskatīt, tātad — redzēt.

To pamānījām lasītā tekstā. Sievas gāja apraudzīt (2), ieraugot eņģeļus, karavīri aiz bailēm drebēja un kļuva kā miruši (4), eņģelis aicina apskatīt vietu, kur Jēzus ir gulējis (6), tad vēl (7) septītā pantā vārds redzi… attiecināts uz to, ka viņi redzēs Jēzu Galilejā. Bet būtībā viņi ieraudzīja Jēzu jau daudz agrāk. Un tad vēl sarunas laikā šis vārds “redzi” tad, kad dodoties prom no kapa, sievas satiek Jēzu (9).

Tātad ir rīta agrums un klusums, un tad pēkšņi tur viss pārvēršas lielā troksnī, pārsteigumā un bailēs. Notiekošo ir grūti izskaidrot, viss notiek tik pēkšņi: gan pieminēta zemestrīce, gan arī spožais eņģeļu izskats kā zibens.

Nesen netālu no Japānas krastiem kāds bija ierakstījis zemestrīces trokšņus. Vai tā būtu Japāna vai arī jebkura cita vieta pasaulē, pat niecīgs zemes trīces troksnis un zemes drebēšana iedveš bailes. Trauki skapī sāk grabēt, māja, liekas, tiek virzīta prom no saviem pamatiem. Lielās zemes trīcēs sienas var sākt plaisāt un māja var sabrukt, tāpēc ir ieteikts zemestrīces laikā atstāt mājas.

Tajā rītā klusumu pārtrauca zemestrīce, parādījās eņģelis, viņš savā spožumā bija tik spilgts kā zibens. Viņam milzīgais apzīmogotais akmens kapa priekšā ir tikai tāds nieks. Viņš to noveļ un pats mierīgi uz tā uzsēžas. Un nav jābrīnās, ka to redzot un jūtot, sargi dreb un nokrīt kā miruši. Tātad te debesis ietekmē zemes procesus.

Tad eņģelis pievēršas sievām. Viņš mierina: "Nebīstieties, jo es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, krustā sisto. Viņš nav šeitan, jo Viņš ir augšāmcēlies, kā Viņš sacījis. Nāciet šurp un raugiet to vietu, kur Viņš gulēja!” Mums nav pateikts vai viņas bija nomierinājušās. Vai var nomierināties tad, kad zeme dreb tik stipri, ka pat mirušais pamostas?

Un te es gribētu pakavēties pie vārdiem: Viņš nav šeit, jo Viņš ir augšāmcēlies.” Tātad: kas tad ir Kristus augšāmcelšanās?

Pirmkārt, pamanām no evaņģēlija rakstītājiem, ka kapā vairs nekā nav. Tātad nav arī līķa. Ja būtu bijis līķis un eņģelis būtu teicis Viņš ir augšāmcēlies, tad mēs teiktu viņa gars tagad klejo apkārt. Un tad būtu attaisnojums tiem kuri saka, ka nāves laikā dvēsele var klejot apkārt ārpus miesas.. Pirms augšāmcelšanās rīta neviens Kristu kā garu kā spoku neredzēja. Viņš dusēja kapā. Bet augšāmcelšanās rītā kaps bija tukšs. Eņģelis sievām vēstīja: Viņš nav šeit, jo Viņš ir augšāmcēlies.” Tātad ir notikusi Kristus augšāmcelšanās miesā.

Otrkārt, runājot par Kristus augšāmcelšanos, mēs redzam ka tā ir vēsturiski unikāla. Mēs zinām, ka Jēzus bija piecēlis no nāves Jairus meitiņu, atraitnes dēlu, un Lācaru. Visiem viņiem vēlreiz bija jāgulstas zemes klēpī. Kaut arī visi šie trīs gadījumi nebija klīniskās nāves gadījumi un par Lācaru pat bija teikts, ka viņa līķis jau oda, un tātad tās ir nāves, kuras joprojām cilvēce piedzīvo, tomēr prestatā nosauktiem gadījumiem Jēzus augšāmceļoties bija ietērpies jauna veida miesā, kura vairs nebija padota nāvei, kā tas bija ar iepriekšējo. Bet tā bija tik pat reāla kā cilvēka miesa. Un tāda miesa tiek apsolīta arī mums visiem kuri uzticamies Viņam kā mūsu dvēseles Glābējam. Pāvils par to rakstīja (1Kor. 15:51-54) “Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti, piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti. Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā. Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā!

Tātad pienāks brīdis kad arī par mūsu kapu varēs sacīt viņš nav šeit, jo viņš ir augšāmcēlies.

Marka evaņģēlijs beidzas ar aprakstu, ka sievas, ieraugot eņģeli un tukšo kapu, bēg no tā prom bailēs un izbrīnā. Mateja evaņģēlijā arī tiek minēts, ka sievas bēg, bet te mēs lasījām, ka viņas skrien bailēs un lielā priekā, lai izpildītu to, ko lika eņģelis pavēstīt mācekļiem. Te mēs redzam tādu kā enerģijas atbrīvošanos — te ir prieks, te ir sajūsma kā piecgadīgam bērnam, kurš skrien no kalna zemē, neskatoties vai pakritīs vai ne. Sievas skrien, lai nestu eņģeļa vēsti mācekļiem, “ka Viņš ir no miroņiem augšāmcēlies; un redzi, Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit”.

Kā redzat, aprakstot izjūtas, Matejs lieto pretstatus: gan bailes, gan lielu prieku. Tādā veidā viņš apraksta sievu pārdzīvojumu. Visa ir tik daudz, ka viņas trīc no prieka. Un tas nedaudz varētu līdzināties tam, ko izjūtam, kad esam iemīlējušies, kaut kas tāds, kad mēs stāstam par jaundzimušo bērniņu, varbūt to var salīdzināt ar to izbrīnu, kurā mijas bailes un prieks. Viņas skrien.

Un kas tad notiek? Priekā un bijībā viņas uzskrien virsū Jēzum. Un Matejs ir pierakstījis vienu vārdu, ko tajā brīdī saka Jēzus: “CHARIETE” tas nozīmē gan “sveicinātas” gan arī “Priecājaties!” Priekā viņas apkampj Jēzus kājas un nokrīt Viņa priekšā zemē. Un tūlīt no Kristus lūpām atbalsojas eņģeļa vārdi: "Nebīstieties, ejiet un sakiet to Maniem brāļiem, lai viņi noiet uz Galileju, un tur viņi Mani redzēs.”

Ja sievām vijās bailes un prieks vienā sajukumā, tad pēc Kristus uzrunas — kas palika pāri? Prieks! Liels prieks!

Man ir jautājums — vai augšāmcelšanās notikums bija kaut kas tāds, kas izraisīja prieku tikai sievās un mācekļos? Vai tas šodien izraisa arī mūsos sajūsmu prieku? Redziet ir viena lieta pārdomāt to kas notika pirms divtūkstošs gadiem Golgātā un dārza kapā. Varbūt domāt par faktu to kas notiks tad kad Kristus nāks ottreiz. Bet ko vēsta vārdi “Viņš ir augšāmcēlies” mūsu laikam, šodien? Pāvils norāda, ka Kristus augšāmcelšanās ir Kristiešu vēsts pats tās pamats (1.Kor 15:14-15): “Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība. Tad jau mēs būtu Dieva viltus liecinieki, jo mēs esam liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu ir uzmodinājis…”

Acu liecinieks apustulis Pēteris par Kristus augšāmcelšanās nozīmi viņa un visu kristiešu dzīvē rakstīja (1Pēt 1:3-7):

Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas Savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums, kas Dieva spēkā tiekat pasargāti ticībā pestīšanai, kas ir sagatavota, lai atklātos pēdējā laikā. Tad jūs līksmosities, tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies.

Kā dzirdējām, arī mēs jau šodien varam priecāties pirmkārt, par to, ka pateicoties Kristus augšāmcelšanai mēs varam piedzīvot jaunpiedzimšanu, tātad mēs varam ne tikai piedzīvot grēku piedošanu, bet mēs varam saņemt jaunu sirdi, jaunu spēku dzīvot jaunu dzīvi. Ko tas nozīmē praktiski? Tas nozīmē to ka mēs piedzīvojam brīdi kad mēs pie sevis pamanām, ka mums vairs nepatīk tās sliktās lietas kuras mēs izdarījām un izdarījām. Tas ir brīdis kad varam no tām atteikties un tās mūs vairs neverdzina. Tas ir apliecinājums šodien ka augšāmceltā Kristus spēks ir ienācis mūsu dzīvē.

Otrkārt, mēs varam priecāties par dzīvo cerību Jo Viņš dzīvo, tāpēc arī es dzīvošu. Mūsu cerība nav likta uz mirušo Glābēju bet uz dzīvo. Tāpēc mēs varam teikt ka mūsu cerība ir dzīva. Mēs celsimies augšā no nāves tāpat kā Kristus cēlās augšā. Tas nav tikai tā kā mēs to gribētu, vai domātu vai iztēlotos. Mūsu cerība ir reāla un mums ir cerība ka mēs viņu redzēsim un būsim viņam līdzīgi, ka aizsniegsim Apsolīto zemi, mūžīgo dzīvi.

Treškārt, mēs varam priecāties ka mums ir mantojums. Pēc savas aiziešanas Kristus atstāja savā vietā Aizstāvi, Svēto Garu lai pārliecinātu mūs ka mums ir Mantojums Viņā. Aizejot Viņš sacīja, ka gatavo vietu mums. Un par šo mantojumu bija teikts, ka tas ir neiznīcīgs, neaptraipīts un nevīstošs.

Ceturtkārt, mēs varam priecāties jau šodien esam pasargāti Dieva spēkā. Lasot orģinālvalodā te runāts par apsardzību kāda ir cietoksnī. Mēs atceramies skaisto Mārtiņa Lutera himnu “Dievs Kungs ir mūsu stiprā pils…” Uzticoties Dievam mēs varam saņemt apsardzību.

Piektkārt, ja mēs visu iepriekšējo apzināmies un ticam tad arī mums ir vieglāk pārdzīvot ciešanas. Mēs pat varam priecāties, ka Dievs ir mūsu audzinātājs.

Sestkārt, mēs varam priecāties, ka varam mantot tīru ticību, kura izpaužas mīlestības darbos. Ciešanas, pārbaudījumi ir tādi kuros ticība nostiprinās tā iegūst nesavtības spožumu.

Un septītkārt, mēs varam priecāties ka Jēzus nāks ottreiz. Augšāmcelšanās mūs vada pie drošas pārliecības ka Jēzus nāks ottreiz. Un mēs būsim ar Viņu kopā mūžīgi. Mēs varam saņemt visas Dieva svētības caur ticību.

Kā mēs visu to varam seņemt? Viņš ir augšāmcēlies un Viņš nav šeit Viņš ir pie Tēva labās rokas un aizlūdz par mums. Par Augšācelto ir teikts (Ebr 4:14-16):

“Tā kā mums ir liels augstais priesteris, kas izgājis caur debesīm, Jēzus, Dieva Dēls, tad turēsimies pie Viņa apliecināšanas. Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā.”

Vai par visu to mēs šodien nevaram pateikties un priecāties?

Jēzus aicināja mācekļus pulcēties Galilejā. Kāpēc? Tāpēc, ka tā ir Viņa galvenā kalpošanas vieta. Tur Kristus pasludināja Dieva Valstības tuvumu. Tur tā tika iemiesota Viņa dzīves piemērā. Tur Viņš aicināja kalpošanai mācekļus, mācīja ļaužu pūļus, dziedināja slimos, nozīmēja divpadsmit apustuļus, parādīja līdzjūtību cietējiem, bēdīgiem un grūtsirdīgiem deva atdusu, runāja līdzībās, pabaroja ļaužu pūļus, svētīja bērniņus, mācīja par Mesiju, kuram būs jācieš. Un tā, aicinot uz šo vietu, augšāmceltais Jēzus parāda, ka Viņš būs ar saviem sekotājiem iemiesots viņu kalpošanā. Ka viņi tāpat varēs atklāt Kristus žēlastību, dziedinot, pabarojot, mācot un pārdzīvojot ciešanas.

Mani ļoti saviļņoja pagājušā vasarā zeltraču izglābšana Čīlē. Kad notika šahtas aizgrūšana, 33 zeltrači atradās lielā dziļumā pāri par 700 metriem. Un sākumā bija doma, ka viss ir zaudēts. Patīkami bija redzēt, ka firma nepameta savus strādniekus, bet pretēji visai bezcerībai pielika visas pūles un izlietoja daudz līdzekļu lai darītu visu ko var izdarīt. Ar īpašu urbumu palīdzību un gaismas signāliem uzzināja ka viņi vēl ir dzīvi. Pagāja vairāki mēneši. Lai tiktu sagatavoti glābšanas darbi. Tika izurbts jauns kanāls un pa to ievadīja cauruļveidīgu vagoniņu. Vagons aizsniedza cilvēkus un tad vienu pēc otra vilka laukā. Kad pirmais izkāpa no vagoniņa atskanēja priecīgs gaviļu sauciens. Tur bija sieva bērni radinieki, bet šis cilvēks kā pirmo izdarīja nokrita uz ceļiem, lai pateiktos Dievam. Un tikai tad gāja pie saviem tuviniekiem. Tā viens pēc otra tika izvilkti 1. 2. 3 un beidzot arī visa beigās 33. Visi 33 bija kā augšāmcēlušies! Un gandrīz visi pateicās Dievam. Tās bija lielas gaviles liels prieks.

Bībeles pēdējā grāmatā ir parādīts kā Dievs pirms briesmu laikiem apzīmogo 144000. Mēs zinām, tas ir simbolisks skaitlis, bet interesantākais ir tas, ka Atkl 14:1 viņi ir atkal redzami, bet jau kā izglābtie uz Ciānas kalna. Kas ir garants viņu izglābšanai? Uz Viņu pierēm rakstīts Jēra un Tēva vārds. Viņi pieder Jēzum un Tēvam un tāpēc viņi ir pasargāti un viņi visi ir izglābti. Tur nav 143999 bet tur ir tieši 144000. Neviens nav pazudis kurš uzticās līdz galam Augšāmceltajam Glābējam. Un arī par viņiem teikts, ka visu pateicību viņi pienesīs Glābējam.

Jēzus aicina mūs uz mūsu Galileju. Kur mēs vēlamies sadarboties ar Viņu citu glābšanā. Tātad satikšanās ar augšāmcelto Kristu nevirza pretī pašlabumu apmierinājumam. Tas nav tikai tāds personīgs svētsvinīgs piedzīvojums, bet tas ir piedzīvojums, kur Viņš no jauna iesaistās misijā un aicina tajā piedalīties arī mūs, kur mēs tiekam aicināti kalpot citiem un nest labo vēsti par augšāmcelto Pestītāju. Lai arī citiem palīdzētu.

Priecājaties! Kristus ir augšāmcēlies! Āmen.

(Valdis Zilgalvis)

Pravietis un ķēniņš

2010-12-21T21:07:00.001+02:00

Lūk, kāds interesants stāsts lasāms pravieša Jeremijas grāmatas 36. nodaļā:

„1 Jūdas ķēniņa Jojakīma, Josijas dēla, ceturtajā valdīšanas gadā pār Jeremiju nāca Tā Kunga vārds:

2 "Ņem rakstu rituli un raksti tanī visus tos vārdus, ko Es ar tevi esmu runājis par Israēlu, par Jūdu un par visām tautām no Josijas laika līdz šai dienai!

3 Varbūt Jūdas nams, kad tas dzirdēs, kādu Es tiem esmu nodomājis sūtīt nelaimi, varbūt viņi ikviens atgriežas no sava ļaunā ceļa, un Es tiem varu piedot viņu noziegumus un grēkus."

4 Tad Jeremija aicināja Baruhu, Nerijas dēlu; Baruhs tad arī rakstīja rakstu tīstoklī visus vārdus no Jeremijas mutes, ko Tas Kungs tam bija teicis.

5 Tad Jeremija deva Baruham šādu rīkojumu: "Es esmu apcietināts un nevaru iet Tā Kunga namā.

6 Bet ej tu un lasi no rakstu tīstokļa visus Tā Kunga vārdus, ko tu uzrakstīji no manas mutes, tautai Tā Kunga namā kādā svētku dienā skaļi priekšā. Lasi arī Jūdas ļaudīm, kas sanākuši no savām pilsētām.

7 Varbūt viņu lūgšana nonāk Tā Kunga priekšā un tie atgriežas ikviens no saviem ļaunajiem ceļiem, jo liela ir Tā Kunga dusmība un bardzība, ar ko Viņš piedraudējis šai tautai."

8 Un Baruhs, Nerijas dēls, darīja tā, kā pravietis Jeremija bija viņam pavēlējis: Viņš lasīja tautai no rakstu tīstokļa priekšā Tā Kunga vārdus Tā Kunga namā.

9 Jūdas ķēniņa Jojakīma, Josijas dēla, piektā valdīšanas gada devītajā mēnesī izsludināja gavēni Tā Kunga priekšā visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem un visai tautai, kas bija sanākusi no Jūdas pilsētām Jeruzālemē.

10 Tad Baruhs lasīja no rakstu tīstokļa Jeremijas vārdus Tā Kunga namā Gemarjas, valsts rakstveža Šafana dēla, telpā, augšējā pagalmā pie Tā Kunga nama jaunajiem vārtiem, visai tautai skaļi priekšā.

11 Kad Mihaja, Gemarjas dēls un Šafana dēladēls, bija dzirdējis visus Tā Kunga vārdus no rakstu tīstokļa nolasām,

12 tad viņš devās lejup ķēniņa namā, kur valsts rakstveža darba istabā bija sapulcināti augstākie ierēdņi: valsts rakstvedis Ēlišāma, Delaja, Šemajas dēls, Elnātāns, Akbora dēls, Gemarja, Šafana dēls, Cedekija, Hananjas dēls, un visi augstākie valsts darbinieki.

13 Kad Mihaja viņiem atstāstīja visu, ko Baruhs tautai lasījis no rakstu tīstokļa priekšā,

14 tad visi lielkungi sūtīja Jehudi, Netanjas dēlu, bet Netanja bija Šelemjas un tas Kušijas dēls, pie Baruha un lika tam teikt: "Ņem to rakstu tīstokli, no kura tu esi lasījis tautai, un nāc šurp!" Tad Baruhs, Nerijas dēls, paņēma tīstokli un gāja pie tiem.

15 Tie sacīja viņam: "Sēdies un lasi to mums!" Tad Baruhs to viņiem lasīja.

16 Kad tie dzirdēja visus šos vārdus, tie saskatījās izbijušies un sacīja Baruham: "Visi šie vārdi mums jādara zināmi ķēniņam."

17 Tad tie jautāja Baruham: "Atstāsti mums sīkāk, kā tu uzrakstīji visus šos vārdus, ko viņš tev runāja."

18 Baruhs tiem atbildēja: "Tieši no viņa mutes nāca šie vārdi, un es tos ierakstīju ar tinti grāmatā."

19 Tad lielkungi sacīja Baruham: "Ej un paslēpies, tu un Jeremija, neviens lai nezina, kur jūs esat!"

20 Tad tie gāja pie ķēniņa pils pagalmā, bet rakstu tīstokli tie atstāja pie rakstveža Ēlišāma un atstāstīja ķēniņam visu notikušo.

21 Ķēniņš sūtīja Jehudi pēc tīstokļa, un viņš to atnesa no rakstveža Ēlišāma kancelejas. Un Jehudis lasīja priekšā grāmatu ķēniņam un visiem lielkungiem, kas bija pie ķēniņa.

22 Ķēniņš sēdēja ziemas dzīvoklī, jo bija devītais mēnesis, un viņa priekšā ogļu tvertnē kurējās uguns.

23 Kad Jehudis bija izlasījis trīs vai četras slejas no rakstu tīstokļa, ķēniņš atgrieza tās ar nazi nost un iemeta ugunī, kas viņa priekšā kurējās, kamēr viss rakstu tīstoklis sadega ugunī.

24 Bet ne ķēniņš, ne viņa kalpotāji neizbijās un nesaplēsa savas drēbes, kad tie dzirdēja visus šos vārdus.

25 Lai gan Elnātāns, Delaja un Gemarja lūdza ķēniņu rakstu tīstokli neiznīcināt, viņš tos neklausīja.

26 Bet ķēniņš gan pavēlēja savam dēlam Jerahmeēlam, kā arī Serajam, Asriēla dēlam, un Šelemjam, Abdēla dēlam, apcietināt rakstu tīstokļa rakstītāju Baruhu un pravieti Jeremiju. Bet Tas Kungs tos paslēpa.

27 Kad ķēniņš bija sadedzinājis grāmatu un visus tos vārdus, ko Baruhs bija uzrakstījis no Jeremijas mutes, tad pār Jeremiju nāca Tā Kunga vārds:

28 "Ņem vēlreiz citu tīstokli un raksti tanī visus tos vārdus, kas bija iepriekšējā tīstoklī, ko Jūdas ķēniņš sadedzināja.

29 Bet Jūdas ķēniņam Jojakīmam saki: tā saka Tas Kungs: tu grāmatu sadedzināji, jautādams: kādēļ tu tur ierakstīji, ka nākšot Bābeles ķēniņš, šo zemi izpostīšot un iznīcināšot cilvēkus un lopus?

30 Tādēļ Tas Kungs ir nolēmis šādi par Jūdas ķēniņu Jojakīmu: viņam nebūs pēcnācēju, kas sēdēs uz Dāvida troņa, un viņa projām aizsviestais līķis gulēs ilgāku laiku laukā dienas karstumā un nakts aukstumā.

31 Un Es piemeklēšu viņam, viņa pēcnācējiem un kalpiem viņu noziegumus un sūtīšu pār Jeruzālemes iedzīvotājiem un pār Jūdas namu visu to nelaimi, ar ko Es tiem piedraudēju, bet tie Mani neuzklausīja!"

32 Tāpēc Jeremija ņēma citu tīstokli un deva to rakstītājam Baruham, Nerijas dēlam. Baruhs ierakstīja tur no Jeremijas mutes visus tos vārdus, kas bija Jūdas ķēniņa Jojakīma sadedzinātā rakstu tīstoklī; bez tam viņš pierakstīja klāt vēl daudzus citus līdzīgus vārdus.”

Rakstu ruļļi tika gatavoti no papirusa un bija visai dārgi. Tos pārrakstīja ar roku, tādējādi katrs rullis tika uzskatīts par retu un dārgu mantu. Konkrēti šis rullis bija Dieva vēsts ķēniņam Jojakīmam. Ķēniņš un viņa kalpi, sistemātiski rulli graizot un sadedzinot, izrādīja tīšu Dieva nicināšanu.

Baruhs, kurš būtu varējis cerēt uz kādu godpilnu amatu galmā, saprata, ka ir aizstāvējis un atbalstījis „nepareizo spēlētāju,” tādējādi liedzot sev nākotni karaliskajā Jeruzalemes galmā. Vēl vairāk - viņš bija saniknojis arī ietekmīgāko cilvēku valstī. Šis ir uzskatāms piemērs tam, ka, iestājoties par Dievu, cilvēks var kaut ko zaudēt.

Baruhs un Jeremija nokļuva meklējamo cilvēku sarakstā. Ķēniņa aģenti pārmeklēja pilsētu, lai atrastu šos dumpiniekus. Sekošana Dievam nav domāta gļēvuļiem vai cilvēkiem, kuri vēlas Dievu izmantot, lai veidotu sev veiksmīgāku karjeru. Kļūt par Dieva vēstnesi nenozīmē vadīties pēc personīgām ambīcijām, bet gan ļaut savā dzīvē īstenoties Dieva gribai, neatkarīgi no sekām.

Neraizējieties!

2010-12-17T14:05:00.001+02:00

(Mācītāja Ainara Gaiļa svētruna)

Nemanot ir pagājis vēl viens gads. Laiks neapturami steidzas uz priekšu, neprasot, vai kāds to vēlas. Kāds tas ir bijis? Citam tas ir bijis veiksmīgs, citam ne tik veiksmīgs. Katrā mājā ir bijušas savas rūpes un savi prieka mirkļi. Droši vien, ka nav daudz ģimeņu, kuras nebūtu skārušas ekonomiska rakstura pārmaiņas. Lai kā mēs gribētu, mēs nevaram izbēgt no dzīves realitātes.

Lai kā to dažbrīd negribētos atzīt, jauns gads nozīmē arī to, ka jau atkal uzskatāmi sarucis tas laika posms, kas mums atvēlēts uz šīs zemes, lai mēs sasniegtu izvēlētos mērķus, kuri mums liekas būtiski un svarīgi.

Šobrīd vairāk nekā jebkad mums jādomā par dzīvi un vērtībām. Kas tad cilvēka dzīvē ir pats svarīgākais? Prioritātes var mainīties atkarībā no apstākļiem. Kad pazaudēts darbs un naudas maciņš tukšāks, tad prioritāte ir darbs un naudas pelnīšana, kad slimojam - veselība, kad esam vientuļi - mīlestība, kad tuvojas dzīves noslēgums - atlikušais laiks.

Cik katram mums ir dots laiks uz šīs zemes, un kā mēs to izmantojam? Kāds no mums šodien atrodas pavasara plaukumā, kāds vasaras briedumā, kāds krāsainā rudenī, kāds tuvu ziemas stingumam. Vai mēs zinām, cik daudz laika mums vēl ir dots? Varbūt daudz, bet varbūt ļoti maz. Laiks nesaudzē nevienu. Vai mēs zinām sava laika vērtību? Vai mēs no rīta pamostoties saprotam, kādu vērtīgu dāvanu esam no Dieva saņēmuši, un par to pateicamies un priecājamies? Bet varbūt, raugoties uz bargo salu un sniega kupenām, mēs pārdzīvojam un raizējamies, kā pārdzīvosim šo ziemu un grūtos laikus.

Rūpju un raižu ir vairāk nekā prieka un pateicības. Vai mēs esam kādreiz raizējušies un par ko? Droši vien nav tāda cilvēka, kurš savā dzīvē nebūtu piedzīvojis uztraukumu, raizes, rūpes un nervu spriedzi. Arī laikā, kad Kristus kalpoja uz mūsu zemes, cilvēkiem nebija sveša šī problēma, jo, uzrunājot savus klausītājus, Jēzus sacīja:

„Tāpēc es jums saku: nezūdieties savas dzīvības dēļ - ko ēdīsiet un ko dzersiet, nedz savas miesas dēļ - ko vilksiet mugurā. Vai tad dzīvība nav vērtāka kā barība un miesa kā drēbes? Pavērojiet putnus debesīs - ne tie sēj, ne tie pļauj, ne savāc ražu šķūņos; jūsu debesu Tēvs tos baro. Vai jūs neesat daudz vairāk vērti kā viņi? Kurš no jums ar savu zūdīšanos var pagarināt savu mūžu kaut vai par olekti? Kādēļ jūs raizējaties par savu apģērbu? Mācieties no lilijām pļavā, kā tās aug - ne tās nopūlas, ne tās vērpj, bet es jums saku: pat Sālamans visā savā godībā nebija tā tērpies kā viena no tām. Ja nu Dievs pļavas zāli, kas šodien ir, bet rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, cik gan daudz vairāk viņš darīs jums, jūs mazticīgie?! Tāpēc neraizējieties, sacīdami: ko ēdīsim? ko dzersim? ko vilksim mugurā? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jūsu debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag. Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots. Neraizējieties par rītdienu, jo rītdiena pati par sevi parūpēsies; katrai dienai pietiek savu bēdu.”(Mt.6:25-34)

Jēzus aicina: „Nezūdieties, neraizējieties!’’ Tomēr šos vārdus nav tik viegli pieņemt. Tos nebija viegli pieņemt tiem tūkstošiem, kuri bija sapulcējušies kalna nogāzē un ar interesi un cerībām klausījās Jēzus vārdos. „Kad tie bija sasēdušies zaļajā kalna nogāzē, gaidot dievišķā Skolotāja vārdus, viņu sirdis pildījās ar domām par nākotnes godību. Šeit bija rakstu mācītāji un farizeji, kas gaidīja dienu, kad viņiem būs vara pār ienīstajiem romiešiem un tiem piederēs pasaules lielās impērijas bagātības un spožums. Nabadzīgie zemnieki un zvejnieki cerēja dzirdēt apgalvojumu, ka viņu nožēlojamās būdas, trūcīgais uzturs, smagā darba dzīve un bailes no trūkuma tiks apmainīti pret bagātiem mājokļiem un vieglām dienām. Viņi cerēja, ka šī viena raupjā drēbes gabala vietā, kas dienā bija apģērbs, bet naktī sega, Kristus dos iekarotāju greznās un dārgās drēbes.”( E. Vaita „Kristus kalna svētruna”)

Bet visa tā vietā Jēzus saka: „Neraizējaties par šim lietām, meklējiet vispirms debesu valstību, tad jums viss pārējais tiks iedots.” Neuztraukties. Vai tas ir tik vienkārši? Vai tas vispār ir iespējams? Jēzus ar šiem vārdiem uzrunā mūs arī šodien. Kā lai neraizējamies, ja neesam droši par rītdienu? Ja nezinām, vai rīt būs darbs, un, ja būs, vai samaksās algu? Sevišķi jau šādā brīdī, kad valstī ir krīze. Kā lai nedomājam un neuztraucamies? Parasti cilvēki taču domā un rūpējas par to, ko likt galdā, ko vilkt mugurā, kā izskolot bērnus un kādā pensiju fondā ieguldīt naudu, lai būtu gaišas un nodrošinātas vecumdienas. Kā vienā rūpju, nedrošības un daudzu vajadzību pasaulē Jēzus var tik vienkārši pasacīt –neraizējieties.. Mēs varam mēģināt sev teikt vai iestāstīt: „Es būšu mierīgs, neraizēšos un nedomāšu!” Bet vai mums bieži tas izdodas?

Šie jautājumi mums ir būtiski un svarīgi. Jēzus jau arī nesaka, ka šīs lietas nav svarīgas. Jēzus nerunā par to, ka mēs nedrīkstam domāt par materiālām lietām. Jēzus nesaka : „Esi bezrūpīgs un bezatbildīgs! Neplāno, nestrādā un nemācies!” Dievs saka: „Sešas dienas tev būs strādāt...”(2Moz. 20:9) „Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst”(1Moz. 3:19) Ir lietas, kuras atkarīgas no mums. Mēs plānojam, mācāmies, strādājam, cenšamies darīt, bet ir lietas un apstākļi, kurus nevaram ietekmēt. Un, ja nevaram vairs kādas lietas vai apstākļus kontrolēt, sākam nervozēt un raizēties. Bet vai tas mums palīdz? Raizes neatbrīvo mūsu rītdienu no problēmām, bet tās atņem spēku šodienai. Ar zūdīšanos nevaram pagarināt mūžu ne par minūti. Nevaram izmainīt situāciju. Nevaram ietekmēt pagātni, nākotni, bet varam ietekmēt savu veselību. Raizes var padarīt mūs neredzīgus saskatīt Dieva klātbūtni. Dievs, kas dāvinājis mums dzīvību, zina, ka mums vajadzīga pārtika, apģērbs. Jēzus saka: „Nezūdieties par šīm lietām! Vai tad dzīvība nav vērtīgāka?”

2001. gada 11. septembrī ASV notika līdz šim lielākais terora akts pasaules vēsturē. Teroristi nolaupīja lidmašīnas un divas no tām ietriecās Pasaules Tirdzniecības centra „dvīņu torņos”, kuri drīz pēc trieciena sabruka. Bojā gāja vairāki tūkstoši cilvēku, kas tobrīd atradās ēkās. Bija parasts darbdienas rīts. Ļaudis steidzās veikt savus dienas darbus, un te pēkšņi daudziem īsā laikā izmainījās visa dzīve. Kāda sajūta bija tiem cilvēkiem, kuri atradās torņu augšējos stāvos un aptvēra, ka viss beidzies, ka nav kur glābties? Bija atlikuši nedaudzi mirkļi vai minūtes. Cilvēki sāka dienu tāpat kā visas pārējās, nezinot, ka nākamās vairs nebūs. Un tad pēkšņi to aptvēra. Atlikušas tikai dažas minūtes dzīvot. Kas tajā brīdī bija svarīgs? Par ko viņi domāja vai raizējās? Vai tajā brīdī viņiem bija svarīgi, kāda zīmola drēbes bija mugurā, vai viņi vakariņojuši dārgā restorānā, vai mājās ēduši tikai sviestmaizes, vai bankas kontā ir daudz naudas un kāda automašīna atrodas lejā autostāvvietā? Vai tam visam šādos apstākļos bija nozīme?

Dzīvība ir vērtība. Attiecības ar Dievu ir vērtība. Attiecības ar tuviniekiem ir vērtība. Zem visiem skaitļiem, kas vēstīja par bojā gājušo skaitu, slēpās pa stāstam. Atskanēja telefonu zvani no brūkošajām ēkām un lidmašīnām ar vārdiem: „Mēs mirstam...Es jūs mīlu...” Kamēr neesam ieskatījušies nāvei acīs, bieži vien nenovērtējam, kas mūsu dzīvē ir visvērtīgākais un vissvarīgākais. Jēzus saka: „Vai tad dzīvība nav vērtīgāka kā barība un miesa kā drēbes?’’ Par ko mēs ikdienā visbiežāk uztraucamies? Par materiālām lietām. Vai mūsu dzīve nav vērtīgāka par šīm praktiskajām lietām? Dievs rūpējas par savu radību. Jēzus saka: „Pavērojiet putnus! Ne tie sēj, ne pļauj, ne savāc ražu šķūņos, bet Dievs par viņiem rūpējas”. Te nav runa, ka putni nestrādā. Tie nesēž uz vietas ar atvērtu knābi. Tie lido, meklē barību, jo neviens barību tiem knābī neieliek. Kāds ir teicis, ka neviens tik smagi nestrādā kā zvirbulis, jo tam ir liela konkurence un jābūt izveicīgam. Putni dara savu daļu darba, un ko vēl tie dara? Dzied. Varētu teikt, cik vieglprātīgi! Nezina, ko ēdīs rīt, bet dzied. Putni dzied un neslimo ar kuņģa čūlu. Dievs rūpējas par putniem, bet vai mēs neesam vērtīgāki par putniem? Vai mēs neesam radīti pēc Dieva tēla un līdzības? Vai Jēzus Kristus nav miris mūsu vietā, lai mēs varētu dzīvot un katra mūsu dzīves diena piederētu Dievam?

Mūsu šodiena un rītdiena ir Dieva rokās. Vai tā ir drošās rokās? Jēzus vēlas mums pateikt: „Neuztraucieties, jūs Dievam esat vērtība, un Dievs par jums parūpēsies! Mācieties paļauties uz Dievu! Mācieties uzticēties!” Paraugieties pagājušajās dienās! Vai Dievs līdz šim nav par jums rūpējies? Dievs, kas palīdzēja jums vakar, būs kopā ar jums arī rīt. Tomēr pierādījumi, ka raizēšanās ir bezjēdzīga, mūs vēl neatbrīvo no rūpju varas. Ar loģisku pamatojumu palīdzību vien mēs nevaram atbrīvoties no raizēm.

Tātad atbrīvošanās no raizēm ir ne tikai saprašanas, pieredzes, bet arī ticības lieta. „Jūs mazticīgie..., dzenieties vispirms pēc Dieva valstības!” Ja ir kaut kas, par ko būtu jāraizējas, tad tās ir mūsu attiecības ar Dievu. Cik daudz laika veltām ik dienas, lai labāk iepazītu un izprastu Dieva mīlestību? Piedzīvotu Viņu savā dzīvē un varētu sacīt kā savulaik Toms: „Mans Kungs un mans Dievs!”(Jāņa 20:25-29) Dievs nevēlas, lai mēs tik ļoti būtu noraizējušies par dzīves materiālo pusi, ka vienmēr esam rūpju, nedrošības un uztraukuma pārpilni. Dievs vēlas redzēt mūs veselīgus, priecīgus, laimīgus un pateicīgus par katru jaunu dzīvības rītu, ko Viņš mums dāvina. Dievs vēlas, lai mēs saprastu, ka nevienā dzīves situācijā neesam ārpus Viņa redzes loka un rūpēm. Tas nenozīmē, ka mēs tiksim atbrīvoti no visām dzīves problēmām, taču tas nozīmē, ka varam uzticēties Dievam. Tas nozīmē, ka mums ir Tēvs, kas par mums parūpēsies. Uzticēsimies!

Drošība nākotnei

2010-09-03T15:13:00.001+02:00

(Mācītāja Alfrēda Jākobsona svētruna)

Ir pienācis atkal rudens. Tas ir sevišķs laiks, kad kļūst redzams katra darba rezultāts. Ir daudzi, kuri var priecāties par saņemto ražu pēc rūpīga un čakla darba. Taisnība latviešu sakāmvārdam, ka „darbam sūras saknes, bet saldi augļi.” Cik patīkami priecāties un baudīt saldus augļus! Tomēr ir arī tādi, kuriem jāredz savas nolaidības un kūtruma sekas, kad pārņem nedrošība, neziņa par tālāko un jāpiedzīvo vislielākā atkarība no citiem. Šeit apstiprinās cilvēka vislielākā muļķība un vājums, jo „ slinkums saēd cilvēka gribu vairāk nekā rūsa dzelzi” (latviešu sakāmvārds).

Mūsu dienās, kad ir grūti ekonomiskie apstākļi, ir vajadzīga patiesa gudrība, kā pareizi dzīvot, kā, palīdzot citiem, palīdzēt sev. Dievs dod vislabāko padomu un, ja labprātīgi saskaņojamies ar Dieva gribu, tad Viņa vadībā varam sagaidīt vislabāko iznākumu.

„Kas vasarā sakrāj, ir gudrs, bet, kas ražas ievākšanas laikā guļ, paliek kaunā” (Sal. pam. 10:5). Salamans bija labs dzīves norišu un cilvēku raksturu pazinējs, tāpēc viņa atziņas ir patiesas, praktiskas un noderīgas visos laikos. Šī Bībeles vieta runā par to, cik svarīgi būt saprātīgam un čaklam dzīves visās jomās, lai nepiedzīvotu smagas neveiksmes, lielus zaudējumus.

No šīs nodaļas konteksta un daudziem citiem Bībeles tulkojumiem redzams, ka uzsvars ir likts uz ģimeni, kurā ir bērni. („He that gathereth in summer is a wise son, but he that sleepeth in harvest is a son that causeth shame.” KJV;

„He that gathers crops in summer is awise son, but he who sleeps during harvest is a disgracefulson.” NIV;

„A son who gathers in summer is prudent, but a son who sleeps in harvest brings shame.” RSV;)

No tā izriet, ka bērni, vai tie būtu dēli vai meitas, var sagādāt kaunu ne tikai sev, bet arī visai ģimenei. Citos gadījumos kā vainīgie pie kopīgām ciešanām un zaudējumiem var izrādīties paši vecāki, kas nerūpējas par saviem bērniem. Bībele uzsver audzināšanas un personīgā piemēra lielo nozīmi bērnu audzināšanā, neaizmirstot arī to, ka bērniem ir vienmēr atbildība par savas izvēles sekām.

Dievs cilvēkam ir paredzējis darbu kā eksistences nodrošināšanas pamatu, kā visu labu tikumu pasargāšanas līdzekli, kā harmoniskas fiziskās, intelektuālās un garīgās attīstības veicinātāju. Ja apzināmies savu piederību Dievam un atbildību Viņa priekšā, tad godīgs un čakls darbs pagodina Dievu. Kol.3:23-24. „Visu ko darāt, dariet no sirds , it kā savam Kungam un ne cilvēkiem, Jo jūs zināt, ka tas Kungs par atmaksu jums dos debess mantojumu. Jūs jau kalpojat savam Kungam – Kristum.”

Bībele nosoda cilvēka nolaidību, viņa kūtrumu un bezatbildību, kas ļoti vājina cilvēka gribas spēku un traucē personības vispusīgu attīstību. Piemēram, Salamana pamācības 17:2 -„Gudrs kalps valdīs pār laiskiem mantiniekiem un sadalīs starp brāļiem mantojumu.”

Dievs uzaicina cilvēku strādāt apzinīgi, godprātīgi visas sešas darba dienas un septītajā baudīt dusu kopā ar Viņu. 2. Moz. 20:8-11 -„Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. Sešas diena tev būs strādāt un padarīt visus savus darbus. Bet septītajā dienā ir sabats, tā Kunga, tava Dieva, dusēšana, tad nebūs tev nekādu darbu darīt[..].”

Nav iespējams būt laimīgam svētajā dusas dienā, ja nav strādāts godīgi kopā ar Dievu darba dienās. Tāds cilvēks nav ne tikai izpildījis savu uzdevumu, bet ir sagādājis materiālus un garīgus zaudējumus sev, kā arī apbēdinājis savu Dievu. Viņš ir pieskaitāms pie Dieva baušļu pārkāpējiem.

Dievs vērtīgās atziņas ir atklājis savā radībā un par tām jebkurš var pārliecināties savas personīgās dzīves pieredzē. Katrs var ieraudzīt, cik patiess ir Bībeles atzinums, kas atbalsojas praktiskajā un garīgajā dzīvē un kas uzrakstīts Gal. 6:7 -„Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.”

Ir pazīstams teiciens, ka „Dievs dod putniem viņu barību, bet Viņš to nemet viņu ligzdās.”

Sal pam 10:5 sacīts, ka vasara ir īpaša darba laiks, kad ir nopietni jāsagatavojas priekšā stāvošajai garajai ziemai, lai būtu pietiekoši sagādāta barība, lai nebūtu jācieš izsalkums ziemas aukstumā, lai būtu pietiekoši krājumi priekšdienām un nebūtu jāaiziet bojā. Neviena dzīvā radība tādu vieglprātību un nolaidību nepielaiž.

Kurš gan nezin, kā sakrāj sev barību, piemēram, vāveres, bites u.c. Cilvēkam, radības kronim, ir iespēja mācīties no brīnišķīgajam grāmatām – Bībeles un dabas. Ja tas nav līdzējis, tad ir jāizbauda savas nepaklausības rūgtās sekas.

Šī rakstu vieta runā par divu tipu cilvēkiem, par viņu attieksmi pret Dievu, pret sevi un pret citiem. Šeit runāts par krasi atšķirīgām rakstura īpašībām. Gudrs cilvēks izmanto īsto laiku, ne tikai apzinīgi un čakli strādā, bet saprātīgi plāno un domā par iekrājumu nākošām dienām, lai nenonāktu smagā atkarībā no citiem un bezizejas stāvoklī. Gudrs cilvēks būs bagāti svētīts, pilnīgi apmierināts un drošībā. Viņam nebūs jābīstas no nākotnes un viņš būs spējīgs palīdzēt arī tiem, kuriem ir sevišķas vajadzības.

Satriecoši ir tas, ka ir tik vieglprātīgi, nolaidīgi un kūtri cilvēki, kuri tādā svarīgā laikā atļaujas bezdarbībai. Ebreju valodā „radam ” nozīmē ciešu, cietu miegu, kad cilvēks būtībā neapzinās un neredz savu patieso stāvokli un sevišķās vajadzības. Viņš ir apdraudētā stāvoklī un nespēj palīdzēt citiem. Dieva Vārds nosoda darba spējīga cilvēka kūtrumu. 2. Tes. 3:10-13 -„Jo, kad bijām pie jums, mēs noteicām jums: ja kas negrib strādāt, tam arī nebūs ēst. Tagad dzirdam, ka daži jūsu starpā dzīvo nekārtīgi, nestrādādami nekādu darbu, bet tikai nedarbus. Tādiem mēs aizrādām un liekam pie sirds, atsaukdamies uz mūsu Kungu Jēzu Kristu, lai viņi klusā garā strādā un ēd savu maizi. Bet jūs brāļi nepiekūstat, labu darīdami.”

Neviena sabiedrība, neviena darba vieta nevar paciest tādu cilvēku, kurš ir slinks un grib dzīvot uz citu rēķina. Tāds cilvēks ir citiem par nastu, apgrūtinājumu. Uz viņu nevar paļauties un viņš ir tas, kurš liek vilties un ciest zaudējumus. Kūtrais cilvēks visbiežāk nonāk pie likuma pārkāpumiem caur zagšanu, jo viņš ir trūkumā savas nolaidības dēļ. Tāds cilvēks ir piepildīts ar skaudību, kas viņu aptumšo un padara nelaimīgu.

Dievs negrib cilvēka ciešanas un bojā eju. Viņš dod iespēju izvēlēties labāko – uzticēšanos un paklausību Viņam, patiesu labklājību un dzīvību. Tas ir atkarīgs no katra cilvēka personīgās izvēles un ticības.

Paplašinot Salamana pamācības 10:5 dotās atziņas un attiecinot tās uz garīgo dzīvi, varam atrast sekojošo:

1) mēs dzīvojam labvēlīgajā, Dieva dāvātajā žēlastības laikā, kurš ir sevišķi nozīmīgs katram cilvēkam. 2. Kor.6:2 -„ Jo Viņš saka: „Labvēlīgā laikā Es tevi paklausīju un pestīšanas dienā Es tev palīdzēju.” Redzi tagad ir vislabvēlīgākais laiks; redzi, tagad ir pestīšanas diena.”

2) šis laiks ir sakrāšanas, ievākšanas darba laiks, kuru nedrīkst nokavēt, ne arī vieglprātīgi izniekot. Kas tad būtu jāsakrāj? Ne jau laicīgā manta, bet garīgās atziņas un dārgie ticības piedzīvojumi ar Dievu, kuri pacietīgi jāsakrāj no dienas dienā. Mateja 6:19-21 -„ Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā, un kur zagļi nerok un nezog.”

Apustulis Pāvils varēja droši sacīt: Filipiešiem 3:7,8,14 -„Bet kas man bija ieguvums, to es Kristus dēļ esmu uzskatījis par zaudējumu. Bet arī tagad es visu to uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Kristus Jēzus atziņas visai augsto cildenumu, kura dēļ es visu to esmu zaudējis un uzskatu par mēsliem, lai Kristu iegūtu… Es dzenos pretim mērķim, goda balvai – Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū.”

3) tādus piedzīvojumus var iegūt tikai pastāvīgā mīlestības sadraudzībā ar Jēzu. Dieva doto dāvanu čakla izlietošana ikdienā un nesavtīga kalpošana citiem mīlestībā ir spēcīgs pierādījums par Svētā Gara darbību. Svētais Gars sagatavo uzticīgo Dieva bērnu Kristus rakstura līdzībā. 2. Kor. 3:17,18 -„ Tas Kungs ir Gars. Kur tā Kunga Gars, tur ir brīvība. Bet mēs visi, atsegtām sejām spoguļodamies tā Kunga spožumā, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara tā Kunga Gars.”

4) garīgā vienaldzība un kūtrums nav ne ar ko attaisnojams. Tāds cilvēks, kurš nevērtē Dieva žēlastības dāvanu, kalpošanas iespējas un neņem vērā izdevīgo laiku, atstāj negatīvu iespaidu uz citiem un pats sevi pazudina. Lūkas 9:23-25 -„Un Viņš sacīja uz visiem: „Ja kāds grib Man sekot, tad tāds lai aizliedz sevi, ikdienas ņem uz sevi savu krustu un staigā Man pakaļ. Jo, kas savu dzīvību gribēs izglābt, tam tā zudīs, bet, kas savu dzīvību Manis Dēļ zaudēs, tas to izglābs. Jo ko tas cilvēkam līdz, ka viņš samanto visu pasauli un pats sevi pazaudē un samaitā?”

Nolaidīgie un garīgi kūtrie beidzot redzēs, cik daudz tie ir zaudējuši, kad neko vairs nevar izmainīt uz mūžību. Jer. 8:20 - „Pļauja ir jau pāri, beigusies arī augļu ievākšana, bet glābšanu mēs neieguvām!”

5) turpretī tas ir gudrs, kurš bīstas Dievu, mīl Dievu un savus līdzcilvēkus;

- tas ir gudrs, kurš saprot savas dzīves galveno mērķi;

- tas ir gudrs, kurš zina īsto laiku un to čakli, lietderīgi izmanto;

- tas ir gudrs, kurš pašaizliedzīgi strādā, neskatoties uz apstākļiem;

6) tie, kuri Dievu mīl un paklausa, nepazīs un necietīs nekādu trūkumu ne fiziski, ne garīgi. Viņiem būs pastāvīga Dieva klātbūtne un apsardzība. Tie būs Dieva godāti un mīlēti visā mūžībā. Uzticīgie redzēs Dieva godības krāšņumu un Kristus upura nopelna augļus. Mat. 25: 21 -„Un viņa Kungs sacīja tam: Labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, Es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava Kunga priekā!”

Ps. 126:5-6 -„Kas ar asarām sēj, tie ar gavilēm pļaus: Viņi aiziet un raud, dārgu sēklu sējai nesdami, bet tiešām – ar prieku viņi atkal nāks un nesīs mājup savus kūlīšus.”

Ticība Dieva neizmērojamai žēlastībai

2010-08-16T15:05:00.003+02:00

(Mācītāja Dennisa Meiera svētruna )

„Bet bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.” (Ebr. 11:6)

Manā pirmajā Helderbergas koledžas mācību gadā Dienvidāfrikā es dzīvoju nelielā dzīvoklītī kopā ar savu draugu. Kādu dienu, kad es kā centīgs vācu students sēdēju pie galda un mācījos, man pēkšņi periferiālajā redzes lokā iezīmējās kāda ēna, kas ātri pārslīdēja virtuves grīdai. Es nekustīgi sēdēdams skatījos… un tad… es to ieraudzīju: manā virtuvē dzīvoja pele.

Tā kā pēc dabas es esmu pacifists, tad nolēmu, ka man nepieciešama profesionāla palīdzība, nepieciešams profesionāls peļu ķērājs, kas atrisinās manu problēmu. Mūsu kaimiņiem blakus mājā bija divi kaķi, un es vienu no tiem aizņēmos. Es noliku kaķi uz grīdas un devu tam pavisam vienkāršu uzdevumu. Es teicu: man virtuvē ir pele — noķer un iznīcini to!

Es noliku kaķi ledusskapja priekšā. Kaķis sēdēja un izskatījās, ka viņam nav nekādas intereses. “Iespējams,” es nodomāju, “kaķim ir jāredz pele,” tāpēc, lai izdabūtu peli laukā, es sāku kustināt ledusskapi, kas nebija nemaz tik viegli. Tā es tur darbojos, un drīzi vien virtuve izskatījās daudz šausmīgāka nekā parasti izskatās vecpuiša virtuve.

Pēkšņi pele izšāvās no ledusskapja apakšas un aizskrēja uz manu istabu — tieši gar kaķa degunu. Es domāju — nu kaķis viņu noķers! Bet kaķis tur tikai sēdēja un noskatījās izrādē. Lai padarītu šo stāstu īsāku, teikšu tikai to, ka nākamo stundu es pavadīju, grūstot un pārbīdot visas mēbeles, kas bija manā istabā, lai kaķis varētu ieraudzīt peli.

Visbeidzot viss bija sagatavots beidzamam cēlienam — pele iespruka zem paklāja stūra ieloces. Es novietoju dažādas kastes gar paklāja malu, aizbarikādēju visus iespējamos bēgšanas ceļus, noliku flegmatisko kaķi paklāja malā un, pacēlis paklāju, teicu: “Mesjē, pusdienas ir servētas!” Kaķis nelikās traucēties, tikai skatījās uz peli.

Pele, kaķis — un žēlastība

Šī ir svētruna par žēlastību, un šajā svētrunā ir divas mācības. Pirmā mācība: ja jūs esat adventists, bet nezināt, kas ir žēlastība, un tas laikam ir tikai mūsdienu fenomens, tad jūs esat kā šis kaķis. Tas bija skaists kaķis ar labiem ciltsrakstiem, ar labām manierēm, bet viņš nedarīja to, ko kaķim pienāktos darīt. Viņam nebija vīzijas, viņam nebija misijas. Tā ir pirmā mācība, un jūs droši vien jau uzminējāt otru mācību: tovakar pele piedzīvoja žēlastību. Es noķēru peli, paņēmu to rokā un, iznesis ārā, palaidu vaļā.

Rakstvieta, ko mēs šodien mācīsimies, ir uzrakstīta vēstulē ebrejiem 11. nodaļā—tā ir viena rinda. Šī rinda ir tāda kā visu laikmetu ticīgo slavas zāle:

“Bez ticības nevar patikt. Jo tam, kas pie Dieva griežas, nākas ticēt, ka Viņš ir un ka Viņš tiem, kas Viņu meklē, atmaksā.”

Tāpēc es tagad piedāvāju klasisko 3 punktu svētrunu, un, lūk, kādi tie ir:

Mēs visi vēlamies patikt Dievam.
Patikšana nav pašmērķis, sadraudzība ir.
Dieva atalgojums ir sniegt mums iespēju saskatīt žēlastību tur, kur mēs to neredzam.

Un tagad aplūkosim šos punktus pēc kārtas.

1. Mēs visi vēlamies patikt Dievam

Ebreju valoda un domāšanas veids stipri atšķiras no mūsējā un mūsu reliģiskās frazeoloģijas. Tajā zemē, kur es dzīvoju, cilvēki reti kad runā par to, ka viņi dara kaut ko, lai labpatiktu Dievam. Nedomājiet, ka viņi ir neticīgi — mēs visi ticam, ka Viņš ir (6. pants), un visi kaut kādā veidā vēlamies labpatikt Dievam. Bet, būdami adventisti, un it sevišķi Vācijā, mēs esam skoloti Pāvila un Mārtiņa Lutera valodā. Mēs nedarām darbus, lai patiktu Dievam, jo tas ož pēc legālisma.

Pagājušogad es kristīju kādu mentāli slimu cilvēku, un kad pēc kristībām mēs pārvilkām drēbes, viņš teica: “Tas bija pareizs lēmums kristīties, jo ir tik laba sajūta, ka varu piepildīt bauslību.” Es priecājos, ka mana draudzes padome tur nebija klāt un nedzirdēja to, citādāk viņi man prasītu, ko es šim cilvēkam esmu mācījis.

Bet neilgi pēc tam mūsu draudžu savienībā bija mācītāju konvents, un mēs bijām uzaicinājuši rabīnu, kas mums stāstīs par sabatu. Es ar interesi klausījos šo vīru, kā viņš mums skaidroja, ka no jūdu perspektīvas mēs, ne jūdi, esam saistīti ar 7 likumiem, kamēr viņš ir saistīts ar Toras 630 likumiem. Un tad viņš pateica ko tādu, kas man kļuva par tādu kā atslēgu: “Ja es vēlos patikt Dievam, tad man jāievēro visi 630 likumi.” Tad es sapratu, ka patikt Dievam un tikt atalgotam par to ir ebreju valoda un domāšana. Es sapratu arī to, ka mēs vēlamies patikt Dievam tikpat daudz kā ebreji un vispār jebkurš ticīgais jebkurā reliģijā.

Un, atskatoties uz sevi, savu dzīvi, es redzu, ka tā ir pastāvīga cenšanās patikt Dievam. Vēlēšanās patikt Dievam ir kaut kā iebūvēta mūsos, un tā nav nekas slikts. Mūsu vienīgā problēma ir tā, ka mēs nesaprotam, kas patīk Dievam. Faktiski, daudzi mūsu personīgās ētikas jautājumi un sadursmes draudzē un starp mūsu teoloģiskajiem spārniem rotē tieši ap šo jautājumu.

Vēstules ebrejiem 11. nodaļā ir skaidri saskatāma domas progresija. Nodaļa sākas ar nedaudz sausu teorētisku ticības definīciju. Mazliet izklausās pēc vācu teologa darba rezultāta. Es iedomājos teologu stāvam kancelē un sakām: “Ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams, pārliecība par neredzamām lietām.” Tā tas ir, un šī ir dziļa doma.

Tomēr tad šis teologs saprot, ka nepieciešama vēl ilustrācija no dzīves, tāpēc viņš piedāvā dažus dzīves stātus. Uzreiz auditorijā klausītāju sejas paliek gaišākas. Autors nosauc divu cilvēku vārdus, kas patikuši Dievam un kurus mēs visi pazīstam: viens ir moceklis un otrs ir svētais. Viņu vārdi ir Ābels un Enohs.

Ābels ir mocekļa prototips, pirmais reliģiskais moceklis, reliģiskās neiecietības upuris. Ja Dievs nav apmierināts ar Ābelu, tad kurš gan vēl var patikt Dievam?

Vai atceraties Enohu? Visi viņu pazīst, viņš ir svētā prototips. Viņš ir tik labs, ka nav piemērots šai zemei, un Dievs viņu paņem pie sevis. Bībeles stāsts par Enohu ir tik īss, ka ap viņu ir izveidojušies daudz folkloras nostāstu. Viņš ir pazīstams arī islāmā, viņš ir oficiāli atzīts svētais Armēņu pareizticīgajā Baznīcā. Patiess svētais.

Pagājušogad mēs sēdējām pie galda un kaut kāda iemesla pēc pieminējām Enohu un to, ka Dievs viņu paņēma pie sevis. Tas uzreiz piesaistīja manas 9 gadus vecās meitas uzmanību, un viņa vēlējās uzzināt kaut ko vairāk par viņa dzīvi. Es atbildēju, ka tur nav nekā daudz ko stāstīt, jo viņš tik ļoti patika Dievam, ka Dievs viņu paņēma uz debesīm. Viņa teica: “Tu gribi teikt, ka viņš nenomira?” “Jā, viņš nenomira.” Bet tad viņa kā 9-gadīga meitene atbildēja: “Bet tas nav godīgi! Arī es negribu mirt. Kas man ir jādara? Vai man vajag tikai patikt Dievam?”

Jūs varat nojaust, ka es biju neveiklā situācijā. Bet mans vecāka farizejiskums ņēma virsroku, un es atbildēju apstiprinoši. Tad viņa vaicāja: “Kas konkrēti man ir jādara?”

Es zinu, ko jūs domājat. Tev vajadzētu teikt: tikai tici Dievam. Bet es zinu, ko viņa tādā gadījumā atbildētu: Es jau ticu Dievam! Vai tas nozīmē, ka man nebūs jāmirst?

Es nebiju gatavs teoloģiskai cīņai ar 9-gadīgu meiteni — kā es viņai to visu izskaidrošu? Uz otru pusi, šajā jautājumā es kā vecāks redzēju kādu labumu sev, tāpēc nosaucu viņai sarakstu: “Esi gultā astoņos vakarā, noliec kurpes tur, kur tām pienākas būt, klausi savam tētim un esi mīļa pret savu mazo brālīti.” Viņa paskatījās manī ar dzelžainu apņēmību sejā un teica: “Un tieši to es arī darīšu, jo es nevēlos mirt!” Jūs jau varat iedomāties, ka tovakar man mājās bija eņģelis.

24 stundas vēlāk mēs atkal sēžam pie galda, kaut kas saiet greizi, viņai ir slikts noskaņojums, viņa uzbļauj man un mazajam brālītim, un pēc tam mēs dzirdam, kā aizcērtas viņas istabas durvis. Man blakus sēž mans sešgadīgais dēls — jauks puisis, kas ātri saprot, par ko ir runa. Paņēmis sviestmaizi, viņš nosaka: “Tā, tik vien bija ar iešanu uz debesīm bez miršanas.”

Ja mēs varētu nosaukt divus cilvēkus, kas visvairāk patikuši Dievam, tad Ābels un Enohs — moceklis un svētais — būtu laba izvēle. Un kad vēstules ebrejiem autors ir panācis, ka viņa lasītājs piekrītoši māj ar galvu, tad vēstules autors izdara negaidītu gājienu: bez ticības nevar Dievam patikt.

Jēzus Kristus žēlastības evaņģēlijs ir tāds pats kā mocekļu, tā svēto dzīvē. Šis evaņģēlijs ir ticība tam, ko Viņš ir izdarījis. Ābelam bija labāks upuris, un Enohs tika paņemts debesīs — nevis tāpēc, ka viens bija moceklis, bet otrs svētais, bet ticības dēļ. Viņi abi ticēja Dieva neizmērojamai žēlastībai. Viņi saprata, ka, lai kā moceklis ciestu, lai kā svētais censtos izpatikt Dievam savā dzīvē, tikai ticība Dieva neizmērojamai žēlastībai ir vienīgais nemainīgais nosacījums, lai patiktu Dievam. Bez ticības mēs esam kā šis nekam nederīgais kaķis.

2. Patikšana nav pašmērķis, sadraudzība ir

Vai esat kādreiz domājuši, kāpēc mēs vēlamies patikt Dievam? Vai tas ir tikai tāpēc, ka vēlamies kaut ko saņemt no Viņa, vai arī tāpēc, ka tas mums liek pašiem justies labāk?

Patikt Dievam nav pašmērķis, šai patikšanai ir virziens, mērķis. Ja mēs esam gatavi atteikties no saviem otršķirīgajiem motīviem, izpatīkot Dievam, tad atklāsim, ka tas, pēc kā mēs visvairāk ilgojamies, ir atdusa Viņa apskāvienos un apziņa, ka Viņš mūs nes. Mēs ilgojamies dzirdēt Dievu sakām: “Es mīlu tevi. Es vēlos visu mūžību būt kopā ar tevi.” Mēs cenšamies izpatikt Dievam, jo ilgojamies pēc žēlastības apliecinājuma vārdiem. Jo vēlamies piedzīvot neizmērojamo žēlastību.

Vai zināt, kas padara Vēstules ebrejiem 11. nodaļu tik īpašu? Tas nav iespaidīgais ticības varoņu saraksts. Tā nav arī iespēja vēlreiz dzirdēt ticības varoņu piedzīvojumus. Šo nodaļu īpašu padara tas, ka tā apliecina, ka ar ticību arī mēs ieejam šajā slavas zālē; ka Viņš ir panācis to, ko mēs ar saviem spēkiem nekad nespētu sasniegt. Evaņģēlija vēsts ir tā, ka atslēgas uz debesīm jau ir ieliktas mūsu rokās. Žēlastība nav tikai koncepts, kas prasa definīciju, tā ir vārds, kas jāapliecina: Jēzus Kristus — Dievs ar mums.

3. Redzēt žēlastību negaidītās vietās

Tāpēc teksts runā par Dievu kā atalgotāju. Kad mēs domājam par atalgojumu, mēs domājam par kādu labumu. Kad Dievs domā par atalgojumu, Viņš domā par sadraudzības laiku. Dieva atalgojums ir sniegt mums spēju saskatīt žēlastību, kur mēs to nesaskatām.

Praktiska ilustrācija tam, ko es ar to domāju. Savā 15 gadu ilgajā kalpošanā es esmu atklājis vienu lietu: es dabīgi esmu akls pret žēlastību. Šī iemesla dēļ teksts runā par tiem, kas Viņu čakli meklē. (Ebr. 11:6b). Žēlastība nenāk pie mums dabiski. Ja mēs vēlamies to saprast, mums tā ir jāmeklē. Tāpēc es vēlos noslēgt šo runu ar kādu dzīves piemēru, kā Dievs atvēra manas acis uz žēlastību, ko es dabiski nespēju saskatīt.

Kā lauku mācītājam man patīk svinēt Sv. Vakarēdienu kopā ar slimniekiem un gados vecākiem cilvēkiem. Es nezinu, kā tas ir citviet pasaulē, bet es vienmēr esmu centies padarīt Vakarēdienu par svinīgu piedzīvojumu. Cik jauki, ja atrodas atbilstoša, skaista mūzika, pacilājoši vārdi, cilvēki ir iedrošināti doties mājās un piedzīvot piedošanu. Apmeklējot ļaudis mājās, es uzskatīju par savu pienākumu panākt līdzīgu svētuma atmosfēru, kāda tā bija baznīcā. Es atveru Bībeli, lūdzu par cilvēkiem. Es cenošos patikt Dievam. Es pat dziedu garīgās dziesmas kopā ar viņiem. Ļaudis ir laipni —, bet mājās šis tas ir citādāk nekā baznīcā.

Vairākos gadījumos man nācās atklāt, ka neesmu bijis diez ko veiksmīgs svētuma un godbijības ziņā.

Pirmo reizi tas bija tad, kad sēdēju ar kādu vecāku kundzi. Es teicu: “Tagad lūgsim, nolieksim galvu lūgšanā.” Kad es jau biju gatavs sākt lūgšanu, viņa teica: “Tev ir skaistas kurpes.” Es nezināju ko teikt, tāpēc teicu “Paldies!”

Nākamreiz man bija vēl grūtāk. Kad es pasniedzu Vakarēdiena kausu vēl vienai 90 gadus vecai kundzei, viņa paņēma to rokās un teica: “Prozīt!”, un izdzēra. Es atbildēju: “Prozīt!”, un mums kopā bija Vakarēdiens…

Mikija ir 24 gadus veca sieviete, kas cīnās ar atkarībām un psiholoģisko traumu. Pirms dažiem gadiem es kristīju viņu. Kādu dienu es atskārtu, ka viņa nekad nav saņēmusi Svēto Vakarēdienu. Sava stāvokļa dēļ viņa nevar aiziet uz baznīcu, tāpēc es piedāvāju viņai Vakarēdienu mājās. Viņa pieņēma piedāvājumu. Es paņēmu maizi un vīnu, un devos uz viņas mājām.

Es vēlējos, lai Dieva žēlastība kļūtu acīm redzama. Pirms mēs iesākām, viņa teica: “Vai varu uzdot jums jautājumu?” “Jā, protams!” “Es esmu lasījusi Bībeli kopā ar savu kaimiņieni, vientuļo māti, kas dzīvo koridora otrā galā. Viņa nekad nav satikusies ar mācītāju. Vai jums nebūtu iebildumu, ja es paaicinātu arī viņu piedalīties Vakarēdienā?”

Pēc piecām minūtēm mūsu grupiņa bija nokomplektēta: adventistu mācītājs ar maizi un vīnu, 24-gadīga sieviete, ar kuru dzīve ir nežēlīgi izrēķinājusies, vientuļā māte, kas dzīvo no sociālā pabalsta, viņas 2-gadīgais dēls un milzīgs labradors.

Puika spēlējās uz grīdas, man šķiet, ka faktiski viņš izkrāmēja manas somas saturu, milzīgais suns nepārtraukti centās ielēkt man klēpī. Kaimiņiene apbēra mani ar jautājumiem kā cilvēks, kas nekad nav saticis mācītāju. Un tur bija Denniss Meijers, mācītājs, kas bija sūtīts noturēt Vakarēdiena dievkalpojumu ar šo grupu.

Es velti centos radīt piemērotu atmosfēru. Suns mani gandrīz vai ēda nost. Zvanīja mobilais telefons. Bērnam uz grīdas bija bumba. Man bija divos teikumos jāatbild, kāpēc Dievs pieļauj tik daudz ciešanu pasaulē. Iekšēji es dusmojos un sūdzējos: “Dievs, es nespēju strādāt šādos apstākļos!”

Neatceros, kā es ar to visu tiku galā, bet beidzot es biju izlasījis atbilstošo Bībeles rakstvietu, biju pielūdzis, iedevis maizi un vīnu, pateicis ardievas un veiksmīgi ticis savā mašīnā. Prom braucot, man bija pilnīgas sakāves sajūta. Es domāju pie sevis: “Tev vajadzēja atklāt viņiem Dieva žēlastību! Un kas notika? — tu redzēji visus suņa trikus.” Es jutos nelaimīgs.

Es biju vēl mašīnā nobraucis tikai kādas 5 minūtes, kad nopīkstēja mans mobilais telefons. Manā mobilajā tālrunī pienāca īsziņa no Mikijas: “Paldies par šo īpašo brīdi ar Dievu. Tas mums nozīmēja tik daudz!”

Dievs bija tur ar visu savu spēku un žēlastību, un es to neredzēju. Es biju piedzīvojis to, ko Jēzus piedzīvoja, apmeklēdams ļaužu mājas — vienkāršu, dzīves izmocītu cilvēku mājas —, kuras bija pārvērtusi Dieva žēlastība. Es biju piedzīvojis žēlastību reālajā dzīvē. Es biju redzējis Dievu darbojamies. Bez ticības nevar Dievam patikt. Tur bija ticība, un Dievs bija apmierināts. Man bija jāiemācās to saskatīt.

Ja vēlamies sludināt Dieva žēlastību, mums jālūdz Dievam atvērt acis, lai mēs to saredzam. Šodien es vēlos aicināt visus klātesošos palūkoties apkārt un censties saskatīt Dieva žēlastību. Apņemties to meklēt vietās, kur neesam skatījušies, un cilvēku sejās, kurus neesam apmeklējuši. Tas ir lielākais izaicinājums draudzei, kam ir žēlastības misija. Āmen.

Jānis

2010-06-08T12:37:00.001+03:00

Ļausim, lai mūs uzrunā Dieva Vārds, lai tas vada mūsu domas, lai mēs apzināmies savas vajadzības un varētu ar tām nākt pie Dieva. Iespējams, daudziem cilvēkiem gan Jaunajā Derībā, gan visā Bībelē vislielākās simpātijas izraisa Pestītāja māceklis Jānis. Latviešu un arī daudzu citu tautu cilvēku vārdos tas ir sevišķi iemīļots, daudz ir cilvēku, kas savu dēlu nosauc par Jāni. Ko mēs zinām par šo mācekli un viņa dzīves gājumu?

Pirmā iepazīšanās, ko gūstam ar apustuli Jāni, ir viņa sarakstītais evaņģēlijs. Bībelē ir četri evaņģēliji, no kuriem pirmie trīs savā starpā ir ļoti līdzīgi, tāpēc tos sauc par sinoptiskiem, jeb paralēliem evaņģēlijiem. Jāņa evaņģēlijs no pārējiem trīs atšķiras lielā mērā. Jāņa evaņģēlijā tik daudz netiek skarta jūdu nacionālā izpratne par Rakstiem, Jeruzalemi un pagātni. Tāpat tiek mazāk aizskarti arī aizspriedumus pret citām tautām, sevišķi romiešiem. Šis evaņģēlijs izved lasītāju tādu vispārcilvēcisku jautājumu un vajadzību plašumā.

Ja atceramies to, ko esam lasījuši Jāņa evaņģēlijā, tad saprotam, ka tieši šis evaņģēlijs ļoti skaidri un vienkārši atbild un cilvēces lielākajiem jautājumiem, uz tiem jautājumiem, kuri nav novecojuši vēl kopš senatnes. „Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” (Jāņa 1:1) Jāņa evaņģēlijs sākas ar tādiem pašiem vārdiem, kā Bībeles pirmā grāmata – 1. Mozus grāmata. Tātad, jautājums: „Kā viss ir sācies, kā radusies Zeme, kā radies cilvēks, kas ir Dievs, vai Viņš ir vienmēr bijis, vai tomēr kādreiz radies? Kā radusies dzīvība un saprāts?” Uz šiem jautājumiem atbild Jāņa evaņģēlija pirmā nodaļa.

Tālāk, ja iepazīstamies ar Dievu, Viņš ir dzīvības un gaismas Devējs, Viņš ir Radītājs. Bet, vai cilvēks var piedzīvot Dieva tuvumu? Ja cilvēks ir radīts Dieva līdzībā, vai cilvēks var atgūt šo līdzību? Šodien cilvēks jūtas tālu no Dieva. Tik tālu, ka daudzi nesaprot, vai maz tāds Dievs vispār ir! Bet, vai cilvēks var nākt pie Dieva un piedzīvot Viņa tuvumu? Arī uz to Jāņa evaņģēlijā var atrast atbildes.

„Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes.” (Jāņa 3:7) Tie bija Jēzus vārdi Nikodēmam. Cilvēks var kļūt jauns radījums ar plašāku redzesloku, ar jauniem prāta horizontiem, ar jaunu plašumu jūtu pasaulē, tādu, kas piedzīvo un sajūt Dievu. Vai Dievs ir ieinteresēts nākt pretim cilvēkiem? Lielais Dievs, Kura priekšā mūsu planēta ir kā niecīgs puteklītis, vai Viņa interesēs ir, lai cilvēks tuvotos Viņam? Vai Dievam rūp cilvēka laime un dzīvība?

Nekur Svētajos Raktos mēs neatrodam skaidrāku atbildi par to, kuru pierakstījis Jānis: „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.” (Jāņa 3:16) Vai tas attiecas uz visiem cilvēkiem, vai tikai uz izredzētajiem, piemēram, jūdiem? Vai tikai viņi var saņemt Dieva žēlastību? Vai tikai vienu tautu Dievs ir mīlējis? Vai tikai tos, kuri dzimuši un auguši ticīgo ģimenēs? Vai tiešām tikai izredzētie drīkst nākt pie Dieva?

Arī uz šo visu laiku aktuālo jautājumu Jāņa evaņģēlijā ir atbilde. Jēzus sastapās ar kādu samariešu sievu. „Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz.” (Jāņa 4:23) Tātad, ne Jeruzalemē, ne baznīcā, ne arī kādā citā vienā vai otrā valodā, bet tādus, kas lūdz garā un patiesībā, tādus Dievs mīl un meklē.

Kāda ir tā glābšana, kuru Dievs mums sagādājis? Vai tā nav tikai tāda iedoma, tāda miglaina pestīšana, kuru sajust var tikai savā sirdī? Vai šī pestīšana ir reāla, fiziska, taustāma un materiāla? Arī šī jautājuma aktualitāte nekad nenobāl. Lūk, atbilde: „Jēzus viņai sacīja: "ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs.” (Jāņa 11:25) Jēzus to sacīja Martai pie Lācara kapa.

14. nodaļā Jānis runā par pestīšanu, kā tā notiks. Kas notiks ar mūsu planētu? Vai mēs mūžam būsim šķirti no saprātīgā kosmosa, no tā, kas pieder un kalpo Dievam? Pestītājs saka: „Un, kad Es būšu nogājis un jums vietu sataisījis, tad Es nākšu atkal un ņemšu jūs pie Sevis, lai tur, kur Es esmu, būtu arī jūs.” (Jāņa 14:3)

Tā, pat ļoti īsā apcerē, mēs varam redzēt un saprast, cik aktuāls ir Jāņa evaņģēlijs. Jānis pēc izcelsmes un tautības bija jūds, tāpat kā visi pārējie apustuļi. Jānis bija zvejnieka dēls. Jādomā, ka viņa ģimene bija pietiekami pārtikusi, vismaz nebija no nabadzīgajām, jo, kad Jēzus meklēja kādu, kam uzticēt savu māti Mariju, Viņš izraudzīja Jāni. No tā varam secināt, ka Jānis bija arī spējīgs apgādāt vēl vienu cilvēku.

Par Jāņa audzināšanu nekas daudz nav rakstīts. Bet var atrast mājienus, kas liek saprast, ka Jāņa vecāki pirmajā vietā lika garīgas intereses un garīgo audzināšanu. „Un, no turienes tālāk iedams, Viņš ieraudzīja citus divi brāļus, Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, viņa brāli, laivā kopā ar savu tēvu Cebedeju tīklus lāpām, un Viņš tos aicināja. Un tie tūdaļ atstāja laivu un savu tēvu un sekoja Viņam.” (Mateja 4:21-22) Jānim un viņa brālim Jēkabam kopā ar viņu tēvu zvejojot, pienāca Kristus un aicināja brāļus sekot Viņam. Ko par to teica viņu tēvs, vai viņš kaut ko iebilda? Vai viņš teica: „Jūs esat vēl jauni. Ko es iesākšu ar mūsu divām laivām un tīkliem? No kā mēs dzīvosim? Kas uzturēs pārējo ģimeni?”? Jāņa un Jēkaba tēvs neko neiebilda. Ja Jēzus aicina, tad vislabāk būtu, ka viņi arī ietu, tas ir labākais, ko viņi var darīt.

Mēs atrodam, ka Jānis, Jēkaba brālis, pirms tam bija Jāņa Kristītāja māceklis. Jānis Kristītājs sludināja, un šis Jānis, Cebedeja dēls, kļuva par Jāņa Kristītāja mācekli, tāpat, kā daudzi tajā laikā. Jāni pie viņa meistara pievilka tā neredzamā pasaule, ar kuru Jānis Kristītājs saskārās. Viņš nebija Rakstu izskaidrotājs, bet viņš atklāja tautai Dieva spēku. Viņš arī bija saņēmis vēstis no Dieva, pēc tam tās pasludinot ikvienam.

Jānis Cebedeja dēls, kurš vēl bija jauns, jutās saistīts ar šīs vēsts pievilkšanas spēku. Tā viņš kļuva par Jāņa Kristītāja mācekli. Viņa sastapšanās ar Jēzu aprakstīta Jāņa 1:35-40 „Otrā dienā Jānis atkal stāvēja un divi no viņa mācekļiem. Ieraudzījis Jēzu staigājam, viņš saka: "Redzi, Dieva Jērs!" Šos vārdus dzirdēja abi mācekļi un sekoja Jēzum. Bet Jēzus apgriezies redzēja viņus sekojam un saka viņiem: "Ko jūs meklējat?" Tie Viņam atbildēja: "Rabi (tulkojumā: mācītājs), kur Tu mājo?" Viņš tiem sacīja: "Nāciet, tad redzēsit." Tad tie nogāja un redzēja, kur Viņš mājo, un palika to dienu pie Viņa. Tas bija ap desmito stundu. Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, bija viens no tiem diviem, kas to no Jāņa bija dzirdējuši un bija Viņam sekojuši.”

Ievērojiet, šeit tika minēta arī stunda. Desmitā stunda ir apmēram četri dienā pēc mūsu laika. Jāņa dzīvē šī stunda bija ļoti zīmīga. Rakstot evaņģēliju, viņš bija jau vecs. Tomēr viņš atcerējās, cik bija pulkstenis, kad saklausīja Jēzus balsi: „"Nāciet, tad redzēsit."” Tas bija liels lūzuma brīdis Jāņa dzīvē. No šī brīža Jānis sekoja Jēzum.

No Jāņa evaņģēlijā aprakstītā varam saprast, ka Jēzum sekoja daudz ļaužu. Jēzus tos novēroja, varbūt arī pārbaudīja ar kādiem uzdevumiem, kādi viņi ir. Pēc tam Jēzus aicināja no viņu vidus 12, lai tie kļūtu par Viņa vistuvākajiem mācekļiem. Jaunais Jānis izturēja šo pārbaudi. Jēzus Jānim pievērsa savu uzmanību un aicināja viņu kļūt par vienu no 12 mācekļiem.

Kad Jēzus uzkāpa Apskaidrošanas kalnā, Viņš no saviem 12 mācekļiem izraudzījās tikai trīs, starp tiem bija arī Jānis. Kad Jēzus gāja Ģetzemanes dārzā lūgt Dievu pirms ciešanām, tad arī tur tika aicināti tikai trīs mācekļi, tostarp arī Jānis.

Jāsaka gan, ka šajā gadījumā nebija liela atšķirība starp Jāni un citiem mācekļiem, jo viņi aizmiga un Jānis līdz ar viņiem. Bet, kad vēlā nakts stundā nāca augstā priestera kalpi, lai apcietinātu Jēzu, Jānis atšķīrās. Visi pārējiem mācekļi nobijās, bēga un atstāja Jēzu, redzot, ka vairs nav droši atrasties pie Viņa. Bet vienīgais, kurš Jēzu neatstāja arī apcietināšanas brīdī, bija Jānis.

Mēs atrodam to, ka tie, kas apcietināja Jēzu, meklēja arī Jāni, lai apcietinātu, jo viņš stāvēja Jēzum blakus un skaidri parādīja, ka arī ir Jēzus māceklis. Viņi Jāni arī satvēra, bet viņam mugurā bija platas drēbes, kā jau tajos laikos bija parasts; Jānis jauns būdams veikli izlocījās un neapģērbies aizbēga. Jāņa drēbes palika karavīru rokās.

Kaut gan viņš no apcietināšanas izbēga par mata tiesu, tomēr Jānis, vienīgais no mācekļiem, atkal atgriezās pie tiesas nama, uz kuru aizveda Jēzu. Jāņa evaņģēlijā lasām, ka Jānim bija pazīšanās ar augstā priestera ģimeni. Jānis lūdza viņu ielaist iekšā tiesas zālē. Viņš iegāja tur, lai būtu blakus Pestītājam.

Pēc Jāņa lūguma, tiesas namā tika ielaists arī Pēteris. Brīdī, kad Jēzu piekala pie krusta Golgatā, tur atradās kādas sievietes, kuru vidū bija arī Jēzus Māte. No mācekļiem atkal tur atradās tikai Jānis. Kad Jēzus vēlējās kādam uzticēt rūpes par savu māti, Viņš tās uzticēja Jānim, kurš tur bija vienīgais no mācekļiem.

Tāda bija Jāņa kalpošana un dzīve, cik mēs to varam atrast aprakstītu evaņģēlijos. Kas visvairāk pievelk Jāņa rakstura īpašībās un garīgajā dzīvē? Tā, bez šaubām, ir viņa sirsnīgā mīlestība uz Jēzu.

„Viens no Viņa mācekļiem sēdēja pie Jēzus krūtīm, to Jēzus mīlēja.” (Jāņa 13:23) Jānis, rakstīdams evaņģēliju, aiz pazemības nekad nenosauc sevi vārdā, bet, piemēram, raksta: „Viens no Jēzus mācekļiem.” Bet Jānis atklāj to, ka viņš no visiem mācekļiem bija vistuvāk Pestītājam. Kad viņi sēdēja pēc Jūdu ieraduma pie galda, tad Jānis bija tas, kurš piespiedās pie Jēzus krūtīm. Viņš juta, ka Jēzum tas ir patīkami, jo Viņš Jāni mīlēja.

Jānim no mācekļiem bija vistuvākās un vissirsnīgākās attiecības ar Jēzu. Viņš vienmēr atradās Jēzum vistuvāk. Jānis bija arī paklausīgs Pestītāja vārdiem. Kā zināms, tieši Jāņa evaņģēlijā ir rakstīts, ka mīlestība uz Jēzu nozīmē paklausību Dieva baušļiem. „Ja jūs mīlat Mani, turiet Manas pavēles.” (Jāņa 14:15)

Tā kā Jānis ļoti labi to saprata, viņš parādīja savu mīlestību uz Jēzu, paklausot Viņa baušļiem, parādot savu uzticību līdz nāvei. Jānis bija uzticīgs Jēzum līdz nāvei tajā ziņā, ka bija gatavs atdot savu dzīvību un tomēr nešķīrās no Jēzus arī tad, kad Viņam bija jāmirst.

Jānis palika uzticīgs, kā mums liecina vēsture, arī līdz savai nāvei. Līdz sirmam vecumam Jānis daudz cieta Pestītāja dēļ un bija uzticīgs savai ticībai un mīlestībai uz Jēzu līdz pat savam nāves brīdim.

Šī mīlestība bija abpusēja. Mēs jau sākumā lasījām, ka arī Jēzus mīlēja šo mācekli. Šī mīlestība sevišķi atklājās, kad Jānis jau sirmā vecumā tika izsūtīts trimdā uz Patmosas salu Vidusjūrā. Kad Jānis atradās Patmosas salā, Jēzus viņam parādījās un brīnišķās, svinīgās ainās atklāja Jānim to, kas aprakstīts pēdējā Bībeles grāmatā – Jāņa Atklāsmes grāmatā.

Atklāsmes grāmata saukta arī par Jēzus Kristus atklāsmi. Jēzus bija jau augšāmcēlies un atradās Debesīs, bet bija nepieciešamība kādam cilvēkam kaut ko sevišķu atklāt. Jēzus, kā vispiemērotāko atrada savu vistuvāko cilvēku, mācekli Jāni. Nebija neviena cita cilvēka, kuram Jēzus būtu atklājis tādas lietās, kā Jānim.

Cik zināms par Jāņa vecumdienām, viņš atradās Efezas draudzē. Viņš bija viens no Efezas draudzes vecajiem, Jānis tika augsti godāts visas draudzes vidū, jo viņš bija palicis vienīgais vēl dzīvais no Jēzus mācekļiem.

Kāds vēsturnieks ir rakstījis, ka daudz draudzes locekļu nāca pie Jāņa, lai viņš kaut ko pastāsta par Jēzus dzīvi un Viņa izteiktajām pamācībām. Pēdējā pamācība, ko Jānis sniedza savas Efezas draudzē bija: „Mani bērniņi, mīliet, mīliet, mīliet!”

Kāds jautāja Jānim, kāpēc viņš visiem tikai to vien saka? Jānis paskaidroja, ka mīlestība ir lielākā Dieva dāvana. „Ja kas nemīl Kungu Jēzu Kristu, tas lai ir nolādēts.” (1. Korintiešiem 16:22) Lāsti un svētības ir atkarīgi no tā, cik liela ir mūsu mīlestība uz Dievu. To mēs varam mācīties no mīlestības mācekļa Jāņa, kurš bija laimīgs tāpēc, ka ļoti mīlēja savu Pestītāju.

Tāpat arī mūsu laime šodien un mūžībā ir un būs atkarīga no tā, cik ļoti mēs mīlam Jēzu un līdzcilvēkus. Vismazākajā cilvēces kolektīvā, ģimenē, laime ir atkarīga no tā, cik liela ir ģimenes locekļu savstarpējā mīlestība. Laime ir tikpat liela, cik mīlestība. Tāpat arī dievišķajā visumā – cik liela būs mūsu mīlestība uz Dievu un līdzcilvēkiem, tik liela arī būs mūsu laime mūžībā, atjaunotajā pasaulē.

Lai Dievs mums palīdz kļūt iederīgiem šajā atjaunotajā pasaulē. Lūgsim pēc sirsnīgas mīlestības uz Jēzu, jo mīlestība ir lielākā Dieva dāvana, kuru Viņš dod saviem ļaudīm.

(Autors: mācītājs Īzaks Kleimanis)

Nehemijas grāmata XI

2010-05-17T15:10:00.001+03:00

(Autors: mācītājs Īzaks Kleimanis)

„Bet tu paliec skaidrā prātā visās lietās, paciet ļaunumu, dari evaņģēlista darbu, izpildi savu kalpošanu līdz galam.” (2. Timotejam 4:5)

Timotejs bija draudzes darbinieks. Un Pāvils viņam piekodināja, ka šis amats ir jāizpilda pilnīgi, citādi viņa darbam nebūtu vērtības. Bet vai šis padoms der tikai evaņģēlija darbiniekiem? Noteikti katram Dieva bērnam. Mums ir pienākums, mums ir darbs. Mums ir aicinājums. Un visam tam vērtība ir tad, ja mēs to izdarām pilnīgi. Tas ir – ja mēs to novedam līdz galam. Ar ko mums ir jārēķinās, ja mēs savu dzīvi ņemam nopietni? Un ja mēs gribam savu dzīves mērķi tiešām arī sasniegt un savu aicinājumu piepildīt līdz galam? Pārrunāsim šo jautājumu, izejot no Nehemijas piedzīvojumiem senatnē.

„Tajā dienā viņi nesa lielus kaujamos upurus un priecājās, jo Dievs Tas Kungs bija iepriecinājis viņus ar lielu prieku; arī sievas un bērni priecājās, un Jeruzālemes gaviles bija tālu dzirdamas. Tajā pašā dienā tika iecelti arī vīri pār mantu noliktavām, kuras bija paredzētas pirmo augļu un desmitās tiesas novietošanai, lai savāktu tur no pilsētu tīrumiem likumīgās daļas priesteriem un levītiem; jo Jūda priecājās par priesteriem un levītiem, kas bija kalpošanas darbā; un tie pildīja savus pienākumus pret Dievu un veica šķīstīšanu; tāpat veica savu darbu arī dziedātāji un vārtu sargi pēc Dāvida un viņa dēla Salamana pavēlēm” (Nehemijas 12:43 - 45)

Mēs iepriekšējās nodaļās esam lasījuši par smagām cīņām, par lielām grūtībām, kuras izcieta tauta Nehemijas laikā, par viņu darbu, par viņu pārbaudījumiem. Bet Dievs viņus bija svētījis ar panākumiem. Tagad Dievnams bija uzcelts, svinīgi iesvētīts. Iepriekšējā nodaļā ir aprakstīts, kā divi lieliski kori dziedāja iesvētīšanas svinībās. Dievs apsargāja savu mazo ganāmo pulku. Tad, kad sāka celt Jeruzalemes sienu, tad ienaidnieki sacīja – lapsa pārlēks un apgāzīs jūsu mūri. Bet tā nenotika. Un arī vareni ķēniņi un iespaidīgi cilvēki nespēja šo darbu apturēt, jo tas bija no Dieva.

Tauta redzēja, ka Dieva roka ir pār viņiem. Viņi varēja dzīvot drošībā un gribēja, un arī spēja uzturēt dievkalpošanu Jeruzalemes templī. Tur ir rakstīts, ka viņi vilka lozes, meta meslus, lai viens no desmitiem dzīvotu Jeruzalemē. Tas bija zināms upuris, jo Jeruzalemē jau nebija tīrumu un vīna kalnu, no kuriem varētu dzīvot. Bet bija tādi, kas šo upuri labprāt uzņēmās un arī pārējie viņus atbalstīja. Šie derīgie sabiedriskie pasākumi gāja kopā ar reformu personiskajā un arī ģimeņu dzīvē.

„Tajā pašā dienā tika nolasīta Mozus grāmata skaļā balsī, un tur stāvēja rakstīts, ka neviens amonietis, nedz moābietis nedrīkst tikt uzņemts Dieva draudzē nemūžam. Un, kad viņi dzirdēja bauslību, viņi nošķīra visus tos no Israēla, kas bija svešas vai jauktas izcelsmes.” (Nehemijas 13:1,3) Tāda bija Kunga pavēle. Šī pavēle skāra personīgo dzīvi. Un viņi šo pavēli labprāt pildīja. Šeit sīkāk tas nav aprakstīts, mēs varam iedomāties, ka šī atšķiršana skāra visvairāk tādus, kas gan bija saradojušies ar izraēliešiem, bet viņi palika pie savas ticības, pie pagānu ieradumiem. Bet katrā ziņā šo bausli arī ievēroja. Un ģimeņu dzīve palika tāda garīgāka un viengabalaināka. Likās, ka viss ir nokārtots. Tagad vairs nedraud nekādas jaunas briesmas un tagad var mazliet atpūsties. Bet tomēr patiesība bija tāda, ka radās arvien jaunas problēmas. Un šīs nelielās draudzes dzīve negāja tik gludi kā pa sliedēm, lai gan likās, ka tas būtu nopelnīts un arī iekārtots.

„Bet, kamēr tas bija noticis, es nebiju Jeruzālemē, jo Bābeles ķēniņa Artakserksa valdīšanas trīsdesmit otrajā gadā es biju devies pie ķēniņa viņa pilī un galmā. Un pēc kāda laika es lūdzu atvaļinājumu no ķēniņa.” (Nehemijas 13:6) Mēs atceramies no pirmās nodaļas, ka Nehemija izpildīja zināmu amatu ķēniņa galmā. Viņš bija atlūdzies no ķēniņa, izlūdzies uz zināmu laiku. Viņam tas bija atvēlēts. Bet tagad viņam bija jāatgriežas. Un izrādās, ka laikā, kad Nehemija bija prom, atkal daudz kas notika, un daudz sarežģījumu radās jaundibinātajā un, kā liekas, labi nokārtotajā draudzē.

Kas tad īsti notika? Notika tas, ka pasaules bezdievīgie iespaidi atrada ieeju šajā jaunajā Dieva draudzītē. Pirmkārt, tas atkal notika ģimenēs. „Tajās dienās es redzēju arī jūdus, kas bija apprecējuši ašdodiešu, amoniešu un moābiešu sievas. Viņu bērni runāja pa pusei ašdodiski, un viņi neprata runāt jūdiski, bet prata tikai citu tautu valodas. Tad es izteicu šiem ļaudīm smagus pārmetumus, lādēju viņus, pat situ dažus no viņiem un plēsu viņu matus, un es liku viņiem zvērēt pie Dieva: "Jūs nedrīkstat dot savas meitas viņu dēliem par sievām, nedz ņemt viņu meitas saviem dēliem vai sev pašiem par sievām!” (Nehemijas 13:23-25)

Notika tas, ka pat vadītāju ģimenes saradojās ar Dieva ienaidniekiem „Un viens no augstā priestera Jojadas, Ēljašiba dēla, dēliem bija horonieša Sanballata znots; tādēļ es viņu aizraidīju prom no savas tuvākās apkārtnes.” (Nehemijas 13:28) Mēs atceramies Tobiju un Sanbalatu, tos kas rakstīja sūdzības pret jauno Dieva draudzi, kas smējās un zaimoja. Tagad augstā priestera dēls kļūst par znotu šim Sanbalatam. Šīs divas ģimenes saradojas. Nehemija nepieļāva, ka tāds vairs kalpotu un to arī padzina no svētās kalpošanas.

7. -9. pantā mēs lasām, ka Dieva draudzes ienaidnieki iekļuva pat dievnama pagalmos. „Un atkal nonācu Jeruzālemē; tad es atklāju to nelietību, ko Ēljašibs bija darījis Tobijas labā, iekārtojot viņam telpu Dieva nama pagalmos. Tas radīja manī tādu nepatiku un riebumu, ka es liku izsviest visas Tobijas mantas ārā no tās telpas un pavēlēju, lai telpas iztīra, un es noliku tur atpakaļ Dieva nama piederumus, mantas ēdamam upurim un vīraku.”

Protams, šie ienaidnieki šajā laikā nebija vairs tik naidīgi noskaņoti. Tobija un Sanbalats, viņi vairs sūdzības nerakstīja, viņi juta, ka viņi vairs neko lielu nespēs pret jau uzcelto Jeruzalemi un nokārtoto draudzes organizāciju, bet vai varēja viņiem uzticēties? Vai varēja viņiem ļaut ieiet Dieva nama templī? Varbūt atstāt kādu iespaidu uz vadošā augstā priestera ģimeni? Protams, nē!

Šī garīgā bezrūpība arī izraisīja skaidri redzamas negatīvas sekas. Nehemijas grāmatas 13. nodaļas 10.-12. pantā mēs lasām, ka izraēlieši nebija uzticīgi vairs Kunga daļā. „Es arī uzzināju, ka levītiem nodevas nav nodotas, tā ka levīti un dziedātāji, kas darīja darbu, bija izklīduši katrs uz savu tīrumu. Tad es bāros ar priekšniekiem un sacīju: "Kādēļ Dieva nams ir tā pamests?" Un es sapulcināju visus izklīdušos un iecēlu viņus atkal katru savā vietā. Kad pēc tam viss Jūda atveda noliktavās desmito tiesu no labības, no vīnogu sulas un eļļas.” Tātad arī šis likums bija pārkāpts un sekas bija, ka dziedātāji un levīti vairs nevarēja kalpot, apklusa dziesmas, nodzisa altāra uguns. Un, ja Nehemija nebūtu atgriezies, tad visi iekārtojumi varētu arī panīkt.

„Tajās dienās es redzēju Jūdā dažus, kas mina vīna spiedes sabatā un ieveda labību un krāva uz ēzeļiem; arī vīnu, vīnogas, vīģes un visādas nastas viņi veda uz Jeruzālemi sabata dienā; es tad brīdināju viņus tai dienā, kad viņi pārdeva preces. Arī tirieši, kas dzīvoja tur, ieveda zivis un visāda veida preces un pārdeva sabatā Jūdas ļaudīm un Jeruzālemē. Tad es bāros ar Jūdas dižciltīgiem un sacīju viņiem: "Kas tā ir par ļaunu lietu, ko jūs darāt un tā apgānāt sabata dienu? Vai jūsu tēvi tāpat nav darījuši, tā ka mūsu Dievs lika nākt pār mums un visu šo pilsētu visai šai nelaimei? Tomēr jūs vēl pavairojat dusmas uz Israēlu, nonievādami sabatu!"” (Nehemijas 13:15-18)

Daudz netrūka, ka tā nelaime, no kuras viņi it kā bija atbrīvojušies, atkal uznāktu, jo atkal radās neuzticība un draudēja tāds pats iznākums, kāds bija agrāk pār Jūda un Izraēla izkaisītajiem. Nu tā mēs redzam šai 13. nodaļā tādu dīvainu ainu, ka nupat viss ir nokārtots, gan garīgā, gan organizatoriskā nozīmē, un, liekas, diezgan īsā laikā rodas atkal jauni sarežģījumi un jaunas problēmas. Kā tas tā varēja nākt? Vai nebija labi nokārtots? Nē, mēs redzam, Nehemijas cīņa bija garīga cīņa. Dievs piedalījās šajā cīņā. Dievs svētīja, Dievs deva gudrību un tomēr uzvara šajā cīņā vēl nebija galīga. Un mēs saprotam, kāpēc tas tā notika.

„Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.” (Efeziešiem 6:12) Ja mēs cīnītos pret kādu cilvēku, ja tur būtu tikai Tobija un Sanbalats; -nu, Tobija visdrīzāk būtu nobijies, viņš būtu kapitulējis, varbūt būtu slēdzis tādu draudzības līgumu un būtu pārvērties par sabiedroto. Tā tas notiek pat arī starp valstīm, kas kādreiz savā starpā karo, līdz beidzot noslēdz miera un pat sadarbības līgumu.

Bet mūsu cīņa ir ar sātanu. Nehemijas cīņa bija ar sātanu. Sātans nevar ar Dievu draudzības līgumu noslēgt. Viņš ir pārāk tālu aizgājis un tas nav iespējams. Sātans arī nepagurst. Sātans arī nekrīt izmisumā vai panikā. Viņš nenogurstoši meklē jaunu pieeju. Un bieži notiek tas, ka sātans un viņa spēki, viņa aģentūra gan cieš neveiksmi, un tomēr pēc īsa laika skaties, viņš ir uzvarējis. Viņš nekad neatmet ar roku. Viņam neapnīk, jo viņš ir gars, viņš nav miesa un asinis. Un ja viņš ir arī padzīts daudzas reizes, viņš arī nenogurst un meklē jaunu pieeju, kā varētu tomēr savu sakāvi pārvērst par uzvaru.

Dieva Vārds mums ziņo, ka Izraēla ļaudis Nehemijas vadībā nepagura un visumā arī uzvarēja. Radās jaunas grūtības, jaunas cīņas. Bet atkal visu izdevās nokārtot. Un templis varēja darboties un kalpošana turpināties līdz pat Kristus dienām. Un tāpēc mūs interesē paanalizēt, jo mums jau arī līdzīgs stāvoklis, mēs arī cīnāmies, mēs cīnāmies kā draudze, mēs cīnāmies kā ģimenes, mēs cīnāmies kā atsevišķi cilvēki. Mēs cīnāmies it kā ar apstākļiem, mēs cīnāmies ar sarežģījumiem. Bet kas aiz visiem tiem sarežģījumiem stāv? Tas pats. Tas pats nenogurstošais gars, kurš nekad nevar padoties. Un nekad nepadosies, kamēr viņam nebūs pienācis gals.

Un tāpēc mūs interesē, kādas bija tās cīņas metodes, ka Nehemija varēja uzvarēt tādos sarežģītos apstākļos. Vai arī mēs nevaram līdzīgas metodes pielietot, lai arī mēs uzvarētu un pārvarētu tās problēmas un tos kavēkļus, kas nāk mūsu ceļā priekšā. Mēs vēl atgriezīsimies pie Nehemijas grāmatas 13. nodaļas, pie tā, ko Nehemija ir darījis.

Nehemijas 13:8 mēs lasījām: „Tas radīja manī tādu nepatiku un riebumu, ka es liku izsviest visas Tobijas mantas ārā.” 11.p.: „Tad es bāros ar priekšniekiem.” 17.p.: „Tad es bāros ar Jūdas dižciltīgiem [par sabatu].” 25.p.: „Tad es izteicu šiem ļaudīm smagus pārmetumus, lādēju viņus, pat situ dažus no viņiem un plēsu viņu matus, un es liku viņiem zvērēt pie Dieva.” Nu kas tā ir par cīņas metodi? Tikai bārās un bārās, un beigās nepietika vēl bārties, viņš lādējās, plūca aiz matiem, plūca aiz bārdas. Vai tā ir tā metode, kas nes uzvaru?

Protams, šodien tas būtu nepieļaujami un es jau neesmu vēsturnieks, nezinu kādas bija uzvedības normas tanī laikā. Es domāju, ka arī tajā laikā tā bija asa, pat ļoti asa rīcība no tautas vadoņa tā rīkoties. Bet ko viss tas norāda? Mēs nevaram nākt pie slēdziena - es domāju -, ka viņš bija tāds rupjš vai neinteliģents cilvēks, viņš galu galā bija augsts ķēniņa galma ierēdnis. Bet tas, ka viņš nebija vienaldzīgs. Viņš nebija tādā filozofiskā mierā, kā mēs sakām, tādā angļu mierā viņš neprata dzīvot: – Ak iekārtoja Tobijam kabinetu? Nu, lai viņš stāv. Vienam tur bērni runā ašodiski un nezin kādā valodā? Lai jau viņi runā, man nekāda daļa gar to nav. Nav jau mana ģimene. Un tā arī visas pārējās nebūšanas. Sīrieši pārdod zivis, lai viņi pārdod, ja ir kas pērk. Nē! Viņam tāda miera nebija. Viņš nevarēja nociesties. Viņš nevarēja vienaldzīgs būt.

Un ko tas mums atgādina? Jāņa evaņģēlija 2. nodaļā mēs lasām arī par vienu citu, kas arī nevarēja vienaldzīgs būt. „Un, iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no Tempļa, aitas un vēršus, un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus, un baložu pārdevējiem Viņš sacīja: "Nesiet to projām! Nepadarait Mana Tēva namu par tirgus namu!" Tad Viņa mācekļi pieminēja, ka ir rakstīts: karstums Tava nama dēļ Mani aprij.” (Jāņa 2:15-17)

Iedomājieties, tāds izteiciens – mani aprij. Tāda uguns sirdī, tāda uguns krūtīs, kas mani aprij, es nevaru novaldīties, lai noraudzītos vienaldzīgi uz to, kas notiek ap mani, kas notiek Dieva namā, kas notiek ar maniem brāļiem un manām māsām. Kādreiz gadās runāt par to, kāda ir pareizā evaņģelizācijas metode, kāda ir pareizā metode, kā bērnus audzināt, lai viņi būtu kristīgi un krietni bērni. Un mēs, kas jau desmitiem gadus šajā laukā darbojamies, mēs tā vienmēr aprunājamies – nu, kāda ir tā tava metode? Tev ir vienā otrā lietā veicies – nu, kādu metodi tu vari atzīt par vislabāko vai derīgāko?

Arī man šādus jautājumus dažreiz uzdod. Un es patiesībā varu sacīt – es nezinu tādas metodes. Tas, kas vienreiz der, otrreiz neder. Maniem bērniem tas der, taviem bērniem tas varbūt neder. Vienā draudzē tas pats der, otrā draudzē šī metode galīgi neder. Un tā es tiešām nevaru sacīt, ka man būtu tāda atslēga jeb tāds noslēpums, kas nes panākumus šajā svarīgajā garīgajā darbā. Bet viens noslēpums ir, un tas noslēpums ir – nebūt vienaldzīgiem.

To es varu sacīt, un to es varu sacīt visiem. Es nevaru sacīt, kā tev vajag savus bērnus priekš Dieva izaudzināt, kādas metodes pielietot. Bet es varu tev sacīt simtprocentīgi – neesi vienaldzīgs, klausies, skaties, ko viņi runā, kā viņi runā, kur viņi iet, kā viņi attīstās. Neesi vienaldzīgs pret to. Neesi vienaldzīgs pret to, kas draudzē notiek. Es nezinu, ko katrā gadījumā būtu pareizi darīt, bet noraudzīties vienaldzīgi, tas nekad nevar būt pareizi. Un šo metodi, ja to tā var nosaukt, pareizi saprata un bija apguvis Nehemija.

Garīgā cīņā var kļūdīties, garīgā cīņā var pārsteigties, un gandrīz gribas sacīt, ka, ja mēs darām, tas ir gandrīz neizbēgami, ka mēs kādreiz arī nokļūdāmies, bet vislielākā kļūda ir vienaldzība. Sargāsimies no vienaldzības, no vienaldzības pret draudzi, no vienaldzības pret ģimeni, no vienaldzības pret savu raksturu un savām vainām un vājībām.

Kā izdeldēt, kā izsakņot savas vājības, kas to var pateikt? Bet to mēs droši varam pateikt – ja tu vēro pie sevis kaut ko, neej vienaldzīgs garām, nedomā, ka pats par sevi paies. Grēks ir ļaundabīga slimība. Mūsu vājības ir ļaundabīgas slimības. Ja mēs nemēģināsim vienu vai otru līdzekli, mēs nevarēsim uzvarēt un nevarēsim gūt šajā cīņā veiksmi.

„Tad tirgotājiem un dažādu preču pārdevējiem nācās pārnakšņot ārpus Jeruzālemes vienu vai divas reizes. Bet es brīdināju viņus un sacīju viņiem: "Kādēļ jūs pārnakšņojat mūra priekšā? Ja jūs vēl tā darīsit, es likšu jūs apcietināt!" Sākot no šī brīža, viņi vairs nenāca sabatā. Tad es sacīju levītiem, lai viņi šķīstās un nāk vārtus sargāt, lai turētu svētu sabata dienu. Piemini arī to manā labā, mans Dievs, un parādi man žēlastību pēc Savas lielās žēlsirdības!” (Nehemijas 13:20-22)

Te mēs redzam Nehemijas dedzību. Bet mēs redzam arī zināmu tālredzību. Viņš domāja, viņš izdomāja savā prātā, kas notiks, ja tie tirgotāji paliks pie vārtiem ar savām precēm. Vai tas nebūs pārāk liels kārdinājums maniem brāļiem un māsām? Un viņš izdomāja – nē, to tā nevar atļaut. Kas notiks, ja tagad Tobijam templī būs kabinets? Nu pašlaik Tobija ir ļoti solīds, lojāls. Bet Nehemija izdomā tālāk, tas nebūs labi. Viņš nav tas cilvēks, kuram vieta ir Dieva templī. Un vispār nav labi, ja mēs kādu telpu, kas ir domāta dievkalpošanai, anulējam un izlietojam citai vajadzībai.

Ne visu var paredzēt. Bet daudz ko tomēr var paredzēt. Un mūsu pienākums ir to darīt. Mēs vērojam un esam piedzīvojuši, pieredzējuši, ka viens otrs cieš lielu neveiksmi savā garīgajā dzīvē. Un kādreiz tāda iemesla dēļ, ko var paredzēt un vajadzēja paredzēt, bet cilvēks nedomāja uz priekšu, un tagad viņš ir nonācis grūtībās. Kāds mīļš brālis pieņēma darbu, labu darbu. Bet tas darbs ir saistīts ar visādiem banketiem; kas tur notiek, jūs zināt, tagad ir daudzi tādi darbi. Tur kontrole vai revīzija, vai citas tādas lietas – nu viņš ir tādā vadošā amatā, viņam vienmēr jāsēž klāt. Varēja paredzēt, ka tas ir pārāk liels kārdinājums? Varēja un vajadzēja. Bet neparedzēja. Sekas ir ļoti bēdīgas. Beidzās ar to, ka nevarēja vairs tam kārdinājumam pretoties.

Un tā mēs dažreiz tuvojamies kārdinājumam. Mēs zinām, ka tas ir kārdinājums un apgrēcība, bet mēs domājam – tas jau nekas, tas jau vēl grēks nav. Bet kāpēc tev jāiet tuvumā šim grēkam? Vai tu nezini, kāds maģisks spēks ir katram kārdinājumam un katrai apgrēcībai? „Gudrais paredz nelaimi un paglābjas, bet neprātīgie drāžas taisni tai cauri un dabū ciest.” (Salamana pamācības 22:3)

Ne vienmēr mūsu gudrība ir pietiekoša. Ne visu mēs varam paredzēt. Bet tomēr ir lietas, kuras mēs varam paredzēt, un tas ir arī mūsu pienākums. Un kā mēs redzam, ka Nehemija rīkojās ne tikai tādās lietās, kuras jau bija notikušas, bet viņš centās arī nodrošināt daudz arī no tādām briesmām, kuras varēja tikai draudēt.

Nehemija daudz panāca savā dzīvē. Viņš daudz panāca Dieva draudzes labā. Bet mēs vērojam, ka viņš nebija tas cilvēks, kas dusēja uz lauriem. Kad templis bija iesvētīts, brīnišķīgais dievkalpojums, bija izskanējis, viņš varēja pacelt cepuri un sveiki! Es eju savā amatā, savā kalpošanā. Es te esmu tik daudz panācis draudzes labā kā cits neviens. Un tagad katrs savā amatā. Dzīvojiet mierīgi, strādājiet. Es te vairs neesmu vajadzīgs. Bet viņš nebija tāds. Viņš nepalika pusceļā. Viņš apzinājās, ka darbam ir vērtība tikai tad, ja to noved līdz galam. Varbūt viņš daudzreiz jau domāja, ka vairāk šķēršļu nebūs. Bet jo šķēršļi radās, jo viņš centās atkal tos pārvarēt. Un lai gan ar to beidzās Nehemijas grāmata, bet mēs varam nešaubīties par to, ka Nehemija bija tāds pats cīnītājs līdz pēdējam savas elpas vilcienam.

„Lai vēlāk, kad viņš jau ir licis pamatu un nevar to pabeigt, visi, kas to redz, nesāktu zoboties par viņu, sacīdami: šis cilvēks iesāka gan celt, bet nevarēja darbu izvest līdz galam.” (Lūkas 14:29,30) Mēs visi esam likuši sev stipru pamatu savai dzīvei. Šis pamats ir mūsu Kungs un Pestītājs. Bet ja mēs nepabeigsim un nespēsim pabeigt – vai tad kāds smiesies? Vai mēs paši smiesimies? Tā būs lielākā traģēdija, kāda ir iedomājama.

Kāds ir secinājums mūsu garīgajai dzīvei? Tas mums ir dots šeit, 33. pantā: „Gluži tāpat neviens no jums, kas neatsakās no visa, kas viņam pieder, nevar būt mans māceklis.” Ja mēs gribam starp visu citu saņemt arī glābšanu, mēs to nevaram. Es lasīju par kādu misionāru, kurš pieteicās misijas darbā. Viņš ir gatavs visur braukt. Un savā lūgšanā viņš Kungam teica tā: „Es Tev sekošu tur, kur Tu mani vedīsi, ja tikai tas nebūs Āfrikā!” Vai tā mēs varam sasniegt? Tā mēs nevaram. Un arī mēs nevaram Kungam atdoties, ja tik to no manis neprasīs, tad jau es esmu gatavs cīnīties un nākt debesīs.

Nevar uzvarēt garīgajā dzīvē, ja nepieliek visus spēkus, ja nepieliek visu uzmanību, ja cīņā apstājas un necīnās līdz galam. Tajos vārdos, ko mēs lasām kāju mazgāšanas svinīgajā notikumā, ir rakstīts – kā Pestītājs tos savējos bija mīlējis, tā Viņš tos mīl līdz galam [Jāņa 13]. Līdz savas dzīves galam, līdz sava darba galam, līdz savas misijas nobeigumam. Un tikai ar pēdējo elpas vilcienu viņš pateica vārdus: „Viss piepildīts!” Glābējs izdarīja savu amatu pilnīgi. Bet kāds ir mūsu amats? Tas ir vieglāks. Mums ir tikai jāsatver sagādātā glābšana, jaunā dzīve, un jāsaglabā tā līdz galam. Bet arī šis amats mums ir jāizdara pilnīgi. Mūsu amats ir atklāt evaņģēlija gaismu pasaulei. Kaut mēs izdarītu savu amatu pilnīgi!

Nehemijas grāmata X

2010-05-13T18:50:00.001+03:00

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

„Redzi, nāks dienas,” saka Tas Kungs, „kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu un ar Jūdas namu, ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes. Šo derību tie ir pārkāpuši, kaut gan Man bija noteikšana pār tiem, tā saka Tas Kungs. Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām, tā saka Tas Kungs, Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta.” (Jeremijas 31:31-33)

Šis apsolījums pieder arī mums. Un sevišķi dārgs man ir 32. pants, kur ir rakstīts, ka Izraēlieši nebija uzticīgi bijuši. Ir rakstīts, ka mēs visi grēkojam. Un katrs pie sevis apzinās – cik daudz. Bet šeit ir atkal tāda liela cerība. Viņi ir bijuši neuzticīgi, bet, neraugoties uz to, – tiek slēgta Jauna derība. Un cik skaista derība! – Es rakstīšu to viņu sirdī, un Es tiem būšu par Dievu, un tie būs Mana tauta. Un tas pieder grēciniekam, kurš ir parādījis neuzticību un kurš nav pastāvējis savā solījumā.

Pie šīs atjaunotās derības jeb pie iespējas atjaunot derību gribu ar jums kavēties šajā svētajā brīdī. Atjaunot kaut ko izpostītu, tas, protams, prasa izdevumus un pūles. Karā tika izpostītas pilsētas, lai tās atjaunotu, bija vajadzīgi lieli līdzekļi un liels darbs. Atjaunot draudzību starp cilvēkiem. Dažreiz draudzība izirst. Draugi kļūst vienaldzīgi viens pret otru vai pat ienaidnieki. Lai šo draudzību atjaunotu, ir vajadzīga pazemība un piekāpšanās, pretimnākšana un pacietība, un katrā ziņā lielas un ilgstošas pūles.

Bet tagad mums ir apsolīts, ka var atjaunot draudzību starp cilvēku un Dievu. Dieva ļaudis nav pastāvējuši tajā derībā. Bet Dievs pēc laika atkal ir viņu draugs. Kas ir vajadzīgs, lai šī draudzība tiktu atjaunota? Tam bija vajadzīga Dieva Dēla nāve. Par lētāku cenu nevarēja atjaunot draudzību. Nebija cita ceļa, ka varētu atjaunot draudzību starp grēcinieku un Dievu.

Mēs lasām: „Šī ir tā jaunā derība manās asinīs.” Nav citas iespējas atjaunot derību ar Dievu kā tikai Kristus asinīs. Nav cita līdzekļa, ne cita cilvēka, ne citas maksas, bet bija jātek Kristus asinīm, un mums ticībā tas jāsatver, un tikai tādā veidā var tikt grēki nomazgāti un var tikt atjaunota jauna derība. Bet piepūle ir vajadzīga, sevišķi, ja ir runa par draudzību, abpusēja. Un par to, kas jādara cilvēkam, kurš nopietni grib atjaunot savu draudzību, savu derību ar Dievu, mēs lasām Nehemijas 10. nodaļā.

„Visa tā dēļ mēs slēdzam un rakstām stipru derību un uz apzīmogotā raksta stāv mūsu lielkungu, mūsu levītu, mūsu priesteru vārdi.” (Nehemijas 10:1) Ko īsti viņi apņēmās, kad viņi no jauna slēdza derību ar Dievu? Tas ir aprakstīts šajā 10. nodaļā.

„Mēs tātad nedosim savas meitas nedz tās zemes tautām par sievām, nedz arī ņemsim viņu meitas par sievām saviem dēliem.” (Nehemijas 10:31) Tā bija viena lieta, ko viņi no jauna apņēmās. Mēs šķirsimies tagad atkal no pasaules. Mēs nebijām uzmanīgi, mēs bieži vien skrējām pāri uz vienu pusi, uz otru pusi tai robežai. Bet tagad mēs to robežu novilksim un vairs neiesim pāri tai robežai. Mēs atcerēsimies – mēs esam Dieva tauta. Ne mūsu jaunieši to vairs nedarīs un arī mēs kā vecāki to nekad vairs nepieļausim un nesekmēsim. Šinī ziņā mēs gribam atjaunot derību ar Dievu. Vai tas var būt attiecināts kaut kādā ziņā arī uz mūsu laiku? Bez šaubām. Varbūt mēs esam kļuvuši pārāk tuvu grēcīgiem ieradumiem, varbūt bezdievīgām izpriecām, bezdievīgai valodai. Ja šī robeža nebija skaidra manā dzīvē, tai robežai jākļūst skaidrai manā dzīvē. Tas pieder pie jaunās derības. Ja mēs negribam to darīt, mēs nevaram slēgt jauno derību ar Dievu.

Tad lasām Nehemijas 10:32: „Un, ja tās tautas ievedīs preces vai kādu labību sabata dienā, lai pārdotu, tad mēs neko nepirksim no viņiem sabatā vai svētajā dienā.” No šīs apņemšanās mēs saprotam, ka arī sabatu viņi vienmēr nebija turējuši cieņā. Un viņi tagad saprata, ka mēs nevaram atgriezties pie Dieva un sabatā turpināt savas veikala lietas. Viņi saprata, ka te ir jānogriež tā kā ar nazi. Sabatā nekāda pirkšana, nekāda pārdošana, ne ar ticīgiem, ne ar neticīgiem mēs to vairs nedrīkstam darīt.

Šāda reforma arī mums varētu būt vajadzīga, varbūt arī dažam nav vajadzīga, bet katrā ziņā šis viņu piemērs liek savu dzīvi pārbaudīt. Jūs zināt, ka viens no skaistākiem sabata raksturojumiem ir dots Jesajas 58:13: „Kad tu atturi savu kāju no sabata pārkāpšanas un nedari Manā svētā dienā pēc savas patikas, bet nosauc dusas dienu par svētu prieku...” Nu kā ir tavā dzīvē? Vai tu priecājies atkal būt sabatā? Sākas sabats – vai tava sirds piepildās ar tādu prieku? Vai tu apzinies, ka tagad Kungs Jēzus ir sevišķi tuvs tavā ģimenē un tavā sirdī? Ja tas tā nav, tad arī mums ir jāapņemas reformēties savā sirdī.

Jūdi jau ļoti ievēroja sabatu, bet viņi to ievēroja kā smagu jūgu. Un viņi domāja – ka tik atkal sabats beigtos un mēs varētu darīt to, ko mums sirds kāro. Bet sabata svētības ir dotas tam, kam sabats ir līksmība. Vai tavu sirdi iepriecina šāda līksmība? Vai tev ir arī vēlēšanās kādu aicināt pie šīs līksmības, ko mēs iegūstam caur Dieva Vārdu un Dieva bērnu sadraudzību.

„Bet septītajā gadā mēs joprojām atstāsim zemi atmatā un atteiksimies no katra parāda piedzīšanas.” (Nehemijas 10:32) Par 7. gadu mēs zinām no Mozus grāmatām, ka 7. gadā neapstrādāja zemi un atlaida vergus. Ja izraēlieti kāds ieguva par vergu, tas ir, par parādiem varēja pilnīgi kļūt par dzimtcilvēku, tad 7. gadā viņš bija jāatlaiž. Ja kāds no kāda bija aizņēmies, tad pēc 7. gada tas parāds bija jāanulē, nevarēja vairs 8. gadā pieprasīt atpakaļ. Nav atdots – tad nekā. Tad savam brālim ir jāpiedod, jo viņam nav bijis, ko maksāt. Un tā šeit ir rakstīts – „..atteiksimies no katra parāda piedzīšanas.” Mēs nezinām, kādi parādi tur vēl varēja būt, bet katru parādu viņi gribēja atlaist 7. gadā.

Es gribētu jums jautāt par to 7. gadu. Tas jau piederēja pie ceremoniju bauslības. Bet vai mūsu laikā ir arī tāds gads, kur vajadzētu atlaist visus parādus un atņemt visas nastas, kuras vienam pret otru varētu būt un kur cilvēks cilvēkam vispār var atņemt nastu? Vai tas vēl ir spēkā? Kā jūs domājat? Ir spēkā. Man šķiet, ka apstiprinājumu tam mēs varam atrast Jesajas 61:1,2: „Dieva Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Tas Kungs mani svaidījis sludināt nelaimīgajiem prieka vēsti, mani sūtījis dziedināt sagrauztas sirdis, pasludināt apcietinātiem atsvabināšanu un saistītiem pilnīgu brīvību, pasludināt Tā Kunga žēlastības gadu un mūsu Dieva atmaksas dienu un iepriecināt visus noskumušos”

Jēdziens žēlastības gads nāk no Mozus bauslības. Tas 7. gads bija tas Kunga žēlastības gads. Un kad Kristus atnāca, tad Viņš cilvēcei pasludināja tā Kunga žēlastības gadu. Un kā jūs domājat – vai Viņš pasludināja tikai vienam gadam? Nē, visam kristīgajam laikmetam. Šajā žēlastības gadā arī mēs vēl dzīvojam. „Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt.” Tas ir – Es gribu paņemt projām jūsu nastu. Tas skan ne tikai 7. gadā. Kopš tās reizes, kad Kristus pasludināja lielo žēlastības gadu, šis sauciens skan ik dienas.

Un mums arī ir jāpiedalās šajā kalpošanā, ir jāatvieglina nastas – vai tā būtu parāda nasta, vai dzīves nasta, vai tā būtu arī kāda garīga nasta, kas viņam nospiež sirdi. Tas pieder pie Jaunās Derības. Tie, kas slēdza jaunu derību ar Dievu, viņi apņēmās – mēs noņemsim ikkatru nastu, tātad mums, ja mēs gribam slēgt jauno derību, apņemsimies, kādu nastu arī mēs neredzētu pie sava līdzcilvēka, es darīšu visu, kas manos spēkos, lai viņu no tās nastas atbrīvotu, lai viņš būtu brīvs no šīs nastas.

Tad Nehemijas 10:35-38 ir minēts, ka viņi atjaunoja uzticību Kunga daļā – desmitajā tiesā – un arī pirmajos augļos, kas arī bija pavēle tajā laikā. Tā mēs saprotam, ka arī šajā jautājumā viņi bija grēkojuši. „Mēs uzliekam arī katrs sev par neatceļamu pienākumu dot vienu trešdaļu seķeļa gadā mūsu Dieva nama svētajai kalpošanai.” (Nehemijas 10:33)

Vēl arī citus pienākumus viņi sev labprātīgi uzlika. Tātad Kristus gars ir tāds, kas ne tikai pilda pienākumu, bet skatās, vai viņš nevar vēl kaut ko vairāk darīt. Un ja mēs gribam slēgt jaunu derību ar Dievu, tad mums vēl jālūko, vai mums vēl nav jāuzņemas kādi pienākumi, jādod kādi solījumi, kas no mums netiek prasīti. Nu tā, palūkojoties uz šo derību, kas aprakstīta šajā 10. nodaļā, mēs nākam pie tāda slēdziena – Jēkaba 2:20 ir rakstīts, ka ticība ir nedzīva, ja tai trūkst kas? Jā, ticība bez darbiem ir nedzīva.

1. Jāņa 3:18 ir rakstīts, lai mēs nemīlam ar vārdiem, bet ar ko lai mēs mīlam? – Ar darbiem lai mēs mīlam. Ar darbiem un ar patiesību un nevis ar mēli vai ar vārdiem. Un tāds secinājums ir spēkā arī mūsu laikā. Ticība bez darbiem ir nedzīva. Mīlestība bez darbiem ir nedzīva. Un arī derība ar Dievu bez darbiem ir nedzīva. Tikai tukši vārdi, kuriem nav vērtības Dieva priekšā.

Pienākumi, kā mēs tos redzam no Nehemijas 10. nodaļas, kā mēs tos novērtēsim – vai viņi, slēdzot derību ar Dievu, uzņēmās tādus smagus pienākumus? Es gribētu teikt – tie nebija nekādi pārmērīgi smagi pienākumi. Protams, tie prasīja zināmu nopietnību, zināmu neatlaidību, bet būtībā tas, ko apņēmās šie cilvēki, slēdzot jauno derību ar Dievu par mūžīgo cerību, kuru iegūst grēcinieks arī šodien, nebija nekas liels.

„Jo, ja mēs pēc patiesības atziņas saņemšanas tīši grēkojam, tad neatliek vairs upuris par grēkiem, bet gan briesmīga tiesas gaidīšana un uguns karstums, kas aprīs pretiniekus.” (Ebrejiem 10:26,27) Te ir tas vārdiņš tīši. Un tas vārdiņš mums nedod miera. Mēs domājam – ko tas nozīmē – tīši grēkot? Vai es pats to sen jau neesmu darījis? Un vai uz mani neattiecas tie tālākie vārdi, ka neatliek vairs nekāda piedošana? Ko nozīmē tīši grēkot?

Tagad mēs Nehemijas 10. nodaļā redzējām, ka izraēla ļaudis acīm redzot sabatu nebija stingri ievērojuši. Bet sakiet – vai viņi to zināja vai nezināja? Nu noteikti zināja, kā tad viņi nezināja. Vai tad viņi pirmo reizi Bībeli dabūja tad, kad viņi atgriezās? Viņi visu laiku zināja. Par desmito daļu viņi apņēmās kā par kaut kādu jaunu lietu, tātad arī tur viņi nebija uzticīgi. Arī to viņi noteikti zināja. Arī par septīto gadu viņi zināja. Tātad te nav tādas domas – ja cilvēks zina un izdara, tad tas jau ir tīšais grēks.

Mēs varam minēt vēl citus, spilgtākus piemērus. Dāvida lielais grēks ar Ūrijas sievu. Viņam tika piedots. Viņam tika pasludināts – Dievs tev ir piedevis tavu grēku. Vai viņš zināja? Sakiet, vai to kāds varēja nezināt? Es domāju, to visi zināja, ka tā nedrīkst darīt, ka tas ir tas pēdējais, ka cilvēks tā varētu izdarīt. Viņam tika piedots. Acīm redzot arī tas vēl nebija tīšs grēks.

1. Korintiešiem 5:1 Pāvils pārmet šai draudzei un saka: „Stāsta par netiklību jūsu starpā un vēl par tādu, kāda nav sastopama pat pagānu starpā. Tur kāds dzīvo ar sava tēva sievu.” Ļoti briesmīgs grēks. Bet ko mēs par šiem grēciniekiem lasām 2. Korintiešiem 2:7,8? „Tagad ir labāk, ka jūs viņam piedodat un to iepriecināt,” (piedot kam? – tam, par ko ir rakstīts 1. Korintiešiem 5:1), „lai to nenomāc pārāk lielas skumjas. Tāpēc es jūs lūdzu, parādiet viņam mīlestību.” Tātad, vai viņam tas bija tīšais grēks, kuram vairs nav piedošanas? Nē, acīmredzot arī šim grēkam vēl bija piedošana.

Nu tādi piemēri ir minēti Bībelē, lai mēs saprastu, ko nozīmē tie vārdi – tīši grēkot. Un ir arī vēl citi piemēri, kas mums paskaidro, ko nozīmē tīši grēkot. Ķēniņš Sauls tika atmests no Dieva vaiga, cik liels bija viņa grēks? Nu jūs atceraties, ka viņš no laupījuma atstāja upurim tos vēršus. Un tomēr, mēs teiktu – par tik niecīgu pārkāpumu atmests, tev vairs atgriešanās nav.

Jūs atceraties Mozu. Dievs viņu vadīja no bērnības. Dievs viņu atrada par cienīgu, ka Viņš tam parādījās pie degošā krūma. Dievs deva zizli viņa rokā, ar ko brīnumus darīt. Tātad cilvēks ļoti augsti godāts no Dieva. Bet ko mēs lasām 2. Mozus 4:24 – „Bet ceļā, naktsmītnē, Tas Kungs sastapa viņu un meklēja viņu nonāvēt.” Mozu – par ko? Par kādu pārkāpumu? Tālāk tas ir aprakstīts – par kādu nelielu lietu, ko viņš bija aizmirsis izdarīt. Un šī lieta viņam tik smagi tika pieskaitīta, ka, ja viņa sieva nebūtu nokavēto panākusi, viņš tiktu atmests pat par tādu vienu nokavētu lietu.

Tā kā mēs redzam – tie piemēri ir dažādi. Dažreiz smags, ļoti smags, neglīts, apkaunojošs grēks. Nekas – vēl var piedot. Citreiz tas grēks it kā mazāks un Dievs nepiedod vairs. Tā mēs noprotam, ka tīšs grēks no netīša grēka neatšķiras ar savu lielumu. It kā smags grēks, oficiāls grēks, tāds plašs grēks, tam noteikti ir jābūt tīšam grēkam. Nē, to mēs nevaram sacīt. Acīmredzot izšķirošais nav tas, bet izšķirošais ir attiecības ar Svēto Garu. Cik daudz viņš no Dieva ir brīdināts, cik lielu gaismu viņš ir saņēmis no Dieva, cik vērīgs vai cik nevērīgs viņš ir bijis pret Svētā Gara balsi. Te ir tā robeža starp tīšo un netīšo grēku.

Mēs kā cilvēki nevaram sacīt, ka tas grēks, tas ir skaidrs, tas pēc saraksta ir zināms, tas ir tīšais grēks, nē. Vai mēs sacīsim – nu tas jau vairākas reizes, tāpēc tas ir tīšais grēks? Arī tas nē. Bet kādas ir tā cilvēka attiecības ar Svēto Garu? Cik tas grēks ir padarīts tādā tīšprātīgā vieglprātībā, cik lielā mērā tas cilvēks tika apgaismots no Svētā Gara? Tas ir izšķirošais. Tīšais grēks nav nekas cits kā vienīgais grēks pret Svēto Garu jeb grēks uz nāvi. Tas ir tas tīšais grēks. Tā mēs saprotam, ka tā robeža nav cilvēkam redzama. Tā robeža ir cilvēka sirdī, cilvēka attiecībās ar Dievu. Un šo robežu noteikti pazīst Dievs.

Ja mēs stāvētu un mums prasītu kā draudzei – balsojiet par Saulu, viņš, redziet, nepareizi tos upurus ir pienesis, viņam vajadzēja tos nokaut, viņš tos nav nokāvis, bet pienes par upuri. Kurš no mums būtu balsojis, ka Sauls ir visu pazaudējis, viņam nevar vairs piedot? Neviens to nebūtu darījis. Mēs sacītu – tā ir viena nieka lieta. Un mēs viņu atstājam draudzē un tā tālāk.

Un pretēji – varbūt par Dāvidu mēs visi būtu balsojuši, ka nevar vairs, nekad viņš nevar atgriezties pie Dieva. Bet Dievs izdarīja otrādi. Kāpēc? Tāpēc, ka Dievs redzēja sirdi. Un tajā bija tā starpība. Starpība starp tīšo un netīšo grēku nav grēka svaros – cik gramus vai kilogramus tas ir smags. Bet tas ir cilvēka sirdī – kādas ir viņa attiecības ar Dievu un ar Svēto Garu. Un, lūk, šo robežu mēs kā cilvēki nevaram noteikt. Bet to noteikt var tikai Dievs.

Noteikt par otru cilvēku, vai viņa grēks ir piedodams vai nepiedodams, tur nav liela vajadzība. Mēs nevaram spriest par otra motīviem. Un arī par viņa raksturu. Un mums nav nekad tādas vajadzības domāt par otru, ka viņa grēks nav piedodams. 1. Jāņa 5:16 ir rakstīts, lai mēs aizlūdzam par grēciniekiem: „Ja kāds redz savu brāli darām grēku, kas nav nāves grēks, tas lai lūdz Dievu, un Viņš tam dos dzīvību, proti, tādiem, kas nedara nāves grēku. Ir nāves grēks, par to es nesaku, lai lūdz.” Nu dabīgi, kurš ir tīši grēkojis, tam neatliek vairs piedošana, lūdz, nelūdz, tas viņam neko nelīdzēs.

Bet kā pazīt to, kas grēkojis uz nāvi? To apustulis nesaka. Un nesaka tāpēc, ka mums nav nekādas vajadzības to zināt. Tas nav grēks, ja mēs lūdzam par to, kurš ir grēkojis uz nāvi, tikai tā lūgšana būs neefektīva, tā neko vairs nevar līdzēt. Bet lūgt par to mēs varam jebkurā laikā. Jūs zināt, ka medicīnā ir tāds likums, un kādreiz mēs tos ārstus nesaprotam, un mēs viņiem pārmetam. Cilvēkam jau daudz gadu, viņš ir smagi slims, nedziedināma slimība, nu kāpēc jūs viņam neļaujat nomirt? Un vēl dod zāles, un vēl uz to slimnīcu velk, un vēl tur visādus līdzekļus lieto. „Jā,” tie dakteri saka, „nedomājiet, ka mēs viņu varam tā izsvītrot. Mēs jau zinām, kāda tā slimība ir, bet mums jādara pats pēdējais, kamēr viņš elpo, viņš ir jāmēģina uzturēt pie dzīvības. Kamēr viņam sirds pukst, viņš ir jāved uz slimnīcu un mēs nedrīkstam nevienu palaist. Tas ir medicīnas pamatlikums.” Kāpēc? Viņi saka – „Tāpēc, ka kādreiz notiek brīnums.” Un tie, kas strādā medicīnā, tie zina, ka tādi brīnumi notiek. Cilvēks mirst, un viņam ir jāmirst, visi to zina. Bet tāds ir ārsta pienākums, un viņš to pilda. Un kas notiek ar to cilvēku? Viņš nemaz nenomirst. Viņš pieceļas un staigā. Un cilvēki brīnās – viņam vajadzēja nomirt un tomēr viņš piecēlās un dzīvo vēl ilgu laiku.

Un, lūk, tādas retas varbūtības dēļ nevienu nedrīkst norakstīt, ka tas vairs nav vai tam vairs nav jāpalīdz. Palīdzība jāsniedz līdz pēdējam. Sakiet, vai ar garīgo palīdzību, kur ir runa par mūžīgo nāvi, mēs varam būt mazāk rūpīgi? Vai mums nav jādara tas pēdējais, lai varētu aizlūgt un palīdzēt tam cilvēkam, jo varbūt notiek brīnums? Viņš ir zemu kritis un liekas vienaldzīgs, un liekas – nevienas dzīvības zīmes vairs nav. Bet varbūt notiek brīnums, ja es par viņu lūgšu, varbūt viņš vēl ceļas.

Es lasīju grāmatu par Neronu, un tāpēc man tā doma ir, ka no Nerona nama atgriezās. Un liekas, cilvēcīgi spriežot, par viņiem vairs nebija ko lūgt, un viņiem vairs nebija vērts arī neko liecināt. Jo cilvēki, kas jau tik zemu nogrimuši, cik pagrimis ir bijis Nerona nams. Un Pāvils tomēr par viņiem lūdza. Un tomēr viņš kaisīja, mēs sacītu – cūkām, kam citam viņš kaisīja, Neronam evaņģēliju par Kristu. Un tomēr viņš stāstīja. Un tomēr viņš kaisīja. Un, skaties, no ķeizara nama atradās tādi, kas atdzīvojās un pie kuriem tas brīnums ir noticis. Un tā noteikti mēs nevienu cilvēku nevaram novērtēt tā, ka viņam būtu par vēlu atgriezties.

Bet ja mēs domājam paši par sevi? Dažreiz mūsu sirds ir klusa, nav vārdu lūgšanām, dažreiz nav tās pašas līksmības, par ko mēs runājam. Bībele neiepriecina un dažreiz ir vēl citas ļoti bēdīgas tādas sajūtas, tāds pagrimums mūsu garīgajā dzīvē. Un iezogas kādreiz kāda doma, varbūt tas ir tāpēc, ka es jau esmu nokavējis. Varbūt es jau esmu grēkojis, un kurš no mums nav grēkojis. Un mēs jau zinām, mums jau ir lielā gaisma. Un varbūt man tā gaisma ir tik liela, man vairs nav ko censties, Dievs mani ir atmetis.

Kā ir ar šo domu? Šāda doma radās daudziem kristīgajiem, nopietniem cīnītājiem. Šāda doma radās arī Elenas Vaitas laikabiedriem. Un griezās un rakstīja māsas un brāļi un saka – „Es tā jūtu pēc visas manas sirds un visas manas dzīves, ka laikam es esmu tas, kuram vairs nav vērts cīnīties.” Jo nejūt vairs Svētā Gara prieku un ir arī citi pierādījumi, es tās vēstules nemāku citēt, bet tāda satura vēstules viņa saņēma. Viņa atbildēja tā: tās bažas, tās rūpes, tas, ka tu uztraucies par savām attiecībām ar Svēto Garu, tas jau pierāda, ka vēl Svētais Gars pie tevis darbojas. Jo tas nemiers, tas ir svēts nemiers, ka tu domā, vai tik Dievs mani nav atstājis, tā doma nenāk citādāk, kā no Svētā Gara. Tas, kuram Svētais Gars ir atņemts, tam arī vairs nemiera nav, tas sev šo jautājumu nemaz vairs neuzdod.

Un tā viņa iepriecināja ar šādiem vārdiem tos, kas šaubījās par šo jautājumu. Kā mums praktiskā dzīvē vajadzētu noraudzīties uz mūsu pagātni, uz mūsu šaubām? Bībelē ir aprakstīts piemērs priekš manis un tevis par kādu lielu grēcinieku, kuram ir bijusi grēkojot ļoti liela gaisma. Ja citi darīja grēku un nezināja, bet šis cilvēks, kas mācījās pie Gamaliēla kājām, viņam vajadzēja zināt. Un tomēr viņš darīja lielus un smagus grēkus. Viņam tieši bija iemesls šaubīties, vai Dievs viņam vēl var piedot. Bet ko viņš saka Filipiešiem 3:14 – „Es dzenos pretim mērķim, goda balvai - Dieva debesu aicinājumam Kristū Jēzū.” Mēs runājam par slimniekiem, mēs sakām, ka ārsts nekad nedrīkst cerību zaudēt, jo, ja viņš ir zaudējis cerību, tad viņš, bez šaubām, ir zaudējis arī šo slimnieku. Tas pats ir jāsaka arī par pašu slimnieku. Cits slimnieks, viņš nav nemaz tik briesmīgi slims, bet viņam nav cerības, viņā nav nekāda optimisma, un tas ārsts saka – es tam nekā nevaru līdzēt. Jo viņš pats negrib dzīvot. Un tā arī Lielais Ārsts saka mums – „Kāpēc jūs gribat mirt, jūs no Izraēla nama?” Kāpēc jau tik ātri krītat izmisumā, it kā pie Dieva būtu tik maz piedošanas, it kā jau nevarētu celties. Dievs ir lielais ārsts un sagaida, lai mēs viņam uzticētos un paļautos uz Viņa dziedināšanu.

Mums pieder tikai šodiena. Šodien mums ir jācīnās ar kārdinājumiem uz dzīvību un nāvi. Tā nedrīkst būt kāda rotaļa. Pāvils par savu šodienu saka – „Es dzenos.” Tā mums ir jādzenas, lai mēs varētu staigāt Dievam patīkamu dzīvi. Bet kas attiecas uz to pagātni, Pāvils saka – „Es to esmu aizmirsis.” Man ir viens Dievs, kurš par mani ir atdevis savu visdārgāko, un man par to nav jādomā. Un arī manai rītdienai pietiek Dieva žēlastības, un es tai arī gribu uzticēties.

Nehemijas 10:1-28 ir minēti daudzi vārdi. Tie ir paraksti. Visu cilšu vecajie parakstījās uz tādiem noteikumiem, kā mēs runājām, ka viņi apņemas visu to, un viņi grib no šīs dienas dzīvot Dievam uzticīgu dzīvi. Tad pēc šiem cilšu vecajiem vēl 29. pantā ir minēti vēl citi cilvēki, kas nebija tik ievērojami. Bet šiem cilvēkiem bija viena kopīga iezīme. „Bet pārējā tauta, priesteri, levīti, vārtu sargi, dziedātāji, Tempļa kalpotāji un visi, kas nošķīrušies no tās zemes tautām un turas pie Dieva bauslības, viņu sievas, viņu dēli, viņu meitas, visi, kam bija atziņa un saprašana.” Arī tie parakstīja šo dokumentu. Viņi apliecināja, ka grib noslēgt jaunu derību un palikt šai jaunajai derībai uzticīgi.

Vai arī tev šodien ir vēlēšanās nošķirties uz Dieva pusi? Mēs noraugāmies uz Dieva norādīto ceļu, un es nešaubos, ka mēs katrs izjūtam vajadzību pēc atjaunošanas. Tā to izjuta izraēla tauta arī tajā laikā, lai gan ne visi vienādi bija pārkāpuši vienus un tos pašus baušļus. Un tomēr viņi visi parakstījās un saprata, ka tā ir viņu kopīgā vajadzība.

Vai tu būtu gatavs parakstīties, ja šodien būtu tāda iespēja un būtu tāda lapa, kur tu varētu parakstīties par to, ka tu gribi iesākt jaunu dzīvi? Es gribu būt uzticīgs, es gribu aizmirst visu, kas ir bijis, es gribu stiepties pēc goda maksas, es gribu dzīties pēc tās. Vai tev ir tāda gatavība parakstīties? Šīs lapas nav mūsu priekšā. Un tā arī nav vajadzīga. Bet atbildēsim klusībā katrs sev un Svētajam Garam – vai es esmu gatavs? Un lai Dievs svētī mūsu kluso apņemšanos.

Ebrejiskā domāšana

2010-04-29T13:04:00.001+02:00

Autors: Andris Pešelis

Ebreju domāšana… Tas ir ļoti plašs jēdziens, kurā var ietilpt jau kopš seniem laikiem izslavētā ebreju asprātība, optimisms, novērošanas spējas, Odesas anekdotes, parunas, savdabīgais skats uz dzīves norisēm, kas ir nesis ebreju tautai pagodinājumu kā gudrai nācijai.

Piemēram, tikai dažas ebreju parunas: „Kurp vien aita dodas, visur to cērp”; „Ja pazuda nauda – tā ir pusbēda, bet, ja zaudēji godu un uzticēšanos, tad visu esi pazaudējis”; „Nemeklē sirdsapziņu pie bagātā”; vai arī šī: „Nedzenies pēc pagodinājuma, tas pats pie tevis atnāks”.

Daudzi cildina ebreju īpašo domāšanas veidu. Arī Bībeli ir sarakstījuši ebreji. Tādēļ daudziem šķiet, ka ebreju domāšana ir kaut kas īpašs, kā trūkst mums – tiem, kas nepieder pie ebreju tautas. Pat šķiet, ka ir nepieciešamība iegūt šo ebrejisko domāšanu.

Ikviens, kurš ir lasījis Bībeli, uzreiz pamanīs, ka tās saturs atšķiras no citām grāmatām. Piemēram, tajā mēs neatrodam plašus galveno varoņu ārējā izskata, notikuma vietas un laika apstākļu aprakstus. No Bībeles mēs nezinām, kā ārēji izskatījās ne tikai pravieši un apustuļi, te nav pat Jēzus Kristus ārējā izskata apraksta. Ikvienā grāmatā ir galveno varoņu ārējā izskata apraksti, bet Bībelē to nav.

Galvenais uzsvars Bībeles saturā ir likts uz darbību, notikumu dinamiku un Dieva sacītajiem teikumiem. To nosaka arī senebreju valodas (ivrita) īpatnības, jo tajā lielāko daļu ieņem darbības vārdu konstrukcijas. Bieži vien ebreju domāšanai tiek pretstatīta grieķu domāšana. Grieķi vairāk interesē ārējais izskats un gudrība (filozofija), bet ebreju – būtība. Lai atbalstītu šo pretstatu, bieži vien tiek citēts apustuļa Pāvila (ebreja pēc tautības) teikums: „Jūdi prasa zīmes, un grieķi meklē gudrību” (1. Korintiešiem 1:22). Taču, uzmanīgi izlasot šo teikumu, un arī nākamo pantu: „Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība” (1. Korintiešiem 1:23), mēs varam nojaust, ka jautājums par ebrejiskās domāšanas izcilību pār grieķisko ir vairāk izdomāts, nekā patiess.

Piemēram, lasot Svētos Rakstus, mēs redzam, ka tajos aprakstītie personāži arī senatnē ir vadījušies ne tikai no lietu būtības, bet arī no skatīšanas. „Un sieva redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams” (1. Mozus 3:6), rakstīts par Ievu. „Un Lats pacēla savas acis un ieraudzīja savā priekšā (..) Sodomas pilsētu” (1. Mozus 13:10). Mozus lūdza Kungu: „Rādi man, lūdzams, Savu godību!” (2. Mozus 33:18).

Ābrahāms tiek dēvēts par pirmo ebreju, jo, atbildot uz Dieva aicinājumu, viņš izgāja no savas zemes, lai ietu uz zemi, kuru Dievs vēlējās tam dot. Te viņš rīkojās pretēji veselajam saprātam un loģikai, taču viņš rīkojās pēc Dieva aicinājuma, uzticoties Aicinātāja apsolījumam ticībā, nezinādams, kurp dodas. Ābrahāms vēlējās pildīt Radītāja gribu, lai gan neredzēja tās būtību.

Grieķiem ir nedaudz citādāka pieeja šīm lietām: „Bet visiem atēniešiem un svešiniekiem, kas tur mita, nekas cits nerūpēja kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt” (Apustuļu darbi 17:21). Nekas daudz nav mainījies arī mūsdienās, kad ļaudis katru dienu vēlas dzirdēt ko jaunu, bet vakardienas laikraksti kļūst par veciem papīriem, kuros nekā ievērības cienīga nav.

Jūdi saglabāja Svētos Rakstus nemainīgā formā un saturā, lai gan ne vienmēr izprata to sūtību. Ebreji domā, ka dzīvē vissvarīgākais ir pildīt Dieva baušļus. Pat tradicionālie jūdu svētki – bar-micva – norāda, ka bērns kļūst par cilvēku, kurš pats atbild par savu rīcību, un viņa pienākums ir pildīt Dieva likumus (Toru). Viņi tika aicināti pakļauties likumiem pat arī tad, ja tie nav saprotami. „Saprašana nāks vēlāk”, tiek sacīts jauneklim, „tu galvenais sāc darīt!” Tā arī daudzi jūdi pilda bauslības prasības, nemaz neizprotot to nozīmi un jēgu. Daudziem tieši šī īpatnība ir kļuvusi par ebrejiskās domāšanas kalngalu.

Ebrejs ievēro Mozus bauslību, jo ir pārliecināts, ka tā ir jādara, bet neizprot tās nozīmi. Pāvils raksta: „Es dodu viņiem liecību, ka viņi deg par Dievu, bet bez izpratnes.” Un arī par sevi: „Savā dedzībā draudzes vajātājs, taisnībā, ko bauslība paredz, nevainojams” (Romiešiem 10:2; Filipiešiem 3:6). Jūdi atmeta Jēzu Kristu un sita viņu krustā, pilnībā pārliecināti, ka rīkojas pareizi, saskaņā ar bauslību. Vai tā arī ir ebrejiskās domāšanas īpatnība? Tūlīt mēs to noskaidrosim.

Tātad, ebrejs uzskata, ka cilvēks dara to, kam tic, kur, pretstatā, grieķiski domājošais cilvēks rīkosies šādi – viņš simts reizes izlasīs bausli: „Piemini sabata dienu, ka tu to svētī”, ticēs, ka to ir rakstījis Dievs un sabats attiecas uz sestdienu, tomēr rīkosies pēc „loģikas”, ka sestdienu jāievēro jūdiem, bet „mēs” esam „zem žēlastības” un tamlīdzīgi, un šo Dieva bausli atstājam bez ievērības.

Mēs jau lasījām Pāvila novērojumu: „Jūdi prasa zīmes, un grieķi meklē gudrību” (1. Korintiešiem 1:22). Jūdi prasīja zīmes no Jēzus Kristus, taču, redzot šīs zīmes, kuras apliecināja Svētie Raksti, tie Viņu atmeta kā viltus Mesiju. Grieķi vēlējās dzirdēt gudrību un loģiskus argumentus, taču, izdzirdot par Jēzus Krustā sišanu un augšāmcelšanos, tie Viņu nepieņēma. Turpretī, tiem, „cik Viņu uzņēma, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem, tiem, kas tic Viņa Vārdam” (Jāņa 1:12).

Acīmredzams kļūst, ka ebrejiskā domāšana nav pārāka par grieķisko, jo noved pie līdzīga rezultāta. Kā viena, tā otra ir balstīta neticībā uz Svēto Rakstu liecību par Jēzu Kristu. Te ir nepieciešama bībeliska domāšana, kas ir balstīta uz Dieva dotajiem apsolījumiem Svētajos Rakstos un rod savu piepildījumu ticībā uz Jēzu Kristu. Kā ebrejiskā, tā arī grieķiskā domāšana ir strupceļš, bet bībeliskā domāšana atnes cerību.

Te vēlreiz ir jāatgādina par Ābrahāmu. Par viņu ir rakstīts: „Ābrahāms "ticēja Dievam, un to viņam pielīdzināja par taisnību". Tātad atzīstiet, ka tie, kas tic, ir Ābrahāma bērni” (Galatiešiem 3:6-7). Mūsdienās Ābrahāma bērni ir visi tie, kas tic uz Jēzu Kristu: „Raksti, paredzēdami, ka Dievs pēc ticības taisno pagānus, ir Ābrahāmam iepriekš pasludinājuši prieka vēsti: tevī taps svētītas visas tautas. Tātad tie, kas tic, tiek svētīti līdz ar ticīgo Ābrahāmu” (Galatiešiem 3:8-9). Arī Dieva bauslībai te ir savs nolūks: „Bauslība līdz Kristum ir bijusi mūsu audzinātāja, lai mēs ticībā kļūtu taisnoti.” Tātad Dieva bauslība ar savu grēka nosodījumu ved ikvienu grēcinieku, gan jūdu, gan grieķi, pie Glābēja no grēka, kurš piedod grēkus, šķīsta no grēka un dara cilvēku no grēcinieka par svēto, saskanīgu ar Dieva bauslības prasībām. Šī iemesla dēļ ticīgie Kristū vairs nav „zem bauslības”, bet gan „zem žēlastības”. Kā rakstīts: „Vai tad Kristus kalpo grēkam? Nekādā ziņā ne” (Galatiešiem 2:17).

Apustulis apliecina: „Jūs jau visi ticēdami uz Jēzu Kristu esat Dieva bērni. Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus Vārdā, esat tērpušies Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, (..) jūs visi esat viens Kristū Jēzū. Kad jūs piederat Kristum, tad jūs esat Ābrahāma dzimums, mantinieki pēc apsolījuma” (Galatiešiem 3:24-29).

Kur tad paliek ebrejiskā domāšana? Tai, izrādās, nav nozīmes. Bībele to necildina. Dievs vēlas, lai mēs ticībā uztveram Viņa Vārdus no Svētajiem Rakstiem, lai saklausām Viņa aicinājumu un topam par Dieva bērniem, kur vairs nav ne jūda, ne grieķa, bet viss ir viens Jēzū Kristū. Dievs vēlas, lai mēs domājam kā Jēzus (skat. 1. Korintiešiem 1:20), un iegūstam apsolījumu: „Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū” (Filipiešiem 4:7).

Augšāmcelšanās diena

2010-04-04T19:26:00.003+02:00

(Mācītāja Valda Zilgalvja svētruna)

Sveicu visus ar sveicienu: “Kristus patiesi ir augšāmcēlies!”

Jāņa 20:1-18

¹ Pirmajā nedēļas dienā agri no rīta, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāk pie kapa un redz akmeni no kapa noveltu. ² Tad viņa skriešus dodas pie Sīmaņa Pētera un otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un saka tiem: "Viņi To Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur viņi To nolikuši." ³ Tad Pēteris un otrs māceklis devās turp un nāca pie kapa. ⁴ Bet abi divi skrēja; un otrs māceklis skrēja ātrāk par Pēteri un pirmais nonāca pie kapa. ⁵ Viņš noliecās un redzēja autus tur noliktus, bet pats neiegāja. ⁶ Pēc tam, viņam sekodams, nāk arī Sīmanis Pēteris; viņš ieiet kapā un redz autus noliktus ⁷ un sviedrautu, ar ko Viņa galva bija apsegta, nevis pie pārējiem autiem noliktu, bet atsevišķi satītu savā vietā. ⁸ Tad arī otrs māceklis iegāja, kas pirmais pie kapa bija nācis, redzēja un ticēja. ⁹ Jo tie vēl nebija sapratuši rakstus, ka Viņam vajag uzcelties no miroņiem. ¹⁰ Pēc tam abi mācekļi atkal aizgāja mājās. ¹¹ Bet Marija stāvēja ārā kapa priekšā un raudāja. Un vēl raudādama viņa ieliecās kapā ¹² un redz tur sēžam divus eņģeļus baltās drēbēs, vienu galvgalī un otru kājgalī, tai vietā, kur bija gulējušas Jēzus miesas. ¹³ Tie saka viņai: "Sieva, ko raudi?" Viņa tiem saka: "Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši." ¹⁴ To sacījusi, viņa apgriezās un redz Jēzu stāvam, bet nezina, ka tas ir Jēzus. ¹⁵ Jēzus viņai saka: "Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?" Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, saka Viņam: "Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu Viņu esi licis, lai es Viņu dabūtu!" ¹⁶ Jēzus viņai saka: "Marija!" Viņa apgriezās un ebrejiski saka uz Viņu: "Rabuni" (tas ir: mācītājs)! ¹⁷ Bet Jēzus viņai saka : "Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva; bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva." ¹⁸ Tad Marija Magdalēna iet un stāsta mācekļiem: "Es savu Kungu esmu redzējusi, un to Viņš man sacījis."

Raugoties putnos, kā viņi atgriežas no siltajām zemēm, domās veidojas trīs vārdi: tic, skrien un sauc. Jā, šie putni atgriežas šeit, jo viņi tic, ka te būs pietiekami silts un viņi varēs vīt savas ligzdiņas un izšķilt putnēnus. Un putni tā vienkārši nelidinās, bet skrien gaisā un skrien uz zemes, jo jāveido ligzda, jānes ēdamais mātei, kura perē… Pavasarī nevar neievēot putnu dziesmas, īpaši no rīta. Putni ne tikai tā mierīgi čivina, bet viņi kliedz, viņi sauc, viņi priecājas.

Jāņa atstāstītais augšāmcelšanās stāsts ir viens no vissievērojamākiem. Arī te mēs saklausījām šos trīs atslēgvārdus tic, skrien un liecina…

Mēs tik ļoti tiekam iesaistīti šajā ainā, ka šķiet — esam paši tās dalībnieki. Vispirms mēs lasām par Mariju Magdalēnu un tad par diviem vīriem. Mēs lietojām vārdu vīri, bet drīzāk viņus būtu jāsauc par puikām. Jo tur mēs redzam bērnišķīgu sacensību. Kurš pirmais… Tikko viņi uzzināja par „nozagto līķi,” tūlīt viņi skrēja, cik spēja. Ir teikts, ka otrs māceklis bija pirmais pie kapa. Jā, Jānis bija jaunāks, viņš skrēja ātrāk. Aiz cieņas pret Pēteri viņš pagaidīja pie kapa. Pēteris iegāja pirmais. Un Pēteris it kā bija uzvarējis sacensībā. Un tā bija vienmēr. Pēteris centās izdarīt visu pirmais un viņu mācekļi pieminēja pirmo. Bet šoreiz tas bija tikai tehniski. Būtībā pirmais bija Jānis, viņš skrēja ātrāk, bija māceklis, kuru Jēzus mīlēja un Jānis pirmais ticēja… un tomēr arī te bija kaut kas bērnišķīgs…

Stāsts par Mariju Magdalēnu bija ar pavisam citu raksturu. Viņa bija izmisusi. Viņa grima emocijās un neizpratnē. Un arī mums ir daudz jautājumu — kāpēc tā? Varbūt mēs pamanījām starpību ar citiem evaņģēlijiem. Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijos lasām, ka Marija Magdalēna gāja kopā ar citām sievām kapu apraudzīt pirmās dienas rītā. Te Jāņa evaņģēlijā viņa pieminēta viena. Vēlāk viņa lieto vārdu mēs… Tātad Jānis pievērsa vairāk uzmanības tieši Marijas Magdalēnas piedzīvotajam.

Pirmajā nedēļas dienā agri no rīta, kad vēl bija tumsa… tātad tumsā. Jānis rakstot evaņģēliju mīlēja salīdzinājumus “gaisma un tumsa”. Varam saprast, ka tumsa atspoguļoja Marijas iekšējo stāvokli. Un ko viņa ieraudzīja? Kapa akmens bija novelts. Zinātnieki lēš, ka tas varēja svērt 1,5–2 tonnas. Tas bija apzīmogots ar Romas zīmogu. Zīmogs bija norauts. Sargi tur vairs nebija… Runājot par šo akmeni — nesen Marijas un Martas brālis Lācars bija miris un arī viņam bija kapa priekšā liels akmens. Toreiz viņa bija lūgusi, lai šo akmeni noveļ. Bet tagad tas nebija nevienam jālūdz. No redzētā viņai radās secinājums, ka Jēzus kaps ir aplaupīts. Kādi viņai nezināmi cilvēki te bija plosījušies un tā viņa to stāstīja tūlīt Jānim un Pēterim: "Viņi To Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur viņi To nolikuši." Tātad, bailes par kapu apzadzējiem lika stāstīt šo stāstu… Par nožēlu jāsaka, ka pat līdz šodienai daudzi vēlas domāt līdzīgi Marijai Magdalēnai un meklē kapus, kur vēl atrastos Jēzus kauli.

Jānis domāja citādāk. Viņš tāpat redzēja novelto akmeni, viņš redzēja salauzto Romas zīmogu, viņš redzēja, ka tur vairs nebija sardze (zinātnieki saka, vismaz 15 apbruņotu vīru), jo Jānis varēja mierīgi pagaidīt, kamēr Pēteris atskrien. Jānis zināja, ka par zīmoga salaušanu vien varēja nopelnīt nāves sodu. Un apskaidrību viņā ienesa saliktās drēbes, kuras viņš redzēja kapā. Viņš bija redzējis, kā Jēzus piecēla Lācaru no nāves. Rokas, kājas bija cieši satītas. Redzēja, kā viņam noņēma līķautus, lai viņš varētu staigāt. Tāpēc Jānis pilnībā saprata, ka zagļi, kuri gribētu zagt Jēzus mirušās miesas, nebūtu nesuši līķi prom, notinot drēbes. Jānis ticēja, ka Jēzus ir augšāmcēlies! Jānis ticēja pirmais! Bet vēl šī ticība nebija izteikta vārdos. Par viņu lasījām (20:8-9): “Tad arī otrs māceklis iegāja, kas pirmais pie kapa bija nācis, redzēja un ticēja. Jo tie vēl nebija sapratuši rakstus, ka Viņam vajag uzcelties no miroņiem.” Tā piebilde runā par to, ka Jānis nespēja augšāmcelšanos pamatot uz Rakstiem, jo viņš agrāk nebija sapratis pravietojumus par Kristus augšāmcelšanos.

Tādu pravietojumu mēs lasām Ps 16:10: “ jo Tu manu dvēseli nepametīsi nāves valstībā, nedz Savam Svētajam liksi redzēt iznīcību.” Tātad tikai pēc redzēšanas Jānis saprata šī pravietojuma nozīmi. Un šķiet, ka tieši Jāņa evaņģēlijs ietver vispiemērotāko veidu tam, kā atsaukties Jēzum un Viņa vēstij. Taču Jānis līdz šim bija palicis kopā ar Jēzu līdz sāpīgākam noslēgumam. Kāpēc viņš arī neredzētu to, kas noticis tagad? Jānis paliek Jēzus uzticamais liecinieks, viņš ir avots neatvietojamām zināšanām par to, lai ticētu šim evaņģēlijam. Viņš grib pats redzēt salocītās drēbes un tukšo kapu. Viņš tūlīt tic bez izskaidrojuma tam, ko tas nozīmē.

Mēs pazīstam šādus cilvēkus kristietībā, bez tiem kristietība nevarētu izdzīvot. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kuri tic, ka tieši tas pusaudzis, kurš ir sabojājis skaņas iekārtu baznīcā, kurš ir vienīgi tikai problēmu radītājs, beidzot izaugs par spēcīgu skaņu inženieri. Mums vajadzīgi cilvēki, kuri neprasa pierādījumus, ka mūžīgā dzīvība uzvarēs nāvi, un kuri iekšēji priecājas, kad saklausa vārdu augšāmcelšanās. Varbūt viņi mūs dažkārt kaitina ar savu drošo optimismu un, kad viņi atraida kādus redzamus faktus, kas runā pretī viņu pārliecībai, tad tomēr mēs slepeni šādus cilvēkus cienām un no viņiem smeļamies spēku savam ticības ceļojumam. Mēs smeļamies spēku no viņu nesvārstošās paļāvības, ka Dievs beidzot visu vērsīs par labu. Pat tad, ja kāds tiks krustā sists.

Bet tagad varam pievērsties Pēterim. Te mēs redzam tādus interesantus raksturojumus, ja mīļotais māceklis tic, Pēteris skrien. Atbildot uz Marijas Magdalēnas bēdu stāstu par nozagtām miesām, Pēteris skrien. Pētera skrējiens nemaz nav tik viegli saprotams. Līdz šim Pēteris bija skrējis prom no Kristus. Viņš bija lielījies, ka dzīvību atdos, bet par pārsteigumu citiem bija pārliecinoši trīs reizes apgalvojis, ka Jēzu nepazīst, un tad viņš bija meties ārā no tiesas zāles, lai visu to nožēlotu. Viņš bija tālu no Kristus krusta tajā krustā sišanas dienā. Varbūt, tas te nav pateikts, ka Pēteri vadīja arī neliela greizsirdība uz kolēģi, kuru apzīmēja kā Jēzus mīļoto mācekli…

Pirms visa tā Pēteris bija kopā ar visiem mācekļiem, kad Jēzus piecēla Lācaru. Un varbūt, ka viņa prom skrējienu pagrieza atpakaļ klusa cerība — vai tāpat kā ar Lācaru nevarētu notikt ar pašu Jēzu?

Daudzi no mums dzīvo šādu Pēterim līdzīgu dzīvi. Mēs esam piepildīti ar pretrunīgām emocijām. Mūsu dvēseles ir piepildītas ar greizsirdību, ka citiem iet labāk nekā mums, ka citi ir vairāk svētīti ar Dieva mīlestību nekā mēs. Mēs esam greizsirdīgi, kad redzam citos paļāvību un prieku. Mēs sev esam apsolījuši, ka mēs nedarīsim vienu vai otru lietu, kas vada mūs prom no Dieva, jeb darīsim to, ko Dievs mums liek, bet nepaiet ne minūte, kad atkal esam tur, kur bijām agrāk. Ar Pēteri mēs varam izteikt savus trūkumus. Varbūt varam atcerēties kaut ko ievērojamu un jaunas dzīvības iemiesošanu no pagātnes, un tad, skrienot uz to pusi, cerēt, varbūt tas var atkārtoties atkal…

Ja Jānis ticēja un Pēteris skrēja, tad Marija Magdalēna runāja. Marija Magdalēna atkal atnāk vēlreiz pie kapa tad, kad Jānis un Pēteris bija aizgājuši mājās. Marija atnāca un raudāja par to, kas bija zaudēts. Viņa negaidīja, ka te kaut kas vēl varētu notikt. Viņa vienkārši bija atnākusi raudāt par zaudēto dzīvību, par to, ka vairs nevarēja pat mirušo atrast un tam pieskarties, arī par to, ka tā īsti nebija spējusi atvadīties. Savās bēdās viņa nespēja skaidri domāt. Raudādama viņa ieliecās kapā, tur viņa ierauga divus eņģeļus un savās bēdās viņa pat nepamana, ka viņi nav no šīs pasaules.

Tie saka viņai: "Sieva, ko raudi?" Viņa tiem saka: "Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši." ¹⁴ To sacījusi, viņa apgriezās un redz Jēzu stāvam, bet nezina, ka tas ir Jēzus. ¹⁵ Jēzus viņai saka: "Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?" Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, saka Viņam: "Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu Viņu esi licis, lai es Viņu dabūtu!"

Kaut arī viņa ieraudzīja eņģeļus un līdz ar viņiem arī Jēzu, Marija Magdalēna vēl viņus nepazina. Acis bija bēdu aizplīvurotas un arī sirds neko vēl nejuta. Viņa domāja, ka tas ir dārznieks. Viņa nespēja iedomāties, ka viņa atrodas Dieva tuvumā, augšāmceltā Kristus klātbūtnē. Bet tad, kad Jēzus izrunāja viņas vārdu, tas viņu pārvērta. Viņa pazina savu Skolotāju. Augšāmceltais Jēzus sauca viņu vārdā. ¹⁶ Jēzus viņai saka: "Marija!" Viņa apgriezās un ebrejiski saka uz Viņu: "Rabuni" (tas ir: mācītājs)!

Šeit mēs lasām par to, kā notiek atgriešanās. Jēzus uzrunā mūs ļoti personīgi. Marija! Tas veicināja viņas ticību. Tas veicina arī mūsu ticību. Un tad viņa apgriezās, teoloģiski varam teikt - atgriezās. Apustulis Pāvils vēstulē Efeziešiem raksta 2:8: “Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.” Viņa kļuva cita Marija. Viņa pazina Kristus balsi.

Augšāmceltais Dieva Dēls arī mūs uzrunā. Tāpat kā Magdalēnas dzīvē, tāpat arī mūsu dzīvē Viņš atnāk un uzrunā. Cik labi, ka Marija pazina Jēzus balsi. Un lūk, tad Jēzus viņai liek iet un stāstīt redzēto. Tas notika tāpat, kā ar Samariešu sievieti pie akas. Viņš lika viņai iet un stāstīt… Bet Jēzus viņai saka : “Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva; bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva.”

Te ievērojām arī vienu momentu, ka Jēzus atteicās pieņemt savu mīļoto cilvēku pielūgsmi pirms nebija saņēmis apliecinājumu, ka Tēvs ir atzinis Viņa upuri. Viņš uzkāpa Debess augstumos, lai no Tēva dzirdētu apstiprinājumu, ka Viņa atpirkšanas maksa par cilvēku grēkiem ir pietiekama, ka caur Viņa izlietām asinīm visi var iegūt mūžīgo dzīvību. Gan apustuļu vēstules, gan arī Atklāsmes grāmata un vēstule Ebrejiem parāda, ka Tēvs apstiprināja ar Kristu noslēgto derību, ka Viņš pieņems grēkus nožēlojošos un paklausīgos, un mīlēs tos tāpat kā Viņš mīl savu Dēlu. Bībele stāsta, ka tagad visa vara Debesīs un virs zemes ir nodota Dzīvības valdniekam.

Te varam redzēt, cik ļoti Kristus mīlēja savus mācekļus, tajā skaitā arī Mariju Magdalēnu, ka Viņš tūlīt pēc augšāmcelšanās nedaudz pakavējās, lai satiktos un iepriecinātu noskumušo Mariju un dotu viņai uzdevumu stāstīt. Tātad, kad Jēzus bija augšāmcēlies, Viņš vispirms pārliecināja mācekļus, ka Viņa mīlestība un sirsnīgās rūpes par tiem nav mazinājušās.

¹⁸ Tad Marija Magdalēna iet un stāsta mācekļiem: “Es savu Kungu esmu redzējusi, un to Viņš man sacījis.” Marijai bija jākļūst par Jēzus apustuli mācekļiem. Tie, kas ir vairāk pētījuši Bībeli, atzīst, ka stāsts par Kristus augšāmcelšanos ir saistīts ar Kristus uzdevuma veikšanu, ar liecināšanu. Citādi vispār neviens no mums neuzzinātu, kas notika augšāmcelšanās rītā. Tad Lieldienas notikums būtu pieminēts ar sajūsmas asarām, ar apskāvieniem, bet tas viss izzustu nebūtībā. Tomēr Marija paklausa Augšāmceltajam un nepaliek apskāvienos, bet aiziet no dārza, lai stāstītu to, ko viņa zina, kas ir patiesība.

Un tā gaidītais noslēgums būtībā ir jauns sākums. Stāstīt par jaunu dzīvi tiem, kas ir tuvu nāvei, ka arī viņiem pienāks augšāmcelšanās rīts, kad Jēzus nāks otrreiz, sniegt mūžīgās vērtības - dzīvības ūdeni un maizi tiem, kas vēlas pirkt un pārdot paejošas lietas. Marija stāsta par augšāmcelto Pestītāju, un viņas runā mēs varam saklausīt arī savu balsi…

Lai arī citi ticētu, ka Jēzus ir augšāmcēlies, lai skrietu un liecinātu par to atkal citiem...

Augšāmcelšanās diena

2010-04-04T19:26:00.001+02:00

(Mācītāja Valda Zilgalvja svētruna)

Sveicu visus ar sveicienu: “Kristus patiesi ir augšāmcēlies!”

Jāņa 20:1-18

^“1 Pirmajā nedēļas dienā agri no rīta, kad vēl bija tumsa, Marija Magdalēna nāk pie kapa un redz akmeni no kapa noveltu. ² Tad viņa skriešus dodas pie Sīmaņa Pētera un otra mācekļa, ko Jēzus mīlēja, un saka tiem: "Viņi To Kungu no kapa paņēmuši, un mēs nezinām, kur viņi To nolikuši." ³ Tad Pēteris un otrs māceklis devās turp un nāca pie kapa. ⁴ Bet abi divi skrēja; un otrs māceklis skrēja ātrāk par Pēteri un pirmais nonāca pie kapa. ⁵ Viņš noliecās un redzēja autus tur noliktus, bet pats neiegāja. ⁶ Pēc tam, viņam sekodams, nāk arī Sīmanis Pēteris; viņš ieiet kapā un redz autus noliktus ⁷ un sviedrautu, ar ko Viņa galva bija apsegta, nevis pie pārējiem autiem noliktu, bet atsevišķi satītu savā vietā. ⁸ Tad arī otrs māceklis iegāja, kas pirmais pie kapa bija nācis, redzēja un ticēja. ⁹ Jo tie vēl nebija sapratuši rakstus, ka Viņam vajag uzcelties no miroņiem. ¹⁰ Pēc tam abi mācekļi atkal aizgāja mājās. ¹¹ Bet Marija stāvēja ārā kapa priekšā un raudāja. Un vēl raudādama viņa ieliecās kapā ¹² un redz tur sēžam divus eņģeļus baltās drēbēs, vienu galvgalī un otru kājgalī, tai vietā, kur bija gulējušas Jēzus miesas. ¹³ Tie saka viņai: "Sieva, ko raudi?" Viņa tiem saka: "Viņi manu Kungu paņēmuši, un es nezinu, kur viņi To likuši." ¹⁴ To sacījusi, viņa apgriezās un redz Jēzu stāvam, bet nezina, ka tas ir Jēzus. ¹⁵ Jēzus viņai saka: "Sieva, ko tu raudi? Ko tu meklē?" Viņa, domādama, ka tas ir dārznieks, saka Viņam: "Kungs, ja tu Viņu esi aiznesis, tad pasaki man, kur tu Viņu esi licis, lai es Viņu dabūtu!" ¹⁶ Jēzus viņai saka: "Marija!" Viņa apgriezās un ebrejiski saka uz Viņu: "Rabuni" (tas ir: mācītājs)! ¹⁷ Bet Jēzus viņai saka : "Neaizskar Mani, jo Es vēl neesmu aizgājis pie Tēva; bet ej pie Maniem brāļiem un saki tiem: Es aizeimu pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva." ¹⁸ Tad Marija Magdalēna iet un stāsta mācekļiem: "Es savu Kungu esmu redzējusi, un to Viņš man sacījis."

Jāņa atstāstītais augšāmcelšanās stāsts ir viens no vissievērojamākiem. Arī te mēs saklausījām šos trīs atslēgvārdus tic, skrien un liecina…

Lai arī citi ticētu, ka Jēzus ir augšāmcēlies, lai skrietu un liecinātu par to atkal citiem...

Nehemijas grāmata IX

2010-03-29T10:51:00.001+02:00

„Tāpēc Es arī turpmāk tev tā darīšu, Israēl! Un, ja Es tev tā gribu darīt, tad sataisies, Israēl, lai tu varētu stāties sava Dieva priekšā!"” (Amosa 4:12)

Mēs dzīvojam laikā, kurā mums jāsagatavojas sastapties ar mūsu Dievu. Kas tad ir šī sagatavošanās? Tas nozīmē sakārtot attiecības ar Dievu. Ja mūsu attiecības ir skaidras un nokārtotas, tad arī esam sagatavojušies uz Jēzus nākšanu godībā. Šodien atcerēsimies no vēstures, kā Izraēla tauta noskaidroja attiecības ar Dievu un pie kāda slēdziena tā nonāca.

Lasām Nehemijas 9:1 „Bet šā mēneša divdesmit ceturtajā dienā Israēla bērni sapulcējās, gavēdami un maisu drānās tērpti, un ar zemi uz galvas.”

Šis bija 7. mēnesis. Israēlieši bija nosvinējuši lieveņu svētkus, tas aprakstīts Nehemijas 8:18 – „Un katru dienu, no pirmās līdz pēdējai dienai, Ezra lasīja ļaudīm priekšā no Dieva bauslības grāmatas. Un viņi svinēja svētkus septiņas dienas, un astotajā dienā bija svētku sapulce, kā bija noteikts.”

Šie svētki bija aizmirsti ilgu laiku, un tagad Dieva tauta atrada šo apslēpto patiesību, atzina šo savu nolaidību, un viņi ar lielu dedzību likvidēja šo plaisu un izpildīja Dieva pavēli. Bet arī tad, kad viņi bija izpildījuši šo agrāko Dieva pavēli, viņi vēl nejuta pilnīgu apmierinājumu. Viņiem bija ilgas vēl vairāk tuvoties Dievam un pilnīgi noskaidrot savas attiecības ar savu Debesu Tēvu un Vadoni. Un tā viņi visi sanāca. Mēs neatrodam, ka kāds viņus būtu aicinājis. Var domāt, ka viņi visi sanāca spontāni – visiem bija vienādas ilgas un visi sajuta līdzīgu vajadzību.

Dieva tauta bija izpildījusi savu pienākumu. Arī mēs bieži uzsveram priekšrakstus, baušļus un citus. Mēs esam izpildījuši visu to, ko esam sapratuši. Vai varam apmierināties, vai varam dusēt uz lauriem?

Mēs bieži pieminam bagāto jaunekli, par kuru rakstīts Mateja 19. nodaļā negatīvā nozīmē, jo viņš bija pārāk vājš, lai sekotu savam Pestītājam un atstātu visu. Bet ja mēs padomātu par šo jaunekli no otras puses – viņš varēja likt roku uz savas sirds un sacīt: „Visu to es esmu pildījis no savas jaunības.” Un tomēr, vai viņš bija mierīgs? Nē, viņš jautāja: „Kā man vēl trūkst? Kas man vēl jādara, lai es varētu tikt Dieva Valstībā?” Praviešu gars norāda, ka neapmierinātība ar sevi ir dvēseles veselības pazīme. Vai tava dvēsele ir vesela?

„Un Israēla dzimums nošķīrās no visiem svešiniekiem, viņi novirzījās savrup un izsūdzēja savus grēkus un savu tēvu pārkāpumus.” (Nehemijas 9:2) Iespējams, ka galvenais lūzums bija tas, kas Izraēlieši bija saradojušies ar neticīgajiem. Apmēram par to pašu laiku ir rakstīts Ezras 9:2 - „Jo viņi ir ņēmuši kādas no viņu meitām sev un saviem dēliem par sievām, tā ka svētā sēkla ir sajaukusies ar tās zemes tautām. Un šai neuzticībā vadoņi un priekšnieki ir bijuši pārkāpumā pirmie.”

Iespējams, ka tas bija tiešais iemesls, kāpēc viņi bija tērpušies maisos un kaisījuši pelnus uz savām galvām, jo viņi atcerējās, cik ļoti bija noziegušies Kunga pavēles priekšā. Vai arī mums varētu draudēt tādas briesmas, ka mēs arī līdzīgā veidā pārkāptu Dieva pavēles? Protams, arī šodien mēs nedrīkstam doties laulībā ar neticīgajiem. Bet Jaunajā Derībā ir rakstīts, ja kādai sievai ir neticīgs vīrs vai otrādi – mūsdienās tas nav iemesls sevišķi noskumt. Mums jāpaliek uzticīgiem un mēs drīkstam turpināt ģimenes dzīvi.

Bet Atklāsmes 18:4 lasām, ka arī mums ir jāatšķiras: „Es dzirdēju vēl citu balsi no debesīm saucam: "Izejiet no viņas, Mana tauta, lai jums nebūtu dalības viņas grēkos un jūs neķertu viņas mocības.” Mums arī šodien ir no kaut kā jāatšķiras. Padomāsim, piemēram, ko tas nozīmē, ja es esmu ticīgs, bet man ir kopēja valoda, kopējas intereses un kopējs dzīvesveids ar to, kas pret Kristu ir vienaldzīgs? Tas ir nopietns iemesls padomāt pašam par savu dzīvi.

Mums ir jāatšķiras no bezdievīgās pasaules īpašībām un ieradumiem. „Jo viss, kas ir pasaulē - miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība - tas nav no Tēva, bet ir no pasaules.” (1. Jāņa 2:16) Vai miesas kārība, acu kārība vai dzīves laipnība var būt arī ticīgā ģimenē? Vai tas var būt arī pat draudzes dzīvē? Jā, tāds stāvoklis ir iespējams! Tas nozīmē, ka mums ir jāatšķiras no pasaules, kaut gan formāli mēs apgrozāmies ticīgo vidē, esam draudzes locekļi vai pat darbinieki draudzē.

„Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata, ka tie ir nemācīti un vienkārši cilvēki, viņi brīnījās; viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu.” (Apustuļu darbi 4:13) Mācekļus pazina ar to, ka viņiem nebija bezdievīgajai pasaulei raksturīgo ieradumu, viņus pazina pēc sarunu tematiem, kas raksturīgi tieši Jēzus sekotājiem, viņus, iespējams, pazina arī pēc apģērba, kaut arī viņiem nebija formastērpa.

Vai arī mani un tevi var pazīt? Ja mani nevar pazīt, ka esmu ar Jēzu, tad neko nelīdz dokumentāli pierādīt, ka esmu Kristus draudzes patiesais loceklis. Ja mani nepazīst cilvēki, ka esmu Kristus sekotājs, tad iespējams, arī Pestītājs man tiesas dienā sacīs: „Es jūs nekad neesmu pazinis; ejiet nost no Manis, jūs ļauna darītāji.” (Mateja 7:23) „Es jūs nekad neesmu pazinis” - kādam cilvēkam tas te tiek sacīts? Vai ateistam? Nē, tas tiek sacīts tam, kas atsaucas, ka mēs, lūk, esam darījuši, ka mēs esam sludinājuši, esam saukušies Tavā vārdā un pat esam piedzīvojuši un darījuši brīnumus. Un tomēr, ja mūs nepazīst šodien, ka esam ar Jēzu, tad varbūt patiesībā mēs arī piederam šai pasaulei.

„Tad viņi piecēlās savās vietās un lasīja no Tā Kunga, sava Dieva, bauslības grāmatas dienas ceturto daļu; otru dienas ceturto daļu viņi sūdzēja grēkus un zemojās Tā Kunga, sava Dieva, priekšā.” (Nehemijas 9:3)

Tas, kas izskanēja šo cilvēku lūgšanās, ir aprakstīts nākamajos pantos. Mēs varam saprast, ka tā bija kā kopēja slavas dziesma. Vispirms viņi apdziedāja Dieva darbus, Viņa raksturu, 6. pantā Dievu apdzied, kā Visvareno: „Tu esi Tas Kungs, tiešām, Tu vienīgais! Tu esi radījis debesis - debesu debesis un visus debesu pulkus; zemi un visu, kas ir uz tās, jūras un visu, kas ir tajās, un Tu uzturi visus tos pie dzīvības, un debesu pulks Tevi pielūdz!”

7. un 8. pantā viņi slavē Dievu kā Derības Dievu, kas noslēdz derību ar cilvēku bērniem. „Tu esi Kungs, tas Dievs, kas izvēlējies Ābrāmu, un Tu izvedi viņu no kaldeju Ūras un devi viņam vārdu Ābrahāms; un Tu atradi viņa sirdi uzticīgu pret Tevi, un Tu slēdzi ar viņu derību.”

9. un tālākajos pantos Dievs tiek slavēts kā savas tautas atbrīvotājs: „Un, kad Tu redzēji mūsu tēvu bēdas Ēģiptē un dzirdēji viņu brēkšanu pie Niedru jūras...”.

13. un 14. pantā Izraēla ļaudis atzīst Dievu kā likuma devēju: „Un Tu nokāpi uz Sinaja kalna un runāji ar viņiem no debesīm, un devi viņiem taisnas tiesas, patiesu bauslību, labus likumus un pavēles. Tu darīji viņiem zināmu Savu svēto sabatu, un Tu rakstīji viņiem priekšā pavēles, likumus un bauslību caur Savu kalpu Mozu.”

Un 15. pantā tiek pieminēts Dievs kā savu bērnu gādīgais Tēvs: „Un Tu devi viņiem bada brīdī maizi no debesīm un liki tecēt ūdenim no klints viņu slāpju veldzēšanai, Tu pavēlēji viņiem iet, lai iemantotu zemi, ko Tu biji zvērējis viņiem dot.”

Apdziedāta ir Dieva lēnprātība, pacietība un it sevišķi Viņa gatavība uzklausīt lūgšanas. Bet tagad draudze nonāk pie jautājuma, kā viņu tēvi un viņi paši ir Dievam atsaukušies? Un 16. pantā seko konkrēta atbilde: „Bet viņi, mūsu tēvi, kļuva augstprātīgi: viņi neklausīja Tavām pavēlēm.”

Lepnība, vienaldzība pret Dieva Vārdu, nepaklausība, nepacietība, elku kalpība – tādi bija Dieva tautas grēki, kas arī atklāti tiek atzīti. Viņi atceras nožēlojamo stāvokli, stāvokli, kādā tie atradās nebrīvē, un arī atzīst, ka tā ir viņu pašu vaina, ka tās ir viņu pašu rīcības sekas. „Tad, lūk, tieši tāpēc mēs esam vergi šodien šai zemē, ko Tu devi mūsu tēviem, lai viņi ēstu tās augļus un baudītu tās labumu, - lūk, tajā mēs tagad esam vergi!” (Nehemijas 9:36)

Ko Dievs ir darījis draudzes, tavā un manā personīgajā dzīvē? Vai mums arī nevajadzētu uzdot jautājumu, kāda ir bijusi mūsu atbilde uz šo Dieva vadību, kuru mēs esam piedzīvojuši savā dzīvē?

„Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai Tā atziņā, kas mūs ir aicinājis ar Savu godību un spēku.” (2. Pētera 1:3) Dievs mums ir dāvājis visu, kas vien mums vajadzīgs. Vai tas tā nav arī tavā dzīvē? Mūsu mūžīgajai laimei bija vajadzīga Dieva Dēla nāve, un Viņš to deva. Dievs ir devis arī apsardzību un svētības. Mūsu laimes veidošanai bija vajadzīgi arī visādi pārbaudījumi un grūtības. Arī to Dievs ir devis.

Ticībā pavadītie gadi apstiprina, ka vienīgais, ko Dievs nav devis, ir tikai tas, kas mūs varētu pazudināt. Vai arī tu, mīļo brāli, neesi nonācis pie šāda slēdziena? Bet, kāda ir mūsu atbilde? Vai šī atbilde ir daudz labāka, nekā bija senā Izraēla atbilde?

Šodien ir laiks nopietni pārdomāt savas attiecības ar Dievu. Šodien ir laiks reformēties – un nedomāsim par vārdu ‘reforma’ tikai kaut kādā šaurā nozīmē. Dieva valstībā nav ēdiens, dzēriens un apģērbs, un nav arī tikai dzīvesveids. Mums ir jāreformējas savās personīgajās attiecībās ar Dievu.

„Un Ēnohs vadīja savas gaitas ar Dievu; tad viņa vairs nebija, jo Dievs ņēma viņu pie Sevis.” (1.Mozus 5:24)

Šis laiks tuvojas, kad Dieva ļaudis piedzīvos to, ko Enohs piedzīvoja savā laikā. Mēs staigājam ar Dievu un neapšaubāmi – mums ir arī attiecības ar Dievu. Bet, vai tās ir tādas vai vismaz līdzīgas, kā bija Enoham? Vai mēs varam sacīt, ka staigājam ar Dievu tā, kā staigāja Enohs?

Arī senais Israēls staigāja ar Dievu – 40 gadus pa tuksnesi. Jūs droši vien pazīstat cilvēku, kurš staigāja kopā ar Dieva Dēlu vairāk nekā trīs gadus. Viņa vārds bija Jūda. Lai Dievs mums palīdz staigāt ar Kristu ne tā, kā izraēlieši tuksnesī, un ne tā, kā to darīja Jūda. Lai Dievs mums palīdz staigāt ar Viņu tā, lai mēs tiktu pārvērsti Viņa līdzībā!

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

Nehemijas grāmata VIII

2010-03-11T18:20:00.001+02:00

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

„Lai tava mute nepamet šo bauslības grāmatu, bet apdomā dienām un naktīm, ka tu vari turēt un darīt visu, kas tur ir rakstīts, tad tavi ceļi tev labi izdosies un tad tev laimēsies. Vai Es neesmu tev pavēlējis: esi stiprs un drošs, nebīsties un nebaiļojies! Jo Tas Kungs, tavs Dievs, ir visur ar tevi, kurp vien tu iesi.” (Jozuas 1:8,9)

Šajos pantos mēs atrodam brīnišķīgus apsolījumus: tev labi izdosies, tev laimēsies, tu būsi stiprs, tev būs vienmēr drošs prāts un Kungs tavs Dievs ir ar tevi visur! Es vēlētos redzēt, kurš no mums ir tāds, kurš gribētu, lai viņam tiek tāds apsolījums un piepildītos viņa dzīvē! Jā, es gan ļoti gribētu. Un vai ir kāds, kas negribētu, ka viņam laimētos? Nē, tādu nav.

Bet te ir dots arī noteikums, kad tas notiks: „Lai tava mute nepamet šo bauslības grāmatu, bet apdomā dienām un naktīm, ka tu vari turēt un darīt visu, kas tur ir rakstīts.” Tātad noteikums ir pārdomāt un darīt Dieva prātu.

Mēs šodien lasīsim, kā Dieva draudze senatnē centās izpildīt šo noteikumu, lai saņemtu arī no Dieva apsolītās svētības. Mēs lasīsim to Nehemijas 8 nodaļā.

Lasām 1. p.: „Un tad visi ļaudis kā viens vīrs sapulcējās laukumā, kas bija Ūdens vārtu priekšā, un viņi sacīja Ezram, rakstu mācītājam, lai atnes Mozus bauslības grāmatu, ko Tas Kungs bija pavēlējis ievērot Israēlam.” Līdz šim mēs redzējām, ka izraēliešiem, tas ir, Dieva ļaudīm, bija ārējās cīņas ar grūtībām, ar ienaidniekiem. Bet tagad viņi pievēršas draudzes garīgai audzināšanai.

Vairs nav jācīnās, vairs nav jābūvē, bet tagad ir jāceļ draudzes garīgā dzīve. Arī mūsu dienās, mūsu draudzes dzīvei ir divas nozares jeb divi virzieni. Viens virziens ir evaņģelizācija, misijas darbs. Mums ir jārāda pasaulei dievišķā gaisma, bet otrs virziens ir draudzes garīgā izaugsme. Mums ir jāmācās un jāaug garīgi.

Kā jūs domājat – kurš virziens ir svarīgāks Dieva draudzei? Grūti pateikt. Un ja mēs jautāsim tā – vai draudze var darboties, vai ticīgie var darboties tikai vienā virzienā? Nemaz nevar. Piemēram, es gribu tikai pieaugt Kristus līdzībā, man ir lielas rūpes par manu raksturu, bet par tiem, kas pazuduši – kaimiņi, kas dzer un kaujas, - man gar viņiem nekādas daļas nav. Vai tādā veidā es pieaugu Kristus līdzībā? Vai Kristum arī nebija nekādas daļas gar cietēju ciešanām? Nē, tā nebija.

Tātad, ja es neiešu palīgā, ja es nemēģināšu aicināt pie laimes, pie miera tos cilvēkus, kas ir ap mani, es nekad neizaugšu Kristus līdzībā. Un arī otrādi – mēs gribam vest cilvēkus pie Kristus. Bet kas mēs paši esam? Ja mēs paši esam kā garīgi pundurīši, ja mēs paši neko neesam sasnieguši? Tad mēs neko no Kristus nevaram parādīt savā dzīvē. Un vai mēs kādu varēsim tuvināt Kristum, ja paši neesam sasnieguši Kristus līdzību? Ja nebūs mīlestības savā starpā, nebūs mūsu raksturi svēti, vai cilvēki nāks pie mums meklēt Jēzu?

Nehemijas laikā, mēs redzam, abas šīs nozares gāja roku rokā. Viņi darīja gan ārējo darbu, gan arī pievērsa lielu uzmanību draudzes garīgajai audzināšanai. „Un septītā mēneša pirmajā dienā priesteris Ezra atnesa bauslību draudzes priekšā, vīru un sievu un visu priekšā, kas varēja to klausīdamies saprast. Un viņš lasīja no tās laukumā, kas bija Ūdens vārtu priekšā, no gaismas līdz pusdienai vīriem un sievām un visiem tiem klātesot, kas to varēja saprast; un visas tautas ausis bija vērstas uz bauslības grāmatu.” (Nehemijas 8:2,3)

No gaismas līdz pusdienai – tas ir diezgan daudz, tas varbūt ir 4 vai 5 stundas. Bet viņiem nevienam neapnika. Neviens neskatījās pulkstenī, neviens neteica, ka viņam jau tagad jāiet. Un kur ir tas iemesls?

Šeit ir rakstīts: „...Visas tautas ausis bija vērstas uz bauslības grāmatu.” Nu ausis jau bija, kur jau tās bija, bet sirdis griezās uz Bībeli. Ir rakstīts kādā vietā Samuēla grāmatā par Samuēla laikiem. Un tur ir rakstīts, ka Dieva Vārds bija dārgs tanī laikā. Es nešaubos, arī tavā dzīvē bija tāds laiks, kad Deva Vārds tev bija dārgs.

Manā dzīvē arī bija tāds laiks. Es atceros laiku, kad es iepazinos ar Dieva Vārdu, un es toreiz mācījos jūrskolā. Un katru vakaru (tā bija kazarma, kopmītne) es izņēmu Bībeli un lasīju. Un es atceros, vienreiz mūs sūtīja uz palīgsaimniecību un tur bija jābrauc. Es domāju – nu tur būs kāda stunda ko braukt, es palasīšu Bībeli. Tas bija laiks, kad Dieva Vārds bija dārgs manai sirdij. Un vēlāk es pats sevi pieķēru, ka Dieva Vārds vairs nebija tik dārgs. Es braucu kaut kur ciemos uz divām trim dienām un domāju – nu tagad jau man Bībeli nevajadzēs. Es jau braucu tikai uz dažām dienām. Dažas dienas jau var iztikt. Nu, lūk, vai tev Dieva Vārds ir dārgs? Toreiz izraēlam Dieva Vārds bija dārgs viņu sirdīm.

Kā viņi sāka lasīt? „Pats rakstu mācītājs Ezra stāvēja uz koka paaugstinājuma, ko viņi bija uzcēluši šim nolūkam, un blakus viņam pa labi stāvēja Matitja, Šema, Anaja, Ūrija, Hilkija un Maāseja, bet pa kreisi viņam bija Pedaja, Mišaēls, Malkija, Hašums, Hašbadana, Zaharja un Mešullāms. Un Ezra atvēra grāmatu visas tautas acu priekšā, jo viņš stāvēja augstāk kā visa tauta, un, kad viņš to atvēra, tad visa tauta piecēlās kājās. Ezra slavēja To Kungu, lielo Dievu, un visa tauta atbildēja: "Āmen! Āmen!" - paceldama uz augšu savas rokas; tad viņi noliecās uz sava vaiga līdz zemei un pielūdza To Kungu.”(Nehemijas 8:4-6)

Kāpēc viņi tā noliecās uz sava vaiga līdz zemei? Kāpēc viņi sauca: „Āmen”? Tāpēc, ka viņu priekšā bija atvērtā Bībele. Viņi saprata – tie ir tie vārdi, kurus Dievs lika uzrakstīt. Šodien daudzi cilvēki pārprot Bībeli. Viņi nesaprot Bībeli pareizi. Jo viņi lasa bez lūgšanas. Ko cilvēks var saprast no Bībeles, kad viņš lasa bez lūgšanas? Daudzreiz mēs sastopam cilvēkus, kas saka – es pazīstu Bībeli. Sevišķi pēdējā laikā ir daudzi tādi, kas interesējas par Bībeli. Un viņi saka – es to esmu lasījis, es to esmu lasījis, es to zinu.

Bet vai tu to esi lasījis ar lūgšanu? Un ja tu esi lasījis bez tās, tad tu vēl neko nezini un neko neesi sapratis no Dieva Vārda. Kā mēs lasām? Nu mēs lūdzam gan Dievu reizēm. Bet vai tā lūgšana nav tikai tāda ierasta kārtība? Lai mēs saņemtu svētības no Dieva Vārda, to atverot, mūsu sirdīm vajadzētu nodrebēt bijībā, ka tagad es lasīšu tos vārdus, ko pats Dievs ir licis uzrakstīt. Mums vajadzētu apdomāties, cik mazs es esmu un cik liels ir visuvarenais Dievs, un tagad es nāku pie Viņa uz pieņemšanu. Es tagad gribu ar Viņu runāt, es tagad gribu Viņa vārdus klausīties.

Ar kādu bijību mums vajadzētu to atvērt? Es nezinu kādu salīdzinājumu varētu dot, varbūt – ja tagad zvanītu telefons un sacītu: „Tev zvana no valdības, ar tevi grib runāt ministrs. Varbūt prezidents tev grib kaut ko pateikt.” Es domāju – tā būtu tāda sevišķa sajūta. Bet kas ir cilvēks un kas ir Dievs! Un tagad tu ņem klausuli un pats Dievs grib ar tevi runāt. Kādai sajūtai vajadzētu būt, kad mēs atveram Dieva Vārdu!

Un mēs saprotam, ka izraēliešiem bija tieši tāda sajūta. „Un viņi lasīja no Dieva bauslības grāmatas, izskaidrojot un pārliecinot, un lasītais tika saprasts.” (Nehemijas 8:8) Tātad tur bija vieni, kas stāvēja blakus Ezram uz tāda paaugstinājuma. Bet citi stāvēja jau kaut kur tautā un viņi izskaidroja. Viņi dzirdēja, ko tur lasa, un viņi atkal to citiem izskaidroja jeb atkārtoja. Kur mēs tādu kārtību pazīstam? Tas ir mūsu draudzē. Tā ir tā pati mūsu Bībeles skola. Mēs dalāmies klasēs un katras klases priekšā stāv skolotājs. Un tā Dieva Vārds tiek visiem izskaidrots. Un šī kārtība, kā mēs redzam, bija arī tad, Nehemijas laikā.

Vēstules Efeziešiem 6. nodaļā ir rakstīts par garīgo apbruņojumu. Bet es gribu jautāt – ar kādu priekšmetu ir salīdzināts Dieva Vārds? Jā, tas ir „gara zobens.” Šodien zobenus mazāk lieto, bet tanī laikā karavīrs, varbūt viņš bez visa kā varēja iztikt, varbūt pat bez bruņu cepures, bet bez zobena viņš nevarēja. Kam nebija zobens, tas nebija nekāds karavīrs.

Un tā tas ir arī garīgajā cīņā. Vērojot mūsu garīgo dzīvi, ir jāsaka, ka ne vienmēr Dieva Vārds ieņem pienācīgu vietu mūsu dzīvē. Un es gribu paskaidrot, ko es ar to gribu sacīt. Vai mēs cienām Bībeli? Cienām noteikti. Visi kristieši ļoti ciena Bībeli. Vai mēs ticam Bībelei? Noteikti, mēs visi ticam Bībelei. Bet jautājums – cik bieži mēs to lasām? Un te nu mums ir jāsaka, es esmu vērojis, ka mēs to darām reti. Un domāju, kāpēc mēs lasām Bībeli reti?

Nu, steigas laikmets, tagad mēs steidzamies, tā ir viena lieta. Tie darbi visi ir steidzīgi un visur jāskrien – nav laika. Bet tam steigas laikmetam ir vēl viena bēda, vēl viens iemesls, ka, dzīvojot šajā laikmetā, mēs esam atradinājušies kaut ko pamatīgu darīt. Un it sevišķi kaut ko pamatīgu lasīt. Mūsdienu cilvēks lasa pavirši. Viņš lasa it kā tikai burtu galus. Viņš nemaz neiedziļinās. Viņš nekad nelasa tā – izlasa un tad sāk pārdomāt. Nē, viņš lasa vienu, bet tad pāršķir, viņš grib zināt, kas ir beigās. Un tad jau viņš zina, un tad viņš tai grāmatā vairs neskatās.

Tā ir tāda mūsu laika sērga. Analfabēti mēs neesam neviens, mēs visi protam lasīt. Bet patiesībā reti kurš prot. Mēs burtus zinām, bet mēs neprotam lasīt un iedziļināties. Mēs lasām pavirši, un paviršais lasītājs, seklais lasītājs neko no Bībeles neiegūst. Viņš tik pāršķir, pāršķir to nodaļu un tikpat gudrs paliek. Mums ir jāatgriežas pie tāda pamatīga lasīšanas veida. Lasīt, pārdomāt un ļaut tam vārdam izskanēt un iedarboties uz sirdi. Tad mēs iegūsim ļoti daudz no Dieva Vārda lasīšanas.

Jāsaka arī tas, mēs ticam arī citiem Dieva Gara iedvesmotiem rakstiem, tie arī ir nepieciešami. Un mēs ļoti priecājamies, ka ļoti svarīgas grāmatas tiek tulkotas. Bet vai kaut kas no tā spēj atvietot Dieva Vārdu? Itin nekas. Piemēram, Elena Vaita pati rakstīja, ka viņas liecības nevar likt blakus Dieva Vārdam, nevar salīdzināt ar Dieva Vārdu. Un mums ir jāatgriežas pie tā, ka ar sevišķu bijību un uzmanību lasām tieši Dieva Vārdu.

Un tā atceroties, kā izraēlieši senatnē lasīja Dieva Vārdu, paņemsimies arī mēs lasīt to biežāk. Lasīsim to sev. Ne tāpēc, ka man ir kādam jāatbild, bet lasīsim arī vienkārši sev, lasīsim klusumā un ar lūgšanu. Un ja mēs to darīsim, tad piepildīsies tas apsolījums, ko esam lasījuši sākumā. „Piesauc Mani, tad Es tevi uzklausīšu un tev atklāšu lielas un brīnišķas lietas, kas tev nebija zināmas.” (Jeremijas 33:3) Mīļie, es gribu jums apliecināt, ka es esmu daudzreiz izlasījis Bībeli, bet es zinu to, ka šajā grāmatā ir daudzas brīnišķīgas lietas, ko es nezinu. Un šajā grāmatā ir brīnišķas lietas, ko tu vēl nezini. Lasi klusībā, lasi ar lūgšanu, un tu uzzināsi daudzas brīnišķas lietas, ko tu vēl nezini šodien.

Lasām tālāk Nehemijas 8:9. Un te mēs redzam, kādu iespaidu uz Izraēla tautu atstāja izlasītais Dieva Vārds. „Un Nehemija, zemes pārvaldnieks, un priesteris Ezra, rakstu mācītājs, un levīti, kas apmācīja tautu, sacīja uz visu tautu: "Šī diena ir svēta Tam Kungam, jūsu Dievam; nesērojiet un neraudiet!" - jo visa tauta raudāja, kad viņi dzirdēja bauslības vārdus.” Dieva Vārds izraisīja tādu dvēseles saviļņojumu, varbūt pat sāpes, ka viņi sāka raudāt, un levītiem viņus vajadzēja mierināt.

Šodien mēs redzam, ka daudzi cilvēki, protams, ticīgi cilvēki, viņi no Bībeles grib iegūt tikai iepriecu un tikai mierinājumu. Daudziem cilvēkiem, ja viņiem jautā – nu, kāpēc tu Dievu lūdz? Kāpēc tu Bībeli lasi? Kāpēc tu ej uz dievkalpojumiem? - viņi atbild: „Nu tāpēc, ka man paliek tā mierīgāk. Tā tā dzīve tāda nemierīga, bet kad es Dievu lūdzu, es iegūstu mieru. Kad es dzirdu Dieva Vārdu, man paliek mierīgi.” Un, protams, tas tā arī notiek. Bet tas ir ļoti maz, ja mēs to vien gribam no Bībeles saņemt.

Un tieši tā tas šodien ir. Un esmu dzirdējis, ka cilvēki saka: „Nu tur tajā draudzē, tie tur lasa tā Bībeli, ka to ir nepatīkami klausīties. Ka Bībele prasa kaut ko un vēl piedraud. Cita lieta citur, tur Bībeli lasa tā, ka tur miers nāk, miers un ieprieca, nu tur ir pavisam cita lieta.” Tātad Bībeli pielīdzina tādiem ķīmiskiem līdzekļiem, tādai tabletei, kas dod mieru.

Bet, mīļie, Bībele nav tāda tablete. Bībeles iedarbība ir salīdzināta ar kaut ko citu. „Jo Dieva vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis.” (Ebrejiem 4:12) Tā kā, ja mēs lasām Bībeli, tad it kā mēs padodam savu dvēseli tādai ķirurģiskai operācijai. Tas ir – mēs it kā nonākam tiesas priekšā, un Bībele mūs tiesā.

Mēs atklājam, ka mūsu domas, ko mēs domājam, ir netīras, mums paliek kauns par to. Bībele aicina mūs atskatīties uz mūsu biogrāfiju, un mēs savā biogrāfijā atrodam tādus traipus, ka mums ir jānoskumst. Un tā tas notika ar izraēliešiem Nehemijas laikā. Visa tauta raudāja, kad dzirdēja bauslības vārdus. Bet tad rodas jautājums. Bet kāpēc tad levīti viņus iepriecināja? „Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi.” (2. Korintiešiem 7:10)

Ja mēs esam noskumuši par saviem grēkiem, tad Dievs mūs iepriecina, ka Kristus par taviem grēkiem ir miris. Ja tu atgriezies no saviem grēkiem, tad tevi gaida brīnišķīga vēsts, ka Kristus asinis tevi šķīstī no visiem grēkiem. Un tava biogrāfija var palikt balta kā sniegs. Vajag tikai nožēlot un vairāk no tevis netiek prasīts. Un šī apziņa, ka mūsos var viss atjaunoties, mēs visu varam atgūt, mēs visu varam nomazgāt, šī apziņa dod prieku. Un šis prieks mums dod arī spēku.

„Un visa tauta aizgāja ēst un dzert, un sūtīt ēdienus, un sarīkot lielus priekus, jo viņi bija sapratuši tos vārdus, ko viņi tiem bija mācījuši.” (Nehemijas 8:12) Mīļie, ja mēs saprastu tos vārdus, ko viņi runā uz mums, ja mēs saprastu tos vārdus tā, kā Dievs to ir domājis, ja es saprastu, ko Dievs savā Vārdā ir domājis man pateikt, tā būtu vislielākā prieka diena manā dzīvē. Un Dievs vēlas, lai mēs šādas prieka dienas piedzīvotu.

Ko viņi atrada šajā bauslības grāmatā? „Un viņi atrada bauslībā rakstītu, ka Tas Kungs caur Mozu pavēlējis Israēla bērniem septītā mēneša svētkos dzīvot būdiņās.” (Nehemijas 8:14) un 17., 18. p. mēs lasām: „Un visa draudze, kas bija atgriezusies no izsūtījuma, taisīja būdiņas un arī dzīvoja būdiņās, jo kopš Ješuas, Nūna dēla, dienām līdz tai dienai Israēla bērni šos svētkus tā nebija svinējuši. Un prieks bija varen liels. Un katru dienu, no pirmās līdz pēdējai dienai, Ezra lasīja ļaudīm priekšā no Dieva bauslības grāmatas. Un viņi svinēja svētkus septiņas dienas, un astotajā dienā bija svētku sapulce, kā bija noteikts.”

Tā bija Dieva pavēle, ka bija jāsvin svētki, un vieni no šiem svētkiem bija tā sauktie būdiņu svētki. Un te mēs lasījām, ka no Jozuas Nūna dēla dienām viņi to nebija darījuši. Kā jūs vēsturi pazīstat, cik gadu tas varēja būt – no Jozuas laika līdz Nehemijam? Es arī precīzi to nevaru pateikt, bet runa ir par tūkstoš gadiem. Saprotiet, Dieva Vārdā ir pavēle un paiet 1000 gadi, un Dieva tauta ir kā tādi akli, un viņi nedara vai vismaz pilnīgi nedara to, kas ir pavēlēts Dieva Vārdā.

Ir tāds jēdziens apraktā patiesība. Dieva Vārdā ir vairākas tādas apraktās patiesības. Un patiesība par sabatu, tā arī bija aprakta ļoti ilgu laiku, apmēram tādu pat laiku. Un tad, kad atraka to, tad tikai izrādījās, ka tā ir Dieva pavēle. Kur mūsu galva bija, kur mūsu acis bija? Tā taču ir Dieva svētība, tas taču ir Dieva bauslis, kāpēc mēs viņu neesam pildījuši? Lūk, tā Izraēla tauta Nehemijas laikā atrada šo aprakto pavēli. Viņi nesacīja – nu tas jau tā ir iegājis, mēs jau 1000 gadus nesvinam, kā mēs tā iesāksim! Nē, viņi sacīja – ja tā ir Dieva pavēle, tad no šīs dienas mums tas ir jādara.

Attiecībā uz minēto patiesību par sabatu, lielās baznīcas vēl šodien saka – gandrīz 2000 gadus mēs svinam svētdienu. Vai to tagad ir iespējams atcelt? Tas jau tā ir iegājies. Un mēs pie tā esam pieraduši, un mūsu tēvi ir pieraduši, un ir pagājuši gandrīz 2000 gadi. Bet kāda ir patiesība? Tā ir Dieva pavēle. Mēs to esam atrakuši, vai lai mēs to atkal aprokam? Vai par to nebūs jāatbild? Bet tagad, mīļā māsa un mīļais brāli, Bībelē ir daudz patiesību par tavu ģimenes dzīvi, par tavu garīgo dzīvi, par taviem pienākumiem. Par pienākumiem darbā, par pienākumiem draudzē, par pienākumiem ģimenē. Varbūt par tavu raksturu daudz kas ir rakstīts Bībelē.

Un varbūt pagāja 10 un vairāk gadi, un tu to nebiji uzgājis. Tu lasīji Bībeli cauri, bet tas, kas ir rakstīts par tavu pienākumu, tas palika apslēpts tavām acīm. Ko mēs sacīsim, kad mēs atradīsim šo patiesību? Vai mēs teiksim – es jau tā neesmu iesācis? Vajadzētu jau gan katru vakaru salasīt ģimeni, lasīt Dieva Vārdu, bet es jau tā neesmu iesācis. Un varbūt vēl daudzi citi pienākumi, bet es jau tā neesmu darījis, ko nu tagad es iesākšu.

Nē, mīļie brāļi un māsas, Dievs mums daudz ko atklāj ne tāpēc, lai mēs to noliktu turpat un apbērtu ar aizmirstības pīšļiem, bet priekš tam, lai mēs ņemtu un darītu. Nu, ko šie būdiņu svētki atgādināja? Šie svētki atgādināja, ka Dievs viņus ir izvedis no Ēģiptes zemes, un ka arī tagad viņi atrodas svešumā. Viņi vēl ir ceļā uz tēva mājām. Kamēr viņi dzīvoja Kānaānā, tas tā bija dabīgi – Jozuas laikā viņi iegāja Kānaānā un viņi domāja – kam mums tās būdiņas vēl vajadzīgas? Mums ir skaistas mājas. Un tā viņi tās būdiņas aizmirsa. Un aizmirsa, ka viņi ir svešinieki.

Tas ir atgādinājums – vai arī mēs neesam aizmirsuši, ka arī mēs esam svešinieki? Ja mēs esam ceļinieki, tad mums ir mērķis. Un viss tas galvenais ir tas, ka mēs tam mērķim tuvojamies. Viss pārējais, tam nav lielas nozīmes, vai mums ērti, neērti, vai mēs dzīvojam godā vai negodā, bet ceļiniekam tas galvenais ir tas, ka tik viņš tuvojas mērķim. Vai mēs jūtam, ka esam ceļinieki? Un vai mūsu lielākās rūpes ir tuvoties šim mērķim? Atraksim arī mēs savu patiesību un svinēsim būdiņu svētkus savā garīgajā patiesībā!

„Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints.” (Mateja 7:24, 25) Mēs sākumā esam lasījuši, ja tu turēsi Dieva Vārdu, ja tu turēsies pie Dieva Vārda, tad tev vienmēr laimēsies, tev viss tavā dzīvē izdosies.

Un tagad Mateja evaņģēlija 7. nodaļā mēs lasījām, kas tev īsti laimēsies, kas tev īsti izdosies. Ja tu tā turēsies pie Dieva Vārda, tad arī tanī dienā, kad Kristus nāks un pēdējās briesmas nāks pār šo zemi, un tad tavs nams būs dibināts uz klints, tad tu redzēsi un visa pasaule redzēs, ka šī cilvēka dzīve ir labi izdevusies, ka šim cilvēkam ir laimējies, un ka viņa dzīve ir veiksmīga, vērtīga dzīve. Ļausim, lai Dieva Vārds mūsos rada skumjas un prieku – tāpat, kā senajam Izraēlam. Lai mūsu dzīve būtu izdevusies Kristus dienā! Lai Dievs uz to mums palīdz!

Nehemijas grāmata VII

2010-03-04T19:16:00.001+02:00

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

„Un mūri pabeidza elūla mēneša divdesmit piektajā dienā - piecdesmit divās dienās. Un, kad visi mūsu ienaidnieki to dzirdēja, tad visas tautas, kas bija mums apkārt, izbijās, viņiem zuda drosme, un viņi stipri kritās paši savās acīs; viņi arī atzina, ka tas darbs ir padarīts ar mūsu Dieva palīdzību.” (Nehemijas 6:15-17)

Tā bija krāšņa uzvara Dieva lietā. Mūris, par kuru ienaidnieki sacīja, ka tas nekad netiks uzbūvēts, ka lapsas to apgāzīs, šis mūris tika uzcelts īsā laikā. Un tad ienaidniekos radās bijība, viņu juta, ka šeit nav darīšana tikai ar cilvēkiem, bet, ka ar šiem cilvēkiem ir Dievs. Vai mēs gribētu, lai šādi noslēdzas Dieva darbs mūsu pilsētā? Vai mēs gribētu, lai šādi noslēdzas Dieva darbs visā pasaulē? Mūsu ģimenēs un arī citās jomās? Mēs ilgojamies pēc šādas uzvaras un tāda mums arī ir vajadzīga! Pakavēsimies kādu brīdi pie tiem faktoriem, kas darīja iespējamu šādu krāšņu uzvaru. Mēs jau esam kavējušies sešas reizes pie Nehemijas laika Dieva tautas cīņām, arī tagad centīsimies atcerēties, ko mēs varētu uzskaitīt, kas sekmēja šo krāšņo uzvaru Nehemijas laikā.

Es, pirmkārt, gribētu minēt lielo nopietnību darbā. Ļaudis šo Dieva darbu darīja ne tā aiz gara laika, sabiedrības pēc vai kā citādi, bet gan ar ļoti lielu nopietnību. „Bet Jēzus uz to sacīja: "Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai."” (Lūkas 9:62) Arot cilvēks tajā pašā laikā nevar nodarboties ar kaut ko citu, pat ne skatīties apkārt nedrīkst – citādi vaga tūliņ aizies šķībi un greizi un tā to parādīs.

„Neviens, atrazdamies karapulkā, nepinas ar dzīves darīšanām, lai viņš varētu patikt karakungam.” (2. Timotejam 2:4) Kareivis nevar karot amatu apvienošanas kārtībā, viņš karojot nevar nodarboties ar vēl ko citu. Kareivim cīņā ir jāieliek sevi visu, tikai tad cīņā var gaidīt uzvaru. Tāpat tas ir arī mūsu garīgajā cīņā. Daudzi no mums var priecāties un pateikties Dievam, ka mēs savās ģimenēs, audzinot bērnus, gūstam kādus panākumus un Dieva svētības.

Dažreiz tādi, kam iet grūtāk - viņi uzdod mums jautājums: „Kā jūs panācāt, ka jūsu bērni ir ticīgi, kā jūs viņus audzinājāt?” Es no savas puses varu sacīt, ka tas noslēpums ir pavisam vienkāršs – jādzīvo tam vienam mērķim, lai mani bērni izaugtu ticīgi. Tas man ir vēl svarīgāk par manu personīgo dzīvi un materiālajiem ieguvumiem, man tas ir svarīgāk par bērnu izglītību, veselību un skaistumu. Ja mēs šai lietai pieejam ar šādu nopietnību – var gadīties daudz kļūdu, bet var sagaidīt arī Dieva svētības.

Ja mēs gribam Dieva darbu darīt tā, ka ar vienu roku to, bet ar otru – ko citu, tad dabīgi, ka mēs nekad Dieva darbā nevarēsim gūt panākumus. Mēs redzam lielo pastāvību un vienprātību starp Dieva ļaudīm Nehemijas laikā. Cilvēki gāja pie Nehemijas četras vai piecas reizes ar dažādiem priekšlikumiem un kārdinājumiem (Nehemijas 6:4). Un tomēr Nehemija palika nemainīgs un nelokāms.

„Tā Kunga vārdi ir skaidri kā kausēts sudrabs, kas septiņkārt šķīstīts.” (Psalmi 12:7) Varam noprast, ka Dāvida laikā pastāvēja tehnoloģija, kā metālu dabūt skaidru un tīru – nepietiek, ka vienu reizi izkausē to, tas bija jāpārkausē septiņas reizes. Un, ja apustulis Pēteris raksta: „Lai mūsu ticība izrādās dārgāka par rūdītu zeltu,” tad varbūt mūsu ticības pārbaude arī nebūs tikai viena reize, bet septiņas vai vēl vairāk smagu pārbaužu, kurās mums būs jāpastāv un tās jāpanes.

Dažreiz, kad kādai cilvēku grupai vai draudzei ir pienākumi, mēs sakām par viņiem, ka viņi ir tādi draudzīgi savā starpā un, tiešām, tas ir panākumu iemesls. Par Nehemijas draudzi mēs varētu sacīt, ka viņiem bija lielas pretrunas un pretestības savā starpā – viņi nebija saradojušies kā viena sirds un dvēsele. „Un vēl citi sacīja: "Mēs esam aizņēmušies naudu uz saviem tīrumiem un vīna dārziem ķēniņa nodokļiem. Bet mūsu miesas ir tādas pašas kā mūsu brāļu miesas, mūsu bērni ir tādi paši kā viņu bērni; un redzi, mēs piespiežam savus dēlus un savas meitas kļūt par vergiem, un dažas no mūsu meitām ir jau paverdzinātas, un mūsu rokām nav spēka, jo mūsu tīrumi un mūsu vīna dārzi pieder citiem!"” (Nehemijas 5:4-5)

Kāda situācija tur bija? Cilvēki strādāja kopā, bet daži bija trūcīgāki un citi vēl trūcīgāki. Kad bija pienācis laiks maksāt ķēniņam nodokļus, viens brālis jautāja otram: „Vai tu man nevarētu aizdot?” Viņš varēja aizdot, piemēram, Artūram, bet noprasīja: „Kā es dabūšu atpakaļ?” Artūrs lika ķīlā savu tīrumu, bet aizdevējs teica, ka tagad viņa bērniem jānāk par kalpiem. Redziet, šādas situācijas bija. Un tomēr tam visam tika pāri. Visu to varēja nokārtot un nebija neviena, kurš sacītu: „Ja tāda tā lieta ir, es šajā darbā negribu piedalīties un mūri nebūvēju.” Nē. Visi gribēja piedalīties, visam varēja tikt pāri un visu varēja nokārtot.

„Viņam līdzās labošanas darbus veica tekojieši, bet viņu dižciltīgie nelieca savus kaklus sava Kunga darbā.” (Nehemijas 3:5) Tātad, bija kāda pilsētas, Tekoja, kuras iedzīvotāji, tie, kas būtu spējīgi kaut ko vairāk darīt, to nevēlējās. Bet, ko darīja pārējie? Nav rakstīts, ka kāds būtu sacījis: „Jau viņi nestrādā, man arī nav jāstrādā, man nav jādara vairāk kā citiem.” Nē, viņi raudzījās uz pavisam citu priekšzīmi. Sliktā, citu cilvēku rādītā priekšzīme nespēja viņus iespaidot.

Mēs zinām, ka sevišķi jauniešus pievelk vienaudžu priekšzīme – visbiežāk tieši sliktie piemēri, tie, kas atstāj vissliktāko iespaidu. Arī no mūsu draudzēm un ģimenēm mēs redzam, ka viens uz otru skatās un noskatās tieši to slikto. Meita prasa mātei: „Kāpēc tu man neļauj krāsot nagus? Es redzēju, ka vienai meitenei ir, viņa krāso. Kāpēc viņas māte atļauj, bet tu nē? Es arī gribu krāsot!” Citai meita jautā mātei: „Kāpēc man vienmēr jābūt baznīcā? Citā ģimenē bērni nemaz nenāk uz dievkalpojumu, bet man jāiet.” Nehemijas laika jaunieši tā neteica. Viņi neskaitās, ka tekojieši nestrādā, citi tur vēl kaut ko dara, bet mums ir cita priekšzīme. Un viņi centās šai priekšzīmei sekot.

Mēs, vērojot Nehemijas darbu, redzam, ka viņa darbībā apvienojas gudrība, drosme un lūgšanas gars. Šīs visas ir nepieciešamas īpašības un faktori. Bet tie reti gadās kopā. Dažkārt cilvēkam ir tik liela gudrība, ka viņš ir pārāk piesardzīgs un bailīgs: „Nevar zināt, kas iznāks - nav vērts riskēt.” Drosmīgie bieži vien ir neapdomīgi un pārgalvīgi. Dažreiz var novērot, ka cilvēks ir gan liels lūdzējs, bet kūtrs darbā, negrib pielikt roku darbā un piepūlēties. Un arī otrādi – dažs ir tāds čakls strādnieks, bet lūgšanu dzīvei viņš nepievērš lielu uzmanību. Nehemija ir kā saskanīga priekšzīme dzīvei. Un, ja mēs atceramies viņa gaitas un cīņas, kuras aprakstītas Nehemijas grāmatā, tad redzam, kam viņš sekoja.

Raudzīsimies arī mēs uz Nehemiju un uz to priekšzīmi, kurai Nehemija savā dzīvē un darbā centās līdzināties. Jēzus bija liels lūdzējs. Bībelē minēti divi Pestītāja ieradumi – Viņš pēc ieraduma gāja uz baznīcu un pēc ieraduma gāja Dievu lūgt. Šie divi bija Viņa neatliekami un nemainīgi ieradumi. Jēzus bieži lūdza caurām naktīm, bet arī bieži nenogurstoši strādāja no rīta līdz pat vēlam vakaram. Viņš gudri izvairījās no konfliktiem un prata ienaidniekiem tā ieročus izsist no rokām, ka Viņam nevarēja neko ļauno nodarīt. Un tomēr Jēzus nenodrebēja arī krusta priekšā. Un, kad šis ceļš bija jāiet, Viņam pietika drosmes un pazemības, lai ietu šo ceļu. Un, kad šodien Jēzus aicina katru Savu sekotāju un saka: „Mācies no Manis.”

„Kad mūris bija uzcelts un es biju pavēlējis ielikt vārtos durvis, un bija izkārtoti vārtu sargi, dziedātāji un levīti, tad es iecēlu savu brāli Hananiju un Hananju, kādu pils virsnieku, par virspavēlniekiem pār Jeruzālemi, jo Hananja bija ļoti uzticīgs vīrs un bijās Dieva vairāk nekā daudzi citi. Un es sacīju viņiem: "Lai Jeruzālemes vārti netop atvērti, iekāms nesāk spīdēt karsta saule, un, kamēr vēl sargi stāv, lai viņi aizslēdz un aizbultē durvis, bet sargus lai ieceļ no Jeruzālemes iedzīvotājiem katru savā vietā un katru iepretim savai mājai." Pilsēta bija gan plaša un liela, bet ļaužu tajā bija maz, un jaunuzceltu māju nepavisam nebija. Tad mans Dievs iedvesa man sirdī domu, un es sapulcināju dižciltīgos un priekšniekus, un tautu, lai izveidotu viņu cilšu un dzimtu sarakstu. Un es atradu kādu cilšu sarakstu par tiem, kas bija pirmie atnākuši, un es atradu tajā rakstītu tā...” (Nehemijas 7:1-5)

Šajos pantos mēs sastopamies ar to Nehemijas gudrību, par kuru jau iepriekš runājām, arī par viņa paļāvību uz Dievu. Ieceļot virsnieku pār vārtu sargiem, Nehemija nemeklēja kādu sevišķi veiksmīgu vai autoritatīvu cilvēku, bet gan tādu brāli, par kuru var apliecināt, ka viņš ir dievbijīgāks par visiem pārējiem – tādam vīram viņš varēja šo amatu uzticēt. Nehemija arī meklēja iespēju, kā visu pareizi nokārtot. Viņš arī iedeva to domu, kas varbūt bija arī citiem – domu, ka katram jābūt modram, pirmkārt, pār savu namu, jo tikai tā Jeruzalemi varēs nosargāt pret ienaidnieku.

Pēc tam Nehemija veica tādu kā tautas skaitīšanu – viņš saskaitīja visu draudzi un skaitīšanas rezultātus varam atrast visā šajā 7. nodaļā. Kad mēs Bībeli lasām pēc kārtas, mēs sastopamies tagad Nehemijas grāmatā ar ciltsrakstiem. Līdzīgi ciltsraksti ir vēl vairākās citās grāmatās. Pirmkārt, varētu rasties jautājums - kad mēs lasām Bībeli, tajā ir tādi sveši, senlaicīgi vārdi un pilsētu nosaukumi. Vai tas mums kaut ko dod, ka mēs tos lasām? Vai mēs neko nezaudēsim, ja mēs, lasot Bībeli, šos ciltsrakstus izlaidīsim? Es gribētu uzzināt jūsu domas, kā jūs darāt. Jūs taču lasāt Bībeli pēc kārtas. Tagad ir ciltsraksti 4. Mozus, Mateja, Lūkas, 1. Mozus – vai jūs tos lasāt, vai nelasāt?

Es domāju, ka darām pareizi, ja lasām. „Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.” (2. Timotejam 3:16-17) Šeit nebija rakstīts, ka tikai galvenais ir derīgs; arī ciltsraksti ir Dieva iedvesmoti – par to šaubu nav. Viss Bībelē rakstītais ir no Dieva dots un derīgs. Tā kā mums nav nekādu šaubu, ka tas arī mums ir jālasa, ka tas mums ir derīgs. Bet uzdosim jautājumu: „Kādā plāksnē tas mums var noderēt, ko mēs varam smelties no tā, kā mēs lasām Bībeles ciltsrakstus?”

„Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani!” (Jāņa 5:39) Tas, ka mēs iepazīstam Ābrahāmu un Nehemiju, tas mums maz ko dod. Bet mēs iepazīstam Jēzu Kristu un tas ir viss mums – pazīt mūsu Glābēju. Jēzus saka: „Mani iepazīt vislabāk jūs varat svētajos rakstos – tie sniedz liecību par mani.”

Kā ciltsraksti un raduraksti liecina par Jēzu? Pirmkārt jau vēsturiski! Raksti norāda uz Kristus izcelsmi. Vai arī Neheimijas 7. nodaļā mēs atrodam Jēzu Kristu? Jā. „Bētlemes un Netofas vīri, simts astoņdesmit astoņi.” (Nehemijas 7:26) Kas starp tiem simts astoņdesmit astoņiem bija? Tie bija vīri no Dāvida cilts. Tie bija tie cilvēki, no kuriem ir cēlies Jēzus Kristus. Tā kā mēs varam izsekot, ka arī šeit bija Jēzus senči, tie, no kuriem Viņš ir cēlies. Tāpat arī 7. pantā Zerubābela vārds. Un arī pārējos ciltsrakstos, Lūkas un Mateja evaņģēlijos, mēs atrodam, ka Jēzus ir cēlies arī no Zerubābela – tā kā lasot Jēzus ciltsrakstus, mēs varam vēsturiski pārliecināties, ka Kristus ir vēsturiska persona un arī no kādas cilts Viņš ir cēlies.

Mūsu sirdī ciltsraksti dod vēl ko daudz vairāk, vēl daudz lielāku ieguvumu. „Manas avis dzird Manu balsi, Es tās pazīstu, un viņas Man seko. Un Es tām dodu mūžīgo dzīvību, un viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas. Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks par visiem, un neviens neko nevar izraut no Tēva rokas.” (Jāņa 10:27-29) Visos ciltsrakstos mēs varam atrast cilvēkus, kurus nepazīstam, kuru vārdus mums varbūt ir grūti izrunāt. Bet mēs redzam, ka Dievs viņus pazīst un viņi ir Dieva sarakstos, Dievam ir zināmas viņu labās un ļaunās rakstura īpašības. Dievam ir zināmas visas viņu cīņas un to iznākums.

Tāpat kā Dievs pazina tā laika jūdus, Betlēmes vīrus, tāpat Viņš pazīs tevi un mani. „Bet tie, kas bīstas Dieva, savā starpā mierina cits citu: "Tas Kungs visu dzird un ievēro, un Viņa priekšā ir rakstīta piemiņas grāmata tiem, kas to Kungu bīstas un domā par Viņa Vārdu."” (Maleahija 3:16) Lūk, Bībelē minēto personu vārdu saraksti, tā sauktie ciltsraksti – tie ir kā ilustrācija, lai mēs dzīvi varētu stādīties priekšā, ka Dievam viss ir zināms un, ka Dievam viss ir pierakstīts.

Es dzirdēju par kādu cilvēku, kurš tik dzīvi iztēlojās tieši šos ciltsrakstus lasot – kā Dievs visus vārdus pieraksta, kā Viņš zina visas bēdas un asaras. Šis cilvēks teica, ka tieši ciltsraksti viņam kļuva par Bībeles mīļāko daļu. Un tad, kad viņš gulēja uz nāves gultas, viņš lūdza, lai kāds nolasa viņam priekšā radu rakstus no Bībeles. Tas, kurš lasīja, brīnījās par šo lūgumu: „Vai tad tu šo nodaļu gribēji?” Un tā viņš lasa un slimnieks tik raud klausoties. Lasītājs beigās jautāja: „Nu kāpēc tieši tas tevi tā aizkustina?” Slimnieks teica: „Es domāju, kā Dievs varēja zināt, kā dēls ir kāds no vīriem, zināja, no kuras pilsētas viņš ir. Es klausos un domāju: „Dievs taču arī mani zina! Viņš zina, ka es tagad esmu slims, Viņš zina arī ar ko šī slimība beigsies, Dievs zina, kur man sāp, un es priecājos par to, ka manas sāpes Kādam ir zināmas – Dievs visu zina par mani!”” Lasot šos rakstus mēs varētu dzīvāk iztēloties savā priekšā to, cik ļoti daudz Dievs zina un interesējas par mums.

„Un šie ir, kas nāca no Tel-Melahas, Tel-Haršas, Kerubas, Adonas un Immeras, bet viņi nevarēja uzrādīt savas dzimtas un savu izcelsmi, vai viņi ir no Israēla.” (Nehemijas 7:61) Redziet, izrādījās arī tādi, kam trūkst pierādījumu, lai apliecinātu savu piederību Izraēla tautai. Bija gan zināms, no kurienes šie cilvēki ir nākuši, bet vai viņi īsti pieder Dieva tautai, tas nebija zināms. Sakiet, lūdzu, vai ir iespējams, ka arī mūsu draudzē būtu cilvēks ar šādu problēmu, kurš Dieva priekšā nevarētu pilnīgi pierādīt, kuram trūktu pierādījumu, ka viņš pieder Dieva tautai?

Mēs saprotam, ka katram par to ir nopietni jāpadomā: „Vai man ir pietiekoši daudz pierādījumu, ka es esmu no Dieva tautas?” Jā, draudzes grāmatā jau ir. Jūs mani saucat par brāli. Tas jau ir daudz, bet vai tas ir viss? Vai ar to vien pietiek, lai apliecinātu, ka es esmu no Izraēla?

Arī šie cilvēki varēja uz daudz ko atsaukties un tomēr izšķirošie pierādījumi vēl trūka. Ja vēl šodien kādam trūkst skaidrības par manu piederību, vai es varu piederēt Dieva tautai, tad cik ilgi mēs varam šādā neskaidrībā dzīvot? Vai mēs gaidīsim līdz Kristus nākšanai, būdami tik nedroši – būsim vai nebūsim pie Dieva?

Lasām vēl šūs nodaļas nobeiguma vārdus: „Kādi no tēvu namu galveniem deva līdzekļus darbam: zemes pārvaldnieks nodeva dārgumu krātuvē tūkstoti zelta dareiku, piecdesmit slakāmos kausus, pieci simti trīsdesmit priesteru tērpu. Un citi no tēvu namu galveniem darbam deva divdesmit tūkstošus zelta dareiku un divi tūkstošus divi simti sudraba minu. Bet pārējie ļaudis deva divdesmit tūkstošus zelta dareiku, divi tūkstošus sudraba minu un sešdesmit septiņus priesteru tērpus.” (Nehemijas 7:70-72)

Šeit ir aprakstīts tas, cik Izraēla tauta ziedoja un upurēja. Arī mums ziedošana nav sveša. Katram cilvēkam ir jautājums: „Es gribu dot, bet cik man dot?” Lūk, tāpēc arī Dievs lika rakstīt savā Vārdā, tur bija virsnieki un citi cilvēki, kas deva zelta gabalus un sudraba kausus, un upurēja Dievam vēl arī citus upurus.

Vai šie upuri bija lieli? Vai tas, ko mēs upurējam Dieva darbam, ir vairāk vai mazāk? To mums ir grūti novērtēt. Mēs nezinām, cik turīgi viņi toreiz bija, un ko nozīmēja upurēt tērpus vai ko citu. Bet šis saraksts, jeb ziedojumu liste, tā mudina mūs salīdzināt savus upurus, pūliņus un ziedojumus ar to, ko ir darījuši citi. Lai šis mūsu salīdzinājums būtu pilnīgs, mums šajā upuru sarakstā ir jāatzīmē arī Kristus upuris, tas, ko atdeva Viņš.

Un lasot par to, kā no gūsta atgriezušies, Dieva ļaudis bija ne tikai strādājuši, bet arī daudz ko upurējuši, uzdosim klusu jautājumu katrs pats sev: „Cik es līdz šim esmu darījis, ja manus darbus salīdzinās ar Nehemijas laika jūdu darbu, vai mēs varēsim palikt vienā sarakstā?” Vai man nebūs kauns par to, ko es esmu darījis, ko bijis gatavs upurēt? Cik es esmu upurējis – vai mans upuris bija pietiekošs? Šie cilvēki upurēja zeltu un sudrabu. Nav izslēgts, ka Dievs arī no mums sagaida šādus upurus. Varbūt Dievs no mums sagaida upurus, kas ir dārgāki par zeltu un sudrabu. Vai nav tā, ka Dievs prasa atteikties no mūsu ieradumiem? Atteikties no mūsu nodomiem un plāniem, upurēt savu laiku un intereses? Dievs vēlas ierakstīt savos sarakstos arī to, ko es esmu ziedojis. Vai es esmu darījis visu, ko Dievs no manis ir gaidījis? Uzdosim sev šādu klusu jautājumu, un, lai Svētais Gars mums palīdz atbildēt un atrast pareizo atbildi uz to!

(Turpinājums sekos)

Nehemijas grāmata VI

2010-03-02T17:10:00.001+02:00

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

„Esiet modri, stāviet ticībā, turieties kā vīri, esiet stipri!” (1. Korintiešiem 16:13)

Kristīgā drošsirdība noteikti atšķiras no karavīra drošsirdības kaujas laukā, varbūt no sportista drosmes boksa sacensībās un vēl no citiem gadījumiem, kur cilvēks parāda drosmi un izturību. Bet kāda tā ir – kristīgā cilvēka drosme? Mēs lasām tādu ilustrāciju Nehemijas 6. nodaļā. Tur ir aprakstītas Dieva ļaužu cīņas senos laikos, mēs varam smelties mācību, kādai ir jābūt kristieša drosmei un izturībai cīņā.

„Kad Sanballats un Tobija, un arābs Gešems, un pārējie mūsu ienaidnieki dabūja zināt, ka es esmu uzcēlis mūri un ka nav palikušas tajā vairs plaisas, kaut gan līdz tam laikam vārtos durvis vēl nebija ieceltas, tad Sanballats un Gešems sūtīja man ziņu, sacīdami: "Nāc, satiksimies Ha-Kafirima ciemā Ono līdzenumā!" Bet viņi domāja man darīt ļaunu. (..) Tad piekto reizi Sanballats sūtīja pie manis savu kalpu ar atklātu vēstuli rokā, un tajā bija rakstīts: "Ļaudīs ir dzirdams un arī Gešems saka, ka tu un jūdi domājot sacelties; tādēļ tu ceļot mūri, un, pēc viņu vārdiem, tu tīkojot kļūt viņiem par ķēniņu. Tu esot arī jau licis pulcēties praviešiem, lai viņi izsauktu tevi Jeruzālemē par ķēniņu. Tagad tas kļūs zināms arī ķēniņam. Tādēļ nāc un apspriedīsimies!"”(Nehemijas 6:1,2,5-7)

Mēs šos vārdus – Gešems un pārējos – jau pazīstam. Tie jau traucēja Nehemijam un citiem mūra atjaunotājiem no paša sākuma. 3., 4. pantā mēs lasām, ka tie mēģināja izsmiet viņus. Tad, kad izraēlieši sāka ap Jeruzalemi celt mūri, tad ienaidnieki sacīja – kas tas par mūri, tur uzlēks lapsa un tas mūris sagrūs. Viņu cerība bija tā, ka izraēlieši kļūs mazdūšīgi, viņi sacīs – nav vērts cīnīties. Tik un tā mēs neko nevaram panākt. Kad tas neizdevās, ienaidnieki mēģināja darbu apturēt ar varu. „Un visi kopā sazvērējās, ka viņi došoties, lai uzbruktu Jeruzalemei un celtu tajā sajukumu.”(Nehemijas 4:8) Mēs jau esam lasījuši, ka Dievs arī šo viņu nodomu ir izpostījis, un ienaidnieki arī ar varu nespēja apturēt Jeruzalemes atjaunošanas darbus. Un tagad viņi nāk ar jaunu mēģinājumu. Kas tad ir šinī mēģinājumā jauns un kas ir raksturīgs?

„Nāc, saiesim kopā!”, Dieva tautas ienaidnieki piedāvā ticīgajiem savu draudzību. Viņi vairs nesaka: „Ejiet prom no šejienes.” Viņi nesaka vairs, lai atsakās no ticības, lai atsakās no draudzes vai lai atsakās no Dieva darba vispār. Viņi saka tikai – nu šinī brīdī, nu pārtrauciet mazliet šo darbu un tad jūs varēsiet nākt atkal atpakaļ. Bet mēs jūs laipni ielūdzam, nāciet mūsu sabiedrībā, jo mums ir kopā kaut kas runājams.

Mēs arī ievērojam, ka tur bija izteikti arī draudīgi mājieni. Viņi saka – mēs jau neko, bet ķēniņš ir dzirdējis, it kā jūs gribētu sadumpoties pret ķēniņu. Jums var draudēt nepatikšanas. Jums vajadzētu nākt pie mums, tad mēs varētu kopā atrast ceļu, kā izbēgt no šīm nepatikšanām. Kā jūs domājat – vai šis priekšlikums nebija tāds vilinošs Nehemijam un pārējiem jūdiem? Man liekas, visai vilinošs. No tevis neprasa, lai tu atsakies no ticības, tev parāda tādu draudzību, tevi apdraud nepatikšanas, bet es tevi brīdinu un gribu arī palīdzēt, lai tu neiekļūsti tajās nepatikšanās. Tiešām vilinošs priekšlikums.

Un tāpēc, ka šis priekšlikums ir tik vilinošs, tad Dieva draudzes ienaidnieks to pielieto mūsu laikā. Dieva draudzes ienaidnieks izmēģina arī ar varu un izsmieklu. Vēsturiski tas nav izdevies. Jūs zināt, ka apmēram 300 gadu laikā pēc Kristus kristīgā ticība tika vajāta, nežēlīgi vajāta. Kristieši tika mocīti amfiteātros, tika nodoti plēsīgiem zvēriem cirka skatītājiem par uzjautrinājumu. Un bija vēl citas nežēlīgas vajāšanas. Neskaitāmi asinsliecinieki nodeva savas dzīvības par Jēzu Kristu. Bet ienaidnieks redzēja, ka tādā veidā Kristus draudzi iznīcināt nav iespējams.

Ienaidnieks arī manā un tavā dzīvē izmēģina varu ar draudiem, varbūt ar spaidiem, bet ja gadās, ka tas neizdodas un ticīgais šiem spaidiem un draudiem nepadodas, nedomājiet, ka sātans ir kapitulējis. Viņš neaiziet prom un nesaka saviem eņģeļiem – šo cilvēku neaiztieciet, tas ir par velti. Nē, tad mēs sātanu nepazīstam.

Viņš ir ļoti neatlaidīgs un viņš nāk ar jaunu priekšlikumu. Viņš saka: „Saiesim mēs ar tevi kopā.” Viņš aicina uz draudzību. Tavu ticību es neaiztieku, tu pie tās vari palikt, bet es tevi brīdinu no pārlieka fanātisma. Tu dari par daudz, tu būvē un būvē to mūri, un tu nemaz nevari atskatīties, ko citi cilvēki dara. Vai tu nevari tajā klajumā atnākt vienu vakaru un parunāt? Mēs jau tev neko sliktu nedarīsim. Atnāc un parunā, un tad ej atpakaļ pie sava darba. Viņš mums arī pasaka, ka viņš mums vēl labu un tāpēc mūsu brīdina, ka tas pārliekais fanātisms var mums sagādāt nepatikšanas.

To, ka mēs tik ļoti turamies pie ticības, to var pārprast valdība, mūs var uzskatīt par nelojāliem pilsoņiem. Un mēs varētu sarunāt un atrast kādu ceļu, lai izbēgtu no šīm nepatikšanām un arī izbēgt no zaudējumiem. Viņš mums piedāvā kompromisu. Jūs neatsakieties no Dieva, bet arī neatsakāties tik daudz no pasaules. Jūs varat būt ticīgi cilvēki un staigāt un sēdēt kopā ar mums Onus klajumos. Viņš sola mums drošību un vēl arī citus dažādus labumus.

Kādu atbildi deva Nehemija uz šo priekšlikumu? Mēs jau esam lasījuši. Viņi gan runāja laipni, bet Nehemija saka – tie domāja man ļaunu darīt. Kā viņš tā varēja zināt, ka viņi domā ļaunu darīt? Tas šeit nav aprakstīts. Var jau būt, ka viņam bija kādas slepenas ziņas, varbūt atnāca kāds cilvēks un sacīja: „Tu netici tam Sanbalatam. Viņš nav tavs draugs, viņš ir tavs ienaidnieks.”

Bet varbūt arī tas bija citādi. Dievs ir devis apsolījumu, ka mēs spēsim atšķirt dažādus garus. Viņš saka: „Neticiet ikkatram garam, bet pārbaudiet tos garus, vai tie ir no Dieva.” Viņš ir devis saviem ļaudīm arī garu atšķiršanas dāvanu. Un gribas ticēt, ka Svētais Gars parādīja Nehemijam, ka tie viņam grib ļaunu darīt. Gribas ticēt, ka Nehemijas prāta acis tika apgaismotas un viņš redzēja, ka kompromiss ar pasauli – tas ir ļaunums. Ja tev piedāvā – pārrunāsim tās reliģijas lietas, vai te nevar kaut ko mīkstināt, ja tev piedāvā – nāc un pasēdi ar mums, tad tas nozīmē, ka sātans grib ļaunu darīt. Viņš grib mani aplaupīt. Viņš man grib atņemt to dārgāko, kas man vispār ir šajā dzīvē un mūžībā.

Jēkabs raksta, ka draudzība ar pasauli nozīmē ienaidu ar Dievu. Un lai gan Sanbalats teica, ka viņš ticību neaiztiek, draudzi neaiztiek, Nehemija domāja – es negribu būt Dieva ienaidnieks. Un tāpēc es negribu būt tavs draugs. Es labāk būšu sātana ienaidnieks un arī tavs ienaidnieks, bet es nekad negribu kļūt par Dieva ienaidnieku. Mēs esam jau lasījuši Nehemijas 6:4: „Tā viņi sūtīja pie manis četras reizes, un es devu viņiem vienu un to pašu atbildi.” Pavisam piecas reizes nāca šis priekšlikums. Tad, kad pirmo reizi viņš to atraidīja, ienaidnieki nelikās mierā. Un tā tas turpinājās piecas reizes. Un brīnišķīgi ir tas, ko Nehemija raksta: „Es pie tiem sūtīju atpakaļ ar to pašu valodu.”

„Tad cēlās moābiešu vadoņi un nāca pie Balaka un tam pavēstīja: "Bileāms ir atsacījies nākt mums līdzi." Tad Balaks mēģināja vēl vienu reizi un nosūtīja daudz vairāk un cienījamākus vadoņus nekā tos.” Nu, jūs jau zināt stāstu par Bileāmu. Balaks viņu mudināja uz grēku un Bileāms atbildēja – kaut tu mani apzeltītu, es grēku nevarētu darīt. Un tā sūtņi atgriezās un pateica: Nē, Bileāms nav pierunājams. Un kas pēc tam notika? Pēc tam sūtņi nāca otrreiz. Un vai Bileāma valoda bija tāda pati? Diemžēl nē. Jau pie otrās reizes viņš saka – nu, kaut ko padomāsim. Ja jau jūs nākat otrreiz, tad kaut ko jau mēs varēsim izdomāt.

Un tiešām – kaut ko padomāja un zaudēja visu. Bet Nehemija raksta par sevi – viņi nāca pie manis četras reizes, un es viņiem atbildēju ar tādu pašu valodu, kāda bija mana valoda pirmo reizi. Un ja viņi nāktu 40 reizes, mana valoda nebūtu mainījusies. Mīļo brāli, centies atcerēties savu valodu, kad tu devi Dievam solījumu kristībās. Centies atcerēties, kāda bija tava valoda, kad tu pirmo reizi atraidīji grēka vilinājumu un sacīji tam „nē”. Vai šodien tava valoda ir tāda pati? Nehemijas valoda bija tāda pati. Pēc katra atkārtota kārdinājuma valoda nemainījās. Vai arī tava valoda nav mainījusies?

„Reiz es iegāju Šemaja, Delajas dēla, Mehetabeēla dēladēla, mājā. Viņš bija ieslēdzies un sacīja: "Satiksimies Dieva namā, Tempļa iekštelpās, un aizslēgsim Tempļa durvis, jo viņi taisās nākt tevi nogalināt, proti, naktī viņi taisās nākt, lai tevi nokautu." Bet es sacīju: "Vai tāds vīrs kā es lai bēgtu? Un vai tāds kā es lai ietu Templī un glābtu savu dzīvību? Nē! Es neiešu tajā!"” (Nehemijas 6:10,11)

Tas, kas runāja uz Nehemiju, tas bija viņa draugs. Bet arī draugs mēģināja viņu iebaidīt un arī pats bija nobijies. Un kas tad bija vienīgais spēka avots tādos apstākļos, kur viņi bija nobijušies un arī baidīja viens otru? 9. pantā mēs lasām: „Patiesībā viņi visi centās mūs tikai iebiedēt, sacīdami: "Gan jau viņi atstāsies no darba, un tas paliks nepaveikts!" Bet tagad stiprini manas rokas!” Mīļo brāli, ja tavi vistuvākie cilvēki tavas rokas tikai vājina, ja visi apstākļi ir tādi, ka tavas rokas tiek vājinātas, vēl ir Viens, kas var un grib tavas rokas stiprināt. Griezies pie Viņa. Tu nepievilsies. Viņš stiprināja Nehemiju, deva viņam drosmi, spēku un gudrību. Un Viņš tos ir gatavs dot jebkuram cilvēkam, kurš pēc drosmes un spēka nāk pie Viņa lūgšanā.

Un tā mēs redzam Nehemiju kā vienu no cēlajiem ticības varoņiem, kurš arī tādos apstākļos, kad viss liekas liecinām par izmisumu un bezcerību, stiprinājās Dievā un palika uzticīgs. Šajā ierindā stāvēja apustulis Pāvils. Atcerēsimies viņa vārdus: „Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju.” (Apustuļu darbi 20:24) Vai arī tu gribi šajā ierindā stāvēt? Vai arī tev ir šī apustuļa Pāvila, es gribētu sacīt, bezbēdība? Viņš saka: Es ne par ko nebēdāju, jo visas bēdas pārsniedz lielais prieks, ka man ir Kristus evaņģēlijs. Un es to drīkstu pasludināt arī citiem. Vai arī tu gribi un vari ierindoties šajā varoņu virknē?

Nehemijas 6:3 mēs lasām viņa atbildi, kādu konkrētu atbildi viņš deva tiem, kas viņu aicināja: „Tad arī es sūtīju sūtņus pie viņiem un liku teikt: "Es daru lielu darbu un nevaru iet. Darbs tūliņ apstātos pavisam, ja es to pārtrauktu un dotos pie jums lejup."” Viņš nesāka ar viņiem strīdēties. Viņš nemēģināja viņiem pierādīt, ka viņi ļaunu gribēja darīt. Bet viņš saka: Nē, pie labākās gribas es nevaru iet, jo man ir darbs. Jūs to darbu nesaprotat, jūs šo darbu nevērtējat, bet es šo darbu vērtēju augstāk par visām pārējām lietām.

Pārējo cilvēku acīm likās, ka šis darbs nav pārāk steidzams, ne arī pārāk nozīmīgs. Ko tas mūris daudz nozīmēja? Varēja domāt, ka viņš neko neizšķir politiskajā dzīvē, nedz arī reliģiskajā dzīvē. Un tā tas ir arī mūsu laikā. Cilvēciskām acīm skatoties, var likties – nu ko gan nozīmē tas viss, ko mēs spējam darīt? Cilvēciskām acīm raugoties, var likties – nu kas tur liels ir? Vai tur ir vērts tik daudz darboties un tik daudz pūlēties? Tā arī par mūsu Kungu un Pestītāju domāja un vēl šodien domā, ka Viņa upuris ir maznozīmīgs. Tas ir nesaprotams un arī nevajadzīgs. „Bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto, kas jūdiem apgrēcība un pagāniem ģeķība.” (1. Korintiešiem 1:23) Nu, citiem vārdiem sakot, tā ir nenozīmīga lieta, vai Kristus ir miris vai Viņš nav miris, kas tur būtu ko pieminēt vēl pēc vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu. Un tā tas bija arī Kristus laikā un tā tas ir arī šodien. Un tomēr tā ir vienīgā cilvēces cerība.

Ja mēs mēģinām noraudzīties ar gara acīm uz mūsdienu pasauli, šī pasaule ir izmisumā, šī pasaule ir bez cerības. Un vienīgā cerība, kas vēl šai pasaulei ir, pie kā cilvēks var droši tverties, tas ir Krustā Sistais, tas, kas ir ģeķība, tas, kas ir apgrēcība. Un tā mēs saprotam, ka tas, ko darīja Nehemija, un tas, ko darām mēs šodien, ir liels darbs. Un nekas nedrīkst aizkavēt mūs no šī darba. Un nav tādas lietas, ko mēs drīkstētu apmainīt pret dalību šajā darbā.

„Un mūri pabeidza elūla mēneša divdesmit piektajā dienā - piecdesmit divās dienās. Un, kad visi mūsu ienaidnieki to dzirdēja, tad visas tautas, kas bija mums apkārt, izbijās, viņiem zuda drosme, un viņi stipri kritās paši savās acīs; viņi arī atzina, ka tas darbs ir padarīts ar mūsu Dieva palīdzību.” (Nehemijas 6:15,16) Bija pagājušas piecdesmit divas dienas – cīņu dienas, grūtību dienas, vājību dienas. Bet kad šīs dienas bija pagājušas, tad mūris bija uzcelts. Nastas bija noliktas un briesmas bija pagājušas.

Mēģināsim iztēloties, kāda sajūta bija Nehemijam un pārējiem mūra cēlējiem, kad pēdējā nestava ar gružiem bija aiznesta, pēdējais akmens bija iemūrēts, varēja iztaisnot muguru, varēja nolikt savu darba rīku un varēja raudzīties uz šo pabeigto mūri un pateikties Dievam. Kāda sajūta bija tiem, kas bija uzticīgi palikuši līdz galam?

Mīļie, šīs 52 dienas, mēs nezinām, cik šīs 52 dienas būs garas pēdējās draudzes vēsturē. Bet Dieva valstība tiks uzcelta. „Kas tu esi, lielais kalns? Tev Zerubabela priekšā jākļūst par līdzenumu! Un viņš uzliks nama noslēguma akmeni, un visi viņam uzgavilēs: lai viņam laime, lai gods un slava!"” (Caharijas 4:7) Reiz būs izcīnīta pēdējā cīņa. Reiz būs padarīts pēdējais darbs. Būs nodziedāta pēdējā dziesma un noturēts pēdējais dievkalpojums. Būs noturētas pēdējās kristības. Būs noturēta pēdējā Bībeles stunda.

Un tad Evaņģēlija mūrī tiks ielikts pēdējais akmens. Šis darbs būs noslēgts. Un uzticīgo kori dziedās, cik liela ir Dieva žēlastība. Gods un slava Viņam. Tam, kas ir būvējis, un tam, kas ir šo būvi svētījis.

„Piemini, mans Dievs, Tobiju un Sanballatu pēc šiem viņu darbiem un arī pravieti Noadju un pārējos praviešus, kas gribēja mani iebiedēt!” (Nehemijas 6:14) No šī panta un arī no dažiem citiem mēs noprotam, ka Dieva priekšā ir tāda kā grāmata un šajā grāmatā ir rakstīts viss, ko katrs ir darījis un ko katrs arī nav darījis Dieva valstības labā. Un tur bija daži, kas draudzējās ar ienaidniekiem un vājināja cēlājus un nestiprināja viņu rokas, bet mēģināja padarīt viņus bailīgus. Tur bija daži, kas stāvēja malā un varbūt kritizēja un varbūt arī nekritizēja, bet viņi vienkārši gaidīja, ar ko tas viss beigsies. Arī tas ir rakstīts Dieva grāmatā.

„Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.” (Mateja 25:21) Un tā mēs saprotam, ka pretim dažiem vārdiem būs arī tāds raksts uzrakstīts – uzticīgs mazumā. Tu nebiji lielā, augstā vietā, bet tu šajā mazumā esi bijis uzticīgs. Arī tas būs rakstīts pretim dažu cilvēku vārdiem. Un pret dažiem vārdiem būs rakstīts – uzticīgs līdz nāvei. Kaut tā būtu rakstīts pretim manam vārdam un arī pretim tavam vārdam. Lai Dieva žēlastība uz to mums palīdz!

(Turpinājums sekos)

Nehemijas grāmata V

2010-03-02T16:44:00.001+02:00

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

„Tevi viņi piesauca un tapa atpestīti, uz Tevi viņi cerēja un nepalika kaunā. Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiets un ļaužu nievāts.” (Ps. 22:6,7)

Miers ir vajadzīgs katras pilsētas labklājībai. Un Jeruzaleme arī nebija izņēmums šajā likumā. Lasīsim no Nehemija grāmatas 5. nodaļas, kā Jeruzalemes mieram draudēja briesmas, un, kā tomēr šis miers tika nosargāts un stiprināts. Un raudzīsim, kādu padomu mēs tur varam gūt mūsu dzīvei šodien.

Lasām Nehemijas 5:1: „Bija izcēlusies liela ļaužu un viņu sievu brēkšana pret saviem brāļiem, jūdiem.” Nemiers bija draudzes iekšienē. Brālis bija neapmierināts ar brāli, ģimene ar ģimeni. No tālākā mēs redzēsim, ka šīm domstarpībām bija laicīgs raksturs. Tas nebija tā, kā galatiešu draudzē, domstarpības par bauslību, apgraizīšanu, bet tie bija strīdi par naudām, lietām un īpašumiem, un tādi strīdi bija arī apustuļu draudzē. Mēs lasām, ka pirmās domstarpības draudzē bija laicīgas dabas.

Apustuļu darbu 6. nodaļā ir rakstīts, ka bija domstarpības starp jūdu un grieķu kristiešiem, par tā atraitnēm, vai tur nav kāda nepareizība dāvanu sadalē. Un tā arī līdz pēdējam laikam Dieva draudzē būs konflikti un arī šie konflikti, kas saistīti ar naudas līdzekļiem un laicīgo dzīvi.

Lasām Nehemijas 5:2-5: „Jo bija, kas sacīja: "Mēs kopā ar saviem dēliem un meitām esam daudz. Gādājiet, ka mēs saņemam labību, lai mēs paēstu un dzīvotu!"” Jā, kāpēc tad viņiem nebija labības? Tāpēc, ka tajā laikā, kad vajadzēja apstrādāt druvas, viņi būvēja Jeruzalemes mūri. Lauki palika neapkopti un nebija labības, ko lietot viņiem un viņu ģimenēm. „Bija arī tādi, kas sacīja: "Mums jāieķīlā savi tīrumi un savi vīna dārzi, un savas mājas, lai bada laikā dabūtu labību!" Un vēl citi sacīja: "Mēs esam aizņēmušies naudu uz saviem tīrumiem un vīna dārziem ķēniņa nodokļiem. Bet mūsu miesas ir tādas pašas kā mūsu brāļu miesas, mūsu bērni ir tādi paši kā viņu bērni; un redzi, mēs piespiežam savus dēlus un savas meitas kļūt par vergiem, un dažas no mūsu meitām ir jau paverdzinātas, un mūsu rokām nav spēka, jo mūsu tīrumi un mūsu vīna dārzi pieder citiem!"”

No šiem pantiem, pirmkārt, ieraugām, cik lielus upurus nesa Jeruzalemes mūra atjaunotāji. Viņi aizgāja no saviem tīrumiem, tie palika neapkopti, lai varētu eksistēt. Viņi ieķīlāja savus īpašumus. Un, kad īpašumi bija izsīkuši, bija arī tādi, kas atdeva savus bērnus verdzībā, par kalpiem, lai pret to iegūtu naudu un par šiem līdzekļiem varētu izdzīvot un darīt Dieva darbus. Cik lieli bija šie upuri un cik ļoti niecīgi izrādās tie upuri, kurus mēs liekam uz upuru šķīvja un ko mēs vispār darām Dieva Valstības labā.

Bet diemžēl neraugoties uz šiem lielajiem upuriem, viņi neizturēja līdz galam un sāka kurnēt. Varbūt vēl tikai nedaudz būtu trūcis tajā brīdī, mēs nezinām, cik augstu tajā brīdī jau bija uzcelts Jeruzalemes mūris. Varbūt vēl tikai mazliet vajadzēja paciest, varbūt lielākās grūtības jau bija pieveiktas un garām. Bet viņi neizturēja līdz galam – sākās kurnēšana un pārmetumi.

Otrs, ko mēs ievērojām no šiem pantiem: lai gan viņi savus brāļus nesauc vārdos, bet mēs varam saprast, ka tie, kas aizdeva naudu, arī bija jūdi un Dieva draudzes locekļi, bet tikai turīgāki. Un tie, kas paņēma par kalpiem otra bērnus, arī tie bija jūdi un Dieva draudzes locekļi. Arī tie, kas aizdeva naudu, arī tie bija pašu brāļi. Viņi gan atklāti nesaka to, nesauc viņu vārdus, bet viņi saka: „Vai mūsu miesa nav tādas pašas miesas, vai mūsu bērni nav tādi paši bērni, ka mēs tagad Dieva darba dēļ esam nonākuši atkarībā un lielā nevienlīdzībā ar mūsu brāļiem, Dieva draudzes locekļiem?”

Vai tāda kurnēšana ir arī mūsu laikā un mūsu draudzē? Protams, nē. Protams, neviens no mums nav otram par vergu pārdots. Mēs nevaram viens otram pārmest: „Tu manu dēlu esi paņēmis par kalpu un tagad nežēlīgi apejies ar viņu.” Nu, tas tā nav, tas arī tā nevar būt. Bet kāpēc mūsu apstākļos nevarētu atkārtoties tas pats, kas Nehemijas laikā? Vai tas ir tāpēc, ka mēs būtu labāki par jūdiem? Vai vienkārši tas ir tāpēc, ka apstākļi pie mums ir citādi un nevienam no mums nav ne tādas bagātības, ne tādas varas, lai otru varētu kalpināt?

Bet, ja apstākļi būtu tādi, kādi tie nav – tad rodas vēl viens liels jautājums: „Vai kaut kas līdzīgs nevar atkārtoties arī mūsu laikā?” Runājot par šo notikumu plašāk, varam sacīt, ka šeit bija brāļu mīlestības trūkums. Tā diagnoze vispārīgā nozīmē bija „Brāļu mīlestības trūkums”. Šis mīlestības trūkums izpaudās praktiski naudas lietās, barības un uztura jautājumos, kā arī īpašumu lietās. Un te nu mēs vairs neteiksim, ka mūsu dzīvē tas tā neatkārtojas. Arī mēs varam ciest no mīlestības – brāļu mīlestības - trūkuma, tas var izpausties gan īpašumu lietās, gan draudzes lietās, gan darba lietās, gan arī līdzekļu jautājumos, gan arī citās – nemateriālās lietās.

Šajā notikumā ir nopietns brīdinājums tiem, kas ir turīgāki par citiem, tiem, kas ir spēcīgāki par citiem, tiem, kas ir jaunāki par citiem. Neaizmirsīsim, ka mēs visi esam brāļi un māsas. Ja kāds ir nonācis trūkumā, nemeklēsim kādus tālu ejošus iemeslus. Mēs domājam, kā tas varēja notikt, draudzes locekļi kopā strādā pie viena mūra, kopīgi cieš no tiem pašiem draudiem un uzbrukumiem, bet viens otram aizdod naudu uz procentiem. Viens otram saka: „Es tev aizdošu naudu, bet, lai tava meita iet manā dārzā strādāt par to.”

Kā tas varēja notikt? Laikam taču tiem turīgajiem bija kāds attaisnojums. Viņi, iespējams, sacīja: „Viņš ir pats vainīgs, viņš ir slinks, nevīžīgs un neprot saimniekot. Tur nekā nevar līdzēt, lai tad viņš arī pats peras ar savu nabadzību!” Mīļie, neteiksim to nekad. Ne jau tāpēc, ka neviens no mums nebūtu slinks, neveikls vai slikts saimnieks, bet tāpēc, ka Kristus mums neko nepārmet. Viņš ieraudzīja manu un tavu postu. Viņš varēja teikt: „Tu esi pats vainīgs!”, bet Viņš tā neteica, bet gāja mūsu dēļ pie krusta Golgatā, lai nosegtu šo mūsu parādu. Būsim Viņa sekotāji!

Nemeklēsim vainas vārgajā vai slimajā, bet meklēsim, kā varam viņiem parādīt lielāku mīlestību. Nehemijas 5:6, Nehemija ir rakstījis par sevi pirmajā personā: „Un es kļuvu ļoti dusmīgs, kad es dzirdēju viņu brēkšanu un šos vārdus.” Te nu rodas jautājums par dusmām. Nehemija bija Dieva kalps un arī Dieva darba vadītājs, viņš atklāti atzīstas, ka bija ļoti dusmīgs un apskaities. Vai tā drīkst darīt? Vai mēs šajā lietā varam sekot Nehemijas piemēram? Jeb mēs sacīsim: „Te sestajā pantā ir rakstīts, kā mēs nedrīkstam rīkoties, kā mums nekad nedarīt.”

Es lasīju Bībeles enciklopēdiju, kuras autoru sauc Džens. Viņš tajā grāmatā izsaka domu, ka dusmas eksistēja arī pirms grēkā krišanas, bet tās eksistēja kā tīras jūtas, kam nepiemita nekāds ļaunums, atsevišķos gadījumos tas arī atrada tādu tīru, skaidru izpausmi. Džens izsaka domas par to, kā dabā viss tika samaitāts, kā augu un dzīvnieku valsts tika samaitāta, cilvēka daba tika samaitāta pēc grēkā krišanas. Bībeles enciklopēdijas autors Džens apgalvo, ka cilvēkam bija dusmas arī pirms grēkā krišanas. Bet vēlāk šīs dusmas pārvērtās sliktās jūtās. Sākotnēji dusmas – spēja dusmoties - ir dievišķa dāvana cilvēkam.

Neteiksim uzreiz, ka šis Džens kļūdījās. Viņš ir lietojis arī pierādījumus savā labā: „Jo Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku bezdievību un netaisnību, kas savā netaisnībā apslāpē patiesību.”(Romiešiem 1:18) Kas dusmojās? Dievs dusmojās! Dievs ir Gaisma un Viņā nav nekādas tumsas, bet Dievs tomēr dusmojās un Viņa dusmība ir tā, kas sagaida mūsu pasauli. „Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību, un, viņu sirds cietības dēļ noskumis, Viņš tam cilvēkam saka: "Izstiep savu roku!" Un tas to izstiepa, un viņa roka atkal kļuva vesela.” (Marka 3:5) Šajā rakstu vietā tas, kurš dusmojās bija Jēzus. Pestītājs Kalna svētrunā saka: „Bet Es jums saku: kas uz savu brāli dusmo, tas sodāms tiesā.”

Tātad cilvēks uz cilvēku dusmot nedrīkst! Sašutums un apskaišanās cilvēkam pret cilvēku ir nevietā un grēks, bet ir vajadzīgs sašutums un dusmas pret grēku! Pret cilvēka grēcīgo dabu, pret to, ka grēcinieks dara ļaunu, pret to mums ir jāapskaišas. Tikai ne pret cilvēku, bet grēku. Pret visu zemisko, ko redzam, mums ir jāapskaišas, mums ir jāizjūt sašutums. Ja mēs to neizjūtam, mums trūkst viena dievišķā īpašība. Mēs redzam cilvēkus, kas ir vienaldzīgi. Līst asiņu un asaru straumes, izirst ģimenes, cilvēki raud, cieš un mirst, un mēs sakām: „Te ir kaut kas jādara, jo Pestītājs grib mūs aicināt uz kādu atrisinājumu.” Bet cilvēki ir vienaldzīgi – viņi saka: „tas nav nekas, tā vienmēr ir bijis, ka kādam ir jācieš.” Tā, lūk, ir liela vienaldzība, kāda Nehemijam nepiemita.

Viņš redzēja, kas notiek: mīlestības trūkums, bads, netaisnība, nabadzība. Nehemija par sevi raksta, ka viņš apskaitās. Varam domāt, ka viņš neapskaitās uz kādu cilvēku, bet gan uz to, ko sātanam bija izdevies paveikt Dieva draudzē. „Mana sirds pārdomāja tos sevī, un es bāros ar dižciltīgajiem un priekšniekiem un sacīju viņiem: "Jūs taču visi nododaties augļošanai cits ar citu!"” (Nehemijas 5:7)

Pievērsīsim uzmanību secībai, kādā viņš rīkojās. Ievērosim to tāpēc, ka šī secība ir pretēja tai parastajai kārtībai, kurā mēdzam rīkoties mēs un kurā rīkojas citi cilvēki. Parasti sākumā mēs baramies un tikai tad sākam pārdomāt, kā tas viss bijis. Bet Nehemija darīja otrādi – viņš sākumā pārdomāja, kā tad rīkojās. Tikai pēc tam viņš uzstājās ar ļoti nopietnu pārmetu, ko viņš pats nosauc par bāršanos. „Un sacīju viņiem: "Mēs esam centušies un izpirkuši savus brāļus, jūdus, cik vien mēs spējām, kas bija pārdoti svešām tautām; bet jūs tagad pārdodat savus brāļus, lai mēs viņus pēc tam būtu spiesti atkal izpirkt!" Viņi klusēja un neatrada atbildi.”

Tātad starp jūdiem bija tādi, kuri aizdeva naudu un uzpirka bērnus, jūdu dēlus un meitas par kalpiem un bija gatavi viņus pārdot atkal tālāk un no tā gūt kādus ienākumus. „Tad es sacīju: "Jūsu rīcība ir necienīga un nav laba. Vai jums nevajadzēja staigāt mūsu Dieva bijībā, lai izvairītos no citu tautu, mūsu pretinieku, izsmiekla? Bet arī es pats, mani brāļi un mani kalpi ir aizdevuši nabadzīgākiem naudu un labību. Atlaidīsim jel viņiem šos aizdevumus! Atdodiet viņiem vēl šodien pat viņu tīrumus, vīna dārzus, viņu olīvu dārzus un viņu mājas; atlaidiet viņiem tās pagaidas no naudas un labības, vīnogu sulas un eļļas, ko jūs esat no viņiem ņēmuši kā augļus un kas jums no viņiem vēl prasāmas."” (Nehemijas 5:8-11)

9. pantā Nehemija min galvenos iemeslus, kāpēc jūdiem būtu jāparāda lielāka mīlestība pret saviem brāļiem: „Vai jums nevajadzēja staigāt mūsu Dieva bijībā, lai izvairītos no citu tautu, mūsu pretinieku, izsmiekla?” Otrs iemesls ir pagāni. Ap mums ir daudz ienaidnieku, kuri skatās, kā mēs dzīvojam un rīkojamies. Un, ja mēs sākam naidoties savā starpā, tad mēs kļūstam vāji un mūsu ienaidnieki līdz ar to mūs var uzvarēt. Tā arī mūsu laikā šie divi iemesli ir ļoti svarīgi, lai mēs dzīvotu brāļu mīlestībā. To prasa cīņa par evaņģēliju un Dieva bijāšana, lai mēs dzīvotu kā brāļi šajā pasaulē, jo pēc tā mūs pazīs kā Kristus mācekļus, ja mums būs savstarpēja mīlestība.

Vairāk nekā Nehemijas vārdi pārliecināja, pārliecināja viņa piemērs. Viņš atgādināja to, ko darīja pats. Savus līdzekļus izlietoja, lai atpirktu savus brāļus, kuri kara laikā bija pārdoti kā gūstekņi. Tālākajos pantos lasām, ka Nehemija arī neņēma to algu, kas viņam pienākas kā Persijas ķēniņa ierēdnim, jo šo algu būtu vajadzējis nodokļu veidā maksāt iedzīvotājiem, – viņa brāļiem jūdiem. Nehemija iztika pats no saviem līdzekļiem.

„Arī pie mūra darba esmu pielicis savu roku, kaut gan nevienu zemes gabalu mēs nopirkuši neesam. Un visi mani kalpi arī ir bijuši iesaistīti mūru celšanas darbos. Bez tam pie mana galda ēda daudz jūdu, gan viņu priekšnieki, simts piecdesmit vīri, gan arī tie, kas pie mums nāca no apkārtējām tautām.” (Nehemijas 5:16-17)

Varbūt pie Nehemijas atnāca viens otrs jūds un sūdzējās, ka vairs nav naudas, un lūdza, lai Nehemija aizdod naudu, vēl piedāvājot atdot viņam savu tīrumu. Nehemija atbild: „Mēs tīrumus neesam pirkuši. Es viņam devu tāpat. Man nevajag tavu tīrumu, es varu palīdzēt tāpat.” Šādu piemēru rādīja Nehemija. „Pie mana galda ēda daudz jūdu, gan viņu priekšnieki, simts piecdesmit vīri, gan arī tie, kas pie mums nāca no apkārtējām tautām.” Tiešām, par ko viņš runāja ar savu piemēru, tas nebija pārspīlēts un pārliecināja viņa brāļus spēcīgāk, nekā visi skaistie un bargie vārdi.

Mateja 12:20 par Kristu ir rakstīts, ka Viņš ielūzušu niedri nenolauza un kvēlojošu dakti neapdzēsa. Viņš netiesāja pasauli ar pērkona dārdiem līdzīgiem, bargiem vārdiem, bet notiesāja pasauli ar savu piemēru. Jāņa 3:19 mēs lasām, ka šī ir tā tiesa, ka Gaisma ir nākusi pasaulē. Jēzus notiesāja visu pasauli ar savas dzīves gaismu, tāpat arī senie vīri notiesāja pasauli ar savu taisno dzīvi. Un Dievs no mums, kas nesam tiesas vēsti pasaulei, sagaida, lai šo vēsti nestu mūsu dzīves piemērs.

Es dzirdēju kādu brāli, kurš maz runāja tajā darbavietā, kur viņš atradās, bet viņš centās būt uzticīgs Dievam. Viņa uzticība bija tāda, ka riez kāda darbiniece pie viņa piegāja, kur citi nedzirdēja un sacīja šādus vārdus: „Es redzu, ka jūs gaidāt lielus notikumus.” Sakiet, vai tas nebūtu brīnišķīgi, ja cilvēks, redzot manu dzīvi sacītu: „Šis cilvēks laikam gaida lielus, grandiozus notikumus. Es iešu uzzināt, kas it ir par notikumiem!”

Vai jūsu dzīve ir tāda, kas liek cilvēkiem justies, it kā viņi stāvētu tiesas priekšā? Nehemijas priekšzīme un nopietnie vārdi atstāja iespaidu. „Tad viņi sacīja: "Mēs to visu atdosim un neprasīsim no viņiem vairs neko. Mēs tā darīsim, kā tu saki!" Un es sasaucu priesterus un viņu klātbūtnē liku aizdevumu devējiem zvērēt, ka viņi darīs pēc šī vārda. Es arī izkratīju savu azoti un sacīju: "Tā Dievs lai izkrata katru no viņa mājas un viņa darba augļiem, kas neturēs solījumu. Tā lai viņš top izkratīts un iztukšots!" Un visa sapulce sacīja: "Āmen!" Un viņi slavēja To Kungu, un ļaudis darīja pēc šī vārda.” (Nehemijas 5:12-13)

Kādā līdzīgā notikumā, kas aprakstīts Ezras grāmatas 7. nodaļā, arī izskanēja lieli pārmetumi, lai pilda Dieva bauslību un, lai pilda kēniņu bauslību. Tur arī tika izteikti administratīvie draudi, ka tos notiesās, izslēgs no draudzes un izsūtīs trimdā ārpus Jeruzalemes. Tie bija tādi cilvēcīgi draudi. Bet tagad mēs stādāmies priekšā to sapulci, kuru vadīja Nehemija. Tajā nebija runa par administratīviem mēriem: „Es tev darīšu to un to, es tevi izslēgšu, es tevi izsūtīšu.” Tur bija svinīga Dieva klātbūtnes izjūta, Nehemija runāja par svētību un par lāstu; par lāstu, ja mēs paši zem lāsta gribēsim dzīvot, un par svētību, kas nāks, ja gribēsim mīlēt savus brāļus un, ja mums būs piedodošs gars.

Šī atmosfēra tiešām arī darīja brīnumu. Brīnišķīgi ir tie vārdi, tas ziņojums 13. panta beigās: „Un viņi slavēja To Kungu, un ļaudis darīja pēc šī vārda.” Gadās, ka ir gan kaut kas apsolīts, bet ir tikai apņemšanās, ir tikai sajūsma, ir tikai pozitīvi solījumi, un tomēr tas netiek darīts. Bet šeit ir rakstīts, ka šie ļaudis darīja pēc šī vārda. Mīļie, Bībelē ir aprakstīts daudz brīnumu. Es domāju, ka 13. panta beigās aprakstītais ir viens no vislielākajiem Bībelē aprakstītajiem brīnumiem: ļaudis atkāpās no savām materiālajām interesēm, neviens viņus nespieda.

Tas, ka Nehemija kratīja savu azoti, nebija nekas tāds, no kā varētu izbīties, bet Kristus mīlestība bija tā, kas viņus spieda! Cilvēki atkāpās no savas naudas un īpašumiem, viņi atlaida brīvībā tos, kas ar visiem likumu pantiem notariāli bija noformēti, ka tev ir jāstrādā pie viņa. Viņi tos atlaida. Viņi neskaitīja par saviem tos īpašumus, kas viņiem pēc visiem likumiem tagad piederēja un uz ilgu laiku, jo bija stājies spēkā jauns likums. Tas bija Kristus mīlestības likums, tas bija brāļu mīlestības likums, tas viņu dzīvē izrādījās spēcīgāks par visiem pārējiem likumiem.

Vai šādam brīnumam nav jānotiek arī mūsu dzīvēs un draudzē? „Un es kļuvu ļoti dusmīgs, kad es dzirdēju viņu brēkšanu un šos vārdus.” (Nehemijas 5:6) Nehemija apskaitās, jo dzirdēja, ka starp Dieva ļaudīm, kas gan kopīgi strādā uz mūra, nav mīlestības. Šodien Kristus dzird mūsu vārdus, Viņš dzird tos vārdus, kurus mēs sakām viens otram. Viņš dzird arī nopūtas, kuras, iespējams, izraisa mūsu brāļu mīlestības trūkums. Vai nevar būt, ka Viņš apskaišas par mums? Mīļie, kopsim brāļu mīlestību, sargāsim mieru, lai Kungs Jēzus, kad Viņš nāks godībā, varētu mūs atzīt par saviem bērniem!

(Turpinājums sekos)

Nehemijas grāmata IV

2010-03-02T16:05:00.001+02:00

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

„Un nastu nesēji strādāja, ar vienu roku kraudami, kamēr otra turēja metamo šķēpu.” (Nehemijas 4:17)

Tā ir ļoti neparocīgi strādāt – ar vienu roku strādāt, bet ar otru roku jātur ieroči, tāpēc, ka jebkuru brīdi var uzliesmot kauja vai cīņa. Kā to var piemērot mūsu garīgajai dzīvei? Vai arī mums tas tā ir neizbēgami, ceļot garīgo dzīvi? Vai arī šis laiks ir aizgājis un tagad ieročus var nolikt malā vai piekārt kaktā uz naglas, un tikai celt savu garīgo dzīvi, celt garīgo valsti?

Kā tas bija mūsu Pestītāja dienās? Apustuļu darbu 10. nodaļā ir sacīts, ka Viņš gāja apkārt, labu darīdams. Viņš visapkārt izdalīja debesu svētības. Viņš bija kāzās Kānā, Galilejā un tur Viņš darīja brīnumu, lai ļaudis priecātos. Tur bija mātes ar bērniem, Viņš svētīja šos mazos bērnus, lai šie bērni būtu veseli, lai viņi būtu laimīgi un lai mājās būtu liels prieks par viņiem. Tur bija divi brāļi, kas savā starpā strīdējās. Viņiem bija mantojums, un viņi nezināja, kā to sadalīt. Viņš abus samierināja. Viņš teica – jūs taču esat brāļi, kāpēc jums jāstrīdas? Viņi nokaunējās un nosarka, un aizgāja kā draugi.

Bija slimie un Kristus viņus dziedināja. Un ko vēl Viņš darīja? Viņš dziedināja un izmainīja arī cilvēka raksturu. Bija ļaudis, kas dzīvoja sliktu dzīvi. Un daudzi sacīja tāpat kā šodien – es zinu, ka tas ir slikti, bet es citādāk nevaru. Bet Kristus viņus darīja tādus, ka viņi spēja citādāk izdarīt. Un viņi priecājās, saņemot šo jauno raksturu. Tāda bija mūsu Pestītāja miera rīcība. Tā bija tāda miermīlīga miera darbošanās.

Un, neskatoties uz to, Viņa dzīve bija smagu cīņu dzīve. Kas tad bija Viņa ienaidnieki? Tur bija ļauni gari. Viņš tos izdzina. Viņi tik viegli nepadevās. Viņi kliedza – kāpēc tu atnāci mūs mocīt? Bet Kristus atnāca šurp viņus izdzīt. Tā bija cīņa. Par kādiem Viņš sacīja, ka tikai ar gavēni un lūgšanu viņus var uzvarēt. Tas nav tik vienkārši un viegli. Kristus cīņā sastapās ar pašu sātanu. Tas bija tuksnesī, par ko ir aprakstīts Mateja evaņģēlija 4. nodaļā. Tā bija cīņa. Un tā nebija viegla cīņa. Kristum vajadzēja cīnīties arī ar cilvēkiem. Ar tiem, kas, paši nezinot, izpildīja sātana gribu. Šajā cīņā Kristu sita, lija viņa asinis. Un šajā cīņā Kristus atdeva savu dzīvību.

Tātad arī Viņam vienā rokā bija ierocis. Viena roka tikai svētīja, tikai dziedināja, bet tomēr vajadzēja cīnīties. To Kristus atklāj savās mācībās. Viņš teica – meklējiet mieru. Atcerēsimies tādus brīnišķīgus vārdus, ko gribas vēl un vēl lasīt. Tie ir rakstīti 1. Pētera 3:8,9: „Bet beidzot esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pazemīgi, neatmaksādami ļaunu ar ļaunu, nedz zaimus ar zaimiem, turpretim svētījiet, jo uz to jūs esat aicināti, lai jūs iemantotu svētību.”

Ja mēs visus tā mīlēsim un ar visiem tā dzīvosi mierā, vai tiešām mums arī vajadzēs sastapties ar cīņu? Jā, Kristus saka, ka vajadzēs. „Un jūs būsit visu ienīsti Mana Vārda dēļ.” (Mateja 10:22) Un sevišķi tas notiks pēdējās dienās. „Tad tie jūs nodos mokās un jūs nokaus, un jūs būsit visu tautu ienīsti Mana Vārda dēļ. Un tad daudzi apgrēcināsies un viens otru nodos, un viens otru nīdīs. Un daudzi viltus pravieši celsies, un tie daudzus pievils. Un, tāpēc ka netaisnība ies vairumā, mīlestība daudzos izdzisīs.” Par kādu laiku te ir runāts? Par mūsu laiku, dārgie brāļi. Un šajā cīņā mums vajadzēs uzvarēt. „Bet, kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts.” (Mateja 24:9-13)

Un tā mēs nonākam pie secinājuma, ka mums vajag izkopt mūsu raksturu, mums visapkārt jāizdala svētības. Mums jādzied skaistas dziesmas par godu Dievam. Bet mums vajag arī cīnīties. Mums vajag arī ciest. Mums vajag izturēt līdz galam. Tātad vienā rokā mums jātur darbarīks, bet otrā rokā mums jābūt ierocim. Tādēļ mēs arī uzskatām, ka Nehemijas 4. nodaļa, ko mēs sākumā lasījām, daudz ko runā arī uz mums. Tāpēc, ka arī mēs ceļam, karojam un aizstāvamies. Un paskatīsimies, kā tas notika tajā laikā.

„Bet mēs cītīgi turpinājām darbu, un, kad viss mūris līdz pusaugstumam bija veikts, tad tautai radās jauna darba drosme un rosme. Bet, kad Sanballats un Tobija, kā arī arābi un amonieši, un ašdodieši dzirdēja, ka Jeruzālemes mūru labošana un atjaunošana sokas, ka plaisas sāk aizvērties, tad viņi kļuva ļoti dusmīgi un visi kopā sazvērējās, ka viņi došoties, lai uzbruktu Jeruzālemei un celtu tajā sajukumu.” (Nehemijas 4:6-8) Tātad Dieva draudzes panākumi izsauca pretestību un naidu pretinieku pusē.

Jāņa Atklāsmes grāmatā mēs lasām, ka sātans nonāca uz Zemi ar lielām dusmām. Viņš zina, ka viņam ir maz laika palicis. Viņš redz, ka evaņģēlija celtnes siena ir līdz pusei gatava. Vēl mazdrusciņ un viņa valdīšanai pienāks gals. Un sātans vēl dara visu, ko tikai spēj. Šodien evaņģēlijs tiek sludināts apmēram 200 valstīs. Evaņģēlija vēsts savu darbu ir jau gandrīz pabeigusi.

Varbūt Dieva valstība tavā namā ir gandrīz gatava. Varbūt Dieva valstība ir jau gandrīz gatava tavā raksturā un tavā personīgajā dzīvē. Nebrīnies, varbūt tieši tādēļ tevi gaida nopietna cīņa. Sātans visu to redz. Un viņš jūt, ka tas ir pēdējais brīdis, kad vēl kaut ko varētu darīt. Ko viņš var darīt? Daudz ko. „Bet amonietis Tobija, kas stāvēja viņam līdzās, sacīja: "Lai viņi ceļ ko celdami, ja lapsa uzkāps uz tā, tā sagraus viņu akmeņu mūri!"” (Nehemijas 4:3) Tātad ienaidnieks tevi var izsmiet, lai tu nobītos un pamestu darbu.

„Savukārt mūsu pretinieki teica: "Viņiem nekas nav jāredz, līdz mēs būsim nonākuši viņu vidū un kausim viņus, un izbeigsim celšanas darbus!"” (Nehemijas 4:11) Tātad sātans ir gatavs fiziski iznīcināt visus tos, kas ceļ Dieva valstību. Mēs redzam Dieva bērnu vidū briesmīgas slimības. Mēs redzam nelaimes gadījumus Dieva tautas vidū. Avarēja brālis, avārijā nokļuva māsa. Bija arī tāds gadījums, kad divi Dieva draudzes darbinieki brauca ar velosipēdiem un iznāca no meža cilvēki, kas tos noturēja par saviem ienaidniekiem un nosita tos. Viņi nemaz nezināja, ka tie ir kristieši. Tie, kas bija mežā, bija politiski cilvēki. Viņi kļūdījās, viņi domāja, ka tie ir kādi politiskie ienaidnieki. Bet mēs saprotam, kas stāvēja aiz šīs kļūdas, tur stāvēja ienaidnieks.

Bija gadījums Latvijā, kad autobusā brauca trīs sludinātāji. Viens vecs sludinātājs ar dzīvesbiedri un viena Bībeles strādniece. Un šis autobuss iebrauca sienā, siena sagāzās un cilvēkus nosita. Tādi gadījumi notiek arī šodien. Un ko mēs redzam aiz šiem notikumiem? Sātans ir atnācis ar lielu naidu. Viņš cenšas darīt visu iespējamo, lai apturētu Dieva darbu.

Šeit mēs pieminējām tikai tādus rupjus gadījumus. Bet ir arī daudz smalkāki paņēmieni. Un sātanam ir ļoti daudz šādu paņēmienu. Viņš jau tūkstošiem gadu studē cilvēku vājības. Un viņš zina, kādu kuram atslēgu piemeklēt, un cenšas to darīt. Sātans izlieto dažādus ieročus. 7. pantā mēs lasām, ka tur bija dažādi ļaudis. 2. pantā mēs lasām, ka viņš runāja savu ciltsbrāļu un samariešu karaspēka priekšā un arī karavīrus iesaistīja cīņā. Bet ko mēs lasām 12. pantā? „Kad atnāca jūdi, kas dzīvoja viņiem kaimiņos, tad viņi stāstīja mums desmitiem reižu: "No visām pusēm, kur vien viņi dzīvo, viņi taisās brukt mums virsū."” (Nehemijas 4:12)

Un pat jūdus sātans izmantoja, lai vājinātu šos ticīgos brāļus. Tas var notikt arī šodien. Pret Dieva ļaudīm nostājas arī reliģiskas un, saprotams, arī ateistiskas organizācijas. Un grūtības mums daudzreiz sagādā arī mūsu brāļi. Tādi brāļi, kas pa pusei dzīvo pasaulīgu dzīvi, un viņi saka – kāpēc jūs tā cenšaties? Kādēļ jūs tik daudz upurējat? Kāpēc jūs tik bieži skrienat uz baznīcu? Jūs varat būt ticīgi tāpat kā mēs un dzīvot vienā mierā, strādāt savā saimniecībā. Aizbrauciet uz kalniem, baudiet dzīvi. Un tādā veidā novājina tos, kas ceļ evaņģēlija sienu.

Ar kādiem ieročiem Nehemijas laikā ļaudis pretojās uzbrukumam? „Tad es novietoju aiz mūra zemākajās vietās ļaudis pēc ciltīm ar zobeniem, šķēpiem un stopiem.” Sakiet, vai mēs arī varam ar tādiem ieročiem cīnīties? Kā jūs domājat? Evaņģēlijā ir sacīts: Ņemiet zobenu. Bet kādu zobenu? Gara zobenu. Tur ir sacīts – Uzlieciet bruņu cepuri galvā – pestīšanas bruņu cepuri. Ņemiet vairogu – ticības vairogu. Tātad mums nav ar tukšām rokām jādodas cīņā. Mums ir ieroči.

Vai jūs domājat, ka šie ir vāji ieroči? Apustulis Pāvils saka, ka tie nav cilvēcīgi ieroči, kas mūsu rokās, bet spēcīgi. Salīdzinot ar cilvēcīgiem ieročiem, mūsu ieroči ir daudz spēcīgāki. Un tie mums ir jāsatver un ar tiem jācīnās.

13. pantā, kuru lasījām, ir sacīts, ka Nehemija viņus novietoja pa ciltīm. Un kā mēs tādu lietu saucam, kad katrs dara savu darbu? Mēs to saucam par kārtību jeb disciplīnu. Tas ir ļoti vajadzīgs mums, Dieva ļaudīm. Lai mēs kopīgi sanāktu, lai mēs kopīgi lūgtu un mācītos, lai mēs saskaņoti darbotos, ir vajadzīga disciplīna. Neviens mums nepavēlēs. Bet lai mēs paši zinātu. Tas uzvarai ir ļoti nepieciešams.

„Kad mūsu ienaidnieki dzirdēja, ka lieta mums kļuvusi zināma un ka Dievs viņu nodomu ir izjaucis, tad mēs visi atgriezāmies pie mūra, katrs pie sava darba.” (Nehemijas 4:15) Mēs šodien lasām Nehemijas grāmatu, lai mēs zinātu sātana nodomus. Pasaule šodien pazaudē ticību Dievam. Vēl vairāk – viņi ir pazaudējuši ticību sātanam. Mēs sastopam ļaudis, kas saka – „Nu Dievam, tam es vēl ticu, to es pieļauju, ka Dievs ir, bet sātans – tā ir izdoma. Tās ir bērnu pasakas – nu kas tas par sātanu.”

Bet ienaidniekam to vien vajag. Viņam to vien vajag, lai nerēķinātos ar viņa darbību, viņa esamību. Viņš šo cilvēku sasaista un aizved gūstā. Un pats viņš čukst šim cilvēkam ausī – tāda sātana nemaz nav, netici viņam. Tātad šis cilvēks nekad necīnīsies ar ienaidnieku. Viņam liksies, ka šāda ienaidnieka vispār nav. Bet mums ir zināmi viņa nodomi. Mīļie, mums ir jāzina, ka mums ir ienaidnieks. Protams, ne jau cilvēks, bet ļaunais gars. Un šis ienaidnieks ir gatavs uz visu. Un mums ar to ir jārēķinās.

„Tad es sacīju dižciltīgajiem, priekšniekiem un pārējai tautai: "Darbs ir liels un plašs, un mēs uz mūra esam tālu cits no cita atšķirti. Tanī vietā, kur jūs dzirdēsit taures skaņu, tur sapulcējieties pie mums. Mūsu Dievs cīnīsies par mums!"” (Nehemijas 4:19,20) Kā mēs to nosauksim? Ja mēs to nosauksim par brāļu mīlestību – vai tas būs pareizi? Ja mēs to nosauksim par vienotību – vai tas būs pareizi? Būs pareizi. Ir tāda devīze – viens par visiem, visi par vienu. Ja ir tāda vieta, kur tas var īstenoties, tad tā ir Dieva draudze.

Viens nomira par visiem. Vai tiešām arī mums citam par citu nevajag cīnīties, citam citu aizstāvēt? Mēs esam tā mācekļi, kas nomira par visiem. Vai tiešām arī mums nevajag cīnīties kopā ar tiem un par tiem, kas ir cīņā? Varbūt pats galvenais, kāpēc jūdi uzvarēja tajā laikā, ir uzrakstīts šeit: „Kādas apskates laikā es uzstājos ar runu un sacīju dižciltīgajiem un priekšniekiem, un pārējai tautai: "Nebīstieties no viņiem! Atcerieties To Kungu, kas ir liels un bijājams, un cīnieties par saviem brāļiem, saviem dēliem, savām meitām, savām sievām un savām mājām!"” (Nehemijas 4:14)

Lai uzvarētu, ir nepieciešams atcerēties Kungu. Jo ja Kungs būs ar mums, kas būs pret mums? Par ko mēs cīnāmies? Vai tad mēs cīnāmies, lai mūsu draudzē būtu vairāk ļaužu? Vai tad mēs necīnāmies par to, lai mūsu bērni, lai mūsu ģimenes un mūsu draugi būtu mūžīgās dzīves dalībnieki? Šeit ir cīņa uz dzīvību vai nāvi. Un runa ir par mūžīgu dzīvību un mūžīgu nāvi. Ja mēs to sapratīsim, ja mēs sapratīsim, ka Dievs ir mūsu pusē, tad mēs šajā cīņā nepagursim un necietīsim zaudējumus.

Vai ilgi vajadzēja cīnīties? Vai arī mums vajadzēs ilgi cīnīties, būt tādā sasprindzinājumā? „Tā mēs veicām mūra darbu: puse no mums turēja gatavībā šķēpus no rīta ausmas sākuma, līdz kamēr vakarā parādījās zvaigznes. Tā nedz es, nedz mani brāļi, nedz mani kalpi, nedz sardzes vīri, kas bija aiz manis,- neviens no mums gandrīz nekad nenovilka savas drēbes. Ikviens turēja ieroci savā rokā.” (Nehemijas 4:21, 23) Karavīri ļoti vēlas noģērbt savu formu. Noņemt jostu, novilkt smagos zābakus un atpūsties.

Tā arī Kristus karavīriem gribētos mazdrusciņ atpūsties. Bet to varēs vienīgi pēc galīgās uzvaras. Mēs lasījām 21. pantā – viņi bija gatavi no agra rīta līdz kamēr parādījās zvaigznes. Dārgie, tā tam vajadzētu būt arī mūsu dzīvē – no saullēkta līdz kamēr zvaigznes parādās. No agra rīta, no pašas agrās bērnības sākas cīņa. Un līdz kādam laikam šī cīņa būs? Šeit ir sacīts – līdz laikam, kad parādās zvaigznes. Jūs zināt, par kādām zvaigznēm ir sacīts Daniela 12:3: „Bet sapratīgie mirdzēs kā debesjuma spožums, un tie, kas daudzus veduši pie taisnības, kā zvaigznes mūžīgi mūžam.”

Lūk, kad šīs zvaigznes liecinās par pestītiem ļaudīm, tad beigsies cīņa. Tad mēs atlaidīsim savas jostas. Un tad mēs noliksim savus ieročus. Un tad mēs dziedāsim slavu Debesu Tēvam. „Cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā.” (1. Timotejam 6:12) un „Kas uzvar, tas to iemantos, un Es būšu viņa Dievs, un viņš būs Mans dēls.” (Atklāsmes 21:7)

(Turpinājums sekos)

Nehemijas grāmata III

2010-03-02T15:43:00.001+02:00

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

„Tu uzcelsi vecās posta vietas, tu atjaunosi agrāko cilšu pamatus, un tevi sauks par plaisu pielīdzinātāju un par apdzīvojamu vietu atjaunotāju.” (Jesajas 58:12)

Šeit ir runa par mūsu garīgo cīņu, tā tiek salīdzināta ar drupu atjaunošanu. Mums ir vesela grāmata, kurā aprakstīts, kā tika atjaunotas drupas. Kura grāmata tā ir? Tā ir Nehemijas grāmata, tajā ir aprakstīts, kā tika atjaunotas drupas. Un, ja mēs sekojam viņu darbam, kā viņi strādāja, tad varam šajā cīņā atrast daudz vērtīgu pamācību.

Šodien mēs lasīsim Nehemijas grāmatas 3. nodaļu. Sākam ar pirmo pantu: „Tad cēlās augstais priesteris Ēljašibs un viņa priesteru brāļi un uzcēla Avju vārtus. Viņi iesvētīja tos un iecēla tiem durvis; viņi turpināja darbus līdz Hammeas tornim un tad tālāk līdz Hananeēla tornim.”

Pievērsīsim uzmanību tam, ka šis Ēlijašibs cēlās. Tātad bija brīdis, kad visi sēdēja un sprieda, kā sākt drupu atjaunošanu. Un, lūk, viens piecēlās un sāka strādāt. Pārējie sekoja viņa priekšzīmei. Bet, ja Ēlijašibs nebūtu cēlies, varbūt viņi vēl ilgi tur sēdētu un darba gaita izvērstos pavisam citāda. Laikmetīgā interpretācijā mēs sacītu, ka Ēlijašibs parādīja iniciatīvu. Katram kristietim jābūt iniciatīvas cilvēkam. Kristietis nedrīkst gaidīt, līdz kāds piecelsies. Kristietis ir tas cilvēks, kurš pats ceļas un citiem rāda priekšzīmi.

Mēs lasām Soģu grāmatas septītajā nodaļā, tajā stāstīts par Gideonu. „Un viņš tiem sacīja: "Skatieties uz mani un tā arī dariet! Un redzi, kad es nonākšu pie nometnes malas - kā es darīšu, tā dariet arī jūs!” (Soģu 7:17) Tāda ir cilvēka, kurš seko Jēzus pēdās, runa. Pasaule saktās, kā dara citi: kā tie ģērbjas, ko lasa, kādu mūziku klausās. „Kur tika kāda rinda stāv, arī man tur jābūt.” Kristietis tāds nedrīkst būt. Ja es sekoju Kristum, man nevajag skatīties uz citiem cilvēkiem. Lai citi skatās uz mani, kā es ģērbjos, kā es ģimenē dzīvoju, ko lasu un kādu mūziku klausos. Lūk, tā vajag dzīvot! Tā runā kristietis, kurš pats seko Jēzum.

Tā runāja arī tas priesteris, kurš pirmais cēlās un sāka rīkoties. Iespējams, viņš domāja: „Lai viņi noskatās uz mani un sāk arī darīt!” Tieši tā tas arī notika: „Aiz viņiem laboja Usiēls, Harhajas dēls, un citi, kas bija zeltkaļi. Viņiem līdzās strādāja Hananja, kāds no ziežu maisītājiem. Un viņi atjaunoja Jeruzālemi līdz Platajam mūrim.” (Nehemijas 3:8 )

Šeit runāts par to, ka strādāja amatnieki, meistari. Viens bija zeltkalis – zelta meistars, bet otrs bija aptiekārs, kas prata uzmaisīt dažādas ziedes. Tajā laikā tie bija ienesīgi amati, ar tiem varēja daudz nopelnīt, bet šie meistari nerunāja tā: „Mēs dosim naudu, bet lai strādā citi.” Dievs no mums prasa personīgo darbu. Meistari slēdza savas darbnīcas un gāja uz mūri strādāt.

„Aiz viņiem tālāk laboja Refaja, Hūra dēls, kas bija Jeruzālemes pusapriņķa priekšnieks.” (Nehemijas 3:9) 14. un 19. pantā mēs atrodam, kas celtniecībā strādāja vairāki virsnieki. Šie cilvēki bija gan Persijas valsts ierēdņi, gan augstu stāvoši ļaudis, gan ļaudis ar augstu izglītību. Bet viņi visi bija Dieva bērni. Viņi visi saprata, ka nav ko skatīties uz to, kāda mana izglītība, kāds mans stāvoklis, bet es darīšu to, ko Dieva darbs no manis prasa.

Bet par nožēlu ne visi tādi bija. „Viņam līdzās labošanas darbus veica tekojieši, bet viņu dižciltīgie nelieca savus kaklus sava Kunga darbā.” (Nehemijas 3:5) Bija tādi, kas uzskatīja sevi par daudz inteliģentākiem: „Mēs taču neiesim ar vienkāršo tautu strādāt uz mūra.” Dieva Vārds saka, ka viņi bija dižciltīgi, tātad tādi cienījami. Bet, kā jūs domājat, vai arī Dieva acīs viņi bija dižciltīgi? Varbūt ļaužu priekša viņi bija ļoti svarīgi, bet Dieva grāmatā varbūt bija pavisam cits raksturojums.

Kad Dievs sauc mūs darbā, mēs tiekam svērti svaru kausā, cik mēs sveram. Un, lai Kungs mums palīdz, lai mēs neizrādītos visi viegli. Ja mūsu vidū gadīsies varbūt kāds, kas domās, es jau esmu doktors, es jau esmu vadītājs, varbūt ieņemu vēl kādu citu vietu. Šādi gadījumi ir. Atcerēsimies šos ļaudis, viņu nolaidība ir aprakstīta Bībelē, tāpat arī Debesu grāmatās.

„Aiz viņiem strādāja Jērikas vīri, un aiz tiem strādāja Zakurs, Imrija dēls. Viņam līdzās labošanas darbus veica tekojieši, bet viņu dižciltīgie nelieca savus kaklus sava Kunga darbā. Malkija, Rehaba dēls, kas bija Bet-Keremas pusapriņķa priekšnieks, pats izlaboja Mēslu vārtus; viņš tos uzcēla un ielika to durvis, bultas un aizšaujamos.” (Nehemijas 3:2,5,14) Tie nebija Jeruzalemes iedzīvotāji. Viņi dzīvoja citās pilsētās. Viņiem piederēja lauki un vīna dārzi. Viņi dzirdēja, ka viņu brāļi ceļ, ka viņiem grūti klājas, un ko šie cilvēki no citām pilsētām darīja? Viņi atstāja savus laukus, savu saimniecību un gāja saviem brāļiem palīdzēt.

„No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā.” (Jāņa 13:35) Bet kā šī mīlestība parādīsies? Mēs satiekamies ar citiem kristiešiem, sasveicināmies. Protams, arī tā ir mīlestība. Bet šī mīlestība vislabāk parādās, kad brāļiem klājas grūti. Vai tad par mums varēs sacīt, ka mēs esam Jēzus mācekļi?

„Aiz viņa laboja Šalums, Halloheša dēls, kas bija Jeruzālemes otra pusapriņķa priekšnieks, viņš pats un viņa meitas.” (Nehemijas 3:12) Tātad, kas nesa ķieģeļus, akmeņus un gružus? Vīrieši, sievietes un meitenes. Viņas nesūdzējās, ka tas nav sieviešu darbs. Vēl pievērsīsim uzmanību tam, ka tās bija arī virsnieku meitas. Pēdējos laikos sievietēm draudzes dzīvē būs liela loma. Dieva darbā nav tāda darba, no kura vai nu sievietes, vai vīrieši būtu brīvi. Tāpat arī jaunieši nav atbrīvoti no kāda darba, tas mums būtu labi jāsaprot un jāatceras. Mums un sevišķi jauniešiem bieži vien liekas, ka mūsu uzdevums ir dziedāt un spēlēt, bet, piemēram, apmeklēt slimos un lūgt par viņiem – to lai dara vecākie draudzes locekļi. Tā ir liela kļūda.

Pie Jeruzalemes mūra strādāja gan vīrieši, gan sievietes, gan arī dažāda vecuma ļaudis. „No Zirgu vārtiem uz augšu laboja priesteri, katrs pie savas mājas. Aiz viņiem laboja Cadoks, Imera dēls, pretim savai mājai. Un aiz viņa laboja Šemaja, Šehanjas dēls, Austrumu vārtu sargs. Blakus viņam laboja otru gabalu Hananja, Šelemjas dēls, un Hanuns, Calafa sestais dēls. Aiz viņa laboja Mešullāms, Berehjas dēls, pretim savai istabai.” (Nehemijas 3:28-30)

Katram no šiem strādniekam uz darbu nebija tālu jāiet. Kur viņš dzīvoja, turpat netālu arī strādāja. Tas bija nepieciešams arī viņu drošības dēļ. Atjaunojot mūri, cilvēks nodrošināja aizsardzību arī savai mājai. Tā visai draudzei tas nāca pa labu – viņi mūri atjaunoja katrs iepretim savam namam.

Tas bija tāds kā kristiešu egoisms, kuru par egoismu saukt tomēr nedrīkst. „Es gribu izglābt savu nami un paglābties pats.” Ja katram ir tāda vēlēšanās, tad saprotams, ka draudzei tas nāks tikai par labu. „Savam namam iepretim.” Ko nams nozīmē garīgajā ziņā? Pirmkārt, sevis paša sirdi. Dažreiz kāds kristietis aktīvi darbojas, bet gadās aizmirst par savu sirdi. Visbiežāk tas notiek, kad draudzē ir kādi strīdi vai nesaskaņas. Katrs aizstāv taisnību, Dieva taisnību, bet to aizstāvot var pazaudēt savu sirdi. Stāvēsim sardzē pār savām attiecībām ar Jēzu Kristu. Stāvēsim sardzē par savas sirdsapziņas tīrību un personīgo glābšanu. „Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele. Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” (Mateja 16:26)

Stāsta par kādu lielu vīru Dieva darbā. Viņš daudz darīja un sarakstīja vairākas grāmatas. Viņam mirstot tika uzdots jautājums: „Kāds ir tavs pēdējais vārds? Ko tu mums gribi pateikt kā pašu dārgāko?” Šis vīrs atbildēja: „Es beidzot esmu sapratis divas pašas svarīgākās lietas: ka es esmu liels grēcinieks, bet Kristus - liels Glābējs.” Par to neaizmirsīsim nekad, tad šis garīgais mūris iepretim mūsu mājai būs atjaunots, jeb izlabots, būs labā stāvoklī.

Savs nams, tā ir mūsu katra ģimene. Pirmajā Pāvila vēstulē Timotejam ir rakstīts, ko var izvēlēt par draudzes vecāko: „Bet, ja kas neprot valdīt sava paša namu, kā tas gādās par Dieva draudzi?” Saprotams, ja mūsu mājā nav kārtības, bet draudzē mēs visu zinām un mācām, mūsu darbība ir ļoti apšaubāma.

Ir tādi gadījumi, piemēram: cilvēks darbā ir ar visiem labās attiecībās, draudzē – viņš mīl visus un visi mīl viņu. Ja kāds strīdas, šis cilvēks var dot labu padomu, kā samierināties. Bet mājās, tur var būt vecāmāte, tur varbūt sievasmāte, varbūt pat vīrs un sieva savā starpā nerunā nemaz. Viņi nemaz nezina, kā kristiešiem jādzīvo. Tātad cilvēks savam namam iepretim šo mūri nav salabojis.

Var gadīties, ka Kristus nākšanas dienā šai glābšanas sienā izrādīsies liels robs. „Es meklēju viņu vidū kādu, kas nostātos par saviem tautiešiem kā mūris un aizstāvētu zemi Manā priekšā, ka Es ar Savu tiesas spriedumu to galīgi nepazudinu, bet Es neatradu neviena.” (Ecēhiēla 22:30) Varbūt, starp tevi un Dievu ir plaisa, varbūt šis lūzums ir tieši pretim tavam namam. Dievs sagaida no mums, ka mēs ar šīm plaisām darītu to pašu, ko šie cilvēki darīja ar Jeruzalemes mūra sienām un, lai mēs darītu to, ko mūsu Glābējs darīja visas cilvēces mērogā. Lai tas Kungs mums palīdz kļūt par sekmīgiem šīs sienas atjaunotājiem!

(Turpinājums sekos)

Nehemijas grāmata II

2010-03-02T15:23:00.001+02:00

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

Bībele mūsu garīgo dabu un mūsu garīgo cīņu bieži salīdzina ar dievnama vai vispār ar nama celšanu. Pāvils runā par stipro pamatu un par to, no kāda materiāla mēs uz šī stiprā pamata varam celt. Pēteris runā par dzīvajiem akmeņiem, kas ir jāizveido par namu Dievam par godu. Un, sekojot šim salīdzinājumam, mēs atrodam mūsu garīgajai un draudzes dzīvei dārgas pamācības no Nehemijas grāmatas. Jo šajā grāmatā ir rakstīts par mūra celšanu, par to spēku, kas ir vajadzīgs, lai celtu, un par grūtībām, ar kurām mums ir jāsastopas. Un mēs šodien kavēsimies pie Nehemijas grāmatas otrās nodaļas.

„Tā es nonācu Jeruzālemē un sabiju tur trīs dienas.” (11. p.) Mēs atcerēsimies, ka Nehemija saņēma ziņu par to, ka Jeruzalemes ļaudis atrodas ļoti lielā pazemojumā un postā, un tās pils mūri ir salauzti, un pilsēta atrodas tādā bezpalīdzīgā stāvoklī. Viņš lūdza Dievu, un Dievs sūtīja izdevību viņam lūgt atļauju no Persijas ķēniņa, lai nāktu un atjaunotu pilsētas mūri. Viņam šo atļauju deva, un tā bija brīnišķīga Dieva rokas vadība. Viņa ceļojums nav sīkāk aprakstīts, lai gan ceļošana tajā laikā bija saistīta ar daudzām grūtībām. Bet tagad viņš apraksta, kā viņš nonāca Jeruzalemē.

„Tad es naktī piecēlos, es un daži vīri līdz ar mani, un es nestāstīju nevienam, ko mans Dievs ir ielicis manā sirdī, lai darītu Jeruzālemes labā. Neviena cita lopa nebija pie manis, izņemot to, uz kura es jāju. Un es izgāju naktī pa Ielejas vārtiem virzienā uz Pūķa avotu līdz Mēslu vārtiem; es tad apskatīju arī Jeruzālemes mūrus, kas bija noārdīti; tās vārti bija iznīcināti ar uguni. Un es devos tālāk līdz Avota vārtiem un līdz Ķēniņa dīķim, bet tur nebija vietas, lai lops, uz kura es jāju, izsprauktos cauri. Un es kāpu augšā kājām pa gravu naktī un pārbaudīju mūri; tad es griezos atpakaļ un nokļuvu atkal mājās pa Ielejas vārtiem. Bet ļaužu priekšnieki nezināja, kurp es biju gājis un ko es biju darījis. Līdz tam es vēl neko nebiju ziņojis jūdiem, viņu priesteriem, dižciltīgajiem, priekšniekiem un pārējiem, kam būtu jārūpējas par celšanas darbiem.” (Nehemijas 2:12-16)

Nehemija sākumā neatklāja savu nodomu nevienam. Ne tikai pagāniem, kas tur bija kā ķēniņa ierēdņi, bet arī pašiem jūdiem un priesteriem viņš neatklāja, kāds nodoms viņam ir ar Jeruzalemes mūri. Ja mēs uzdotu jautājumu, vai viņš pareizi darīja, ka viņš nevienam neatklāja un ne ar vienu neapspriedās?

„Kur padoma nav, tur nodomus neizved galā, bet, kur ir daudz padomdevēju, tur tie piepildās.” (Salamana pamācības 15:22) Dieva Vārds mūs aicina apspriesties un aprunāties, ja mums kādi svarīgi nodomi ir priekšā. Es šobrīd domāju par kādas draudzes ģimeni, kas piedzīvoja savā laicīgajā dzīvē daudzas dažādas grūtības un pārbaudījumus. Un, pārdomājot to, man jānāk pie slēdziena, ka no daudzām lietām viņi varētu izbēgt un daudzas lietas varētu nokārtot pareizāk, ja viņi, pirms ko dara, būtu aprunājušies ar citiem.

Tiesa, ne jau vienmēr ir cilvēki, kas var dot labu padomu. Ne jau vienmēr ir jautājumi, ko var viegli atrisināt, bet dažreiz ir tā, ka cilvēks cieš zaudējumus tur, kur viņam noteikti būtu dots labs padoms, dots brīdinājums. Bet tā kā viņš nevienam neko neatklāja, ko viņš grib darīt, neatklāja to, ko viņš tagad piedzīvoja, to, kādas problēmas priekšā viņš stāv, viņš padarīja to, kas viņam pirmais ienāca prātā, un tas nebija labi. Bet vēl sliktāk nekā neprasīt padomu ir prasīt padomu sliktiem padomniekiem.

„Bet viņš noraidīja vecaju padomu, kādu tie viņam bija devuši, un apvaicājās pie jaunajiem, kuri bija uzauguši kopā ar viņu un tagad stāvēja viņa vaiga priekšā.” (1. Ķēniņu 12:8)

Kā sauca to vītu, kas noraidīja vecaju padomu un apvaicājās jaunekļiem, un kurš vienmēr bija īgns un neapmierināts? Tas bija Rehabeāms. Katrā ziņā jūs to gadījumu zināt, tas bija Salamana dēls, un viņš prasīja padomu. Viņš nonāca tādas problēmas priekšā, Izraēla ļaudis nāca, pirms viņš bija kāpis tronī. Salamans bija miris. Un viņi uzstādīja tādas prasības – atvieglo mūsu klaušas un nodokļus. Viņš pareizi teica – man ir jāapspriežas un es jums došu atbildi. Viņš apspriedās ar veciem padomniekiem, apspriedās ar jauniem. Padoms nesakrita, un viņš palika pie tā, kādu viņam deva jaunākie padomnieki. Un kā mēs zinām, šī padoma dēļ viņš zaudēja savu valstību.

Neteiksim, ka vienīgi veco padoms ir pareizais. Dažreiz ir kļūda, ja apspriežas tikai ar veco un neņem vērā to, ko saka gados jaunākie. Bet katrā ziņā ar padomu devējiem ir jābūt izvēlīgiem. Un ir jāzina, kam mēs padomu prasām, un kura padomam mēs klausām. Bet vai nav arī daudzi tādi jautājumi, kur padomu var saņemt vienīgi no Dieva? Un patiesībā vissvarīgākie jautājumi ir tieši šādi.

„Bet Viņš tiem atbildēja: "Kam jūs esat Mani meklējuši? Vai nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās?" Bet tie neizprata uz viņiem sacīto vārdu. Un Viņš nogāja tiem līdzi uz Nacareti un bija tiem paklausīgs. Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī.” (Lūkas 2:49-51) Viņa nesaprata, ko Jēzus sacītie vārdi nozīmēja, bet viņa negāja arī nevienam jautāt, ko tas varētu nozīmēt, ka mans bērns palika Jeruzalemē trīs dienas un tagad viņš saka tādus savādus vārdus. Viņa saprata, ka šeit tikai Dievs var dot skaidrību. Un viņa palika viena ar Dievu un ar šiem noslēpumainajiem vārdiem. Un tā to mēs no Marijas dzīves vairakkārt atrodam, ka viņa paturēja savā sirdī, jo viņa saprata, ka atrisinājums var nākt tikai no Dieva.

Un tā ir arī mūsu dzīvē – tādi vārdi un tādi Dieva vadības gadījumi, ko cilvēki nevar izskaidrot un cilvēki nespēj izskaidrot, un kurus mums vajadzētu paturēt savā sirdī. Tādi ir Svētā Gara aicinājuma vārdi: „Savu Dēlu manī atklāt, lai es prieka vēsti par Viņu nestu pagāniem, tad es tūdaļ negriezos pēc padoma pie miesas un asinīm...” (Galatiešiem 1:16) Kad Jēzus atklājās Pāvilam un deva viņam savu uzdevumu, viņam bija daudz draugu un gudru cilvēku pazīstami, bet viņš negāja ne pie viena prasīt. Viņš saprata, ka Dievs runā, ko gan šeit cilvēkam var prasīt? Ja Dievs dod uzdevumu, kāda nozīme iet pie kāda un prasīt padomu?

Domāju, mēs visi pazīstam daudzus cilvēkus, kas nonāca saskarē ar Dieva aicinājumu, ar Dieva patiesību un viņi saprata un saklausīja šo aicinājumu. Un netrūka daudz, ka viņi sāktu šo ceļu iet, bet kāda bija viņu kļūda? Jā, prasīja cilvēkiem. Ko teiks mana ģimene, ko teiks sieva, ko teiks vīrs? Ko teiks manas draudzes mācītājs? Ko teiks vēl tur kaimiņi? Un beigās šie cilvēki aizgāja pazušanā.

Man bija daudz darīšanu ar kādas citas konfesijas brāļiem; es arī viņus saucu par brāļiem. Un runājām ar daudziem, bijām daudzus gadus vienā telpā, tur, kur viņi sapulcējās, tur arī mēs. Un tā mēs visiem bijām pazīstami un ar katru runājām – nu jā, viņš saka, tā ir, tur nekā nevar darīt. Mēs šķiram rakstu vietas un sakām – nu, ko jūs varat iebilst? Viņš saka – viss ir pareizi. Nu tad vajadzētu to darīt! Nu jā, viņš saka. Es vēl aprunāšos ar brāļiem un tad pateikšu. Bet tā arī viss palika kā bijis.

Nehemija šajā gadījumā šo kļūdu nepielaida. Viņš saprata – Jeruzaleme ir Dieva pilsēta, Dievs viņam ir pašķīris ceļus celt, un te nav ko izsvaidīties runās ar cilvēkiem. Te ir jātur līdz laikam šis nodoms savā sirdī. Tur varētu būt piesardzīgi cilvēki, kas sacītu – tagad nav laiks iesākt. Tur varēja būt bailīgi cilvēki. Un tāpēc Nehemija šo savu nodomu paturēja savā sirdī. No šī ceļojuma naktī mēs arī redzam, ka Nehemija sāka savu darbu ar tādu lielu apdomību. Nu varētu arī darīt tā – atbraukt uz Jeruzalemi, trīs dienas atpūsties un tagad ņemt tik darba rīkus un sākt darīt tādā cerībā, ka darbs jau pats parādīs, ko tālāk darīt.

Bet Nehemija darīja citādi. Viņš vispirms aplūkoja un apsvēra visu darba apjomu. Arī to, cik lieli ir postījumi. Varbūt viņš ievēroja materiālus, ko vajadzēs mūra atjaunošanai. Un viņa prātā dzima jau kādi plāni, kā varētu šo lietu veikt. Šādu darba metodi mums iesaka mūsu Glābējs. „Jo kurš būtu jūsu starpā, kas gribētu celt torni un papriekš neapsēstos, lai aprēķinātu izdevumus, vai viņam pietiks līdzekļu darba izvešanai, lai vēlāk, kad viņš jau ir licis pamatu un nevar to pabeigt, visi, kas to redz, nesāktu zoboties par viņu, sacīdami: šis cilvēks iesāka gan celt, bet nevarēja darbu izvest līdz galam.” (Lūkas 14:28-30) „Vai arī - kurš ķēniņš, kas grib iet karot pret otru ķēniņu, papriekš neapsēdīsies, lai apspriestos, vai viņš ar saviem desmit tūkstošiem varēs stāties pretim tam, kas nāk virsū ar divdesmit tūkstošiem; un, ja ne, viņš, kamēr tas vēl ir tālu, sūtīs vēstnesi, lai lūgtu mieru.” (31., 32. pants)

Un patiesībā cilvēki katru nopietnu darbu uzsāk ar nopietnām pārdomām, kā mēs šodien sakām – ar plānošanu. Tā uzsāk celt, tā iesāk karot un tā iesāk daudzas citas lietas šajā dzīvē. Bet par nožēlošanu soļus, kas izšķir mūžīgo likteni, cilvēki dažreiz sper bez jebkādas apdomas. Neapdomājot, neplānojot un neapsverot no visām pusēm, kā to soli vajadzētu spert. Dažreiz ir ar sāpēm jāvēro, kā mēs darām kalpošanas darbu savā draudzē. Mums katram ir kaut kas uzticēts un nav neviena, kam nebūtu nekas uzticēts. Ne katrs kalpo pie katedras, bet katrs ir aicināts draudzē kaut ko darīt. Vai mēs to darām rūpīgi? Vai mēs to gribam izplānot? Vai mēs par to gribam domāt? Jeb mēs pirmo, kas pagadīsies, darīsim, pirmo, ko satiksim, ar to mēs runāsim un teiksim to vārdu, kas pirmais ienāks prātā?

Man liekas, ka dažreiz mēs skolas mācības iemācāmies daudz labāk, nekā to mācību, kas ir vajadzīga mūžībai. Man liekas, ja mēs mācītos skolā tā kā mēs Bībeli mācāmies, tad nez vai mēs būtu beiguši skolu un apguvuši vajadzīgo arodu. Bet dažreiz ir tā, ka tieši pie tām lietām, pie kurām visvairāk vajadzētu rūpības pielikt, mēs pieliekam vismazāk domu.

Ģimenes dibināšana ir solis, kurš prasa vislielāko rūpību, jo tam ir vislielākās sekas ne tikai šai, bet arī mūžīgai dzīvībai. Ļoti bēdīgi, ka ne vienmēr mūsu jaunieši rūpīgi izplāno, vispusīgi apsver, bet dara – iet tikai uz priekšu un tad, kad ir jau par vēlu varbūt griezties atpakaļ, tad izrādās, ka visvienkāršākās lietas nav izdomātas līdz galam un nav nemaz apsvērtas.

„Tagad nu es sacīju viņiem: "Jūs redzat nelaimi, kādā mēs esam, ka Jeruzaleme ir izpostīta un tās vārti sadedzināti ugunī. Nāciet, un uzcelsim atkal Jeruzalemes mūrus, lai mēs vairs ilgāk nebūtu par apsmieklu! Un es stāstīju viņiem par sava Dieva roku, kas labvēlīga bijusi pār mani, un arī par ķēniņa vārdiem, ko viņš bija man teicis. Un viņi sacīja: "Celsimies un celsim!" Tā viņi stiprināja savas rokas labajam darbam.” (Nehemijas 2:17,18)

Tātad pēc tam, kad viņš jau bija apstaigājis Jeruzalemi, viņš jau bija apdomājis, ko vajadzēs darīt, un nu viņš neklusē vairs. Mēs runājam par aprēķinu. Mums vajag apsvērt, vai mums pietiks spēka, vai mums pietiks kapitāla, lai mēs nobeigtu savu darbu, ko mēs esam iecerējuši, līdz galam. Un mēs saprotam, ka Nehemija nerunāja neapsvēris un nerunāja ātri, bez apdoma, bet šeit mēs iepazināmies ar viņa domu gaitu, ar viņa apsvērumiem. Viņš apskatīja visus mūrus un tagad viņš aicina visus vecajos – ķersimies pie šī darba un to darīsim.

Un tad viņš pieved sava apsvēruma galveno punktu – kur ir tā drošība, ka mēs to darbu pabeigsim, kur ir tas kapitāls, kas mums nodrošina, ka mēs tos darbus varēsim arī nobeigt? Viņš saka – redziet, Dieva roka. Tātad mūsu aprēķinos, protams, ir jāapsver arī materiālie apstākļi un iespējas, bet visvairāk mums jāapsver, vai tas ir Dieva prāts. Mums ir jāpadomā par Viņa vadību, jo Dieva vadība jeb labvēlība vai nelabvēlība pār kādu pasākumu, tas ir tas pēdējais un izšķirošākais vārds, kas mums būtu jāņem vērā.

Mēs atceramies Gideonu. Dievs sūta viņu karā. Un ko tagad Gideons dara? Viņš ņem vilnu, viņš izklāj uz zemes un lūdz Dievu, lai tur būtu kāds brīnums. Otrā dienā, ko viņš tagad dara? Atkal to pašu brīnumu meklē, tikai otrādi lai notiek. Viņš nemeklē ieročus, viņš nemeklē sabiedrotos, bet viņam kāds jautājums ir vissvarīgākais šajā apdomu brīdī? Vai Tu iesi ar mums?

Mēs atceramies Mozu. Viņam grūti gāja. Izraēls bija viņam nepaklausīgs un ietiepīgs, grūti viņam bija šo tautu vadīt. Vai viņš spēs viņus novadīt līdz Kānaānai vai viņš paliks pusceļā? Šīs domas ļoti nodarbināja Mozu. Tas nodarīja viņam lielas galvassāpes. Bet pie visām tām domām galvenais jautājums bija tāds: „Kungs, ja Tu iesi mums līdzi. Un ja Tu neiesi, tad neizvadi nemaz no šejienes.” Tātad, mīļie, būsim apdomīgi savā dzīvē un savā kalpošanā. Bet visvairāk ievērosim arī vissvarīgāko apstākli, vai Dievs ir ar mums, vai Dievs ir ar to pasākumu, kurā mēs gribam piedalīties. Un svarīgāko jautājumu - Vai Dievs ir ar mums? – noskaidrosim ik uz soļa. Un tādā veidā lai mūsu dzīve ir arī apdomīga cilvēka dzīve.

„Kad horonietis Sanballats un amoniešu ierēdnis Tobija to dzirdēja, tad viņi bija ļoti sadusmoti, ka kāds ir atnācis, lai rūpētos par Israēla bērniem.” (Nehemijas 2:10) Nehemija bija tikko atbraucis uz Jeruzalemi, viņš vēl nebija atklājis, kāds nodoms viņam ir, bet varēja vērot, ka droši vien viņš labu grib Jeruzalemei. Un tur atradās cilvēki, kuriem tas pats par sevi jau nepatika. Viņi vēl nesaprata, kas notiks, bet, ka te ieradās kāds cilvēks, un viņš grib kaut ko labu Jeruzalemei, jo tā viņi sprieda, pazīdami Nehemijas dzīvi un ticību. Tas viņiem jau nepatika.

„Un viņi sacīja: "Celsimies un celsim!" Tā viņi stiprināja savas rokas labajam darbam. Bet, kad horonietis Sanballats un amoniešu ierēdnis Tobija, un arābs Gešems to dzirdēja, tad tie izsmēja mūs un nonicināja mūs, un sacīja: "Kas tā ir par lietu, ko jūs darāt? Jūs laikam gan esat nodomājuši celt dumpi pret ķēniņu un atkrist no viņa varas?"” (Nehemijas 2:18,19)

Ja mēs gribam kaut ko labu darīt, tad ir kāds, kam tas nepatīk. Ja arī rodas nākamais nodoms kaut ko labu darīt, tad tas jau nedod mieru mūsu ienaidniekam. Bet ja jau mēs sākam kaut ko darīt, tad pretestība vienmēr aug. Bet tikai pretestība pārbauda mūsu apņemšanās nopietnību. Mēs gribam, būtībā visi grib labu. Ir tāds sakāmvārds, ka ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli. Cilvēkiem ir labi nodomi, bet ar labiem nodomiem viņi nekur netiek uz priekšu.

Kāds cits ir sacījis, ja cilvēki nedarītu ļaunu ar labiem nodomiem, tad viņi maz ļaunuma padarītu. Bet dzīves patiesība ir tā, ka cilvēkiem ir labi nodomi, bet viņi neizdara un neīsteno šos nodomus. Vai mūsu nodomi, vai mūsu apņemšanās kalpot Dievam ir īsti, to pierāda sastapšanās ar pretestību. Un tāpēc Dievs neatņem mums visus šķēršļus, lai mūsu ticības spēks varētu parādīties.

„Efraima dēli, kas bija bruņoti stopiem, atkāpās cīņas dienā.” (Psalmi 78:9) Kas tas bija par notikumu? Gatavojas kaujai, apbruņojas, stopi ir, bultas ir, bet kā nonāk pie pašas kaujas, viņi atkāpjas, viņiem ir bail, viņi ir mazdūšīgi. Vai mēs gribam būt līdzīgi šiem efraimiešiem? Sapratīsim to un atcerēsimies, ka mums būs jāsastopas ar pretestību. Un tikai pretestībā atklāsies mūsu apņemšanās nopietnība un arī Dieva līdzdalība mūsu darbā un cīņā.

Šeit par pretestību ir aprakstīts, ka viņi izsmēja. Tas ir iemīļots sātana ierocis – izsmiekls, zaimi, nicināšana. Kāpēc? Jo šo ieroci lietot var bez riska. Tas neko nemaksā tam, kas smejas. Tam nevajag ne lielu prātu, ne gudrību. Cilvēks pasmejas par to, ka esam ticīgi. Un tomēr šie tukšie smiekli, šie tukšie zaimi cilvēkam ir izjūtami ļoti sāpīgi. Visvairāk tas ir jaunatnei. Jauniem cilvēkiem ļoti nepatīk, ka par viņiem smejas. Viņi dažreiz ir tādi pat līdz smieklīgumam izvēlīgi – kā viņi ģērbsies, ko viņi vilks mugurā -, jo viņiem ir ļoti bail, ka tik citi par viņiem nesmietos. Nu varbūt no pieredzes trūkuma tas tā ir saprotams.

Bet arī garīgās lietās tas tā ir, ka ir ļoti bail no izsmiekla. Kādā draudzē mums bija kāds brālis, kurš labi pazina Rakstus un labi gados jau bija (pāri 60 gadiem), katrā ziņā, tāds cienījams cilvēks. Un viņš ļoti saprata to, kam viņš tic. Tā bija maza pilsētiņa un tur bija tādi puikas uz ielas, un viņi neko viņam nedarīja, bet viņi dažreiz kaut ko aiz muguras sauca, ka baptists aizgāja. Bet kad viņš gāja no rīta uz dievnamu, padusē Bībele, tur dažs puika iesaucās: „Redz, kur baptists aizgāja uz dievkalpojumu. Un viņam tas tik ļoti sāpēja, viņš to tik ļoti pārdzīvoja, un beidzās ar to, ka viņš tomēr neizturēja. Un tur nāca klāt vēl citi apstākļi. Un beigās viņš atkāpās no patiesības un nevarēja šo izsmieklu paciest.

Ir ļoti savādi, ka daudzi tikai tāpēc atsakās no Kristus, ka par viņiem smejas, viņus izsmej, ka viņi ir kristieši. Būtībā - ko tas izsmiekls nozīmē? To, ka varbūt kādam cilvēkam ir asa mēle un nekaunība, un vairāk nekas aiz izsmiekla neslēpjas. Ne tur kādi reāli draudi slēpjas, ne arī kāds prāts. Vienkārši varbūt tur kāds knēvelis ir nekaunīgs un tāpēc atļaujas kaut ko tādu teikt. Un cik nopietni pieauguši un ticīgi cilvēki tādu izsmieklu ņem. Nu, dažreiz kaut ko raksta vai runā, bet tie, kas to dara un zaimo Dieva bērnus, vai viņi to dara no gudrības vai no prāta? Un tomēr sātans nepārstāj šo ieroci lietot, jo viņš zina, ka bieži vien tam ir panākumi.

Ja mums nākas paciest šo pārbaudījumu, tad mums jāatceras, ka arī to mūsu Pestītājs izbaudīja pilnā mērā. Starp jūdiem bija slikta slava Nācaretes pilsētai. Un cilvēki bieži vien smējās – jūs zināt Nātanaēla vārdus – vai kaut kas labs var nākt no Nācaretes? Arī to bija nepatīkami dzirdēt tam, kas bija nācis no Nācaretes.

Cilvēki smējās par viņa nodarbošanos: „Vai viņš nav namdara dēls?” Toreiz vienkārša darba strādniekus neuzskatīja par cienījamiem cilvēkiem. Ja viņš būtu kāda rakstu mācītāja, kāda augstmaņa dēls, bet viņš bija namdara dēls. Arī te izskanēja nicināšana. Un Jēzum tas bija jāpacieš. Viņu turēja par velna apsēstu. Bija kāds brīdis, kad viņa brāļi viņam sacīja: „Vai mēs neteicām, ka tu esi samarietis un tevī ir velns?” Un kas nāca tālāk? Mēs redzam, ka sātans šo ieroci izlietoja un vienmēr asāku uztrina un tā centās kārdināt un pārbaudīt mūsu Pestītāja mīlestību un ticību līdz pašam galam.

„Tad zemes pārvaldnieka karavīri ņēma Jēzu, veda to pārvaldnieka pilī un sasauca ap Viņu visu pulku. Un tie novilka Viņam drēbes un apvilka Viņam purpura apmetni. Tie nopina ērkšķu vainagu un lika to Viņam galvā, un deva Viņam niedri labajā rokā, un locīja ceļus Viņa priekšā, Viņu apsmiedami, un sacīja: "Sveiks, Jūdu ķēniņ!" Un tie spļāva Viņam virsū, ņēma niedri un sita Viņam pa galvu. Un, kad tie bija Viņu apsmējuši, tad tie novilka Viņam apmetni un apvilka Viņam paša drēbes un aizveda Viņu, lai sistu krustā.” (Mateja 27:27-31)

Tātad apsmēja; tas bija vairāk nekā fiziskas sāpes no sitieniem vai ērkšķu dzeloņiem, bet tas bija mēģinājums pazemot viņu, nicināt. Parādīt – tu it nekas neesi. Mums jāsmejas par tevi. Tava mācība izraisa mūsos smieklus. Tavā mācībā nav nekā tāda, ko vajadzētu cienīt, ar ko vajadzētu rēķināties. Pat kara kalpiem ir jāsmejas, kas tu esi par ķēniņu. Un tomēr tu sludini, ka tu tas esi. Un šis apsmiekls pavadīja Pestītāju līdz pat pēdējam mirklim, kad Viņš bija pie krusta piesists…

Un tā arī Nehemijas laikā sātans nevarēja izdomāt neko vairāk, un viņš sūtīja savus aģentus pie viņa un sacīja: „Jūs, kas gribat uzcelt Jeruzalemi, kas jūs tādi esat? Un ko tas jūsu mūris var nozīmēt? Vai tik jūs negribat jaunu valdību dibināt un sacelties pret visvarenāko Mēdijas un Persijas valdnieku?” Un arī šodien mums saka: „Jūs, kas gribat uzcelt debesu valstību, jūs, kas gaidāt pastaro galu, jūs, kas gaidāt jauno Jeruzalemi.” Un arī šajos raksturojumos mēs dzirdam apsmieklu, kura priekšā mums ir jāpastāv.

Pārdomājot šos pārbaudījums, ko piedzīvoja Nehemija, pārdomājot to darbu, ko viņš iesāka Jeruzalemē, domāsim par savu darbu, kā mēs ceļam Dieva valstību. Ko mēs darām? Mēs dziedam, mēs spēlējam, mēs sludinām, mēs pārbaudām sevi, cenšamies izvēlēties pareizo rīcības veidu savā dzīvē. Runājot, mēs cenšamies teikt pareizus, kristīgus vārdus. Ņemot visu šo darbību kopā, mēs ceļam Dieva valstību. Mēs gatavojam sevi Dieva valstībai un mēs gribam, lai šī Dieva valstība arī tuvojas.

Jautājums – kā mēs ceļam? Vai mūsu galvenais padomdevējs ir Dievs? Vai mēs par daudz neraugāmies uz cilvēkiem? Un vai galvenās lietas protam paturēt savās sirdīs, kā to darīja Marija un kā to darīja arī Nehemija? Vai mēs ceļam arī ar daudz lūgšanām un ar apdomu? Vai mēs pieliekam tik daudz prāta spēju, cik vien mums Dievs ir devis, lai darītu rūpīgi to darbu, ko Dievs mums ir uzticējis?

Un uzdosim sev jautājumu – kas notiek ar mūsu apņemšanos, ja mēs sastopamies ar pretestību? Kas notiek, ja mēs sastopamies ar izsmieklu? Izsmiekla priekšā Pēteris krita. Kā tas ir ar mani? „Tad es atbildēju viņiem un sacīju: "Debesu Dievs, Viņš ir tas, kas dos sekmes mums, un mēs, Viņa kalpi, celsimies un celsim, bet jums te nav nekādas daļas, nedz tiesības, nedz piemiņa Jeruzalemē!"” (Nehemijas 2:20)

Šeit mēs sastopamies ar divām cilvēku šķirām. Vieni tiek apsmieti, tiek zaimoti, bet viņiem ir ticība, viņiem ir drosme un arī gatavība upurēt un uzupurēties Dieva darba labā. Otri gan gribētu kaut kas būt, bet viņi negrib darīt, ko Dievs viņiem liek, un arī vēl zaimo un apgrūtina tos, kas dara Dieva darbu. Pie kādas šķiras mēs piederam šodien un piederēsim rīt? Lai Debesu Tēvs mums palīdz, lai mēs būtu starp tiem, kuriem labi izdosies. Darīsim to darbu un Dievs debesīs mums dos, ka tas mums labi izdosies. Un darīsim to tādā garā, lai Dievs varētu likt mūsu darbam izdoties!

(Turpinājums sekos)

Nehemijas grāmata I

2010-03-02T14:33:00.001+02:00

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

„Nesiet Jeruzālemei miera sveicienu! Lai tiem labi klājas, kas tevi mīl! Miers lai ir tavos mūros un labklājība tavās pilīs! Manu brāļu un draugu dēļ es vēlu tev mieru. Tā Kunga, mūsu Dieva, nama dēļ es centīšos pēc tava labuma.” (Psalmi 122:6-9)

Šajā psalmā dziesminieks Dāvids apdzied Dieva bērnu mīlestību uz Dieva darbu un draudzi. Savukārt Nehemijas grāmatā mēs varam smelties svarīgas mācības par to, kādai būtu jābūt mūsu attieksmei pret draudzi un pret Dieva darbu. Pakavēsimies pie šīs grāmatas notikumiem.

„Nehemijas, Hahaljas dēla, vārdi. Tas notika ķēniņa Artakserksa valdīšanas divdesmitā gada kisleva mēnesī, kad es biju Sūsas pilī.” (Nehemijas 1:1) Laiks, kurā Nehemiejas grāmata tika sarakstīta, 20. ķēniņa Artakserksa valdīšanas gads, ir aptuveni 445. gadu pirms Kristus. Galvenā persona jeb šīs grāmatas varonis ir Nehemija. Viņa vārds tāpat kā lielākā daļa jūdu vārdu bija ar nozīmi. Izraēliešu vecāki, kad deva savam bērnam vārdu, viņi tajā ielika savas ilgas, vēlēšanās, kāds lai šis bērns būtu, bieži vecāki arī meklēja no Dieva kādu pravietisku atklāsmi, kas kaut ko pavēstītu par bērna tālāko ceļu un tad, saskaņā ar šo atklāsmi, viņam arī deva vārdu. Nehemija nozīmē: „Kungs ir mans iepriecinātājs.” Tātad Nehemijas vecāki vēlējās, lai viņu dēls būtu vīrs, kurš vienmēr meklētu iepriecu pie Kunga. Tiešām, lasot par Nehemijas dzīvi un gaitām, redzam, ka viņš labi zināja un pazina spēka un iepriecas Avotu. Nehemija griezās pie Dieva. Un nekad no šī Avota neaizgāja tukšs un vājš.

Nehemijas grāmata mums parāda, cik ļoti daudz viens cilvēks spēj darīt, ja ir Dievam svētījies un, ja ir nodevies Dieva rokā, par Viņa rīku.

No Nehemijas biogrāfijas uzzinām, ka viņš bija gūsteknis, līdzīgi kā arī citi jūdi, viņš atradās Persijas ķēniņa gūstā. „…Es tad biju dzērienu devējs ķēniņam.” (Nehemijas 1:11) Kaut arī Nehemija atradās gūstā, viņš ieņēma lielu un uzticamu amatu, kas tajā laikā bija sevišķi nozīmīgs. Kad pie galda notika intrigas, ķēniņš visvairāk baidījās no, ka varētu tikt noindēts. Tā arī bieži notika, sāncenši centās ķēniņu noindēt, lai novāktu no sava ceļa. Tāpēc dzēriena devējam bija jābūt cilvēkam, kuram ķēniņš var pilnībā uzticēties.

Bez tam, viņa lielākais amats, jeb viņa amata lielākais svars bija tajā, ka viņš vienmēr atradās ķēniņa klātbūtnē. Kā rakstīts Esteres grāmatā, ka pat ķēniņiene nedrīkstēja bez sevišķas atļaujas ienākt pils iekšējā pagalmā, pārkāpumu sodīt varēja pat ar nāvi. Bet dzērienu devējs katru dienu, katru ēdienreizi uzturējās ķēniņa sabiedrībā. Tātad Nehemija bija ļoti augstā un uzticamā amatā ķēniņa pilī.

Esteres grāmata daudz ko atklāj par to, kādos apstākļos atradās Nehemija. Kāds bija Persijas ķēniņa galms? Viņam bija neierobežota vara, viņš dusmās varēja likt pakārt vai citādi nogalināt jebkuru. Ķēniņš bieži vien to arī atļāvās un patvaļīgi darīja. Viņš varēja pacelt un pagodināt arī nez kādā godā savu iedomu dēļ. Tādēļ galminieku vidū valdīja glaimi, liekulība, lišķība, katrs centās ķēniņam izpatikt un izdabāt. Daudzi centās otru nomelnot un veidot uz otra rēķina savu karjeru. To mēdz saukt arī par karjerismu, vārda vistumšākajā nozīmē, tas bija Persijas galma galvenais tonis.

Šādos apstākļos atradās arī Nehemija. Bet no viņa tālākās dzīves mēs saprotam, ka viņš savu karjeru galmā nevērtēja augstu. Nehemija bija brīvs no lišķības, karjerisma un, līdzīgi Mozum, labāk gribēja ciest kopā ar tautu, nevis baudīt Persijas galma greznības. „Kad atnāca Hananijs, viens no maniem brāļiem, kopā ar kādiem vīriem no Jūdas; es tad prasīju viņiem par jūdiem, kas bija atlikušies un atgriezušies no izsūtījuma, un par Jeruzālemi. Un viņi man sacīja: "Pāri palikušie, tie, kas atgriezušies no izsūtījuma tanī zemē, ir lielā nelaimē un kaunā; Jeruzālemes mūri ir noplēsti, tās vārti ir sadedzināti ugunī." Kad es dzirdēju šos vārdus, es sēdēju un raudāju un sēroju vairākas dienas; es arī nemitējos gavēt un griezties ar savām lūgšanām pie debesu Dieva.” (Nehemijas 1:2-4)

Mēs redzam, ka Nehemija bija cilvēks, kura sirdī Dieva draudzes sāpes un vajadzības bija ļoti tuvas. Nehemija nebija Dieva draudzes kalpotājs, viņš nebija priesteris vai sludinātājs, bet viņam gāja labi. Viņš dzīvoja tālu no Jeruzalemes un galmā dzīvojot viņam nekā netrūka. Tas kauns un posts, ko piedzīvoja viņa brāļi Jeruzalemē, tas Nehemiju personīgi neskāra, tas neiespaidoja viņa labklājību nekādā mērā.

Bet Nehemijam bija dziļa interese, viņš jautāja atlaistajiem jūdiem, kā viņiem tur Jeruzalemē klājas. Ir rakstīts: „Viņš raudāja un bija noskums vairākas dienas.” Viņš bija noskumis arī vairākus mēnešus pēc tam, kad uzzināja par draudzes pazemoto stāvokli. Kā ir ar mums? Vai arī mums vajadzētu ņemt spēcīgu un aktīvu līdzdalību draudze priekos un bēdās? Tas, ka pārdzīvo mācītājs, ir saprotams, tas piederas viņa amatam, jeb darbam. Bet, kā ir ar mums pārējiem?

„Bet jūs esat izredzēta cilts, ķēnišķīgi priesteri, svēta tauta, Dieva īpašums, lai jūs paustu Tā varenos darbus, kas jūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā.” (1. Pētera 2:9) Vai Svētais Gars to saka sludinātājiem, ko viņiem jāpasludina? Nē, Svētais gars to saka visai Dieva tautai. Mēs esam ķēniņi, priesteri un draudzes kalpotāji, cilvēki, kuriem vajadzētu būt vislielākajai ieinteresētībai un līdzjūtībai draudzes dzīvē. Lai kas mēs būtu pēc profesijas vai amata, mēs esam ķēniņi, priesteri un sludinātāji, kuri aicināti pasludināt Kristus tikumus visai pasaulei. Tā mums katram jāsaprot, mēs esam Dieva vēstneši šajā pasaulē. Lai nopelnītu maizi, mēs katrs darām savu darbu, bet mūsu sirdīm jāpieder Dievam.

Es atceros savu jaunību. Mēs, draudzes jaunieši, cik, nu mēs tur toreiz bijām, turējāmies kopā. Dažiem no mums bija tiešām ļoti dzīva līdzdalība draudzes dzīvē. Arī es piederēju šai grupai. Un, tiešām, viss, kas notika, bija ļoti tuvs manai sirdij, daudz tuvāk, nekā tas, kas risinājās manā darbavietā. Īpaši par sevi gribu sacīt, ka bieži vien nesapratu Dieva draudzes dzīvi un vajadzības. Mana iejaukšanās padomes vai mācītāja darīšanās bieži vien bija par traucēkli, bet pret to, kas notiek draudzē, ko tai nākas pārdzīvot, ar ko nākas sastapties, es nekad neesmu bijis vienaldzīgs.

Tie jaunieši, kurus vienoja šī kopīgā interese, arī vēlāk bija aktīvi kristieši. Bija starp jauniešiem, kuru vidū es tad augu, arī citi. Viņi dzīvoja savrup. Divi no šiem jauniešiem aizrāvās ar jahtām, citi aizrāvās ar tenisu, tāpat bija arī kas meklēja iespēju vairāk nopelnīt, meklēja ienesīgus amatus un darbus. Jāsaka, ka no šiem jauniešiem vairs neviena draudzē nav. Viņi ir zaudējuši visu, viņi ir visnelaimīgākie cilvēki pasaulē, cilvēki, kuri bijuši kristieši, bet nu zaudējuši cerību. Nelaimīgāku par viņiem pasaulē nav. Viņi tik zemu ir krituši.

Viss sākās ar sajūtu, ka draudze nav viņu personīgā sirdslieta, ka viņi draudzē ir tikai kā līdzdalībnieki, kā goda biedri, bet ne tie, kam draudzes lietas būtu jāpārdzīvo, par tām jāskumst vai jāpriecājas.

„Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai nokalst man mana labā roka! Mana mēle lai pielīp pie aukslējām, ja es tevi nepieminētu, ja es neatzītu Jeruzālemi par savu augstāko prieku!” (Psalmi 137:5-6) Kaut tādas būtu mūsu saites ar Kristus miesu. Kaut Dieva draudzes prieks būtu mūsu prieks, viņas sāpes būtu mūsu sāpēs un viņas vajadzības būtu mūsu vajadzības.

„Kad es dzirdēju šos vārdus, es sēdēju un raudāju un sēroju vairākas dienas; es arī nemitējos gavēt un griezties ar savām lūgšanām pie debesu Dieva.” (Nehemijas 1:4) Nehemija griezās pie Dieva lūgšanā, kad bija dzirdējis un pārdzīvojis. Dieva bērni bieži iekļūst vienā vai otrā galējībā, vienā vai otrā kļūdā. Viena kļūda ir tā, ko jau minēju – vienaldzība pret Dieva darbu. Dieva draudzei iet grūti, bet tā nav mana daļa, man ir savs darbs, man nav laika tam un es tur neko arī nevaru līdzēt. Vienaldzība ir viena no liktenīgajām kļūdām.

Otra kļūda ir, ņemt visu to, kas noticis Dieva draudzē, pārāk pie sirds, tā, ka nonākam izmisumā, jo grūti panest visas draudzes sāpes un vajadzības. Mēs nonākam pie tādām jūtām, kādas bija Mozum savā laikā. Mozus vārdi: „Vai tad es esmu savās miesās iznesis visu šo tautu? Vai arī es būtu tos dzemdējis, ka Tu man saki: nes tos pie savas krūts, kā zīdītāja nes savu zīdāmo bērnu, uz zemi, ko ar zvērestu Es esmu apsolījis jūsu tēviem. Es viens pats nevaru nest visu šo tautu, jo tas man ir pārāk smagi! Un, ja Tu ar mani tā gribi darīt, tad labāk nokauj mani, ja es tikai esmu atradis žēlastību Tavās acīs, un neliec man ilgāk redzēt manu nelaimi!"” (4. Mozus 11:12,14-15)

Mozus redzēja, cik grūti klājas Dieva tautai. Viņu šī nasta tik ļoti nospieda, ka viņš vairs nevēlējās dzīvot, un Mozus lūgšana bija: „Aizver manas acis, lai es neredzētu, kas te notiek.” Neticība, kurnēšana, sodības un daudz citu lietu.

Bet, lūk, Nehemija ir tas vīrs, kurš kalpo mums par priekšzīmi. Viņš smagi izjuta Dieva draudzes sāpju nastu, bet viņš arī labi zināja to vietu, kur mēs visi vēl tagad varam savas dvēseles nastas nolikt. Nehemijas lūgšanas ir pamācoša ar to, ka sastāv no vairākām daļām, kā arī mūsu lūgšanai vajadzētu sastāvēt: „Mēs esam rīkojušies ļoti nekrietni pret Tevi, jo neesam turējuši Tavas pavēles, likumus un tiesas, ko Tu esi pavēlējis Savam kalpam Mozum.” (Nehemija 1:7) Šajā lūgšanā tika izteikta nožēla. Tā arī mums mūsu lūgšanās vajadzētu nākt ar domu, ka esam tikai grēcinieki.

8. un 9. pantā Nehemija atsaucas uz Dieva apsolījumiem: „Atceries jel vārdu, ko Tu pavēlēji Savam kalpam Mozum, sacīdams: ja jūs kļūsit neuzticīgi, Es jūs izkaisīšu starp tautām; bet, ja jūs atgriezīsities pie Manis un turēsit Manas pavēles un izpildīsit tās, tad, kaut arī no jūsu vidus izdzītie būtu debess galā, tomēr Es viņus sapulcināšu no turienes un atvedīšu viņus uz to vietu, ko esmu izvēlējies, lai tur liktu dzīvot Savam Vārdam!”

Mēs drīkstam likt savu pirkstu uz Dieva apsolījumiem un prasīt, lai Viņš šos apsolījumus pilda. Ir kāds brīnišķīgs apsolījums Ecēhiēla 36:27: „Es jums došu Savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos un sargāsit un pildīsit Manas tiesas.”

Es atceros laiku, kad man bija vajadzība meklēt darbu un bija grūtības ar darbu. Es domāju: „Kā es palikšu uzticīgs Dievam?” Bet tad es atcerējos šo apsolījumu, liku savu pirkstu uz tā, atsaucos uz to un sacīju: „Kungs, tu esi apsolījis: „Es darīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos.”” Es tagad gribētu Tavos likumos staigāt un, lūdzu, pildu Tu savus apsolījumus, un dari, ka es varētu Tavos ceļos staigāt.

Dievs, bez šaubām, mani arī uzklausīja, kā jau Viņš to vienmēr dara. Tāpat arī Nehemija atsaucās uz Dieva apsolījumiem. Viņš arī nedomāja, ka ir vienīgais no Dieva tautas, kas lūdz, kam sāp par Dieva tautas postu. Bet Nehemija atsaucās arī uz citu savu brāļu un māsu lūgšanām. „Ak, Kungs, lai jel Tava auss kļūst uzmanīga uz Tava kalpa lūgšanu, kam ir prieks bīties Tava Vārda, un dod jel panākumus Tavam kalpam šodien un piešķir viņam labvēlību tā vīra priekšā!"” (Nehemijas 1:11) Tātad Nehemija saprata, ka ir daudz tādu, kas ar viņu kopā lūdz un meklē Jeruzalemes labumu.

Un, visbeidzot, 11. panta sākumā mēs lasām, ka Nehemijam bija ir kāds konkrēts lūgums Dievam: „„…Dod jel panākumus Tavam kalpam šodien un piešķir viņam labvēlību tā vīra priekšā!"” Tātad viņam bija gatavs plāns un viņš lūdza, lai Dievs šo plānu varētu svētīt. „Dod šodien apžēlošanu savam kalpam, lai tam labi izdodas!” Kad tad tā šodiena pienāca? Man arī tā bija, kamēr es nesāku šo grāmatu sīkāk pētīt, man likās, ka šodien pie Nehemija atnāca tas brālis no Jeruzalemes un stāstīja, cik tur grūti iet. Varbūt otrā vai trešā dienā Nehemija gāja pie ķēniņa un tūlīt notika viss tālākais.

Bet lasot izrādās, ka tas tā nemaz nav bijis. Lasām 2. nodaļā no pirmā panta: „Un nīsāna mēnesī divdesmitajā ķēniņa Artakserksa valdīšanas gadā...” Pēc jūdu kalendāra sanāk, ka ir pagājuši jau vismaz četri mēneši. Tātad Nehemija noskuma, uzzinājis šo bēdīgo ziņu, un sāka lūgt, bet pagāja dienas, nedēļas, mēnesis un nekas nenotika. Nebija nekādas izdevības sākt darīt Jeruzalemei ko labu.

Bet viņš turpināja lūgt 4 mēnešus, līdz beidzot atnāca lielā izdevība, par kuru mēs lasām 2. nodaļā: „Un nīsāna mēnesī divdesmitajā ķēniņa Artakserksa valdīšanas gadā, kad vīns bija viņa priekšā, es pacēlu vīnu un devu ķēniņam. Es nekad vēl nebiju bijis noskumis viņa priekšā, un ķēniņš sacīja man: "Kādēļ tavs vaigs ir noskumis, un tomēr tu taču neesi slims? Tas nav nekas cits kā sirds skumjas!" Tad es ļoti nobijos, un es sacīju viņam: "Lai dzīvo ķēniņš mūžīgi! Kā gan lai mans vaigs nebūtu noskumis, kad pilsēta, manu tēvu kapu vieta, ir izpostīta un tās vārti sadedzināti ugunī?" Tad ķēniņš sacīja man: "Ko tad tu lūdz?" Bet es lūdzu debesu Dievu un sacīju ķēniņam....”

Šī lielā izdevība pienāca Nehemijas dzīvē un viņš arī bija gatavs to izmantot. Te rodas jautājums, vai mēs neatlaižam Dieva roku pārāk ātri? Nevarētu teikt, ka 4 mēneši ir pārāk garš laiks, bet viņš tomēr noteikti gaidīja, ka Dievs uzklausīs šīs lūgšanas drīzāk. Bija kāds, kurš gaidīja 38 gadus, slims būdams, viņš gaidīja, kamēr Jēzus roka viņu aizskārs.

Pieminot šos piemērus, jautāsim: „Vai mēs esam pietiekami pacietīgi savās lūgšanās?” Tālāk lasām no 5. līdz 8. pantam: „Un sacīju ķēniņam: "Ja tas ķēniņam šķiet labi un tavs kalps ir patīkams tavā priekšā, tad es lūdzu, ka tu sūti mani uz Jūdu, uz manu tēvu kapu pilsētu, lai es to atkal uzceļu." Un ķēniņš sacīja man, un ķēniņiene sēdēja viņam blakus: "Cik ilgi būs tavs ceļojums, un kad tu atgriezīsies?" Un ķēniņam labpatika mani sūtīt, un es minēju viņam laiku un sacīju ķēniņam: "Ja tas ķēniņam labpatīk, lai viņš dod man līdzi vēstules Aiz-Eifratas pārvaldniekiem, ka viņi mani laiž cauri līdz Jūdejai, bez tam vēl kādu vēstuli ķēniņa mežu kungam Asafam, lai viņš dotu man kokus baļķiem Tempļa cietokšņa vārtiem un pilsētas mūriem, un mājai, kur es pats dzīvošu." Un ķēniņš mani uzklausīja, tādēļ, ka mana Dieva žēlīgā roka bija pār mani.”

Mēs redzam, ka Nehemija zināja, ko grib, zināja arī, ko prasīt. Tas, ko viņš prasīja, viņam pašam uzlika lielu nastu. Nehemija no galma ērtībām un augstā amata aizgāja turp, kur Dieva tautai bija visvairāk vajadzību un dzīve bija nesalīdzināmi grūtāka. Tālāk varēsim izlasīt, kā Nehemija tur tālāk dzīvoja. Tur bija ne tikai nemiers, bet tur bija tā, ka viņš pat nevarēja drēbes novilkt. Pastāvīgi bija jābūt modram. Jebkurā brīdī bija jābūt gatavam atvairīt uzbrukumu.

Nehemija to visu arī apņēmās, jo tik ļoti viņš mīlēja Dieva tautu un Dieva lietu. Ievērosim 8. pantā, kā viņš paziņoja, kā viņam šī veiksme notika: „Un ķēniņš mani uzklausīja, tādēļ, ka mana Dieva žēlīgā roka bija pār mani.” Cik gan bieži mēs savu veiksmi nepierakstām savai veiklībai? Mēs varbūt esam iecienīti. Mūsu priekšniecība mūs ieredz un mīl, izturas pret mums ar pretimnākšanu. Bet Nehemija skatījās visu lietu pašā saknē. Viņš teica: „Mana Dieva žēlīgā roka bija pār mani.” Ne mana labā slava, ne arī tas, ka ķēniņš būtu labs vai slikts, bet Dieva roka bija tā, kas vadīja Nehemijas sirdi. Tikai tā tas viss varēja notikt.

No Nehemijas piedzīvojumiem mēs varam mācīties, kā sekot Jēzum konkrētos zemes dzīves un draudzes darba apstākļos. Arī Jēzus nedzīvoja sev, būdams Debesu godībā. Viņš pārdzīvoja par grēcinieku, par grēcīgo cilvēci uz mūsu planētas, un Viņš sagaida no mums, lai arī mums būtu līdzjūtība un interese pret pestīšanas darbu.

Jēzus līdzjūtība nebija acumirkļa uzbudinājums vai jūtu uzliesmojums. „Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības.” (Galatiešiem 4:4) Vai jūs zināt no kura laika Jēzus apņēmās mirt cilvēka dēļ? Mēs lasām, ka tas notika jau pirms pasaules radīšanas. Un, kad laiks bija piepildījies, bija pagājuši gadu tūkstoši un tikai tad bija laiks, kad Jēzus varēja nākt un pildīt savu apņemšanos. Par šo garo laiku Viņš nepārdomāja, Viņš nepagura, bet nāca un izmantoja to izdevību, kas radās. Mums kā cilvēkiem ir jāzina, ka šīs lielās izdevības, ko satvēra Jēzus, šīs izdevības vārds ir Golgāta.

Šis nosaukums atgādina, ka patiesībā tā bija tikai mūsu izdevība, Golgāta bija izdevība tikai tev un man iegūt mūžīgo dzīvību. Kristum tā bija izdevība ciest, tika pazemotam un mirt moku pilnā nāvē. Un, lūk, Nehemijas piemērs rāda, ka arī cilvēks var just līdzi Pestīšanas Darbam. Arī cilvēks var ilgi gaidīt izdevību un kāri to satvert, kas cilvēcīgi runājot nemaz nav nekāda patīkamā izdevība. Tā ir izdevība upurēties, atteikties un riskēt ar savu dzīvību un labklājību, un kalpot Dieva lietai.

Vai mēs tā vērtējam? Vai mēs šādu izdevību nosauktu ar savas dzīve „lielo izdevību”? Vai mēs gribam to satvert? Jautāsim šīs nodaļas gaismā: „Vai Dieva draudze, Dieva darbs un Glābšanas Darbs ir tā pieauguši mūsu sirdij, kā tas bija Nehemijam? Un vai mēs protam gaidīt?” Kaut Dievs mums palīdzētu ieraudzīt iespējas upurēties, izdevības kalpot un liecināt, izdevības atteikties pašam no savām iegribām un ērtībām un kaisīt mīlestību pasaulē. Lai Dievs mums palīdz šīs izdevības vērtēt, tās kāri satvert un izmantot!

(Turpinājums sekos)

Sīmanis Pēteris

2010-02-03T12:24:00.001+02:00

Dieva Vārds uzrāda mums mūsu grēkus. Tāpat, kā spogulī var saskatīt, ka ar ārieni kaut kas nav kārtībā, Dieva baušļi uzrāda, to, kas nav kārtībā mūsu garīgajā dzīvē. Bet ne tikai Dieva baušļi. Arī cilvēku dzīves apraksti Svētajos Raktos. Bībelē ir aprakstītas ļoti daudzu cilvēku dzīves, viņu cīņas, uzvaras, maldi un neveiksmes. Tas viss ir kā spogulis. Redzot cita cilvēka dzīves aprakstu, varam sev uzdot jautājumu: „Vai es neesmu tāds pats un vai man neiet tāpat?”

Lasot šos aprakstus bieži gadās atrast nepilnības arī sevī, arī redzam, kas cilvēku apdraud viņa dzīvē. Tas draudēja Mozum, Dāvidam, un izrādās, ka draud arī mums. Mēs redzam, kur ir glābšanas un pārveidošanas ceļš, kā viena otra Bībeles persona varēja izturēt, uzvarēt un pieaugt. Tas ir ceļš, kā arī mēs varam pieaugt. Tāpēc salīdzināt sevi ar Bībeles personāžiem ir viegli un pamācoši.

Ļoti daudzpusīgi ir aprakstīts Jēzus māceklis Pēteris. Par viņu ir daudz zināms. Bieži tiek minēta viņa dzīve un kalpošana. Pēteris bija zvejnieks no Betsaidas. Arī viņa tēvs bija zvejnieks. Viņi strādāja kopā un arī ar citiem zvejniekiem, tajā skaitā arī Jēkabu un Jāni. Tāpat kā Cebedeja dēli, arī Pēteris vispirms bija Jāņa Kristītāja māceklis. Pēteris bija ģimenes cilvēks. Viņš nāca pie Jēzus kopā ar savu sievu, kura Pēteri arī vienmēr pavadīja misijas ceļojumos. To var uzzināt no Pāvila ceļojumu aprakstiem.

Pēteris nebija pirmais, kuru Jēzus aicināja par apustuli. Pirmais bija Andrejs. Bet tad, kad apustuļi tiek uzskaitīti, Pēteris tiek minēts pirmais. „Un šie ir divpadsmit apustuļu vārdi: pirmais ir Sīmanis, saukts Pēteris, un viņa brālis Andrejs; Jēkabs…” (Mateja 10:2)

Šeit Pēteris pat tika uzsvērts kā pirmais. Viņš bieži vien mācekļu vidū figurēja kā pirmais. Pārējie māceklī sludināja tikai jūdiem, bet Pēteris arī pagāniem. Viņš reiz redzēja atklāsmi, kurā bija teikts, ka viņam jāsludina arī pagāniem, un lai neuzskata pagānus par nešķīstiem. Pēterim šo atklāsmi pārdomājot, pie durvīm atnāca divi pagāni un viens par otru teica: „Viņš nav jūds, bet ir dievbijīgs cilvēks, ir arī Dieva pamācīts, un viņš aicina tevi.”

Pēteris šim uzaicinājumam sekoja, un kļuva par pirmo, kurš kristījis kādu, kurš nav jūds un ir pagāns. „Bet, kad radās daudz pārrunu, Pēteris piecēlās un uz tiem runāja: "Brāļi, jūs zināt, ka Dievs kopš senām dienām jūsu starpā nolēmis, lai pagāni no manas mutes dzirdētu evaņģēliju un ticētu.” (Apustuļu darbi 15:7)

Pēteris ir arī pirmais, kurš aprakstīts Apustuļu darbu 10. nodaļā. Pēteris bija liels ticības vīrs un arī ļoti tuvs Dievam. Par viņu ir zināms arī, ka viņš ir darījis daudz brīnumu Dieva spēkā. Caur viņu tika uzmodināta mirusī Tabita. „… Arī neveselos iznesa uz ielām un lika gultās un nestuvēs, lai, Pēterim garām ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu.” (Apustuļu darbi 5:15) Šeit nav rakstīts, ka visi cilvēki kļuva veseli, kad Pēteris viņus apēnoja. Cilvēki uz Pēteri lika tik lielas cerības, ka cerēja tapt dziedināti, vien Pēterim garām paejot, ka viņa ēna varētu sniegt palīdzību.

Ir zināmas divas Pētera uzrakstītas vēstules. Ne visi apustuļi ir atstājuši kaut ko rakstiskā veidā. Bet Pēteris uzrakstījis divas vēstules, kuras domātas visām draudzēm. Protams, visi raksti ir Dieva Vārds, bet katram autoram ir savas atšķirības. Man, jau kopš jaunības apustuļa Pētera vēstules starp Jaunās Derības grāmatām ir sevišķi mīļas. Kādreiz mūsos sevišķu mīlestību izraisa mīlestības māceklis Jānis. Jāņa vēstulēs ir daudz rakstīts pret agnostiķiem un citiem maldu mācītājiem. Pētera vēstules turpretim ir sirsnīgas, siltas un pazemīgas. Tajās ir atrodamas vispusīgas, praktiskas pamācības dzīvei. Tur ir rakstīts par to, kā kalps var pievest Dievam savu kungu, kā sieva var pievest Dievam savu vīru, kā jāpacieš dzīves grūtības, kā jāzemojas zem Dieva visuvarenās Rokas. Šīs vēstules lasot var gūt sevišķi siltu iespaidu par to autoru.

Pēteris netieši piedalījās arī evaņģēliju sarakstīšanā. Ir tāda doma, ka Marks bija Pētera māceklis, ka Marks rakstīja, ko Pēteris stāsta. Bībeles pētnieki par Marka evaņģēliju saka, ka tas patiesībā ir Pētera evaņģēlijs. Marks bija tikai tas, kurš visu pierakstīja, bet Pēteris bijis stāstītājs. Vēl ir ziņas, ka Pēteris atradies Romā un vajāšanu laikā gribējis no turienes bēgt, bet bēgot ceļā parādījās atklāsme, kurā Kungs Jēzus viņam parādījās. Šī atklāsme Pēteri tā iespaidoja, ka viņš griezās atpakaļ uz Romu, var teikt, ka viņš gāja drošā nāvē, lai mirtu kopā ar draudzes kristīgajiem mocekļiem. Valdnieka Nerona laikā Pēteris tiešām tika piesists pie krusta. To un vēl daudzas citas lietas mēs varam uzzināt par viņa dzīvi.

Svētajos Rakstos Pētera raksturs ir attēlots ļoti spilgti. Kāds tas bija? Pēteris neieņēma nekādu oficiālu amatu mācekļu vidū. Vienīgā īstā amatpersona bija Jūda, viņš bija kasieris. Bet Pēterim nebija oficiāla amata, viņš nebija ne sekretārs, ne kasieris, ne arī pāvests. Viņš nebija arī nekāds priekšstāvis šiem amatiem. Taču gandrīz vienmēr, kad bija jārunā, runāja Pēteris. Viņam nebija nekādu pilnvaru, nedz arī viņš bija kāds advokāts, ka viņam vajadzētu runāt par visiem. Un tomēr Pēteris bija pirmais, kurš jautāja, pirmais, kurš atbildēja, kurš lūdza, lai varētu izkāpt no laivas, tāpat arī daudzās citās lietās.

„Un viņi atbildēja: "Citi saka: Jānis Kristītājs, citi: Ēlija, vēl citi: Jeremija vai kāds no praviešiem." Viņš uz tiem sacīja: "Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?" Tad Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: "Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls." Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: "Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.” (Mateja 16:14-18)

Ievērojiet runātājus. Jēzus jautā visiem mācekļiem: „Ko ļaudis saka par Cilvēka Dēlu, kas Viņš esot?” Visi tūlīt steidzas atbildēt: „Citi saka: Jānis Kristītājs, citi: Ēlija, vēl citi: Jeremija vai kāds no praviešiem.” Katram uzreiz ir atbilde. Bet tad Jēzus jautā: „Bet ko tad jūs par Mani sakāt, kas Es esmu?” Visi mācekļi, izņemot Pēteri, klusē. Vienīgi Pēteris pasaka, ko domā.

Šādi cilvēki un raksturi bieži ir mūsu dzīvē. Ir cilvēki, kuri, gan runājot par laicīgām, gan par garīgām lietām, mīl lietot citātus. Kad viņiem uzdod kādu jautājumu, viņi mēģina atbildēt ar grāmatās uzzināto. Bet bieži šādi cilvēki nav droši un kautrējas atbildēt ar savām domām. Kādam lektoram tika uzdots jautājums. Viņš atbildēja: „Daži domā tā, citi atkal citādi.” „Bet ko jūs par to domājat?” „To es nevaru teikt, jo tas nevienā grāmatā nav rakstīts.” Šis lektors spēja pateikt tikai to, ko domā citi, nevis viņš pats.

Bet Pēteris bija cilvēks, kurš nekautrējās teikt to, ko domā pats. Lasām tālāk mums zināmos vārdus: „Un Jēzus atbildēja un viņam sacīja: "Svētīgs tu esi, Sīmani, Jonas dēls, jo miesa un asinis tev to neatklāja, bet Mans Tēvs, kas ir debesīs. Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt.”” Mēs varam nākt pie slēdziena, ka Pēteris bija tā klints, uz kuras Jēzus vēlējās celt draudzi.

Protams, šis akmens nebija Pētera personība, jo tā bija pārāk svārstīga un nezinoša, lai Jēzus gribētu uz to dibināt savu draudzi. Bet tā bija, pirmkārt, Pētera pārliecība: „Tu esi Dzīvā Dieva Dēls.” Šī pati pārliecība ir mūsu draudzes pamatā, tas ir tas akmens, uz kura stāv mūsu draudze. Vēl varam sacīt, ka šis akmens, uz kura Jēzus vēlējās celt draudzi, bija Pētera drosme pastāvēt par savu pārliecību. Draudze nevar tikt dibināta uz tā, ko saka citi.

Draudze tiek dibināta uz cilvēkiem, kas zina, ko grib, ko gaida un kam tic, viņiem ir arī drosme to atklāti apliecināt. Pēteris to apzīmogoja pats ar savu dzīvību. Uz šīs klints Dieva draudze stāv vēl šodien. Nevaram teikt, vai pārējie mācekļi bija vienkārši piesardzīgi izteikt savas domas, kā tas bija arī daudzos citos gadījumos, varbūt viņi gaidīja, lai citi izsaka savas domas un tad varētu pieslieties vienai vai otrai pusei. Bet neviens nebija tik atklāts kā Pēteris. Katrs kaut ko rēķināja un centās saredzēt, vai ir labāk teikt, vai neteikt. Bet Pēteris to nedomāja, viņš jautāja un atbildēja to, kas bija viņas sirdī un domās.

„Un, kad daudz tūkstošu ļaužu sapulcējās, tā, ka cits citu tikko nesamina, tad Jēzus iesāka sacīt Saviem mācekļiem: "Sargieties no farizeju rauga, tas ir, no viņu liekulības.” (Lūkas 12:1) Mums ir jāsargās no visiem grēkiem, bet īpaši no liekulības, tas ir, ka mēs izliktos tādi, kādi patiesībā nemaz neesam. Pēteris no šīs vājības bija brīvs. Ja mēs gribētu par Pēteri sniegt kādu vienu raksturojumu, kāds viņš bija, manuprāt, varētu teikt, ka viņam nebija maskas. Cik zināms, draudzes kasierim tajā laikā bija maska, arī daudziem citiem, bet ne Pēterim. Kā viņš ticēja, tā arī runāja.

Kad Jēzus jautāja, vai viņš negrib aiziet projām, visi pārējie mācekļi domāja, ko lai atbild, bet Pēteris atbildēja skaidri un gaiši: „Es labprāt aizietu, bet man nav, kur iet, tāpēc jāpaliek tepat.” Pēteris bija cilvēks bez maskas. Viņš neslēpa savu ticību un atzīšanos, samulsumu un šaubas.

„Pēteris Viņam saka: "Nemūžam Tu man nemazgāsi kājas!" Jēzus atbildēja viņam: "Ja Es tevi nemazgāšu, tev nebūs daļas pie Manis."” (Jāņa 13:8) Droši vien visus mācekļus samulsināja tas, ka Jēzus viņiem mazgā kājas, bet viņi to slēpa. Pēteris atkal bija tas, kurš runāja.

„Un Pēteris atcerējās Jēzus vārdus, ko Viņš tam bija sacījis: "Pirms gailis dziedās, tu Mani trīs reizes aizliegsi." Un viņš izgāja ārā un gauži raudāja.” (Mateja 26:75) Ir pamats domāt, ka Pēteris raudāja tādā vietā, kur cilvēki varēja viņu viegli redzēt, jo evaņģēlija varam atrast, ka tur bija šī notikuma aculiecinieki. Iespējams, ka daudzi cilvēki aizliedza Jēzu ar saviem vārdiem un vēl jo vairāk ar saviem darbiem. Bet cik bija tādu cilvēku, kas gauži raudātu, neslēpjot asaras un neapmierinātību ar sevi, un to, ka jūtas vainīgi Dieva priekšā?

Ieskatoties Pētera dzīvē kā spogulī, mēs varam secināt, ka mums, protams, jāpilnveidojas savā garīgajā dzīvē. Mēs nedrīkstam tēlot tādus, kādi patiesībā neesam, jeb uzlikt garīgo „masku” vai „kosmētiku”, lai izliktos svēti un labi. Tam nav nekādas nozīmes. Mums ir jākļūst patiesi labiem un svētiem! Tā, ka mūsu garīgie vaibsti kļūst citādi. Lai tas ar mums tā varētu notikt, mums ir jāstaigā bez maskas, tā, kā staigāja Pēteris.

„Ejiet pie Viņa kā pie dzīva akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs. Un uzceliet no sevis pašiem kā dzīviem akmeņiem garīgu namu un topiet par svētu priesteru saimi, nesot garīgus upurus, kas Dievam ir patīkami, caur Jēzu Kristu.” (1. Pētera 2:4-5) Tātad, ko mums Pēteris saka? Ko saka šis pazemīgais pirmais apustulis? Viņš saka: „Jēzus mani nosauca par klinti. Viņš sacīja: „Tu esi klints.”” [Vārds Pēteris grieķu valodā nozīmē klints.] Arī tu, mīļais, vari būt klints. Jēzus arī tev grib sacīt, ka tu esi klints, uz kuras Es dibināšu draudzi, ko pat elles vārti neuzvarēs.

Mūsu dzīves stiprais Pamats, mūsu glābšanas klints ir Jēzus Kristus. Bet, lai arī Pētera dzīve nebija bez kļūdām, tomēr tā bija skaidra un atklāta. Un šīs īpašības ļāva Pēterim kļūta par Jēzum līdzīgu klinti. Lūgsim, lai Dievs arī mūs pārvērstu par dzīviem akmeņiem Dieva namā. Kaut Jēzus par tevi varētu sacīt: „Uz šī akmens stāv Mana draudze un pat elles vārti to neuzvarēs!” Lūgsim pēc tādas ticības un rakstura. Lai Tas, Kurš Pēteri uzklausīja un viņa redzēja viņa dārgās asaras, lai Tas nolūkojas arī uz mums un uzklausa mūsu lūgšanas!

(Mācītāja Īzaka Kleimaņa svētruna)

Svētā Gara darbs mūsu labā

2010-01-26T15:19:00.001+02:00

(Autors: Nikodēms Karčevskis, mācītājs emeritus)

“Tā arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam, jo mēs nezinām, kas un kā mums jālūdz, bet Gars pats mūs aizstāv ar bezvārdu nopūtām.” (Rom 8: 26.)¹⁾

Svētā Gara salīdzinājumi ar vēju, ūdeni un uguni, dažiem liek domās aizmaldīties, ka Svētais Gars ir tikai kāds Dieva spēks, enerģija vai ietekme, nevis Dievības Trešā Persona. Viņi aizbildinās ar to, ka Bībelē taču skaidri rakstīts: “Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs.” (5 Moz 6: 4.)

Šo jautājumu jānoskaidro, jo no tā ir atkarīga visa mūsu tagadējā un nākošā dzīve. Pirmkārt, Svētais Gars ir Augsta, apzinīga Dievības Persona, kas patstāvīgi runā, liecina, aizlūdz, vada, pavēl un ieceļ amatos. Otrkārt, “Svētā Gara Personības praktiskā nozīme atklājas ļoti skaidri. Ja Gars būtu Dievības Persona, bet mēs Viņu uzskatītu tikai par bezpersonisku spēku, tad mēs aplaupītu Dievības Personas cieņu, godu un mīlestību, kas Tai pienākas. Bet, ja Svētais Gars būtu tikai ietekme vai spēks, tad mēs varētu mēģināt to iegūt un izmantot savās interesēs. Turpretī, ja mēs atzīstam Svēto Garu par Dievības Personu, tad mēs domāsim, kā Viņam pakļauties, lai Viņš izmanto mūs.” ²⁾ Praviešu Gars skaidri māca: “Mēs nevaram izmantot Svēto Garu. Garam jāizmanto mūs. Ar Svēto Garu Dievs darbojas Savos ļaudīs, ierosinot “gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta”. ³⁾ (Fil 2: 13.) Svētais Gars ir Persona, un ne vien persona, bet Dievišķa Persona. Bībelē rakstīts, ka Viņš ir vienots ar Dievu: “Ananija, kāpēc... tu meloji Svētajam Garam...? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam!” (Ap 5: 3, 4.) “Mums jāatzīst, ka Svētais Gars ir tāpat Persona, kā Dievs ir Persona.” ⁴⁾

Kāpēc Bībelē, jau pašā sākumā, jautājums par Gara Personību nav izteikts skaidrāk? Varam atbildēt, ka Dieva Vārds ir ļoti dziļš un prasa pūles, lai to aptvertu. Atšķirot Bībelē pašu pirmo lappusi, lasām divus pirmos Bībeles teksta vārdus. Šeit mēs jau tiekam iepazīstināti ar kolosālu patiesību, kuru iesācējam grūti pat aptvert: “Iesākumā Dievs...” Vārda “Dievs” vietā, oriģinālvalodā nav “EL”, bet – ELOHIM – “Dievība” t.i. daudzskaitlī! Nākošajā pantā, lasām: “...Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem.” No šīs vietas sākot, visā Bībelē, Dieva Gars parādīts piedaloties gan radīšanas darbā – uz zemes, dabā, gan draudzē, cilvēku jaunpiedzimšanā un atjaunotajā dzīvē. Cilvēkiem, kas tolaik dzīvoja daudzdievības maldu vidē, bija jāatklāj Vienīgo, Patieso un Dzīvo Dievu. Tāpēc ar Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu mēs tiekam iepazīstināti nevis pilnībā uzreiz, bet pakāpeniski – notikumu gaitā.

Svētais Gars cenšas uzrunāt katru cilvēku

Svētais Gars cenšas darboties pie visiem cilvēkiem, tos morāli modinot celties augšup. Ja kāds uzklausa Garu, tas tiek virzīts tuvāk Dievam, bet kas Viņu noraida, to Gars spiests atstāt savam liktenim, jo viņš neklausa. “Patiesībā Dievs runā vienreiz un arī vēl otrreiz, bet to vairs ļaudis neievēro.” (Īj 33: 14.) “Kristus mūsu Starpnieks un Svētais Gars pastāvīgi aizlūdz par mums. Bet Gars nelūdz tā kā Kristus, kas pienesis Savas asinis. Svētais Gars iedarbojas uz mūsu sirdīm, mudinot lūgt, nožēlot, slavēt un pateikties. Pateicība, kas plūst pār mūsu lūpām, ir rezultāts Gara pieskārienam mūsu dvēseles stīgām, modinot tajā svētas atmiņas, kas rada dvēseles mūziku.” ⁵⁾

Svētais Gars vada grēciniekus pie Kristus

“Bet kurus Viņš iepriekš nolēmis atpestīt, tos Viņš arī aicinājis; un, kurus Viņš aicinājis, tos Viņš arī taisnojis; bet kurus Viņš taisnojis, tos Viņš arī pagodinājis.” (Rom 8: 30.) Aicināšana un taisnošana nav viens un tas pats. Aicināšana – tā ir grēcinieka ierosināšana nākt pie Kristus. Svētais Gars noslēpumainā veidā uzrunā cilvēka sirdi. Vispirms tam jāizprot savs bezcerīgais stāvoklis. Svētais Gars pārliecina par grēku un aicina nožēlot. Ir maldīgi domāt, ka vispirms grēciniekam jānožēlo un jālabojas, un tikai tad var tuvoties Kristum... Bet grēcinieks to nespēj! Tāpēc, sajūtot Dieva Gara aicinājumu, jāsper pirmo soli un jāiet pie Kristus. Visi to nedarīs. Paklausīs tikai tie, kuru sirdis būs tam noskaņotas. Dievs tieši tādus meklē. Ja Svētā Gara aicinājums ir pieņemts, tad grēcinieks nāk pie Kristus, tic Viņam, nožēlo savus pārkāpumus. Ar to ir notikusi atgriešanās jeb jaunpiedzimšana. Kristus ir uzņēmis grēcinieka grēkus uz Sevi, un Viņš tam dāvina Savu personīgo, absolūti tīro taisnību. Tā ir Taisnošana ticībā.

Taisnošana nav tikai grēku piedošana. Tā ir pilnīga grēku atņemšana, tā, it kā tie nekad nebūtu bijuši. Tā ir tukšuma piepildīšana ar Svēto Garu. Tā nozīmē dievišķu apgaismību un prieku Dievā. Tā nozīmē atbrīvotu sirdi no egoisma, un piepildīšanu ar Tēva, Dēla un Svētā Gara iemājošanas svētību. Ja mums būs šīs īpašības, tad draudze būs vienota, dzīva un darbīga. Kristus dāvinātā taisnība ir mīlestības spēks, kas mudina mūs paklausīt visiem Dieva Likumiem.

Svētais Gars ir atkarību un visu ļauno tieksmju apkarotājs

Jēzus sacīja: “Kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā.” (Jāņa 16: 13.) Svētošanās ir Bībeles mācība. Patiesa grēku nožēla un taisnošana vada tālāk pie svētošanas. “Taisnošanu mēs pieņemam īsā laikā, bet svētošana turpinās visā dzīvē.” ⁶⁾”Kas Mani mīl, Tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un Mēs nāksim pie viņa un ņemsim pie viņa mājas vietu.” (Jāņa 14: 23.) Praviešu Gars ne velti saka: “Mēs sadarbojamies ar trim Visaugstākajām Debesu Personām, Tēvu, Dēlu un Svēto Garu.” ⁷⁾

Dievs ir paredzējis: ”Ja kāds krīt grēkā, tad mums ir Aizstāvis Tēva priekšā – Jēzus Kristus, kas ir taisns. Viņš ir mūsu grēku Izpircējs...“ (1 Jāņa 2: 1, 2.) Mēs izsūdzam lūgšanā savu nelaimi un no jauna tiekam taisnoti. To nedrīkst nekādā gadījumā ļaunprātīgi izmantot! “Nepieciešams, lai Jēzus ienāktu tavā namā – t.i. sirdī, katru dienu, un šķīstītu to no grēka apgānījuma.” ⁸⁾ Katru grēku mums lūgšanā jāatzīst, nopietni jānožēlo un jāizsūdz Augstajam Priesterim – Jēzum Kristum, kas mūs gaida Debesu Svētnīcas Vissvētākajā vietā. Mums jāizsūdz un jālūdz no visas sirds piedot pārkāpumu un jāapņemas nekad vairs to neatkārtot.

Svētošanas procesā mēs tiksim atbrīvoti no daudziem sliktiem ieradumiem. Mūsu ticība vareni pieaugs. Bet atradīsies kāda “atkarība”, kura ne par ko negribēs no mums šķirties. Cīņa būs grūta, panākumi var aizkavēties... Tieši šeit jāatceras Praviešu Gara padoms: “Grēku var atvairīt un uzvarēt tikai ar Dievības Trešās Personas spēcīgo līdzdalību. Tai nav jānāk kā ierobežotai enerģijai, bet visā Dievišķā spēka pilnumā. Svētais Gars dara iedarbīgu to, kas ir pasaules Pestītāja nopelns. Svētais Gars šķīsta sirdi. Ar Svētā Gara starpniecību ticīgais iegūst dievišķo dabu. Kristus ir devis Savu Garu kā dievišķu spēku, lai varētu uzvarēt visas iedzimtās un iegūtās tieksmes uz ļaunu, un piešķirtu draudzei Savu raksturu.” ⁹⁾

Domās jāpievērš skats Kristum pie Golgatas krusta. Iedomāsimies par sāpēm un pazemojumiem, kādus Jēzus piedzīvoja, dzīvs karājoties naglās kā lielākais noziedznieks, manu un mūsu kopīgo grēku dēļ pie Golgatas krusta. Šajās pārdomās iegūtais pārdzīvojums neļaus mums atkārtot nožēlotos grēkus, jo tas ļoti sāpinātu mūsu dārgo Pestītāju.

“Mums jāpiedzīvo “svaigu atgriešanos” katru dienu. Vakardienas atgriešanās nav pietiekoša šodienai. Ja esam vakar miruši grēkam, tad mūsu „vecais cilvēks” var pacelt savu nesimpātisko galvu šodien.”¹⁰⁾ “Mēs visi, atsegtām sejām, Dieva godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.” (2 Kor 3: 18.) “Svētā Gara piešķiršana ir Kristus dzīvības piešķiršana. Tas saņēmēju piepilda ar Kristus īpašībām.”¹¹⁾ “Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu!” (Ebr 12: 14.)

Svētā Gara sadraudzība lai ir ar mums visiem!

______________________________

1) “Jaunā Derība” – 2007.g. izdevums. Rakstu vietas, kurām nav šīs atzīmes, ir no 1965.g. Revidētā Bībeles teksta.

2) Le Roy Froom, “Coming of the Comforter” – 40; Ле Рой Фрум, “Пришествие Утешителя” – 33.

3) GW – 285. “Evaņģēlija kalpi”, latv. nav izd.

4) 7MR – 299. “Publicētie Manuskripti” 7. sēj. No uzrunas studentiem Avondālē, Austrālijā. Latv. nav publ.

5) 1SM – 344. “Izmeklētās Vēstis” 1. sēj.; latv. nav izd.

6) 8BC – 979. “Bībeles Komentāri” 8. sēj.; latv. nav izd.

7) Ev – 617. “Evaņģelizācija”; latv. nav izd.

8) Te – 124. “Atturība”; latv. nav izd.

9) DA – 671. “Laikmetu Ilgas” – 555; (pasvītrotā teikuma daļa precizēta.) RH – 1904. g. 19. maijā; RH - 1908. g. 19. nov.

10)6T – 540. “Liecības Draudzei”, 6. sēj.; latv. nav izd.

11) DA – 805. “Laikmetu Ilgas” – 668.

Jēkabs un Ēsavs

2010-01-25T15:01:00.001+02:00

Viena no svarīgākajām evaņģēlija mācībām ir par diviem ceļiem. Tā ir ļoti vienkārša un tomēr tik daudz cilvēku nesaprot, ka ceļš ir jāizvēlas jau pašā sākumā. Atkarībā no tā, kādu ceļu izvēlamies, mēs nonāksim attiecīgajā vietā. Mēs nevaram raudzīties uz ceļa ērtumu. Platais ceļš dabīgi, ka būs ērts, it kā drošāks, jo pa to staigā vairāk cilvēku. Bet mums ir jāskatās, kas ir šī ceļa galā, platā ceļa galā ir mūžīga pazušana. Bet šaura ir tā taka, kas ved uz dzīvību.

Šo patiesību Dievs mums parāda caur dažādu cilvēku dzīvēm, kā viņi izvēlas vienu vai otru ceļu, parāda, kādas ir šīs izvēles sekas. Kā zīmīga ilustrācija var kalpot divu vīru dzīve, kas aprakstīta 1. Mozus 25:27: „Un zēni pieauga, Ēsavs kļuva izveicīgs mednieks, lauku cilvēks, bet Jēkabs bija klusas dabas vīrs un mājoja teltīs.” Viņi bija dvīņi, bet ne vienādas dabas. Dažreiz ir dvīņi, kurus ir grūti atšķirt, kuriem ir vienādas tieksmes, raksturi, spējas un dotības. Bet šajā gadījumā mēs redzēsim, ka tad tā gluži nebija. Šis pants mums uzrāda lielu atšķirību. Bet ja mēs tālāk izsekosim šai vēsturei, redzēsim, ka tur ir arī daudz kā kopēja, ka šie dvīņi daudzās lietās bija arī līdzīgi viens otram.

Ēsavs bija prasmīgs un gudrs mednieks, viņš bija spēcīgs, veikls un vīrišķīgs cilvēks, noaudzis spalvains un droši vien arī iededzis saulē. Tajā laikā bija ļoti svarīgi zināt, kurš ir pirmdzimtais, jo tam pienācās divkārša mantojuma tiesa, kā arī garīgais mantojums, viņam vajadzēja būt cilts priesterim. Dzemdībās tomēr ievēroja, kurš piedzima pirmais, un tas bija Ēsavs. Ēsavs zināja, ka viņš ir sava tēva Īzaka mantinieks, bet garīgo mantojuma daļu Ēsavs vērtēja vājāk. Viņš nepriecājās par tēva garīgajiem piedzīvojumiem un apsolījumiem, kurus Īzakam devis Dievs.

Es dzirdēju par kādu cilvēku, kurš bija nācis pie Kristus un ienācis arī draudzē. Visi, protams, interesējās, kā viņš nācis no neticīgas ģimenes, kurā pārējie nebija ticīgi. Izrādījās, ka viņam bija citādas tieksmes nekā brāļiem. Māte bija ticīga, pareizticīgā, bet par viņas ticību interesējās tikai viens no viņas dēliem, pārējiem bērniem tā bija vienaldzīga.

Te mēs redzam, ka Ēsavam nebija tādas garīgas intereses un viņš savu pirmdzimtību vērtēja tikai tāpēc, ka tas bija gods un tas garantēja lielas materiālās priekšrocības. Viņa draugi bija kalnieši. Ēsavam šie jaunieši patika, jo viņi bija veikli, drosmīgi, jautri un arī labi mednieki. Viņš labprāt piedalījās skaļās izpriecās un svētkos, kas saistīti ar dejām un elku kalpošanu; šajā sabiedrībā viņš arī atrada savu dzīves draudzeni, precīzāk - draudzenes. „Un Ēsavs bija četrdesmit gadus vecs, kad tas sev par sievu ņēma hetieša Bērija meitu Jūdīti un hetieša Elona meitu Basmati. Tās darīja sirdēstus Īzākam un Rebekai.” (1. Mozus 26:34-35) Redzams, ka pēc tā laika parašas Ēsavs atrada ne tikai vienu, bet divas draudzenes. Šeit nebija rakstīts, kādas Ēsava vedeklas bija –slinkas, rupjas vai nesaticīgas. Bet rakstīts ir tikai tas, ka viņu vecākiem bija grūti noskatīties.

Par Ēsava brāli Jēkabu bija rakstīts, ka viņš bija rāms. Viņam patika daudz domāt un plānot, viņa nodarbošanās gan arī bija saistīta ar dzīvnieku pasauli. Jēkabs nodarbojās ar lopkopību. Medīšanu viņš nepiekopa, nebija arī laika tam, bet domājot par rakstura īpašībām, varam sacīt, ka mednieka gars piemita arī viņam. Arī viņam bija vēlme pēc kāda ieguvuma, kas nebija stirna vai kalnu kaza, Jēkabs tēmēja augstākā mērķī. Tā bija Dieva svētīta dzīve. Gods piederēt Viņam un būt par Viņa kalpu.

Līdzīgi tam, kā Ēsavs, tikai ar lielāku neatlaidību un lielu pacietību viņš uzlūkoja šo medījumu, izsekoja tam pa pēdām. Ar lielu neatlaidību Jēkabs sargāja savu mērķu, un ar lielu gudrību un viltību viņš centās atrast īsto brīdi, lai šo augsto medījumu iegūtu, pēc kura viņš kāroja. Un, protams, tas, ko kāroja Jēkabs, bija kaut kas daudz lielāks, tad arī pacietība bija daudz lielāka, viņš bija tālredzīgāks par Ēsavu.

Salīdzinot ar Ēsavu, Jēkabs dzīvoja tālai rītdienai, bet Ēsavam interesēja tikai šodiena. Jēkabs nolika savas dzīves 14 gadus un sacīja: „Tas nav nekas, bet es gribu sasniegt savu mērķi.” Turpretim Ēsavs negribēja upurēt nevienu pašu dienu, bet to, kas iegūstams, gūt tūlīt.

Pirmdzimtības svētības bija vēl ļoti tālu. Kamēr abi brāļi bija tēva mājās, kamēr tēvs vēl bija dzīvs, no pirmdzimtības nebija nekāda ienākuma. To varēja gaidīt tikai tad, kad Īzaka vairs nebūs, tikai tad pirmdzimtība kaut ko nozīmēs, tāpēc Ēsavs ne visai šo pirmdzimtību ņēma vērā. Bet Jēkabs gaidīja īsto brīdi, lai šo pirmdzimtības svētību, kuru, kā bija redzams, Ēsavs ne visai vērtēja, iegūtu sev. „Un Jēkabs bija izvārījis viru, bet Ēsavs nāca no tīruma un bija izsalcis. Un Ēsavs sacīja Jēkabam: "Ļauj man ēst no tā sarkanā, tā sarkanā viruma, jo es esmu izsalcis," - tāpēc to dēvē par Edomu (Sarkanais)” (1. Mozus 25:29-30)

Kas notika Jēkaba sirdī, dzirdot Ēsava vārdus? Jēkabs domāja: „Nu ir īstais brīdis. Dod man to, pēc kā es tik ļoti kāroju.” Tā mēs saprotam, ka doma par pirmdzimtības svētībām Jēkabu nekad neatstāja. Viņš bija aizņemts, sēdēja pie galda un gatavojās ēst. Atnāca Ēsavs, kaut ko nesot. Tur bija kut kas par ko runāt, bet Jēkabam tas neinteresēja, viņa sirdī bija viena neatlaidīga doma.

Man pagājušajā nedēļā bija iespēja iepazīties ar un apmainīties ar dažiem vārdiem ar kādu cilvēku. Mums bija par ko parunāt, un kad viņš bija izgājis, es iedomājos, ka varbūt viņu vairs nekad nesatikšu. Vai tad tā bija, ka es neko viņam nevarēju pateikt par Dievu? Es tiešām neko arī nepateicu, jo tajā brīdī manas domas nebija pie tā. Ja man šī doma manā sirdī būtu bijusi neatlaidīga, un ieraugot kādu cilvēku, domāt, varbūt tā ir izdevība kaut ko teikt par Dievu. Varbūt tad tas būtu citādi. Savā laikā bija sludinātājs Balodis, kurš Dieva priekšā bija liels misionārs, viņam bija liela mīlestība pret dvēselēm, viņš vienmēr atrada vārdus, ar kuriem pieiet cilvēkiem.

Kādā gadījumā viņš apliecināja, ka savā dzīvē nav palaidis nevienu cilvēku, ar kuru nebūtu runājis par Dievu. Viņš stāstīja, ka jaunībā viņš daudz dabūjis staigāt kājām pa lauku draudzēm un ceļiem, un vienmēr apskatījies, vai pa ceļu neiet kāds cilvēks. Ja ievēroja no muguras nākam kādu cilvēku, tad viņš apsēdās grāvmalā un gaidīja, kamēr šis cilvēks atnāks. Tad pasveicināja un teica to, kas šo cilvēku varētu glābt. Un, ja viņš redzēja, ka priekšā kā mazs punktiņš iet cilvēks, tad viņš steidzās cik spēka, lai šo cilvēku panāktu, lai viņam kaut ko varētu pateikt. Tas bija cilvēks ar vienu mērķi un vienu domu, kas viņu nekad neatstāja, tāpat, kā sentēvam Jēkabam.

Lasām 1. Mozus 25:31-34: „Tad Jēkabs atbildēja: "Pārdod man papriekš savu pirmdzimtību." Un Ēsavs sacīja: "Man tā kā tā jāmirst, ko man tur līdz pirmdzimtība?" Un Jēkabs sacīja: "Zvēri man papriekš." Tad viņš zvērēja un pārdeva Jēkabam savu pirmdzimtību. Bet Jēkabs deva Ēsavam maizi un lēcu virumu, un tas ēda un dzēra un cēlās un aizgāja. Tā Ēsavs nicināja savu pirmdzimtību.”

Varbūt ir savādi lasīt vārdus 32. pantā: „Man tā kā tā jāmirst, ko man tur līdz pirmdzimtība?” Pavirši lasot var likties, ka Ēsavs domā tā: „Ja tu man tagad neiedosi lēcu virumu, es nomiršu. Tad es vairs nebūšu pirmdzimtais.” Bet patiesībā tas nemaz tā nebija. Ēsavs atradās vietā, kur bija pieejama gan maize, gan ūdens, Ēsavs nebija bada nāves priekšā, bet varbūt tas nozīmēja to, ka mēs esam mirstīgi, es nezinu, kad miršu. Ēsavs varēja nomirt vēl ātrāk nekā viņa tēvs Īzaks, un tad no pirmdzimtības viņš nekā nebūtu guvis. Ēsavs varbūt domāja, ka nekad nekļūs par sava tēva mantinieku, šī doma ir arī saprotama, Ēsavs dzīvoja tikai šodienai, viņam interesēja tas, ko var redzēt acu priekšā. Bet, kas būs pēc pieciem vai desmit gadiem, un vēl tādas garīgas lietas, tas viņu interesēja maz. Ir rakstīts, ka Ēsavs nicināja savu pirmdzimtību.

Pēc šīs dienas pagāja daudz dienu un gadu, nekas nemainījās šajā ģimenē. Neviens neuzzināja, kas ir izēdis šo lēcu virumu. Neviens neuzzināja, ko Ēsavas bija zvērējis. Viņš vairāk nedomāja par to, kas toreiz bija noticis, nenožēloja to un nepriecājās par to. Kas bija ēdams, bija jau noēsts. Atteikšanās no pirmdzimtības viņu tajā laikā netraucēja, taču pienāca viņa dzīvē brīdis, kad šī vieglprātīgā un it kā neko nenozīmējošā izvēle pārvērtās skaudrā un neatgriezeniskā realitātē.

Tā daudz cilvēku pārkāpj Dieva likumu robežu, varbūt atsakās no uzticības vienā vai otrā lietā. Un pārkāpj arī veselā saprāta vai veselības likumu robežu, un skat, paiet gads un varbūt pat 10 gadi, un nekas tāds sevišķs vēl nenotiek. Tomēr stāsts par dvīņiem – Ēsavu un Jēkabu parāda, ka ceļa galā katrs tomēr nonāk pie tā mērķa, kādu ceļu viņš ir izvēlējies iet.

Ebrejiem 12:14-17: „Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, bez kā neviens neredzēs To Kungu, pielūkodami, ka neviens nezaudētu Dieva žēlastību, lai nekāda rūgta sakne, augstu izaugusi, jums nekaitētu un daudzi ar to netiktu apgānīti, lai neviens nebūtu netikls un zemisks kā Ēsavs, kas savu pirmdzimtību ir pārdevis par vienu ēdienu. Jo jūs zināt, ka arī pēc tam, gribēdams iemantot apsolījumu, viņš tika atmests, jo netika dota iespēja atgriezties, lai gan ar asarām viņš to meklēja.”

Mīļie, ņemsim to vērā un izvēlēsimies sev to labo ceļu, nenicinot Dieva žēlastības dāvanu, bet pieņemot to un dzīvojot ar to šodien un rīt, un parīt, un tā visā mūžībā!

(Autors: mācītājs Īzaks Kleimanis)

Marks

2010-01-25T13:01:00.001+02:00

Pakavēsimies pārdomās pie kādas personas, kas gan ir dzīvojusi ilgi pirms mūsu laika, bet kurai ar mums bija ļoti daudz kā kopīga. Mēs šo personu ceram sastapt arī mūžībā.

„Pēteris atjēdzies sacīja: "Tagad es tiešām zinu, ka Tas Kungs sūtījis Savu eņģeli un izpestījis mani no Hēroda rokas un visiem jūdu draudiem." To apzinājies, viņš devās uz Marijas namu; tā bija Jāņa, kam pievārds Marks, māte. Tur bija daudz sapulcējušies un lūdza Dievu.” (Apustuļu darbi 12:11-12)

Tas ir ziņojums par to, kā Dievs Pēteri negaidīti atbrīvoja no cietuma. Pēteris tūliņ naktī devās pie saviem brāļiem, zinādams, kur tos meklēt. Viņi atradās Marijas namā. Acīmredzot šajā namā viņi mēdza sapulcēties arī agrāk. Kā Marija šeit tika nosaukta? „Jāņa, kam pievārds Marks, māte.” Pēc tā mēs noprotam, kas šis Marks, kura ebreju vārds bija Jānis, bija diezgan ievērojams un zināms, jo parasti bērnus apzīmē pēc vecāku vārda, bet šajā gadījumā, lai precīzāk apzīmētu Mariju, bija rakstīts, ka viņa bija Jāņa Marka māte.

Meklējot visas ziņas saistībā ar Marku, mēs un citi Bībeles pētnieki nākam pie slēdziena, ka šis Jānis Marks ir bijis Marka evaņģēlija autors. Par šo evaņģēliju Bībeles pētnieki domā, ka tas ticis uzrakstīts pirmais – pirms Mateja un pārējiem evaņģēlijiem. Jādomā, ka Matejs, kad rakstīja savu evaņģēliju, Marka evaņģēliju jau pazina. Marka evaņģēlijs ir visīsākais no visiem četriem evaņģēlijiem – tajā ir tikai 16 nodaļas.

Ja šī evaņģēlija saturu salīdzina ar pārējo, var teikt, ka tas ir ļoti tiešs, tāds kā taisns, bez aplinkiem. Marks nav minējis Jēzus radu rakstus, viņš maz rakstīja par pravietojumiem, kuri piepildījās Jēzus dzīvē. Bet par ko tad Marks rakstīja? Viens piemērs: „Un viņi nonāca Kapernaumā. Un tūdaļ sabatā Viņš iegāja sinagogā un mācīja. Un tie izbrīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā rakstu mācītāji. Un viņu sinagogā bija cilvēks ar nešķīstu garu, un tas brēca, sacīdams: "Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis mūs nomaitāt? Es Tevi pazīstu, kas Tu esi, Dieva Svētais." Un Jēzus viņu apsauca, sacīdams: "Paliec klusu un izej no tā." Un, to raustīdams un ar stipru balsi brēkdams, nešķīstais gars no tā izgāja. Un tie visi iztrūcinājās, tā, ka tie savā starpā sprieda, sacīdami: "Kas tas ir? Jauna mācība ar spēku! Pat nešķīstiem gariem Viņš pavēl, un tie Viņam paklausa." Un tūdaļ Viņa slava izpaudās visapkārt pa visu Galilejas apkaimi." (Marka 1:21-28)

Šis un daudzi citi ziņojumi Marka evaņģēlijā liecina par to, ka Kristum ir spēks un vara. Jēzus runas vārdos bija jūtams spēks, kas spēja pārvērst sirdis, kas spēja pavēlēt ne tikai cilvēkiem, bet arī garu pasaules elementiem. Šī evaņģēlija nolūks ir pavisam skaidrs. Marks saprata, ka cilvēki ir ļoti ieinteresēti spēkā, bet izjūt savu nespēku daudz dažādās lietās. Marka evaņģēlija nolūks ir norādīt uz spēka avotu. Tev nav spēka tikt galā ar sevi, savu dzīvi, nav gudrības saprast, kas ir tava dzīve un, kas esi tu. Lūk, Marks saka: „Jēzum, Viņam ir spēks. Ej pie Viņa un uzklausi vārdus, kuri ir vareni un skaidrības pilni. Tu saņemsi spēku, kas tev pašam nav.”

Marka evaņģēliju mēdz saukt arī par evaņģēliju romiešiem, jo jūdiem vairāk interesēja Vecā Derība un radu raksti. Bet šis evaņģēlijs bija domāts visai Romas impērijai. Tie bija cilvēki, kas nepazina Bībeli un seno jūdu reliģiju, bet pazina savus strupceļus. Romieši pazina izmisumu, kas bieži piemeklēja cilvēkus un arī visu sabiedrību. Šai sabiedrībai bija nepieciešams Kristus - kā cerības un spēka Avots. Dažkārt Marka evaņģēliju dēvē arī par Pētera evaņģēliju, jo, kā mēs redzēsim, Marks bija Pētera māceklis un palīgs darbā. Domājams, ka Pēteris, kā acu liecinieks sludināja to, ko bija redzējis Kristus zemes dzīvē. Bībeles pētnieki nāk pie slēdziena, ka Marks, kurš arī pats bija Kristus aculiecinieks, savu evaņģēliju sastādīja tieši tā, kā dzirdēja Pēteri sludinām.

Svētajos Rakstos par Marka dzīvi ir dažas skopas ziņas. Kā jau lasījām, Marks bija Jēzus brīnumdarbu aculiecinieks. Viņš bija tajā namā, pie kura durvīm klauvēja Pēteris, kurš bija ielikts cietumā un pēkšņi naktī viņš nāca un klauvēja, jo eņģelis bija viņu atbrīvojis. Tas bija Marka namā, un arī viņš to bija piedzīvojis. Acīmredzot šis nams bija apustuļu galvenā pulcēšanās vieta.

„Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stiprs vējš pūstu, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja,” (Apustuļu darbi 2:2) Tas bija Vasarsvētku piedzīvojums. Tas bija liels visu laikmetu brīnums, un Dieva Gara spēcīgs pieskāriens pirmajai draudzei. Mēs lasām, ka Svētais Gars jūtamā, taustāmā veidā, kā varena vētra, piepildīja visu namu, kurā tie sēdēja. Ir pamats domāt, ka arī tas bija Marka mātes, Marijas nams.

Vēstulē Kolosiešiem ir rakstīts, Marks bija apustuļa Barnabas brāļa dēls, tātad viena no vadošo sludinātāju radinieks. Marks acīmredzot, vēl jauns būdams, vēlējās kalpot kā evaņģēlija vēstnesis. Viņš kā māceklis izgāja līdzi sava tēva brālim, onkulim Barnabam un Pāvilam, kad viņi izgāja Grieķijas pilsētās sludināt Kristu. Šajā sludināšanas gaitā viņi sastapās ar lielām grūtībām, vajāšanām un pretestību, un Markam likās, ka cilvēkam nav iespējams to izturēt. „Izbraukuši no Pafas, Pāvils ar pavadoņiem nonāca Pamfīlijas Pergā, bet Jānis, nošķīries no tiem, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi.” (Apustuļu darbi 13:13)

Jānis bija Marka otrais vārds, šeit ir domāts tas pats Jānis Marks. Viņš kļuva mazdūšīgs, viņam nepietika drosmes turpināt šo misijas ceļojumu un Marks atgriezās mājās. Tomēr vēlāk, mājās pārnācis, pārdomāja šo savu mazdūšību. Marks bez šaubām lūdza arī Dievu, kut arī tas nav rakstīts. Viņš atguva drosmi, cerību un vēlēšanos atgriezties darbā. Radinieks Barnaba tūlīt bija ar mieru Marku pieņemt atkal par palīgu, viņš tiešām vēlāk arī kļuva par Barnabas palīgu un pēc tam arī par Pētera palīgu.

„Jūs sveicina līdzi izredzētā draudze Bābelē un mans dēls Marks.” (1. Pētera 5:13) Bābeles draudze šeit acīmredzot ir domāta Romas draudze, un no tā mēs saprotam, ka Marks bija Pētera palīgs un kopā ar Pēteri sludināja evaņģēliju Romā. Pāvils pirmajā brīdī negribēja Marku otrreiz pieņemt darbā, domādams: „Ja jau Marks vienreiz parādīja mazdūšību, tad uz viņu vairs nevar paļauties.” Viņš tomēr ar laiku pārliecinājās, ka Markam var pilnīgi uzticēties. „Lūka ir vienīgais pie manis. Marku ņem un atved sev līdzi, jo viņš ir man ļoti noderīgs kalpošanai.” (2. Pāvila vēstule Timotejam 4:11) Tātad Pāvils, kurš bija diezgan kritiski noskaņots pret Marku, tomēr tajā laika, kad viņš atradās Romā, viņš pārliecinājās, ka Marks ir derīgs un uzticams, un Pāvils lūdza, lai Marks tiek atsūtīts uz Romu kā palīgs.

Ar ko Marks ir ievērojams? Ko mēs varam ņemt no viņa par priekšzīmi un kādās lietās varam censties viņu atdarināt? Kā jau redzam no Marka biogrāfijas, viņš bija ievērojams ar to, ka prata atgriezties pēc piedzīvotas smagas, iekšējas neveiksmes. Viņam pietrūka spēka īstenot savu labo apņemšanos, viņš kļuva tik mazdūšīgs, ka atstāja savus biedrus darba laukā jeb frontē un pats atgriezās. Par Marku lasām, ka viņš prata visu atsākt no jauna, viņš bija pakritis, bet prata piecelties un visu sākt atkal no jauna.

Mīļie, tas ir ļoti daudz! Arī mēs bieži vien piedzīvojam neveiksmes. Mūsu labās apņemšanās bieži vien neizdodas, mēs izrādāmies mazdūšīgi tur, kur mums vajadzētu parādīt drosmi un izturību. Bet, kad esam piedzīvojuši neveiksmi, tad bieži ir tā, ka neprotam atkal atsākt no jauna. Mums ir kauns vai neērti, bet bieži vien novērojam, ka ir grūti atsākt, mēģināt un cerēt, ka izdosies. Mēs sākam savas neveiksmes filozofiski izskaidrot, it kā neveiksme nemaz nebūtu neveiksme. Un, protams, ja mums trūkst vīrišķības un drosmes atzīties, ka esam krituši, tad nebūs arī spēka piecelties. Bieži mēs sākam vainot citus savās neveiksmēs, un arī tā mēs nevarēsim atsākt atkal no jauna un uzvarēt tur, kur vienreiz jau esam cietuši sakāvi. Šī īpašība, kas bija Markam, manuprāt, bija ļoti svarīga, liels un cēls tikums. Mums to katrā ziņā vajadzētu mēģināt iegūt sev.

Vēl otra lieta, ko varam šajā īsajā apcerē novērot: Marks ir ievērojams ar to, ka viņš nekas ievērojams nebija. Ko es ar to gribu teikt? Evaņģēlijā ir 12 apustuļu saraksts, kurā minēts arī Matejs, bet Marks apustulis nebija. Viņš staigāja līdzi Kristum, tomēr nebija apustulis. Pāvils rakstīja par trim brāļiem, kurus draudzē uzskatīja par pīlāriem. Tie bija Jēkabs, Jānis un Pēteris. Marks nebija draudzes pīlārs un viņu par draudzes pīlāru nesauca.

Lasām par Timoteju un par Titu, viņi bija lieli draudzes vadītāji. Pāvils viņiem rakstīja par to, kā organizēt draudzes, kā pamācīt gan vecus, gan jaunus, kā iecelt amatpersonas draudzē. Par Marku nekas tāds nav rakstīts. Ne viņš vadīja draudzi kādā vietā, nebija arī kāda amatpersona draudzē. Bet, kas pie viņa bija? Tas, ko šis stingrais kritiķis, Pāvils teica par viņu: „Marks bija ļoti derīgs kalpošanā.” Vairāk neko mēs nezinām.

Marks nebija ne vadītājs, ne runātājs, ne organizētājs. Neviena Marka svētruna Bībelē nav uzrakstīta, bet viņš bija ļoti derīgs kalpošanā. Kad Pāvils bija Romā, viņš nezināja, kur ir Marks, varbūt Antiohijā vai citur. Pāvils pārskatīja visus savus brāļus un domāja: „Tikai Marks.” Marks ir ļoti derīgs kalpošanai, mēs nezinām, kā tieši. Varbūt viņš prata dot labus padomus tiem, kuriem vajadzēja pieņemt izšķirošus lēmumus, varbūt viņš spēja stiprināt ticībā lielos darītājus un runātājus, varbūt ko citu, bet katrā ziņā mēs saprotam, ka Marks to spēja.

Viņš bija derīgs Pēterim, Barnabam un Pāvilam par palīgu. Arī, kad rakstīja vēstules Kolosiešiem, Filemonam, arī otro Pētera vēstuli, Marks palīdzēja šo vēstuļu rakstītājiem. Filemons tiek sveicināts gan no Pāvila, gan no Pētera, gan arī no Marka. Varbūt šo vēstuļu sastādīšanā Marka loma bija liela. Vienu lietu kalpošanas darbā mēz zinām un nevaram to pietiekoši augstu novērtēt. Marks acīmredzot bija pirmais, kurš padomāja par nākotni. Pēteris bija Kristus brīnumu aculiecinieks, viņš tos tikai atstāstīja, bet Marks padomāja par to, kas notiks, kad Pētera vairs nebūs. Kā tad cilvēki varēs uzzināt par Jēzu Kristu?

Un tā Marks uzrakstīja šo evaņģēliju, kuru pazīstam kā Marka evaņģēliju. Cilvēcīgi Marka dzīvi un kalpošanu varētu novērtēt kā pelēcīgu, viņš nekad nebija priekšplānā vai uz paaugstinājuma. Viņā nebija novērojamas lielas cīņas un panākumi. Bet kāds ir dievišķais skatījums par cilvēku, kurš nav ievērojams, kurš nekad nav priekšplānā, kuram nekad nav izdevības gozēties popularitātes saulītē? Šādi cilvēki ir derīgi kalpošanā. Šādu vērtējumu varam viegli atrast Lūkas 22:27 „Jo kas ir lielāks: vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet Es esmu jūsu vidū kā tāds, kas kalpo.”

Arī Jēzus nebija pārāk populārs, Viņš nesaņēma ne godu, ne slavu, patiesībā pasaulē Viņš nesaņem to arī šodien. Bet Viņš kalpoja cilvēcei, grēciniekiem, katrai dvēselei, kura ilgojas pēc miera un taisnības. Tāds pats gars bija arī Jēzus māceklim Jānim Markam. Lūgsim, lai Dievs dod mums Kristus garu, kalpošanas garu. Kaut tajā dienā, kad mēs redzēsim visus tos, kuri atpestīti Jēzus Kristus nopelnā, tad mēs redzēsim arī Marku, par kur tik maz pagaidām zinām, kaut mēs varētu stāvēt blakus Markam, un kaut Kungs mūs novērtētu, ka arī mēs esam dārgi kalpošanā!

(Autors: mācītājs Īzaks Kleimanis)